Foto - Anna Andersone
 
Recenzija
18.12.2018

Prozas lasījumi. Kopsavilkums

Komentē
0
Saglabā

Novembra sākumā ar rakstnieci Janu Egli braucām vienā autobusā uz galvaspilsētu. Sarunas gaitā viņa ieminējās, ka šogad esot pilnīgs klusums saistībā ar ikgadējo festivālu "Prozas lasījumi". Kad šķita, ka ir noticis visbriesmīgākais un šogad lasījumi nemaz nenotiks, internetā parādījās pirmā informācija un plakāts, kas ļāva atviegloti uzelpot daudziem vietējās (un ne tikai) literatūras cienītājiem.

Tā ir teju nedēļa kopā ar vislabāko, ko proza spēj piedāvāt. Nezinu, kur biju citus gadus, bet tikai kopš pagājušā gada, kad arī man tika dota iespēja nolasīt savu stāstu vienā no šī festivāla pasākumiem, došanās turp ir kļuvusi par manu decembra sākuma obligāto tradīciju.

Un viss sākas ar Bāru tūri, kura jau pērn bija īsts hīts. No viena bāra uz citu prozas klausītāji iet uzklausīt savus iecienītākos rakstniekus. Apmeklētāju šajā tūrē netrūkst. Tie paklausīgi un draudzīgi barā iet no vienas vietas uz nākamo. Šis ieskaņas pasākums labi parāda, ka literatūra mūsu tautai nav mazsvarīga. Šogad šis pasākums sevī ietvēra piecas vietas, kurās uzstājās Rvīns Varde, lasot nostalģisku skolas laika stāstu, Sabīne Košeļeva, kuru sadzirdēt varēja tikai tad, ja sporta bārā atradies autorei pavisam tuvu klāt, kā arī "Tenku" un "Pliko rukšu" autors Rihards Bargais un divu stāstu krājumu autore Dace Vīgante. Tūres beigās uzstājās Marija Luīze Meļķe.

---

Dažbrīd šķita, ka vietas izvēle ne vienmēr atbilst maniem priekšstatiem par to, kur šāda veida pasākumiem būtu jānotiek. Piemēram, ja pērn atklāšana notika Zirgu ielas koncertzālē, kas ir plaša un ietilpīga, tad šogad šis pasākums ar nosaukumu "Ceļā uz pasauli" tika rīkots Raiņa un Aspazijas muzejā, kur dažbrīd pat viena autora grāmatas atvēršanas svētki notiek cilvēku pārpildītā telpā. Vietas tomēr pietika, kaut liela daļa stāvēja kājās, jo skatīt sev tuvos autorus sejā grib daudzi. Tā ir lieliska iespēja dzirdēt rakstnieka jaunāko veikumu, vēl pirms tas tiek izdots grāmatas formātā.

Atklāšanas pasākumu skaisti ievadīja Māra Bērziņa lasītais fragments no romāna ar pagaidu nosaukumu "Bērnudārzs". Kā liecina nosaukums, runa ir par bērnudārzu. Vairākums šo lasījumu atzina par vislabāko. Bez Bērziņa tur piedalījās arī Andra Manfelde, Inese Paklone, Pauls Bankovskis – turpinādams savu "Pasaules vēstures" izzināšanu – un Jānis Joņevs, kura stāsts bija tik garš, ka līdz galam to izlasīt nemaz neizdevās, atstājot daļu intrigas uz citu reizi.

---

Trešdien festivāls sākās ar diskusiju "Prozas aktualitāte un aktualitātes", kas norisinājās Andreja Upīša memoriālajā muzejā. Pasākumu vadīja kultūržurnāliste Liega Piešiņa, bet cilvēki, ar kuriem viņa veidoja šo diskusiju, bija rakstnieki Jana Egle un Arno Jundze, bibliotekāre Daiga Brigmane un apgāda “Zvaigzne ABC" valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka. Skumjākā šī pasākuma puse tomēr bija apmeklētība. Iespējams, vaina meklējama faktā, ka paziņojumi par šo un citiem festivāla pasākumiem facebook tika publicēti vien pēdējā brīdī.

Tās pašas dienas vakarā Kaņepes kultūras centrā divos piegājienos tika aizvadīti "Literārās Akadēmijas" un "Aicinājuma" lasījumi. Pasākumam tika dots nosaukums "Slieksnis: diptihs". Tajā bija rasta vieta arī muzikāliem priekšnesumiem, no kuriem vienā piedalījās Kristiāna Šuksta, kura tūlīt pēc tam nolasīja savu īsstāstu. Starp citu, tas pieejams laikraksta "konTEKSTS" decembra numurā, ar kuru tika apdāvināti visi festivāla autori.

Kad Kristiāna sāka dziedāt par melnajām aronijām (vēlāk arī dziesmu no "Hospitāļu ielas" repertuāra un Māra Šverna balādi "Romāna varonis"), neviļus aizdomājos par skaļāko Latvijas simtgades skandālu saistībā ar Evijas Vēberes dziedājumu. Bet te viss bija līmenī, viss, kā nākas. Un, redzot šos jaunos censoņus lasām savus tekstus, jutu pārliecību, ka latviešu literatūra ir ļoti labās rokās. Šo meiteņu stāstos netrūka dvēseles, un arī paši lasījumi bija dziļi izjusti un vietām ļoti trausli.

---

6. decembrī notika "Jauks vakars jaukā telpā". Tajā piedalījās Vladis Spāre, kurš pastāstīja, ka viņam top stāstu krājums, kurš jau esot finiša taisnē. Piedalījās arī vairākkārtējā Kurzemes prozas lasījumu laureāte Guna Roze, bērnu grāmatu autore Zane Zusta, kura nolasīja stāstu pieaugušajiem, kā arī Rūta Mežavilka ar smalkos pavedienos tītu romāna fragmentu. Ceturtdienas lasījumu beigās uzstājās Egīls Venters un Sergejs Moreino. Bet piektdien norisinājās "Baltijas stāstu vakars", kurš pulcēja ļoti daudz interesentu. "Birojnīca" bija teju pārpildīta. Dzirdēju Arno Jundzi sakām, ka labāk ir būt mazā telpā, bet pārpildītā nekā lielā un pustukšā.

Kā noprotams, lasījumi notika latviešu, lietuviešu un igauņu valodā, bet uz ekrāniem tika translēts to saturs latviski un angliski. Arī šie stāsti un fragmenti, izņemot Kristinas Sabaļauskaites lasīto no tikko latviešu valodā iznākušās grāmatas "Silva rerum IV", pieejami iepriekšminētajā laikrakstā.

---

Sestdien festivāls lutināja ar veseliem trim pasākumiem. Viens no tiem bija "Ģimenes sestdiena LNB", kurā bija lasījumi gan pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, gan jauniešiem. Starp lasītājiem bija Eiropas Savienības Literatūras balvas laureāts Osvalds Zebris. Otrs pasākums bija "Detektīvu stacija Dubultos". Tajā uzstājās visiem labi zināmās detektīvu žanra rakstnieces: Dace Judina un Jana Veinberga, kā arī citas dāmas. Vakara pasākumam bija dots nosaukums "Aizgājušā laika meklējumos". Tajā padomju laika prozas darbu interpretācijas un variācijas lasīja jaunākās paaudzes literāti.

---

Svētdiena bija festivāla pēdējā diena. Tās piedāvājumā – prozas brokastis un izskaņas pasākums. Brokastis notika restorānā "Andalūzijas suns". Kad ierados, Sigita Kušnere man un Ingmārai Balodei izteica komplimentu par to, ka esam šī festivāla visuzticamākie apmeklētāji. Nav labuma bez ļaunuma, un "Prozas brokastis ar Noru" tomēr izvērtās par "Prozas brokastīm ar Arno", jo, kā izrādījās, Ikstena atradās slimnīcā. Jundze pat nolasīja īsziņu, ko Nora bija atrakstījusi.

Pirmā uz skatuves kāpa "Prozas lasījumu" veterāne Inga Ābele. Viņai bija sagatavots stāsts par reisa atcelšanu un notikumiem lidostā. Stāstam izskanot, klātesošajiem tika vaicāts, vai pavadošā fona mūzika netraucē sadzirdēt autora lasījumu, uz ko visi kā viens sauca, ka traucē gan. Biju pārsteigts, jo šī mūzika lasījumam piešķīra tādu īpašu noskaņu, kuru vēlāk netraucēti izmantoja Arvis Kolmanis un Andris Akmentiņš. Akmentiņa lasījums, manuprāt, bija labākais līdz šim festivālā dzirdētais. Tajā bija aina, kurā tika uzskaitīti dažādi vārda "mīlēties" sinonīmi ar piebildi: "Ko man līdz zināt šos vārdus, ja tie nenoved pie darbības?" Ar Akmentiņa uznācienu tika paziņots, ka arī Jāņa Rokpeļņa pasākumā nebūs. Tas, protams, skumdināja, lai gan Akmentiņš šajās brokastīs lieliski aizvietoja gan sevi, gan Jāni Rokpelni.

Bez Ābeles un Akmentiņa ar saviem stāstiem klausītājus priecēja arī Inguna Cepīte, kura vienubrīd kā skarba skolotāja pūlī lūkoja atrast trokšņotājus, Māra Svīre, kura bija nozaudējusi pēdējo lappusi, bet beigās to atrada, un Arvis Kolmanis, kurš lasīja vienu stāstu no cikla par Annu. Bet pēc tam bija jāgaida vakars, kad "Film Noir" telpās šis burvīgais festivāls izskanēja, padarot daudzu klausītāju ikdienu nedaudz krāsaināku. Šis pasākums iesākās uz skumjas nots, jo tika runāts par rakstnieka vārda brīvību, pieminot nogalināto žurnālistu Džamalu Hašogi. Fonā mūziku spēlēja komponists Jānis Lūsēns.

Lai nebūtu jāgrimst pārlieku lielās sērās, Arno Jundze nolasīja fragmentu no jau pērn lasītā darba, bet viņu nomainīja Inga Gaile, kura savu uzstāšanos sāka ar tādiem kā Stand-up jokiem. Arī Aivars Eipurs lika pasmaidīt, jo lasīja vairākas minimas, par kurām pats dažbrīd iesmējās, sakot, ka tās uzrakstījis tikai tagad un vēl nav paguvis par tām pasmieties.

Īpašs bija Svena Kuzmina uznāciens, kurš savu stāstu, ietītu vairākos plastmasas maisiņos, izvilka no termosa, kas simbolizēja kapsulu. Parasti mani īpaši neuzrunā zinātniski vai akadēmiski raksti, taču Svena stāstā bija fragmenti, par kuriem varēja vien nobrīnīties, kā to darīja Andris Zeibots pretējā zāles pusē. Kad tika uzskaitīti visi iespējamie vārdi, kādā cilvēki sauc divlitrīgo alu, paliku ar muti vaļā. Un tieši šāda uznāciena un smieklu devas dēļ Kristīnei Ulbergai savu mierīgo stāstu par Santjago ceļu nolasīt bija pagrūti. Bet viņa to izdarīja un ar to festivāls "Prozas lasījumi" bija izskanējis.

 

 

Agris Jēkabsons

Agris Jēkabsons ir dzimis astoņdesmitajos. Nereti publicējas ar pseidonīmu Fakingsons, lai gan sen jau cenšas no šī vārda tikt vaļā. Raksta arī grāmatu blogu un brauc ar velosipēdu. 2017. gadā iestājā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!