Komentē
0
Saglabā
Piekš klausīšanās dosim nelielu mājienu.
Īsti vietā būs nevis uzklausīt veselu rindu vēstījošu priekšlikumu,
 bet sekot demonstrējumu gaitai.
Martins Heidegers

Leģenda
 
Mēs runājam par to, kas mūs virza un kur virzāmies mēs, – par mūsu gribu un uzdevumu summu, – kā par laiku. Mēs iedomājamies laiku kā upi – ūdeni, kas plūst starp krastiem. Šis ūdens ir visur; visur ir arī tā krasti – ir vērts pievērst uzmanību struktūrai, kas saistīta ar laiku: robežzīmei. Tātad, kad kaut kur kaut kas tek, tas vienmēr tek pa kaut ko vai starp kaut ko. Un pat visplašākajā straumē – līcī, deltā – agri vai vēlu izkristalizējas sauszeme. Upei vienmēr jābūt kādai gultnei, kādam grunts reljefam. Cilvēku pasaulē acīmredzot spēkā ir arī pretējais: dodiet mums tukšu gultni, mēs to piepildīsim ar (laika) straumi. Varbūt šī ir parafrāze Džona Villera antropajam principam: „Observers are necessary to bring the Universe into being” (nepieciešami vērotāji, lai Visums iemantotu esamību).
 
Kvalitātes kontrole
 

Ūdens kvalitāte ir dzīvības kvalitātē; tāpat arī ar laika kvalitāti. Valsts (tautas, titultautas) laiks pasliktinājās – tā mūsu jēdzienos var raksturot situāciju Vācijā un Krievijā starp abiem Pasaules kariem. Laika upe, šeit iedomājama kā pilnvērtīga atsevišķu cilvēku straumju fronte, kļuva seklāka, straumes sīka: šie ļaudis sāka apvienot savus izžūstošos laikus kādā homogenākā, totālākā plūsmā nekā vienkārši upe. Un proti: viņu personīgās straumes samalās un sadalījās, sita un smacēja viena otru. Pēc tam sekoja sastingums un pārpurvošanās: apmēram tā ar ūdens dzīslu izrīkojas upes ceļā esošā HES.

No šiem laikiem ticis izspiests skābeklis – un „jūrā bez vīnogu ķekariem un vēl daudz kā tur bez” (kā Zolotovam), viļņi tapuši akli un tādēļ – bezgalīgi, krasti ir zaudējuši apveidus, padevušies erozijai vai izskaloti.
 
Turbulence
 
Skaidra lieta, laiks pats par sevi neizkaltīs un neiztecēs. Tātad – tad, kad atsevišķās akvatorijas vietās spontāni radīsies sēkļi, tos joprojām apskalos laika ūdeņi. Sausuma iestāšanās iesākumā ir šķietama – un tas arī nekad nesāksies, šis sausums, jo jauna robežzīme, visplanētas baiļu pandēmijas iniciēta, pagūs iestatīt jaunu ūdens apmaiņas režīmu. Tomēr ūdens līmeņa krišanai analogs process notiek: privāto laiku saplūšanas rezultātā vienotajā kopējā veidojas virpuļveida piltuves, un caur tām mērķtiecīgi sāk plūst laiks. Spriežot pēc blakusefektiem – izplūst (gluži kā melnajā caurumā). Tas, kurš nonācis šādas piltuves darbības zonā, jūt, kā caur viņu, piesātinot un piesātinoties, skrien sveša laika strauti; tuvāk epicentram, skrien jau krietnas straumes.
 
Kosmiskā stacija „Mir”
 
Katrs, kurš jau griežas ap savirpuļojuma asi, tā vai citādi izjūt jaunu, neparastu spēku, tostarp arī Koriolisa spēku, iedarbību, jo griešanās dēļ zaudē nekustīgos orientierus un, sekojot orbītas loģikai, redz pats sevi no neinerciālas koordinātu sistēmas. Ja domājam par varu kā sveša laika pārvaldīšanas institūciju (pēc būtības tādas ir kalpa un kunga attiecības, tikai naudas lomu spēlē laiks), tad, pateicoties tieši virpuļiem-piltuvēm, pieaug varas kapitāls, bet centrtieces spēks nodrošina šai varai pievilktspēju un, kā to mēdz dēvēt, harizmu. “They endorse two seemingly opposite states, egomania and servitude” (Viņi apvieno divus it kā nesavienojamus stāvokļus – egocentrismu un kalpošanu), saka bez mitas citētā Sūzena Sontāga.
 
Nacionālās braukšanas īpatnības
 
Mēs, krievi, neieredzam robežzīmes (bet kopš diasporas ebrejiskuma uzpotējuma krievu stumbram – jo īpaši). Nicinām un baidāmies vienlaikus. Braucam agresīvi – nesaudzējot ne sevi, ne citus, toties esam tik ievainojami autoinspekcijas priekšā. Ja pie mūsu pašu ceļa gala rīt izkārs (kur nevar izkārt – uzstādīs) iebuktētu “ķieģeli”, mēs nebrīnīsimies, bet metīsimies atpakaļgaitā caur kaimiņa sakņudārzu… Kas krievam veselīgi, tas vācietim nāve – un vācietis iežogo pats sevi ar stingri noteiktu palisādi. Stingri noteiktas robežzīmes ir viņa dievs, katrs likuma burts – labā vēsts, katra bultiņa – bauslis. Nomaini pa nakti visas ceļazīmes un robežzīmes, tikai ļoti kārtīgi, neatstājot neiezīmētu nevienu metru – no rīta viņš to atzīs par spēkā esošu. Īsti nevaru iedomāties angli, kurš samierinātos ar to, ka pārtrauktā līniju iepretim viņa mājai tiktu aizkrāsota ar divām nepārtrauktām. – Ser, pie smēdes tā var būt, bet šeit ar saviem vezumiem nogriežas jau twenty three fucking generations!
 
Norāvuma līnija
 
Stingri ņemot, robežzīmju neievērošana nav viennozīmīgi negatīva lieta. Reizēm vajadzētu lauzties viņpus barjerām un mesties pār žogu, bet izdarīt to var divējādi: cienot principu „nesabradā savu tuvāko” – vai arī to ignorējot. Viena no iespējām pārvietoties praktiski ārpus robežzīmēm ir lidošana. Tas ir dabiskais mīlestības – apriori ārpus jebkuru zīmju iedarbības zonas esošās un galvenokārt pašiem mīlošajiem lidoņiem bīstamās – sinonīms (protams, kamēr vien mēs visi strauji neiemīlamies un nepaceļamies gaisā). Uz mīlestību nadzīgā (evaņģēliskā izpratnē) krievu tauta robežzīmes necieš ģenētiski: karšu nav, maršrutu nav, kuģu ceļu nav.. – kā kuģot? – orientēties uz bāku!
 
No pasarán
 
Trauksmaina un kardināla (karnevāla?) robežzīmju maiņa pēc būtības izrādījās iespējama divos variantos: krievu un vācu. Jaunajai robežzīmei Vācijā deva visai romantisku vārdu – fašisms, savukārt krievisko vēl šobaltdien, slēpjot galus ūdenī, spītīgi sauc par staļinismu. Bet īsti vietā būtu bezpersoniskais, bet ietilpīgais vārds „totalitārisms” – bet ne totālas valsts kontroles pār visu nozīmē (jo tikai pamatīgā pālī esot, autoritāro anarhiju var uzskatīt par kontroli), bet gan globālas laika sabiedriskošanas nozīmē. Kad kvantitāte pāriet kvalitātē, daudz mazo apvienojas vienā lielajā, tad, sekojot biedram un brālim Kārlim Marksam tajā, lielajā, rodas turbulences perēkļi. Tie savukārt akumulē pa apli staigājošā laika enerģiju, kuru biedrs un brālis Žoržs Batajs nosauca par „heterogenitāti”.
 
Poēzija un īstenība
 
Poēzijā un prozā laiks arī plūst – un plūst atšķirīgi. Dzejas un prozas teksti marķēti dažādi. Lasīt nozīmē kādu laiku būt ar tekstu, iekšpus/apkārt tekstam, turklāt būt tur kopā ar varoni – ar to, ar ko vispār iespējams tekstuāli kādu laiku būt. Iznāk, autora robežzīmes domātas uzreiz abiem, varonim un lasītājam. Lasīšana (nav svarīgi, pirmā vai otrreizējā) iedomājama kā lasītāja un varoņa ceļojums pa autora „laukiem un pa kalniem” – kā Žaka Deridā „Vallée originaire” („Rakstība ir īstās cita Ielejas mirklis esības ietvarā” – ar to domājam pie ļaudīm klīstošu Zaratustru). Ar laika jēdzienu saistītos terminos poēzija un proza atšķiras ar robežzīmju koncentrāciju. Atgriežoties pie laika – un, attiecīgi, pie kustības, apstāsimies pie prozas salīdzinājuma ar braukšanu pa trasi, bet dzejas – ar krustojuma šķērsošanu. Galvenā žanru atšķirība – cik tālu autors grib un var atlaist savu varoni.
 
Mijkrēšļa varoņi
 
Pēc tam, kad biju diezgan daudz tulkojis vāciešus, aizdomājos, kāpēc nav labas vācu kara un pēckara laika poēzijas – tādas, kas atbilstu prozas līmenim. Bet proza, paši zināt, ir – Manns, Bells un Kepens (un Krista Volfa!), un tas, kurš par bundzinieku rakstīja, un vispār jau arī Zēgersa, un kaut kādā mērā vācietis ir arī Hese… Viens dzejnieks, Celāns – lai nu kā – bet viņš ēsterreiķeris, ebrejs, fašisma upuris! Un otrādi – nav krievu pēckara prozas un prozas par karu arī nav (aizmirsīsim par dažiem Vasiļa Bikova darbiem – viņš nemaz ar nav krievs, – un noliksim uz laiciņu malā „Patiesības mirkli”). Tas viss tādēļ, ka rakstnieks-uzvarētājs nespēj distancēties no paša varoņiem. Uzvarētais un notiesātais, gluži otrādi, aiztriec protagonistus tālāk par trejdeviņām zemēm. Droši vien prozas esamība ir apziņas teritorijas salīdzinošas drošības pazīme: savu varoni var raidīt tālu pasaulē un nebaidīties par viņu, saglabājot saiti ar viņu.
 
Panem et circenses

Mēs toties, kā ne vienreiz vien, „gavilējot un nodrebot”, atzīmējuši vairāki Krievijas intelektuāļi, atšķirībā no vācu intelektuāļiem, mīlam Staļina laika dziesmas un kinofilmas. Par vāciešiem neko neteikšu, bet, lūk, „Padomju Savienībai bija raksturīga neskaidra nenoteiktība attiecībā uz pagātni, kas radīja vēlmi par to ieminēties jebkurā kontekstā, savā ziņā līdzīgu tieksmei pieskarties sāpošai ķermeņa daļai” (raksta kāds daiļdvēselisks profesors). Savā precizitātē diženi vārdi, ja tos pagriežam mazliet citādi: Padomu Savienībai, un Krievijai kā PSRS mantiniecei, bija un joprojām ir raksturīga  neskaidra robežzīmju nenoteiktība. Kā pieņemts dzimtajā malā, robežzīmes nav stipri mainījušās, tās vienkārši atkal izgaisušas, pareizāk sakot – nevis izgaisušas, bet pa pusei notrieptas ar dubļiem, pa pusei lietus noskalotas. Zināms, ka taisnvirziena kustība neapzīmētā telpā nav iespējama, un cilvēks ejot intuitīvi virzās pa labi, mūsu vēsture – drīzāk tā kā „pa kreisi”.
 
Circenses sine pane
 
Tādā pašā garā tas pats profesors runā par to, kas mūs valdzina trīsdesmito gadu kultūrā, – „likvidētu baiļu sajūta, ar skaidri sajūtamu atmīnētu fizisku draudu klātbūtni”. Iedomājoties sevi ejam pa lauku, kurā sapieri tālredzīgi likvidējuši mīnas, nejūtu neko citu kā vien nelikvidētas bailes! Saka - cilvēkiem patīk skatīties uz autoavārijām – uz to rezultātiem, jo pašu avārijas procesu, kurā iesaistīti citi, fiksēt izdodas reti; no savas līdzdalības tajā gan visiem spēkiem cenšamies izvairīties. Mūs vilina ugunsgrēks, un, kad "mūsu" ir daudz un kad uguns nav pārāk spēcīga, mēs saņemam drosmi mesties to dzēst, noķerot turklāt milzīgu kaifu.. Tāpat ļaudis mēdz interesēt cunami, plūdi, parasti slīkoņi... Pastāv uzskats, ka šīs lietas rosina mūsu dzīvotgribu un pateicību dzīvei, atgādinot, tā sacīt, par tās trauslo vērtību, kas mums dāvāta un līdz šim nav atsaukta. 
 
Pārmaiņas Rietumu frontē
 
Pievērsīsim uzmanību: mūs pievelk postkatastrofu sižeti, kad ātrie jau atbraukuši, glābēji ir klāt, un valdībai zināms, kas jādara – galu galā, sajūta, ka tu gluži vienkārši neesi viens kaujas laukā. Tajā pašā laikā mūs diez vai uzbudinātu en masse pat rūdītu noziedznieku nošaušanas skats tieši zem mūsu logiem (pirms gadsimta – tad gan). Acīmredzot mūslaiku iznīcināšanas līdzekļu izsmalcinātība, sākot no „Katjušas” līdz ceturtajam energoblokam, kaut kādā veidā ir nobīdījusi kaujas līniju no cīņas ar fātumu vai likteni krietni vien viņpus triviālās dzīvības un nāves sadursmes robežām. Pikants šķiet uzbrukums vairs ne eksistencei, bet robežzīmei. Mēs jūtamies laimīgi, vērojot masveida uzbrukumus robežzīmei tajos brīžos, kad tas šos uzbrukumus veiksmīgi atvaira. Lai gan vairāk par visu pasaulē bīstamies pārkāpt robežzīmi, mēs to vēlamies vairāk par visu pasaulē: jo tādā veidā Visums tiecas iemantot esamību maksimāli iespējamā telpā. Berzēšanās gar nožogojumu elektrizē visus kustības dalībniekus – un, kā man saka priekšā Pāvels Vaskans, tieši ceļa mala „padara šoseju par ātrgaitas trasi līdz galam: tā gan nobremzēt palīdz, gan piedod drošību manevriem, gan rada lielāku brīvības sajūtu”.
 
Spogulis
 
Un tagad uzminiet: kāpēc Staļins tieši pirms kara likvidēja padomju armijas vadību? Jā – ļaundaris, jā – noticēja Hitleram, jā – infantila kaislība uz publiskiem nāvessodiem, jā – baidījās no populāro karavadoņu augošās ietekmes… tik ļoti neieredzēja cietušos – ēst nespēja! Klau, nu nepārliecina, vai ne? Pašsaglabāšanās instinkts vadonim bija oi, oi, kā attīstīts, bet sodīt ar nāvi galvenos armijniekus – gluži kā plēst nost svārkiem pogas ar visu miesu. Ļaunprātīgi izmantoju analoģijas? Labprāt atbildēšu: labprāt. Visuma – mums redzamo un vērojamo lietu pasaules – likumi ir tieši tādi, ka tikai pie šiem likumiem varējām rasties mēs, vērotāji (vājais antropais princips). Ārējā pasaule tātad pakļauta noteiktām likumsakarībām, kas pastāv cilvēku pasaulē; ļaudis tā vai citādi projicējas lietās, lietas savukārt to eksistencē atspoguļo mūsu esamību. Bet, ja patiesi debesis seko dao (likumiem), tad, izpratis debesis, nedaudz sajutīsi dao!
 
Titānu cīņa
 
„Mēs esam haosā ierauta tauta,” divdesmit otrajā gadā rakstīja Tomass Manns, bet pirmoreiz par to iedomājās kaut kad ap četrpadsmito gadu. Pirmskara Vācija – vairāk vai mazāk postoši lejup plūstošs laiks. Piltuves-virpuļa rašanos tajā nosaka grunts reljefs. To novietojums ir stabils un – atkārtoju – atbilst gruntij (atvari, siekstas, dziļuma straumes). Tautas gudrība māca: ienirstot dziļi un uz malu, var izglābties no zemūdens piltuves. Staļins savukārt parādījās salīdzinoši labklājīgā zemē, tās bezgalīgie resursi ļāva katram, kura laiks kļuva sekls, mesties uz Volgu, Urāliem, Sibīriju – vai vienalga kur (atcerieties, kā Amerika ārstēja savu depresiju – bez prozaka). Lai panāktu sākotnēju nosusināšanu, nācās metodiski izsūknēt ūdeni. Kurp? Pats par sevi, uz augšu: tornado. Viesuļvētrai nav piesaistes, tā ievelk sevī lokālos viesuļus, kas tai neuzmanīgi pietuvojušies, un tā ir daudz bīstamāka nekā parasts atvars. Tāda, lūk, ainava.
 
Antipasaules
 
Vācijas un padomju pasaules ir pretpasaules: kā piltuve un viesuļvētra. Arguments ir anekdotisks, un tomēr: iecienītā simbolika – dēmoni-nībelungi no vienas puses un vanagi-lidoņi – no otras. No visām reakcijām vienīgā iespējamā izrādījās anihilācija (dezintegrācija). Tādēļ Vācija un PSRS nespēja „pārplēst uz pusēm” visu pasauli, lai gan vācieši it viegli sadziedājās ar „Ass valstīm”, kuras arī bija, tā teikt, visai impēriskas. Pilnīgi iespējams, ka vienīgais spēks, kas būtu spējis apvienot antipasaules, bija ebreji. Ja abu impēriju ebreji justos vismaz drošībā, viņi, visticamāk, spētu nodalīt savu laiku no kopējās plūsmas un organizēt tādu kā apvienību, kas ekonomiski sasaistītu grifu un krokodilu (piemēram, resursu-ražošanas simbiozē). Bet abi tirāni caur ebreju svešajām, puscaurspīdīgajām robežzīmēm uzoda viņos to, ko nedaudz vēlāk pamanīja Hanna Ārendte, „bagātību bez varas” – cita laika uzkrājumus, ko nedrīkst laist apgrozībā, tātad, tos nevar arī atņemt –, un novērtēja tos kā draudus.
 
Vabole skudru pūznī
 
„Bet mēs ar tevi taču neesam zinātnieki. Zinātnieka kļūda – tā galu galā ir viņa paša darīšana. Bet mēs kļūdīties nedrīkstam. Mums atļauts tikt izdaudzinātiem par nejēgām, mistiķiem, māņticīgiem muļķiem. Mums nepiedos tikai vienu: ja mēs nenovērtēsim draudus,” apzinājās Strugacki. „Un, ja mūsu namā pēkšņi sāk smirdēt pēc sēra, mums vienkārši nav tiesību sākt spriedelēt par molekulārajām fluktuācijām – mums jānojauš, ka blakus parādījies nelabais ar ragiem, un jādara tas, kas nepieciešams, ieskaitot svētā ūdens ražošanas organizēšanu rūpnieciskos mērogos.”
 
Vai raganai kāzas svin..?
 
Dostojevskis, Rietumu ievirzes romānists, savus „Velnus” atklāj ar Puškina „Velniem” – Rietumu ievirzes dzejnieka dzejoli. No malas vai pa pusei no malas skatoties, Krievija allaž bijusi apsēsta – valodas figūra izrādās nebūt ne metafora, bet gan metonīmija. Vai gan ne tādēļ kopš senlaikiem Krievzeme tiek saukta par Svēto, kas mūžam cīnījusies ar velniem, un pat pamanījusies vientiešu iecelšanu svēto kārtā padarīt par sistēmu. Vai gan ne tādēļ poļi ar viņu katolisko ieraugu zooloģiski neieredz krievus, jūtot viņos pastāvīgu velna klātbūtni? Bezgala sērojot staļiniskās tirānijas sakarā, mēs gadu desmitiem radām mierinājumu idejā, ka, lūk, PSRS monstrs ir radies pēc iniciatīvas no augšas – ar mērķi stāties pretī brūnajam mērim un neļaut tam no Eiropas, ko tas jau lielā mērā bija pārņēmis, pārsviesties uz plašākām zemēm. Nekā nebija, nē – tā vien šķiet, ka tieši hitleriskā Vācija bija aicināta glābt pasauli no sarkanā sātana. Rūgta ir šī doma, rūgta kā tēvzemes dūmi.
 
Made in China
 
Ož pēc paranojas? Kā tad! Bet, prognozējot nākotni, nedrīkst noniecināt arī gaistoši mazās varbūtības. Tā, pievēršoties transcendentāli slimīgajai un tamdēļ arvien vairāk noklusējamai ķīniešu ekspansijas tēmai, īsti vietā ir salīdzināt Ķīnas darbību ar cunami. Dižākie cilvēces prāti pēdējā pusgadsimta laikā pašaizliedzīgi cīnās ar tādu mobilo telefonu radīšanu, ar kuriem vienlaikus var dzīt bārdu un masēt bikini zonu, bet cīnīties ar cunami mēs diemžēl joprojām nespējam. Tātad, no cunami ir gluži vienkārši jāmetas bēgt, pilnībā atbrīvojot apdraudētās teritorijas.
 
Māmuļa Laiks
 
„Es atmaksāšu,” – tas sacīts ne Laikam un ne laikā. Ja mēs esam viņa bērni, vietā būs vēl viena, noslēguma analoģija. Mēs esam sivēni, kas laiza Laika zīdekli, viņš noņemas ar mums gluži kā māte ar muļķa zīdaiņiem. Kā viņam mūs sodīt? Kā uzmundrināt? Katrs ņem to, ko grib un var paņemt, paliekot arvien tādā kā zīdaiņa neapziņā. Un tecētu laiks mums pār ūsām kā gar sīkaļu atvāztām mutēm, uz mēles netiekot, – ja ne tā pati mīlestība, laika sabiezinātāja, kas mums, smagajiem, par gaisu smagākiem, dod spēju lidot.


Mairas Asares tulkojums.

Teksta pilnu versiju oriģinālvalodā lasiet šeit.

 

Sergejs Moreino

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!