Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Lotes Vilmas Vītiņas ilustrācija
 
Proza
24.05.2019

Purvciems

Komentē
0
Saglabā

veltīts J un galvenajam kaķim

Pār zaļo kalnu slīdēja apaļš, balts mākonis. Viss notika ļoti lēni. Zāle bija tāda – tikko pamodusies. Mākonis bija tāds – apaļš, kā uzzīmēts.

mājas

Tur ir veikali, mājas un mežs. Tas ir kā lēnā, mierīgā sapnī. Viss ir tik mierīgs, tik mierīgs, kā aizmidzis. Bērni tur iet uz skolu. Vecmāmiņas tirgū pērk dārzeņus un ar cukuru baro tējassēnes. Jauniem vīriešiem ir spīdīgas automašīnas. Nopietnas meitenes skrien. Apaļīgi vīri sauļojas pie ezera. Kāds izliecies skatās pa logu uz pagalmu. Pa taciņu lēni soļo viens tāds īss, ar diviem pilniem, sarkaniem maisiem.

ziema

Mēs gājām gar dažiem lieliem sēru vītoliem. Bija tāda pretīga, smacējoša migla. Pāri ielai drūzmējās tumši pelēkās deviņstāvu mājas. Bija pārāk auksti. Man jāredz kaut kas skaists, man jāredz zelts vai kaut kas tamlīdzīgs, es domāju. Tas ir tik stulbi! Mēs visu ziemu esam ēduši šo remdeno kartupeļu putru. Tagad es gribu šokolādes kūku ar mazām, krāsainām marcipāna figūriņām.

Vakarā gāju uz veikalu. Izmetu līkumu cauri piesnigušajam pagalmam. Šūpojos rupji veidotajās metāla šūpolēs. Logi izstaroja zilu, sarkanu, dzeltenu. Tādi tie bija – krāsaini kvadrāti, kā Rotko gleznas.

mala

Gala-punkts-purv-ciems. Ceļš aiziet tālumā. Trīs trolejbusi pūš pie vārgi izgaismotas, zemas būdiņas. Kantains, balts pulkstenis ir apstājies un drudžaini mirkšķina. Es zinu, tev patīk teikt, ka tu dzīvo pilsētas malā. Arī man patīk tā domāt. Vēl pēdējās pieticīgās piecstāvu mājas un tad mala. Tur ir mežs.

ceriņi

Pavasarī ir violeti, lillā, balti ceriņi. Ceriņi, veikali, ceriņi. Lidojoši plastmasas maisiņi plandās ceriņu gaisā. Pudeles, automašīnas, ceriņi. Katru pavasari ir jauni saskrāpēti kaķēni, kas skrien ceriņkrūmos. Pūkaini un apjukuši.

trase

Dažos rītos var dzirdēt sacīkstes. Attāla, dūcoša skaņa, pilna ar spriedzi. Ejam pastaigāties pa mežu un pietuvojamies trasei. Skatāmies caur žogu, lai redzētu, kā ar kaucienu garām pašaujas sacīkšu mašīnas. Visapkārt ir priedes.

mežs

Mežs sevī slēpj zvēru kapiņus, rotātus ar krāsainiem plastmasas ziediem un akmentiņiem. Sūnās mētājas izplēstas, samirkušas lapas no dienasgrāmatas, kurā meitene sapņo aizbraukt uz Itāliju. Pamestas drēbes, slepeni vigvami un izdegušas ugunskuru vietas. Beigti, saplosīti baloži. Tumši akmeņu krusti un piemiņas plāksnes. Agrāk tas bija noslēpumaināks. Tagad izcirsts un viegli caurredzams.

kuģi

Spoži spīd saule, mūsu ēnas ir garas un biezas. Deviņstāvīgās mājas ir nogrimuši kuģi, kuru kajītēs izkarināts plāns, bāls apģērbs. Tumšā sekcijā glabājas glāzes un grāmatas, kas dīvaini smaržo un izjūk, tikko tās paņem rokās. Katrā virtuvē ir lampa, plīts, neliels galds, divi ķeblīši, burkānu mizotājs, vaskadrāna.

monta

Citā dienā es eju uz beķereju, lai rakstītu. Tā ir netālu no kalna, ar skatu uz šoseju. Man maisiņā kūļājas Montas Kromas grāmata, zīmulis un melns bloknots. Beķerejā, dzerot kafiju un uzkožot smalkmaizīti, skatoties uz nebeidzamo klientu rindu un klausoties zīdaiņu kliedzienos, es lasu dzejoļus. Tas liekas pareizi – rakstīt dzejoli Montai tur. Tapēc, ka mājas met bezkompromisu ēnas. Tapēc, ka var vērot šosejas kustības. Tomēr es neko neuzrakstu. Nedaudz vīlusies, sēžu pie kalna ar zābakiem peļķē. Tad man nosalst rokas. Ikreiz, kad braucu kafejnīcai garām, kavējos atmiņās. It kā ar Montu būtu tur kopā dzērušas kafiju. Starp blokmājām, automašīnām, jaunajām ģimenēm.

kalns

Reizēm kalns izskatās pēc datora fona attēla, tik nevainojams tas ir. Spilgti un sulīgi zaļš. Tas ir kā jūra. Tur gandrīz nekā nav. Tikai divas lietas – zāle un debesis. Viss sīkais tā klātbūtnē kļūst nozīmīgs. Vasarā mēs tajā uzkāpām. Tur sēdēja divi jaunieši ar dzērieniem. Auga mazas, dzeltenas puķes. Tomēr vislabāk ir uz to skatīties no apakšas. Tas ir nepieejams un skaists.

veikals

Lēnā gaitā, kā zem ūdens, mēs pārvietojamies caur veikala ailēm. Plaukti ir pilni ar krāsainām lietām. Garum garas ir saldētavu kastes un čipsu rindas. Te ir tik daudz riekstu un gaļas, un vīna, un ābolu. Pat sīkāko daļu no tā visa ir grūti noturēt rokās, neizmantojot groziņu. Pārdevējs ir jauns cilvēks ar gaišu ādu. Akvārijā mutes virina dzīvas karpas.

augša

Ja uzbrauc ar trīcošu, kaucošu liftu uz sešpadsmito stāvu, ir īpaša iespēja redzēt putnus no augšas. Preču krāvējus, veikala plakano jumtu. Rīgas torņus un bibliotēku var redzēt. Var redzēt Klāva bērzu zaļo miglu un tālāk tumši zaļo mežu. Kalna izliekumu. Slidotavu. Vidusskolu. Pieturas. Maziņus cilvēkus raibās drēbītēs. Reizēm liekas, ka mājas tūlīt, tūlīt sabruks. Tās šķiet tik vecas un nelaimīgas.

vadi

Vibrējoši elektrības vadi, resni un bīstami. Garām aizslīd vīrs ar terjeru, tālumā silti logi. Nekas tāds nenotiek, tikai vadi skan tumsā.

jaunais gads

Tumši zilā vecgada vakarā šauj salūtu. Katram ir pašam savs salūts. Tie ir kā pārmērīgi krāšņi puķupušķi. Cilvēki dzer šampanieti. Baltā kalna pakājē, samīdītas sniegā, mirkšķina sudrabainas, krāsainas, plānas lapiņas, kā nobirušas no kāda koka. Pagājušajā gadā bija citādi. Mēs gājām caur krēslaino mežu. Bija sniegs, un bija kluss. Mēs klaiņojām pa tukšo trasi, ko izgaismoja miegainas gaismas kūļi. Sniega brišana, zilas takas un zari. Pie kāda celma gaisā tika palaista klusā dūmu raķete, kuru tu pats uztaisīji. Ar acīm pavadījām švirkstu, tas uzšāvās dzīvespriecīgs un gaidās trīcošs aizlidoja priežu zaros.

notikumi

Braucot no centra uz Purvciemu, es redzēju daudz dažādu notikumu – autoavāriju ar dusmīgiem cilvēkiem, atrakciju parka mirgojošās, drudžainās mašīnas, vemjošu vīrieti pie drāšu žoga un piesātinātu saulrietu.

mēbeļu nams

Mēs ejam ekskursijā uz Mēbeļu namu. Mēbeļu nams ir paliela padomju laiku ēka, kurā ir daudz mēbeļu. Ārā garš un pelēks pulkstenis rāda pareizu laiku. No iekšpuses var redzēt stikla griestus. Dažas mēbeles ir bezgaumīgas, dažas smieklīgas, un ir arī tādas vienkārši normālas mēbeles. Tev, protams, ir visādas slepenas bērnības atmiņas par Mēbeļu namu. Es domāju par to, kā tas ir, kad tu redzi vietu nevis tādu, kāda tā ir, bet it kā caur maigu, rēgainu atmiņu ūdenskritumu. Tikai reizēm sažņaudzas vēders, pamanot sadrupušās betona plāksnes, izbalējušās krāsas, šķībās kāpnes. Mans skatiens ir plakans un caurspīdīgs. Šī ir mana pirmā atmiņa.

pavasaris

Te patiesībā ir tiešām daudz koku un krūmu. Gaiši zaļa zāle, benčiki un pienenes. Cilvēki stāda tulpes. Ejot mājās, apstājamies, vērodami sētas kaķu cīņu par varu. Tie sastingst dīvainā pozā un auro. Kaķi dzīvo māju pagrabos. Es nezinu, kā viņi tur dzīvo, bet tā it kā esot. Es gribētu redzēt Purvciema galveno kaķi.

Tēmas

Lote Vilma Vītiņa

Lote Vilma Vītiņa (1993) tikko kā pabeigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, aizraujas ar ilustrāciju un raksta dzejoļus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!