Prozaisku iespaidu piezīmes

No 4. līdz 8. decembrim šogad jau 18 gadu pēc kārtas notika gadskārtējie Prozas lasījumi. Pasākums jeb, ja vēlaties, festivāls aizsākās 1995. gadā, un patiesībā bija kādas tradīcijas atjaunojums. Andreja Upīša dzīvoklī, tagad – memoriālajā muzejā, rakstniekam vēl dzīvam esot, mēdza pulcēties viņa spalvasbrāļi un cits citam šo to palasīt priekšā. Ir saglabājušies audio ieraksti. Pirmais atjaunotais pasākums tur, muzejā, arī notika. Kaut kā tā nu sagadījās, ka pie pasākuma rīkošanas beigu galā palikām mēs trīs – tulkotāja Maima Grīnberga, rakstniece Nora Ikstena un es.

Kaut kur biju lasījis, ka reiz ASV literāri lasījumi notikuši "McDonalds" restorānā, un tas kļuva par pamudinājumu lasījumus "nest" laukā no rakstnieku piemiņas muzejiem un literārajiem izrīkojumiem, meklēt vietas, kurās cilvēkiem tīk pulcēties krietni vien labāk – restorānus, kafejnīcas, teātrus, izstāžu telpas, bārus. Tā rakstnieki nonāca "Pulkvedim neviens neraksta", "Slepenajā eksperimentā", "Andalūzijas sunī" un daudzās citās gan vēl vienmēr atvērtās un darbīgās, gan jau sen slēgtās un piemirstās vietās. Tā aizritēja vairāki gadi, un kaut kā trijatā – gadu no gada savstarpēji mainot to, kurš tad būs "galvenais" – arī viss tika saorganizēts. Tolaik tas vēl bija iespējams bez sava biroja, pieaicinātiem PR darbiniekiem, jā, kādu laiku vēl arī gandrīz bez interneta un sociālajiem tīkliem. Klausītāju, skatītāju ar katru gadu pārsteidzošā kārtā kļuva arvien vairāk, bet mēs, godīgi sakot, pēc kāda laika drusku pagurām. Laimīgā kārtā tika nodibināts Latvijas Literatūras centrs, un kopš tā brīža lasījumi tiek rīkoti tā aizgādībā.

Šogad mēs ar Noru Ikstenu pirmoreiz no kādreizējiem rīkotājiem vai lasītājiem bijām pārtapuši par žūrijas dalībniekiem. Kā vienā no vakariem izteicās Nora, šādi – kad nekas pašai nav jālasa, tikai jāklausās citu rakstītais un priekšā lasītais – viņa jūtas pārsteidzoši labi. Man šī gada pasākums bija ne vien iemesls aizdomāties par ātrumu, kādā paskrējuši 18 gadi, bet arī "no malas" ieklausīties kopīgajā un atšķirīgajā, kas tad nu veido latviešu mūsdienu prozu.

Dzeršana

Prozas lasījumu atklāšanas vakarā, 4. decembrī, savus darbus vai darbu fragmentus lasīja Juris Zvirgzdiņš, Agnese Gusarova, Valdis Rūmnieks, Dace Zvirbule un Māris Bērziņš. Dzeršana jeb alkoholisms ir bijusi noturīga un mīļa tēma latviešu literatūrā visos laikos, tomēr šis vakars darīja mazliet domīgu. Jo dzēra – es runāju par literāro darbu varoņiem, protams, – gandrīz visi. Bāros grozījās ar sugas saitēm nesaistīti dzīvnieki un mazgadīgie, alkohols pārmērīgos daudzumos tika lietots skolas diskotēkā, mazs zēns devās auto izbraukumā kopā ar diviem konjaku dzerošiem vīriešiem (viens no viņiem vadīja auto), grādīgo dzērienu iespaidā sarkanais gailis Jāņu ugunskurā aprija laikraksta "Literatūra un Māksla" kādreizējā redaktora Hugo Rukšāna sauso ateju, 100 latu bezdarbnieku pabalsts alkohola un bezcerības dīķī dzina ciema autobusu pieturā iestrēgušus ventiņus, un pat 1939. gada Ziemassvētkiem nebija lemts aizritēt klusi, mierīgi, tā, lai cilvēkiem labs prāts – turpat pie Torņakalna baznīcas mierīgus latviešu un vācu izcelsmes dievkalpojuma apmeklētājus apdraudēja divi sadzērušies un asiem nažiem bruņoti švaļi.

Tajā pašā laikā, citā vietā

Ja lielā dzeršana kā mūžīga tēma allaž jaunās skaņās latviešu literatūrā nav nekas jauns, mazliet pārsteidzošas bija otrā lasījumu vakara noskaņas Kaņepes Kultūras centrā. Uzstājās pērnā gada lasījumu laureāte Inga Gaile, Svens Kuzmins, Liene Kāposta, Sabīne Košiļeva, Ieva Aizpure un Undīne Arāja.

Iespējams, pirmo lasītāju darbu iespaidā aizdomājos par to, ka Krievija – vienalga, Maskava vai Pēterburga, – kopš padomju laiku izbeigšanās vairs nav pārāk iecienīta latviešu literāro darbu notikumu vieta. Tagad, kā šķita, tas sācis mainīties, lai gan varbūt kas tāds nāk prātā vienkārši nemitīgo politiskā fona trokšņu iespaidā. Vētrainas Latvijas teātra viesizrādes Maskavā, ebreju psihoterapeita dēla un skinheda gadījuma rakstura draudzība Pēterburgā…, tomēr Svens Kuzmins ar savu priekšā lasīšanai, iespējams, pārmēru garo, globāli multikulturālo stāstu lasījumus ievirzīja nedaudz citā gultnē – tā vai citādi visus pārējos darbus vienoja pārdomas par to, kas gan viss var norisināties vienā un tajā pašā laikā dažādās vietās, kādi tam mēdz būt cēloņi un kādas – iespējamās sekas. Apstākļu sakritības parasti ir neatņemams šādās noskaņās rakstītu darbu elements, un savā ziņā apstākļu sakritība bija arī tas, ka šis "Stāstu vakars" noslēdzās un plūstoši turpinājās jau kā tikšanās ar lasījumu ārzemju viesiem.

Bērna prātā

Sestdienas prozas lasījumu programma sākās ar "Bērnu eglīti" "Birojnīcā", un šis pasākums, kā nav grūti noprast, bija veltīts bērnu literatūrai. Klausītāju rindās gan bija visai maz bērnu, iespējams, ka pat mazāk par vienu piektdaļu no sanākušajiem. Iespējams, iemesls bija prozaiski meteoroloģisks, jo pa nakti beidzot bija uzsnidzis kārtīgs pirmais sniegs, un bērniem šādā laikā ir jābūt uz ragavām, slēpēm, ar slapjiem cimdiem, sniega pikām rokās vai kaut vai uz kalna nogāzes uz plēves gabala.

Lielu tiesu pateicoties Ineses Zanderes rosībai nu jau vairāku gadu garumā, varbūt ir radies priekšstats, ka latviešu bērnu literatūrā krīze, ja tāda vispār ir bijusi, ir cauri. Iznāk skaistas, asprātīgas un gudras grāmatas visdažādāko vecumu lasītājiem, un viss ir jauki. Tomēr sestdienas rīta "eglīte" parādīja, ka ar bērniem un viņiem paredzēto literatūru nemaz nav tik vienkārši. Fragmentus no garākiem darbiem vai pa kādam pabeigtam stāstam lasīja Ieva Samauska, Māris Rungulis, Lilija Berzinska, Evija Gulbe un Juris Zvirgzdiņš.

Noklausītais tekstu kopums iezīmēja savdabīgas bērnu literatūras "šķēres". Pie bērnu literatūras rakstīšanas pieaugušos bieži vien pamudina ķerties vai nu pašu bērni, vai pašu bērnības sapņi – nu, kaut vai par princešu kleitām vai mazliet baisiem piedzīvojumiem ar laimīgām beigām. Diemžēl ar šiem diviem dzinuļiem vien var izrādīties par maz, ja aptrūkstas spēku cīniņā ar valodu, un jāpieliek bezmaz vai izmisīgas pūles, lai pievērstu bērna uzmanību, arvien "izgudrojot kaut ko interesantu". Un tajā pašā brīdī aizmirstot pašu bērnības izjūtas un pašu bērnības valodas skaņu. Taču tā ir tikai viena bīstamība, jo otrs grāvis, kurā riskē ieripot bērnu literatūras rakstnieks, ir gadu desmitiem slīpēta stāstu stāstīšanas meistarība, pazaudējot saikni ar patlaban dzīvojošajiem bērniem pazīstamo realitāti. Par veiksmīgākajiem bērnu literatūras notikumiem tad nu kļūst darbi, kuru autori pamanās veikli nožonglēt kaut kur pa vidu. Neļaut rakstītprasmei ievilināt sevi pašiem tīkamos un pazīstamos anahronismos, taču tajā pašā laikā arī neļauties kārdinājumam rakstīt par lietām, par kurām nav ne mazākās sajēgas. Un, ticiet man, izdošanās nebūt nav saistīta ar rakstītāja gadu skaitu.

Jaunie reālisti

Otrais sestdienas pasākums bija "Literārās akadēmijas" prozas meistardarbnīcu dalībnieku lasījumi "Sarežģījumi" klubā "Piens". Lasījumus vadīja abi šī gada kursu vadītāji Guntis Berelis un Ieva Melgalve. Lasījumu atklāšanas pasākumā iepriekšējā dienā tā vadītājs Ivars Šteinbergs no Radio "NABA" pārraides "Bronhīts" atļāvās paziņot: "Stāsta, ka no desmit rakstošajiem tikai viens ir vīrietis." Kad balss no zāles vaicāja, kurš ko tādu apgalvo, atbilde, bija: "Viņi." Meistardarbnīcu dalībnieku lasījumos piedalījās piecas rakstnieces un viens rakstnieks: Laura Feldberga, Uldis Krastiņš, Agnija Kazuša, Ilze Zeltiņa, Ilga Liepiņa, Zanda Tereško.

Lasījumu ievadā Berelis atkārtoja labi zināmo patiesību par to, ka iemācīt rakstīt jau nevienam īsti nemaz nevar, un šādā ziņā pasākums izvērtās par patīkamu vai vienkārši pārsteigumu virteni. Lai gan abi darbnīcu vadītāji jau labu laiku darbojas rakstniecībā un ir puslīdz nojaušamas viņu literārās tieksmes, autoriem (ar retu izņēmumu) bija izdevies izvairīties no pārliekas sekošanas savu padomdevēju ietekmēm, bet abiem kursu vadītājiem pasargāties no pārmērīgas savas klātbūtnes vai gaumes uztiepšanas. Seši nolasītie teksti bija ārkārtīgi atšķirīgi gan stilistiski, gan satura ziņā, un tomēr tos vienoja kaut kas, ko jau pēc lasījumu beigām nodēvēju par "jaunu reālismu".

Tur bija viena ziema, kas aizvadīta grūti apsildāmā namā pie kamīna ar stikla durvīm;

bija vairāki desmiti gadu un vairākas paaudzes viena krūštura dzīvē; bija pēdējais vakars pirms eiro ieviešanas Latvijā un pēc 34 kopīgi nodzīvotiem gadiem; bija pēdējā nakts, antropoloģei iemēģinot darbu interneta seksa čata uzņēmumā; bija jaunas auklītes sūrā darba ikdiena līdz brīdim, kad viņa aptver, ka bērnus kā peļņas avotu var izmantot krietni vien lietderīgāk, un visbeidzot – stāsts, kura saturu tikpat kā neatceros, jo drīzāk to uztvēru kā teātra viencēlienu, ko autore – atšķirībā no saviem kolēģiem, kas, brīžiem pārlasīdamies, brīžiem stomīdamies, stāstus lasīja no aprakstītām lapām – bez aizķeršanās norunāja no galvas.

Bet, atgriežoties pie iespējām, ko iemācīt vai neiemācīt, ir tomēr šis tas, ko, pietiekami bieži daudzinot, varbūt iedīdīt tomēr ir iespējams. Piemēram, arī pieaugušiem lasītājiem paredzētos tekstos izvairīties rakstīt par lietām, kas nav zināmas, jo, teiksim, 20 latu samaksāšana policistam ātruma pārkāpuma vietā 2013. gadā nebūtu jāsauc par soda nomaksu, jo tā būtu kukuļa došana; ir grūti iztēloties, kā gan uz ādas var uzmesties tirpas u.tml.

Apslēptā puse

Tradicionālās svētdienas "Prozas brokastis" noritēja ierastajā vietā – kafejnīcā "Andalūzijas suns". Ar lasījumiem uzstājās Ieva Melgalve, Inese Paklone, Inga Žolude, Jānis Valks, Austra Zīle un Gundars Ignats. Šis nebija pirmais šī gada lasījumu pasākums, kura laikā aizdomājos par to, kā uztveru romānu fragmentu lasījumus un pabeigtus stāstus ar iesākumu, noslēgumu un, vēlams, arī kaut ko pa starpu. Diemžēl parasti romānu fragmentu lasītāji, iespējams, paši to pat neapzinoties, ir krietni vien nepateicīgākā stāvoklī. Lai spētu aizraut un arī iekārdināt ar fragmentu, tam varbūt jābūt vēl spilgtākam par turpat nolasītajiem īsajiem stāstiem vai novelēm, taču pats garais formāts, iespējams, šādu uguņošanu nemaz nepieprasa. Mazliet vieglāk ir tiem, kuru garie darbi vēl ir nepabeigti, un tad nu lasīšanai izraudzīto fragmentu var īpaši sapucēt, noīsināt un pārtaisīt, īpaši nebēdājot par to, kā tas izskatīsies jau pabeigtā romānā. Un vienalga – sajūta bieži ir tāda, it kā būtu darīšana ar veselu pasauli vai ēku, par kuras fasādi, jumtu, pagrabu un visu pārējo klausītājiem būtu jāgūst iespaids vienīgi no ielūkošanās reklāmas nolūkiem labiekārtotā demonstrācijas istabā.

Lai vai kā, šis vēlais rīts izvērtās par vienu no interesantākajiem Prozas lasījumu pasākumiem, un par tā vienojošo tēmu, kā man šķita, kļuva rakstnieku vēlme un centieni dažādiem līdzekļiem parādīt reizēm šķietami acīmredzamu lietu, notikumu vai sajūtu slēptās vai iespējamās puses.

Sākot ar ieskatu romānā, kas, kā man šķiet, varētu būt biedējoša un oriģināla tā dēvētā "Trūmena šova sindroma" interpretācija, un stāstu par putekļotajām valodas kaislībām, kas mājo tulkotāju kabinetos un prātos, un beidzot ar asiņainām patiesībām par tā dēvētajiem rakstnieku daiļrades namiem, kompakti globālu apokalipsi, ar viltotu identitāti nodzīvotu mūžu un valsts sektorā strādājošo piekoptām slepenām diētām. Šķiet, publikai gar ausīm negāja itin nekas, pat kafijas automāts šogad bija pieklusis, un vienīgais klupšanas akmens, par kuru pie ārdurvīm sūkstījās arī pīpējošs Berelis, bija šajā gadā jau par plaši izplatītu parādību kļuvusī rakstnieku vēlme savus varoņus nodēvēt par Pīteriem, Kerolainām, Džoniem un vēl visādos anglosakšu vārdos. Iespējams, rakstniekus vadījusi pārliecība, ka viņu darbi kuru katru mirkli tiks tulkoti un izdoti dažādās svešvalodās.

Svētki un godalgas

Prozas lasījumu noslēguma vakarā mūzikas namā "Daile" savus darbus publikai priekšā cēla Madara Rutkēviča, Andris Zeibots, Kurzemes prozas lasījumu laureāte Alise Redviņa un Māra Zālīte. Dace Rukšāne nebija ieradusies. Lasījumus asprātīgi ilustrēja, komentēja, izpušķoja vai interpretēja etīžu teātris "Nerten" jeb Toms Treibergs un Svens Kuzmins.

Atjaunoto prozas lasījumu 18 gados novērojama kāda interesanta parādība. Pamazām vien prozas autoriem mēdz piepulcēties arvien vairāk dzejnieku (pretēja kustība Dzejas dienās gan nav novērota). Šis gads nebija izņēmums, un bez pērnā gada laureātes Ingas Gailes lasījumos ar intriģējošiem prozas darba fragmentiem lasītājus pārsteidza arī Māra Zālīte.

Lai gan arī šajā vakarā neiztika bez apokaliptiskām vēsmām – šķiet, par vēl vienu šī gada lasījumu caurviju tēmu bija kļuvis lielā hadronu paātrinātāja radītu melno caurumu izraisīts pasaules gals –, Prozas lasījumi noslēdzās priecīgā svētku noskaņā. Žūrija iztika bez domstarpībām un plēšanās, un galvenā lasījumu godalga pelnīti tika piešķirta Ingai Žoludei. Nekādas otrās vai trešās vietas dalītas netika, un vēl balvas saņēma Māris Bērziņš, Inga Gaile, Gundars Ignats, Svens Kuzmins, Ieva Melgalve un Zanda Tereško.

Guntis Berelis rakstīšanas meistardarbnīcu dalībnieku lasījumu ievadā teica, ka viens no šādu kursu uzdevumiem ir rakstnieku piespiešana rakstīt. Jo kas gan tu par rakstnieku, ja raksti tikai pa vasarām vai svētku dienām. Redzot jauno autoru pieplūdumu šajos lasījumos, šķiet, ka arī paši Prozas lasījumi laika gaitā varbūt būs kļuvuši par šādu maigas piespiešanas līdzekli.

Skumji gan, ka lasījumos nepiedalījās daudzi zināmi autori – gan tāpēc, ka pa šiem 18 gadiem jau paguvuši aiziet mūžībā, gan varbūt tāpēc, ka vai nu ieslīguši rakstniecības panīkumā, vai uzskata zem sava goda darbus celt priekšā publikai krogos un tamlīdzīgās šaubīgās vietās.