Redzējumi
25.08.2016

Punkts, un viss

Komentē
0
Saglabā

Pirms pāris dienām izlasīju aizraujošu eseju par "visneparastākās pieturzīmes" jeb daudzpunktes (…) vēsturi, bet vēl pirms kāda laika rakstiņu, kurā, atsaucoties uz valodnieka un Londonas Šekspīra "Globe" teātra kādreizējā runas konsultanta Deivida Kristala sacīto, bija pravietots, ka, iespējams, jau pavisam drīzā nākotnē mēs varētu pieredzēt punkta kā pieturzīmes norietu (starp citu, pievērsiet uzmanību – minētais laikraksta "The New York Times" raksts ir publicēts bez punktiem teikumu beigās). "Ja kāds īsziņā vaicā: "Vai nāksi uz ballīti?" – arvien biežāk atbilde esot kaut kas tādā garā kā: "Jā, protams!!!!!" Un nekādu punktu vairs.

Pieturzīmes un to lietošana ir ārkārtīgi interesants sabiedrisku pārvērtību piemērs. Lielā daļā pasaules rakstīto valodu nu jau par pašsaprotamām un šķietami kopš neatminamiem laikiem par mums dotām tiek uztvertas arī atsevišķus vārdus atdalošas atstarpes, taču pat tās ir salīdzinoši nesens izgudrojums – šādi vārdus savos manuskriptos pirms aptuveni 1400 gadiem esot sākuši atdalīt īru mūki, un drīz vien tas jau kļuvis par izplatītu ieradumu arī Francijā, bet vēl pēc pāris gadsimtiem tā rakstījuši jau gandrīz visā Eiropā. Lai gan arī senākos laikos jau bija notikuši mēģinājumi dažu valodu rakstos ieviest vārdu atdalīšanu (teiksim, izmantojot kādu īpašu simbolu), plašu izplatību šī prakse nebija guvusi (taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī tukšās atstarpes popularitāti visur neiemantoja vienlīdz strauji un šur tur Dienvidāzijā tās sāka izmantot vien salīdzinoši nesen). Taču, lai vai kā, atstarpes starp vārdiem nav pār mums nākušas kā kādas laicīgas vai garīgas augstākstāvošas būtnes dāvana, bet drīzāk kā noteiktas un ar rakstu valodas izmantošanu saistītas problēmas praktisks atrisinājums.

Un arī visas mums pieejamās pieturzīmes rakstu valodā ir ieviesušās ne jau skaistuma, kaut kāda untuma, trakuma, rakstītāja sabiedriskā stāvokļa iezīmēšanas, goda vai pieklājības pēc, bet gan tāpēc, ka, vairojoties lasītāju (un pakāpeniski – arī rakstītāju) skaitam un dažādojoties viņu izglītības vai priekšzināšanu līmenim, rakstītājiem ir bijis jānopūlas savu rakstīto domu padarīt maksimāli skaidru un nepārprotamu.

Tomēr laika gaitā interpunkcijas zīmes ir apaugušas ar daudzu dažādu papildu nozīmju bagāžu –tās pārtapušas arī par skolotības vai kultivētības līmeņa, sabiedriskās kārtas, pat patriotisma un sazin kā vēl visa simbolu un pierādījumu. Tās vairs nav vienkārši ērts un praktisks problēmas risinājums. Pareizs pieturzīmju lietojums var liecināt par augstās skolās baudītu labu izglītību vai smalku kārtu, nepareizs – par tumsonību, bet citkārt – pat politiski aktīvu nostāju. Tur vai šur ielikts vai neielikts komats var nozīmēt gan māksliniecisku brīvību un drosmi, gan necieņu pret savu dzimto valodu, un dažviet, kā, piemēram, pie mums, tas jau var tikt uztverts vai nu kā astotais nāves grēks, vai pat nodevība. Jā, starp citu, vai jūs atceraties, kad jālieto domuzīme, kad vienotājdomuzīme, kad defise un kad – tā pavisam īsā domuzīme? Un kuras atvērēj- un aizvērējpēdiņas (pēdiņas vispār esot dzimušas kaut kad 15. gadsimtā Itālijā) visprecīzāk atbildīs ne vien jūsu gaumei un amata aprakstam, bet arī rakstītā teksta adresāta pēdiņu uztverei (vai izdevniecības redakcijas politikai un korektoru noskaņojumam)? Un kad jūs pēdējo reizi, esot pie pilnas apziņas, bez spaidiem un viltus lietojāt kolu (runa nav par gāzētu limonādi), bet kad – semikolu (leģendām apvītā itāļu grāmatiespiedēja Aldo Manucio vecākā 1494. gada izgudrojumu)?

Palūkojot rakstos, plašai publikai pieejamajos latviešu valodā iespiestajos masu saziņas līdzekļos visam šim pieturzīmju nozīmju virpulim tomēr nav pievērsts pārāk daudz uzmanības. Šo pašu semikolu (jeb sēmikolu, jeb semikolonu) mūsu digitalizēto preses izdevumu tiešsaistes krātuvē "Periodika" vispirms es atrodu nevis kādās ziņas par šī rakstu simbola lietojumu, bet gan 1927. gadā drukātā publikācijā par tā apzīmēšanai izmantotā jēdziena izrunas un rakstības maiņu: "Bez tam vēl nāk vārdu rinda, kas tāpat stipri atšķiras no līdzšinējās izrunas un rakstības, piem. kiklops (ciklopa vietā), kerbers (cerbera vietā), kanceleja (agrāk: kancleja), chronika (agr. kronika), chirurgs (ķirurgs), sēmikols (semikolons), kols (kolons), kons (konusa vietā), trapeza (trapēce), fēniks (ģen. fenika), apetīts, anekdots u. t. t."

Pēdiņu agrāko pieminējumu man izdodas atrast ar 1912. gadu datētā rakstā par latgaliešu izloksnes lietojumu tautskolās; domuzīmes piesaukšanu atrodu vien 20. gadsimta 20. gadu Saeimas sēžu protokolu redakcijās un dažā rakstā par grāmatniecību, bet izsaukuma zīme pirmoreiz šajā krātuvē tiek uzrādīta no mūsdienās lietotās krietni vien atšķirīgā nozīmē – 1928. gadā izdevumā "Radio" publicētā rakstā "Pareizā laika signāli" ir uzskaitīti dažādu valstu raidstaciju pazīšanās jeb noskaņošanas signāli, un minēts, ka noteiktu raidstaciju apzīmējumi ir to "izsaukuma zīmes".

Jau ar šādiem pāris nejaušiem piemēriem ir gana, lai neļautos kārdinājumam valodu uzlūkot kā uz mūžīgiem laikiem klints sienā iekaltus nemainīgus un nemaināmus ķīļrakstus, un, pat ja šādu atskārtu ne vienmēr uzdodas uztvert kā lielu mierinājumu, tā vismaz var noderēt kā atgādinājums neraizēties par lietām, kuras ietekmēt nu nekādi nav manos spēkos. Jo – kas gan man būtu jādara, ja man sūtītā elektroniskā pasta vēstulē rakstīts: "GAn BAlodis, gan ZAlite bija p[ilnigi izkukojusi prātu nodibināja partiju un , skiet, ieguva divas vietas parlamenta. VINi ari izdeva nozelojamu aviziti, kuru galu gala parnema dēkainis un antisemits pulkvedis V. OZols [..] Skiet, ka abi - Balodis  tik izils BERline - un Latvija vel 1922. gada (Lata ieviesanas nopamatosana, kopa ar I. LEvinnu), muza nogale saka aizstavet valsts socialismu" (saglabāta oriģinālā rakstība), bet internetā pārpublicētā lietišķas sarakstes piemērā varu lasīt: "Rit to komisiju iziesu osis,jo man pat celam da aizkrauklei nau pilnigs galaks ir,no aigara aiznemos 20eiras tai komisijai osim da plawinam tas ta pie stacijas dziwo man stukmani,man autins pirmais pat tikai 7 tape jau braukajam ar aigaru" (arī saglabāta oriģinālā rakstība). Pat ja nekas cits par to varbūt daudz neliecina, vismaz abos piemēros lietotie īpašvārdi ir pierādījums, ka abi rakstītāji centušies lietot latviešu valodu. Un gan jau viņiem pašiem un arī viņu sūtījumu adresātiem beigu beigās viss bija skaidrs, bet faktam, ka viens no viņiem ir augstskolas profesors, bet par otra izglītību man nav ne mazākās jausmas, vairs nav nekādas nozīmes.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!