Jirki Kīskinens u.c. Satori grāmatnīcā. Foto: D.Valbaks. Dzejas dienu publicitātes attēls.
Jirki Kīskinens (Jyrki Kiiskinen, 1963) - somu dzejnieks. Pirmais Jirki krājums „Runoilja vaaran rinteella“ (Dzejnieks uz kalna nogāzes) nāca klajā 1989. gadā. Pēc šī krājuma grāmatas iznākušas regulāri. Kīskinens ir bijis žurnālu „Nuori Voima“ (Jaunais spēks - vasarā gaidāma šī paša nosaukuma radošās grupas viesošanās Rīgā) un „Books from Finland“ (Grāmatas no Somijas) galvenais redaktors, daudziem laikrakstiem rakstījis rakstus un slejas. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū viņš bija viens no Dzīvo dzejnieku kluba (Elävien R K) dibinātājiem un daudzu literāru pasākumu organizētājiem. Kīskinens, varētu teikt, ir īsts mūsdienu dzejnieks – braukā pa festivāliem, uzstājas klubos un piedalās dažādos pasākumos kopā ar mūziķiem un dejotājiem. 2009. gadā viņš sarakstīja vārdus Jovankas Trbojevica (Jovanka Trbojevic) radio kompozīcijai, ar kuru abi autori ieguva Prix Italia godalgu. Jirki Kīskinena darbi tulkoti vairāk kā divdesmit valodās, tai skaitā zviedru, angļu, franču, spāņu, čehu, igauņu, latviešu, itāļu, ungāru un vjetnamiešu. 2010. gada septembrī Jirki Kīskinens viesojās Rīgā 10. Dzejas brauciena ietvaros un uzstājās ¼ Satori grāmatnīcā. Piedāvājam Jirki dzeju Guntara Godiņa atdzejojumos no somu valodas; šeit pārstāvēti darbi no grāmatas „Menopaluu” (Turpatpakaļ, 2006). Priecājamies paziņot, ka šobrīd lasītājiem jau ir iespēja salīdzināt šeit pārstāvēto somu dzejprozu ar vietējiem tekstiem un apcerēm par tiem, jo tikko klajā laista Kārļa Vērdiņa, dzejnieka un literatūras zinātnieka, veidotā latviešu dzejprozas vēsture un latviešu dzejprozas antoloģija "Bastarda forma", kas drīzumā būs pieejama arī grāmatnīcā. – ¼ Satori
***
Dzīve nav nekas cits kā paugurains pašreizējais mirklis
dabas taka pa kuru cauri pļavai ej uz vārtiem
ar platiem soļiem pārsoļo pāri kaķa ādai
pēc divdesmit gadiem stāvi
pie tērauda izlietnes tajā pašā vietā
atceries kā tu apbrīnoji pamatus
vīri kāpelē no vienām stalažām uz citām
armatūrnieki un mūrnieki atsedz tavas mājas drupas
kad tajā vēl dzīvo cilvēki
viņi iznīcina smilšu ceļus koka mājas ābeļdārzus un nabadzības smaržu
viņi atgrūž skaļi protestējošos pamatiedzīvotājus
kas kopā ar viņiem negrib doties uz nākotni
viņi būvē šaura labirinta māju
kurā vairāk kā trīsdesmit gadus plašās
gaišās istabās vadīsim savu ļoti pieticīgo dzīvi
kad to atceras pārņem bailes kā mēs taustījāmies pa tumsu
tikai tagad es zinu
ka pasaule ir pilna ar citiem
sapņiem zinu laime nav
ne peldbaseina dibena zilais
ne arī sarkanais
***
Bet kas gan palika nepamanīts pie sevis burkšķēju ziemassvētku rītā
pēc trīsdesmit gadiem
lidostas stikla būrī pirms pacelšanās
zem ieliektā jumta mēs cittautieši
sagadījāmies pie viena galda
apkārt bezvārda bezmaizes galdam
bezvārda lidostas bezvārdā
izlidošanas vārtos blenžam cits uz citu
brīnoties par šo bezvārdību meklējam pazīstamas
sejas tās dzimumzīmes pēc kā apbrīnotājs pazīst
varoni to smīnu
pēc kā vīrs pazīst savu sievu
tos uzacu lokus
pēc kuriem tēvs pazīst savu dēlu
nosēšanās skrejceļš ir zili pelēkā rudā
zaļā josla kur nekam nevajag atgadīties
tomēr dzirdams krakšķis un kaut kas saiet grīstē
kāda dzeltena mašīna lēni izbrauc laukā no redzesloka
no kreisās uz labo
kāds paziņojums no galda kājās uzrauj
vīrieti melnā uzvalkā ar portfeli
ar visām saknēm no krēsla uzrauj augšā
sievieti kas lasa avīzi un kas svārku astei šūpojoties
pazūd pretējā virzienā
pēdējais paziņojums ved arī mani uz citu
kontinentu uz mirkli bijām svētā
ģimene kas pagaist
uz visām četrām varbūt
nezināmais vīrietis par mums debesīs
domā zibšņa mirkli varbūt nezināma
sieviete notver šo slavinošo bildi
par ģimeni arī manī kaut kas no tā paliek
***
Mūs nosūtīja uz svešu zemi. Tur kaimiņu suņa rejas norāda virzienu, tur prece tiek vadāta ar laivu pāri aukstam ūdenim, cilvēki skatās laukā pa logu, risina krustvārdu mīklas un spēlē pasjansu. Viņi gaida kaimiņus, durvis atvēruši, šauteni pakāruši. Viņi gaida zivju lomu, tuvojamies laivu vai pērkontūci no austrumiem. Viņi gaida ko citu un reizē redz sapni, nedalāmo naksnīgo brīvību. Bet nāve nesteidzas, tā staigā no mājas uz māju, sarunādamās pierobežas kurlmēmo valodā vai, kas zina, ? kādā izdomātā gājēja, suņu reju vai kukaiņu valodā? Pagalmā brūk klēts, uz kāšiem pūst zvejas tīkli, un krancis spicē savas spicās ausis, pirms, savelkot valgu, atbildēt rējienam, kas nāk no tālienes.
***
Kas mums atvēra mājas durvis un piedāvāja zirņu zupu? Nu pilsēta ar savām nebeidzamajām biroju telpām, nebeidzamajiem veikaliem un pagalmu bezdibeņiem ir viņu norijusi. Tikai vārds palicis pāri. Kas tā par lauku meiteni, jaunas dzīves meklētāju pilsētā, tagad ieņem tā vietu? Kādu vakaru es biju ar viņu gultā. Nemaz neskatījos virsū. Pāri palika vien balss skaņa un atskaņa, pēcgarša no bagāto bruņinieku dzīves. Kā pieskāriens tas bija? Kādi bruņinieki? Arvien jauni sieviešu vārdi, nomales ļaužu sejas, vairs neatgriezdamies labajā sirds priekškambarī, plūst cauri mūsu virtuvei, manas sirds kreisajam kambarim. Arī no manis iznāca progresīvs bērns, cilvēkveidīgs radījums.
***
Tranzistora acs spīd istabas tumsā, no iekšienes izgaismo cilvēkveidīgās laternas, bet izdzēš skatienus, kad visu dienu skan sēru mūzika mīļā slepkavas piemiņai. Kad runā, ka tanki ir šķērsojuši valsts robežu. Kad Padomju Savienība ir uzvarējusi hokejā. Jautra mūzika tad salauza sirdis. Es nezināju, kur biju. Nu zinu, ka maldos. Visa ir par daudz: šalkoņas, atzinības, arhitektūras, kas lavīnā gāžas mums pāri, seksualitāti veicinošo apļveida krustojumu. Uzspiežu uz radio samaitātās izslēgšanas pogas, tomēr tā atlec atpakaļ, iedegas gaisma, man pretī mirdz pilsētas stikla uzraksti no nišām, arī visas svešās valodas, skaņas, kuras apbērēju radio, kad mācījos runāt.
***
Vīrs, kas pirtī uzmet garu, ar nagu aptausta iedobumu deniņos, to vietu, kur nāve kara laikā pagāja garām. Šādos stāstos vairs neklausās. Mans dēls neredz nekustīgās kājas, šķembu sadriskātos audus, lodes sadragātos kaulus. Viņš nepazīst tos vīrus, kas līda pāri sasalušiem līķiem blakus pirts baseinam. Kaklu izslējis, kāju ikrus sasprindzinājis, viņš lūr uz putainiem, kupliem rokoko augumiem dušā. Es mazgātuvē dzirdu troksni lielgabala šāviena attālumā, tur jauni puiši dodas ilgajā turpinājumkarā, uzmet garu, met vēl un vēl. Velns ar ledainu elpu tuvu tiem paiet garām. Kādā pirtī gan viņš peras? Kādas drēbes velk mugurā, pirms dodas uz pilsētu?
***
Viņam ir jādzīvo tajās istabās, jāmīl tie blēži, jo citas mīlestības nav. Viņam jāienīst tie, ko visvairāk viņš mīl, citas mīlestības nav. Viņam jādzīvo šaurās istabās, ar tiem ļaudīm, citas mīlestības viņam vēl nav. Vairs nav citu istabu, citu cilvēku. Viņam seko spoku balsis. Viņš laižas prom no savas lomas. Tie dzīvo viņa sapnī, tie stāv viņam aiz muguras. Viņš nevar iziet laukā no grupas bildes. Viņš ceļo ar ģitāru, vilciena klandoņā kaut kur uz zemes ierauga savu uzvārdu, bet pār pieri krītošie mati neļauj pamanīt, ka ceļš griežas atpakaļ. Kad vairs nav vajadzības, viņš samierinās ar to.
***
Atskaiti savu dzimšanas gadu no gadskaitļa, ko uzskati par īpaši svarīgu. Kad atver durvis un izej laukā, tevi ieskauj šalcošs zaļums, tas ietilpīgais pašreizējais mirklis, kam cauri tu ej ar pārāk mazu žokejnīcu galvā, nemaz nezinot, kurp esi tā sataisījies. Esi drošs, ka esi gaidīts. Esi drošs, ka tevi pasauks atpakaļ mājās. Ar platiem soļiem ej pa ielu, lai gan nezini, cik ilgus gadus tas tā turpinās. It kā tu nezinātu, cik ātri izbalo drēbes tev mugurā.
0