Tā Londonā bija viena no vasarām, kad lija katru dienu, iespējams, aiz cerības aizbiedēt smogu, kas tobrīd bija pieklusis kā holera. Lija tik bieži, ka to vairs nemanīja pat ar apbruņotu aci. Varbūt tāpēc galvaspilsētā nemaz nebija putekļu un, ienākot svešā mājā, cilvēki atstāja apavus kājās. Varēja nedomāt par caurumu zeķē, nebija nākotnei jāatstāj izdegusi spuldzīte, kad zeķe būs jālāpa, un nebija šim pašam nolūkam jālieto no vecmammas mantotā koka baravika. Tur arābu jaunekļi lakotas koksnes krāsas vaibstiem demonstrēja savu tēvu un vectēvu naftu dārgu automobiļu izskatā, turklāt ik pa brīdim tos drudžaini rūcināja, lai daļa cilvēku kļūtu ticīgi un tad pamatoti novēlētu viņiem elles ugunis, bet otra daļa – skrietu apbrīnot kārtējo plakano braucamo, kas izskatījās pēc liela ziepju trauka. Uz darbu cilvēki brauca ar metro, urbjoties viens otra padusēs ar deguniem, dāmas grimējās, reizēm bija pusplikas, visur mētājās bezmaksas avīzes, un zem sēdekļa varēja iedurties ar nagu košļājamajā gumijā, kas teju pārakmeņojusies tomēr joprojām smaržoja pēc mango. Kāds tur vienmēr ēda, un pretī sēdošie melanholiski vēroja birstam uz grīdas kukurūzu vai drupačas. Metro nereti uzkarsa un pūta kā fēns, kāda pasažiere slaucīja seju nevis mutautiņā, bet preses izdevumā un tāpēc kļuva līdzīga ogļracim, bet neviens viņai uz to nenorādīja, jo visiem bija nospļauties.
Lai varētu strādāt celtniecībā, bija jāizpilda tests. Vajadzēja sēdēt pie datora, kurā bez paša testa bija aizliegts pilnīgi viss, nevarēja atvērt pat kāršu spēli, tā vietā bija jāprāto par elektrības izraisītu nāvi un ķiveres nozīmi. Es pazinu vienu angli, kurš uzskatīja, ka sīpoli ir indīgi, tāpēc šāda pārbaudījuma nepieciešamību nudien neuzdrošinos apšaubīt. Testa jautājumi bija par darba drošību un pirmo palīdzību. Kad tie beidzās, devos pie sekretāres, lai pārliecinātos, ka esmu visu pareizi sapratis. Viņa pamāja ar galvu, un es devos uz parku, kur apēdu divus vistu pusspārniņus. Pēc laika izrādījās, ka man bija jāsagaida atļauja turpat, un, tā kā es to neizdarīju, viņi nezināja, ko iesākt. Ņemot vērā manas diezgan nabadzīgās angļu valodas zināšanas, es deleģēju darba atļaujas atgūšanu sīpolfobiskajam anglim, kurš zvanīja uz attiecīgo iestādi un centās paskaidrot, ka esmu dīvains, un lūdza tāpēc apžēloties. Viņu saruna ilga pusotru stundu, tās laikā es turēju viņam pie deguna visu savu dokumentu vēdekli, cerot, ka pēkšņi var noderēt potēšanas pase vai literatūras olimpiādes diploms, bet anglis skatījās griestos, nevis uz papīriem. No malas saruna izklausījās pēc teologu diskusijas, tajā tika apspriesti pilnīgi visi abstraktie un taustāmie pasaules priekšmeti, izņemot mani. Es žagojos un kunkstēju, cerot saklausīt pauzi tērzēšanā, lai atgādinātu par savu eksistenci, bet tam nebija nekādas varas pār britu dialogu. Beigās tika abpusēji atzīts, ka es patiešām esmu dīvains, un abi draudzīgi noplātīja rokas. Atļauju es tomēr dabūju, taču tikai pēc gada, kuru biju spiests nostrādāt, nesaņemot algu, jo bez atļaujas darba devējs nedrīkstēja man maksāt. Tāpēc naudu aizņēmos un visu laiku centos likt sev noticēt, ka viendien nauda manā līcī iepeldēs kā kruīza kuģis ar baseinu un orķestri. Kad biju nobriedis iedzert absintu, nogriezt sev ausi un iedot to jebkuram nodokļu inspektoram, atļauja piepeši tika izsniegta. Ja jūs domājat, ka saņēmu gada algu vienā reizē, varu apliecināt, ka es arī tolaik tā domāju.
Dzīvoju īrētā istabā kopā ar armēni, kurš vairākas reizes nedēļā pie spoguļa ieveidoja savas ūsas, varbūt tieši tāpēc visas kaimiņienes bija viņā iemīlējušās. Kad armēnis runāja, tās aplipa ap viņu kā skudras ap laputi, piedāvāja uzvārīt tēju un vēl visu ko, bet armēnis uzplauka un vīteroja, apzinādamies savu magnētismu. Viņa sapnis bija apprecēt liela auguma sievieti. Sievai vajadzētu kažoku, spilgti sarkanus, garus nagus un košas lūpas, kā arī publiski viņu mutēt uz noskūtā paura – tā viņš man teica, urkšķot aiz labsajūtas. Pat ejot uz tualeti, mēs slēdzām istabas durvis ar atslēgu, bet man tāpat kādu dienu pazuda īrei paredzētā nauda. Iespējams, to nozaga dāmu luteklis, jo viņš krita kārdinājumā arī uz zelta gredzeniem, kuru vērtību noteica vien izmērs žagatu gaumē.
Tomēr mēs dzīvojām draudzīgi. Vakaros es uz Blaumaņa kopoto rakstu sējuma smalcināju kaņepju ziedus, un pievakarē viņš lika man ieslēgt skaņdarbu no filmas "Kill Bill", kuru uztvēra kā savu šūpuļdziesmu. Vienā no naktīm manis neapēstā kebaba pārpalikumos uz grīdas sāka čabēt žurka vai pele un armēnis satrūkās, noturējis to par savas sirdsapziņas Komandoru. No rīta viņš skraidīja no viena istabas kakta uz otru, stājās un pauda sašutumu atkal un atkal. Kad saskrēja kaimiņienes, viņš gari izstāstīja par nakts notikumiem, par mata tiesu neiekļaujot arī savas tautas genocīdu, un kaimiņienes, cenšoties pielabināties, nez no kurienes atstiepa kaķi. No tā armēnis arī baidījās, taču izteikti mazāk, un kopš tās dienas ar kebabu naktīs čaukstēja kaķis.
Mana pirmā darbavieta bija dzīvoklis, kuru vajadzēja renovēt, un tas atradās laiskā, pārtikušā kvartālā, kurā par mašīnas stāvvietu bija jāmaksā tik barga nauda, ka par to varētu uzcelt otru Transsibīrijas maģistrāli. Pat pa logu redzētā beigtā lapsa, ko sētnieks ievietoja kartona kastē un aiznesa projām, neizjauca pārticības atmosfēru. Pirmajā darbadienā sastapu divus lietuviešus, kuri silikona pārpalikumus pēc šķirbu aizdarīšanas slaucīja biksēs, tāpēc tās bija taisnas un apaļas kā rūpnīcas skursteņi. Viņi nemitīgi runāja savā starpā, spļaudījās, smēķēja un lamājās krievu valodā.
Sākumā mums vajadzēja stiept cementa maisus uz divdesmit septīto stāvu. Lietuvieši no rīta bija iedzēruši šņabi, tāpēc strādāja lēnprātīgi un nosvērti. Kad braucām vienā liftā ar priekšnieku, es ieteicu vienam no lietuviešiem neelpot, jo gaiss tobrīd šķita ugunsnedrošs, bet vēlāk viņš piegāja man klāt un sacīja: "Tu man nesaki, kad elpot un kad – ne!" Un es vairs neteicu. Pēc tam uz augstceltnes bēniņiem bija jānogādā trīsarpus metrus garas metāla nūjas, bet tās nevarēja iedabūt liftā. Nācās doties augšup kājām, turklāt garās nūjas draudēja iestrēgt ejās, tāpēc visu laiku bija jāskatās vienlaikus uz abiem galiem un pēc katra kāpņu posma vajadzēja griezties ap savu asi. Šis akts atgādināja spāņu toreadora deju, tikai ievērojami palēninātu. Pie bēniņu durvīm gulēja koši sarkanas mežģīņu biksītes, kas simbolizēja finiša tuvumu. Neskaitāmas reizes ejot garām šim sievišķības atribūtam, es domāju par to, kura gan tās tur atstājusi un kādos apstākļos tas noticis. Biksītes bija kaut kas pagalam pretējs ne tikai lietuviešiem (vienu no tiem pēc pāris mēnešiem ietupināja par mēģinājumu ievest valstī nelegālo imigrantu), bet arī armēnim, kurš nemainīgi kā kaktuss uz palodzes gaidīja mani mazajā istabelē.
Nezināmu iemeslu dēļ es nospriedu, ka biksītes valkājusi melnādaina dāma ar lielu dibenu un klabošiem plastmasas nagiem. Tāda, kurai ir pilnīgas lūpas un ideālas formas acis, līdzīgas mandelēm. Uz bēniņiem viņu atvilka paviānisks kavalieris, kurš bija kā lokomotīve, jo viņu darbināja šķidrumi un steiga. Es nesu metāla nūjas, pie sevis skaitot pakāpienus, kas atlikuši līdz sarkanajām biksītēm. Nebeidzams naudas trūkums darīja nūjas smagākas. Pusdienu pārtraukumā, kad lietuvieši, tupot uz augšpēdus noliktiem tukšiem krāsas spaiņiem, ēda savas sviestmaizes un drūmi čaloja, es domās atgriezos pie lielā dibena, kas neapšaubāmi smaržoja pēc muskusa kā āpsis vai lapegle – dabiski un skaisti. Pēc vairākiem tur pavadītajiem mēnešiem, kas kā sapnis saplūda rūgtā virumā ar lietuviešu valodas iestarpinājumiem, izmisumu un nomāktību, es tomēr neizturēju un, nevienam neredzot, drebošām rokām paņēmu sarkanās biksītes, delikāti attinu vaļā kā sakrālu papirusu un paostīju. Un tā arī bija.
Kopā ar mums strādāja arī Vasja, viņš bija krāsotājs no Baltkrievijas. Ārēji šis vīrs izskatījās pēc Karlsona: tāds bumbierveidīgs, tērpās džinsos ar bikšturiem. Viņš nekad nekur nesteidzās, jo "par tādu naudu lai steidzas paši", angļu valodu viņš bija apguvis pēc dzirdes, tāpēc ikreiz teikuma beigās pielika "isn’t it?", ko saīsināja līdz "ini?" pēc britu parauga. Varbūt viņš nemaz nesaprata, ko tas nozīmē, bet uztvēra to kā neatņemamu runas atribūtu. Armijā Vasja bija apsaldējis kājas, tāpēc nagi tam bija kā dakstiņi, dažas šķērītes atsacījās tos īsināt, bet veiksmes gadījumā nagu fragmenti izšāvās uz visām pusēm kā sirpji. Krāsotājs reiz bijis vizītē pie ārsta, un tas esot sacījis par viņa nagiem: "Fui!" Tas Vasju bija aizskāris un mudinājis nonākt pie retoriska jautājuma: "Kā tā var?"
Vasja bija vīlies ne tikai medicīnā, bet arī Londonā sastaptajos ļaudīs, kuri nez kāpēc nebija tik draudzīgi, kā šim gribējās. Kādā darbavietā viņš bija sadraudzējies ar citu krāsotāju, bet, kolīdz abi piedzīvoja neizbēgamo kadru rokādi, kolēģis izkūpēja un neatbildēja ne uz apsveikumiem, ne uz jautājumiem īsziņās. Vasīlijs, pastāstījis man to visu un secinājis, ka ar šejienes cilvēku saltumu viņš tomēr jau ir apradis, piepeši apvaicājās: "Tev ir meitenīte?" Es sāku steigšus prātot, kā viņš to domā, un cerēju, ka Vasja neuztver mani kā cilvēku, kurš pagrabā tur gūstā nolaupītu meitenīti un palīdz tai pieņemt dzemdības pēc padomju laiku vecmātes rokasgrāmatas. Par šādu gadījumu es biju lasījis. Tāda meitenīte man nekad nav piederējusi un, ceru, arī nepiederēs. Nesagaidījis manu pārdomu noformulēšanos, Vasja pastāstīja par savu sievu, kurai viņš ir bijis vajadzīgs, tikai lai realizētu bērnu radīšanas misiju: "Tikko viņas dabū savu, mīlestība beidzas, tici man!" Telefona sarunās ar sievu Vasja nekad neslēpa sapīkumu par minēto lietu kārtību, viņa intonācija bija formāla un gurdena. Reiz viņš man pastāstīja, ka pārāk liels dzimumloceklis kaitē sieviešu reproduktīvajai sistēmai un krietni būtiskāks ir tā diametrs. Tas lika man domāt, ka Vasja tomēr nav uztvēris vietējo cilvēku atturību kā paraugu un par katru cenu cenšas draudzēties.
Citu kolēģi sauca Marks, viņš bija poļu galdnieks, kurš apgalvoja, ka Londonā sastapies ar tādiem poļiem, kādus dzimtenē nekad nav redzējis. Un ar to viņš nedomāja izskatu. Piektdienās Marks pirka sendvičus ar zivi, jo bija ticīgs katolis un iebilda pret abortiem pat izvarošanas gadījumā. Kādu brīdi viņš bija dzīvojis Jaunzēlandē, kur sastapis savu draudzeni – arī polieti –, un, protams, tagad viņam gribējās bērnu, ko abi centās arī īstenot. Savulaik, tikko ieradies Londonā, viņš strādāja viesnīcā par trauku mazgātāju, bet trauki bija tik karsti, ka pirmajā vakarā Markam nogāja no rokām nagi, jo tie bija izvārījušies. Par saviem poļu radiem viņš teica, ka tie dzīvojot viduslaiku fāzē. Kad es viņam vaicāju, vai viņš pats zina, kas ir internets, Marks taujāja, vai tas ir kas ēdams, un, ja ne, tas viņu neinteresējot. Kad prasīju, vai viņš māk lietot mikroviļņu krāsni, galdnieks norādīja, ka pie tās varot piesiet, piemēram, vistu. Jaunībā Marks esot saņēmis poļu šamaņa iniciāciju, tikai ajavaskas vietā viņi lietojuši šņabi. Vīzijās redzēto viņi uzskatīja par etniskā gara manifestu, un Marks esot ieraudzījis nebeidzamā debesu izplatījumā planējošu skrūvgriezni. Kādā dienā viņš man pateica, ka ar bērnu tomēr nekas nesanākšot, notikusi nelaime. Todien viņš bija īpaši nerunīgs, sakostiem zobiem cirta kaltu koksnes miesā, bet tad klusi sacīja: "I’m nearly dying, man."
Vēl ar mums strādāja Jānis no Jelgavas, viņš mitinājās kaut kādā tornī netālu no Hītrovas lidostas, meklēja ēdienu lielveikalu miskastēs, sapņoja par gāzes ieguvi no ekskrementiem un par saules baterijām. Kad policija draudēja viņu izlikt no nelegāli apdzīvotā torņa, Jānis grasījās pieķēdēties pie azbesta kluča, ko Anglijā visi uztvēra kā ārkārtīgi kaitīgu būšanu. Viņš cerēja, ka policija tāpēc sastings un atkāpsies uz pirkstu galiem kā vecāki, kuri baidās pamodināt beidzot iemigušu zīdaini. Te viņš atnesa uz darbu desas, kurām bija beidzies derīguma termiņš, un to nevarēja nesaost, te iemērca kreklu spainī, kurā pirmīt atradās cements, un izkaltušo drēbi vēlāk varēja izmantot vienīgi kā giljotīnas nazi, te, aizmirsis savā tornī dakšu, centās uzskrūvēt konservu sardīni uz garas, dzeltenas skrūves, un šķita, ka viņš tiek algots, lai mūs izklaidētu. Kad Jānis ar muti skrūvēja eļļainu sardīni nost no skrūves un viltīgi smīnēja, varēja padomāt, ka ārā nelīst, un arī naudas trūkums neizraisīja tādu alerģiju kā parasti.
Kādā kārtējā lietainā dienā mēs ar viņu plēsām nost tapetes, kuras no sākuma bija nepieciešams mīkstināt ar tvaiku, un viņš domīgi sacīja: "Man nav mājokļa kredīta." Priekšnieks piekodināja Jānim, ka ūdens tvaika ierīcē nedrīkst beigties, jo tad tā pārkarst un izdeg, bet viņš nepaklausīja, lai novērotu pravietojuma piepildīšanos ar deguma smaku. Citreiz, kad aizrādīju, ka viņš līmē tapetes greizi, Jānis kļuva pikts: "Nemāci man, kā strādāt!" – bet tad likumsakarīgi piebilda: "Es esmu vairāk suns nekā kaķis." Viņš ilgojās pēc mājām, it sevišķi tāpēc, ka pat azbests negarantēja mūžīgu dzīvi tornī, bet viņa mamma, uzklausījusi telefoniskās žēlabas, piedāvāja tikai nopirkt viņam biļeti uz mājām, atsakoties no jebkādas citas palīdzības formas. Jānis pastāstīja, ka attiecībās viņš atdarina otru cilvēku un tāpēc viņam šajā jomā veicas. Pēc neilga laika kāda poliete, kura pāris reizes ar mūsu tautieti bija pārgulējusi, sāka viņam sūtīt dīvainas īsziņas un Jānis atdūrās pret savu iemaņu griestiem. Viņš rādīja īsziņas arī man. Poliete rakstīja, ka neredz viņu attiecību turpinājumu, jo viss ir kaut kā nepareizi, dzīvnieciski, bet pats Jānis ir neīsts un emocionāli plakans kā bute, vismaz tā es to sapratu. Jānis nespēja izprast paradoksu – neskatoties uz šādu šķietamu punkta pielikšanu, poliete vienalga turpināja ierasties tornī un viņiem atkal bija sekss. Es apvaicājos, ko viņš pats vēlas no polietes, bet neizpratnes pārņemtais pateica, ka vairs neko, ja reiz viņa ir tik sarežģīta. Vienojāmies, ka poliete jāpasūta – es ieteicu lakonisku "fuck you" un uz argumentu, ka viņa apvainosies, ieteicu pievienot frāzei smaidiņu. Pēc daudziem gadiem saņēmu no Jāņa ziņu: "Tu vēl strādā?"
Remontējamās mājas kāpnes bija apsistas ar sarkanu tepiķi, bet margas apzeltītas, tās bija nepieciešams aplīmēt ar plēvi un rūpīgi sekot, lai plānoto darbu gaitā nerodas kādas neatgriezeniskas sekas, kas aizskartu mājas iedzīvotāju estētiskās jūtas. Viss dzīvoklis bija jāizplēš kā mīdija no čaulas. Laužot mēbeles, kas bruka viegli kā origami figūras, kolēģi uzgāja zem izlietnes muciņveidīgu iekārtu, kas bija ēdiena palieku smalcinātāja. Ēdiena paliekas tur joprojām bija. Kad viens no viņiem muciņu grasījās izraut ar visām saknēm, viņš neviļus smakas iedvesmā izvēma tikko apēstās pusdienas. Dzīvoklis metās plikāks un plikāks kā koks vēlā rudenī, līdz tajā nebija vairs ne poda, ne grīdu. Mēs pārvietojāmies pa sijām, starp kurām rēgojās apakšējā dzīvokļa lustras. Nelielos caurumos pat varēja redzēt kaimiņa iedzīves fragmentus un gaismu. Marks sūkstījās par poda trūkumu un, būdams uzticīgs punktuālajai peristaltikai, ik dienas devās uz netālu esošo sporta totalizatoru bāru, kur viņu drīz vien sveicināja kā apkaimes paredzamāko dirsēju. Gluži kā tiecoties gāzt Takeši imperatoru, mēs lecām pa siju saliņām, baidoties aizķerties aiz naglas vai nejauši uzkāpt trauslajiem kaimiņa griestiem. Un tomēr viendien tas notika, es drusku ielūzu – kā zemledus makšķernieks. Klātesošie sastinga un gaidīja notikumu attīstību. Pēc laika atskanēja pieklājīgi klauvējieni pie durvīm. Ieraudzījis, ka mums nav grīdas, zemāk esošā dzīvokļa īpašnieks nobālēja. Viņš acīmredzami bija no tiem, kuri domā, ka cīsiņi aug kokos, bet espresso kapsulu izbeigšanos uztver kā depresijas iedīgli. Man ielūstot, viņa apartamentos vienā no lampām noraustījās gaisma, un tam nudien viņš nebija gatavs.
Grīdu seguma atjaunošana bija sarežģītāka par sulīgas tītara filejas uzcepšanu. Sākumā starp sijām bija jāievieto sūkļveida paneļi, kas pārklāti ar foliju. Tad visi caurumi bija jāaizpilda ar putām, kuru baloniņš šalca kā jūra. Kad tās apžuva un sastinga, grīda bija jāpārklāj ar maisījumu, kas atgādināja stirnu spiras. Kādu dienu uz darbiem palūkoties bija ieradies dzīvokļa īpašnieks miljonārs, sakarā ar to priekšnieks mūs skubināja spiras demonstratīvi sijāt ar trīskāršu jaudu. Smaidīgais miljonārs pat iegāja tualetē, par laimi pods jau bija uzstādīts, un pēc viņa tur iegāju es. Viņa statusam atbilda arī telpā palikušais aromāts – šķita, ka viņš ēd tikai vaniļas pākstis ar safrānu. Grīda bija nožuvusi, tā tapa izcili gluda, un mēs beidzot varējām staigāt ar baudu. Tiesa, izrādījās, ka apakšā dzīvojošajam onkulim no jauna sākušies elektrības padeves traucējumi – kaut kur zem spirām un putām bijām saspieduši necilu vadu. Lai to uzietu, nācās uzticēties intuīcijai un atlauzt vaļā grīdas segumu vairākās vietās. Priekšnieks nebija atvedis sarkano ģipškartonu, kas bija noturīgs pret augstām temperatūrām, un cietušā kaimiņa karstošos lampu barības blokus nācās apsist ar parasto, kas varēja nosvilt kā kūla. Tuvojās termiņa beigas, bet valdīja lēns haoss.
Mūsu rokas bija neatmazgājamas, deguni – pilni putekļu, skatieni vērsti uz garāmejošajām sievietēm, viņu baltajām zeķēm, sunīšiem, kafijas glāzēm, saulesbrillēm, ikriem. Vakaros braucu mājup ar metro un man negribējās redzēt nevienu. Kādā citā identiskā dienā kaut kas pieskārās manai galvai. Palūkojos augšup, bet tur neviena nebija. Tad atkal. Vagonā sēdošie skatījās uz mani un smaidīja. Roka stiepās no blakus vagona cauri durvju lūkai, tā noglāstīja man galvu vēlreiz. Pati rokas īpašniece izkāpa nākamajā pieturā un pamāja man, es pamāju pretī. Tā bija vienīgā reize, kad megapole pasmaidīja, un, kad pabeidzām dzīvokļa remontu, mēs atvadījāmies viens no otra un vairs nekad neatbildējām uz savstarpējiem Ziemassvētku apsveikumiem, kuri, jāpiebilst, ātri vien apsīka.
2