Raksts pārpublicēts ar laipnu Creative Museum redakcijas atļauju
Pievienojot mūsmāju grāmatu plauktam nule iznākušo Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izdevumu "Iepazīsties ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju!", atskārtu, ka attiecībā uz muzeju izdevumiem bērniem šobrīd vērojams zināms attīstības ceļš ar savu modi, tendencēm, savu iespēju apzināšanos, redzējumu un virzību uz patērētāju. Palielinās arī intensitāte, ar kādu notiek vēršanās tieši pie šīs auditorijas.
Līdz šim izdotie darbi, protams, saturiski ir pietiekami dažādi, lai savstarpēja salīdzināšana būtu teju neiespējama, tādēļ par galveno kritēriju izdevuma veiksmei mūsu gadījumā izvirzās subjektīva patika un interese. Tikpat dažāda ir muzeju iesaistīšanās konkrēta izdevuma tapšanā – ir izdevumi, kuru iniciators ir muzejs, sastādītāji ir muzejnieki, un ir tādi, kur sadarbība izpaužas tikai muzeja krājuma izmantošanā un vairāk vai mazāk sarunā par muzeju.
Senākais starp mūsu iegādātajiem izdevumiem ir 2003. gadā izdotā Jāņa Poruka "Kauja pie Knipskas", kas tapusi sadarbībā ar Druvienas Vecās skolas muzeju. Atzīšos, ka "Kauja pie Knipskas" vēl nav izlasīta – pati nezinu, kāpēc. Tāpat jāatzīmē, ka šo grāmatu nopirkām vismaz desmit gadus pēc tās izdošanas. Un, lai arī grāmata ir skaists 1897. gada "Mājas Viesa Mēnešrakstā" publicētā Jāņa Poruka stāsta pirmpublicējuma pārpublicējums ar krāšņiem Zigrīdas Ilenānes akvareļiem, ievērojot grāmatas seno izdošanas gadu, tas man atsauc atmiņā visas tās skumjās grāmatas, kas gadiem un pat gadu desmitiem ilgi nevienam nevajadzīgas guļ muzeju veikaliņu plauktos. Tomēr, neskatoties uz savu senumu, jau šeit ar vēsturnieces Sarmītes Ruskas un Druvienas Vecās skolas muzeja vadītājas Ligitas Zvaigznekalnes pēcvārdiem iezīmējas centieni atklāt muzeja unikalitāti, uzrunāt savu auditoriju, popularizēt muzeju, arī izglītot un ieinteresēt.
Otrs mūsu grāmatu plaukta pirmiedzīvotājs ir Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata" – krāsojamā grāmata bērniem, kuru 2007. gadā izdevis J. Jaunsudrabiņa muzejs "Riekstiņi". Krāsojamā grāmata ir katras bērnības neatņemama sastāvdaļa, tādēļ attiecībā uz piemērotību mērķauditorijai šeit ir grūti kļūdīties. Saturiski J. Jaunsudrabiņa ilustrācijas, manuprāt, ir ļoti piemērotas krāsošanai; šī darba paveikšana prasa rūpību, daudzu krāsu un pustoņu izmantojumu, jo ir daudz detaļu, kas, protams, šķiet bērna attīstību veicinoši un vecākus iepriecina. No otras puses, reti kura no krāsojamajām grāmatām spēj noturēt bērna uzmanību tik ilgi, lai tiktu aizpildīta pilnībā, un arī minētā nav to spējusi. Tā kā krāsojamo grāmatu laikmets mūsu ģimenē izskatās pagājis, tad varu noformulēt veiksmīgas krāsojamās grāmatas parametrus šādi: ne vairāk par 5–7 krāsojamiem atvērumiem, kas kombinēti ar uzlīmēm vai cita veida interaktivitāti, proti, iespēju kaut ko mainīt, izveidot, pielikt pašam no sevis; vēlams, ar atbilstošām krāsām komplektā, starp kurām būtu gan zīmulis, gan flomasters, kaut kāds spīdumu vai spīguļu krāsotājs vai aicinājums bērnam izmantot arī aplikāciju – ielīmēt cita materiāla fragmentus, atvērt lodziņus un meklēt noslēpumus – jo trakāk, jo labāk!
Vizuāli "Riekstiņu" izdevumā nedaudz pietrūkst sasaistes ar uzrunājamo mērķauditoriju. Piemēram, ja atbilstoši pirmsskolas vecuma bērnu uztverei atlasīti īsi tekstu fragmenti, tad teksta vizuālais noformējums – burtu lielums, blīvums un rindstarpu augstums – veidots līdzīgi kā izdevumā pieaugušajiem. Tāpat arī sasaite starp šo izdevumu un tā izdevēju – muzeju – diemžēl neveidojas nekāda.
Starp mūsu plaukta muzeju izdevumiem bērniem kā vienu no veiksmīgākajiem vērtēju Jura Zvirgzdiņa "Kad muzejā iespīd mēness jeb Tobiass un draugi sargā Rīgas vēsturi" ar fantastiskām Ingrīdas Pičukānes ilustrācijām, kas tapis sadarbībā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Mana meita bija sajūsmā par šo grāmatu. Šķiet, ka tā ir izlasīta jau arī otro reizi. Jāatzīmē, ka šis stāsts jau ieņēmis diezgan stabilu vietu arī skolēnu ārpusklases literatūras sarakstos.
Šī grāmata ir lielisks piemērs tam, kā uz muzeja kā institūcijas, konkrētas ēkas un krājuma pamata mākslinieki ir radījuši pilnīgi jaunu produktu, kas ar savu saturu spēj aizraut lasītāju, tomēr paliekot tuvu iedvesmas avotam – muzejam. Saturiski – ar savu atrašanās vietu, krājuma priekšmetiem, ar cilvēkiem, kas tur strādā, ar savu stāstu un piedzīvojumiem – šajā darbā muzejs kļūst par bērna informatīvi apdzīvojamās telpas daļu. Man ļoti patīk, ka J. Zvirgzdiņa stāstā ir iesaistīta arī pati muzeja ēka – būve, telpa, interjers, cilvēki. Savā īpatnējā, aizraujošā veidā, izmantojot detektīva žanru, Zvirgzdiņš pauž, kas ir muzejs – sākot ar tā novietojumu pilsētā un beidzot ar to iztēles pilno, priekšmetisko un iedvesmojošo pasauli, ko tas mums var atklāt.
Runājot par muzejiem un detektīviem, nevar nepieminēt 2015. gadā izdevniecības "Neputns" sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju iznākušo "Mākslas detektīvu" sēriju "Neredzamais pērtiķis", "Pazudušais cilvēks" un "Svešinieka atnākšana", kuru tekstu autore ir Luīze Pastore, bet ilustrāciju – Elīna Brasliņa. Salīdzinājumā ar J. Zvirgzdiņa grāmatas varoņiem Poga un Teo mums šķita daudz vairāk izstrādāti. Poga ir spilgts un pārliecinošs raksturs, kam gribētu līdzināties daudzas meitenes. Abu bērnu iekļūšana mākslas pasaulē zīmīgi tēlota kā robežas pārkāpšana, bet pašai mākslai, kā uzsver autores, nav robežu. Robežas pārkāpšana ir arī pati grāmata un notiekošais šobrīd, kad mākslai, vēsturei, rakstniecībai jāiziet no muzejiem un jāmeklē savi lasītāji, skatītāji un klausītāji ārpus muzeju ēkām.
Kā jaunu amizantu tendenci var atzīmēt institūciju vadītāju personību ienākšanu stāstos. Jura Zvirgzdiņa darbā tā ir muzeja direktore Klāra Radziņa, kas skrien uz ministriju un pēc tam dzer tēju ar galvenajiem varoņiem. Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas grāmatās tā ir ilustrācija, kurā pēc raksturīgā matu griezuma un muzejam piederīgās "svarīgo dokumentu mapes" nav grūti atpazīt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci.
Manuprāt, visi trīs "Mākslas detektīvu" izdevumi ir lieliski. Ir grūti pateikt, kura no abām autorēm – stāsta vai ilustrāciju – uzņemas galveno māksliniecisko slodzi. Šķiet, ka tā ir lieliska divu radošu cilvēku simbioze, un vienīgais, kas mani šajā sakarā dara bažīgu, ir tas, vai detektīvs kā žanrs nekļūs par vienīgo, kā raisīt interesi par mākslu, vēsturi, zinātni un muzejiem. Jāatzīmē, ka ir piedomāts arī par izdevuma pieejamību tirgū, – "Neputna" galerijā tā cena ir vien 6 eiro.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, jeb atbilstoši jaunajai zīmola politikai vienkārši Mākslas muzeja, izdevums "Mula un portreti" (2014), kura autores ir Inga Beitiņa, Kristīne Morozova un Marta Pallo, mākslinieks Reinis Pētersons, manuprāt, ir vērtējams kā profesionālākais no mūsu plaukta muzeju izdevumiem bērniem. Mulas tēls un grāmatas mākslinieciskais noformējums šeit pārliecinoši radīts kā muzeja zīmola sastāvdaļa. Izdevums veidots vairākos līmeņos – tas kalpo kā izziņas avots, iepazīstinot lasītāju ar muzeja krājumu, izglīto un mudina kaut ko iemācīties pašam. Lasi, dari, domā! Grāmata satur uzdevumus, kas īpaši veidoti, lai atbildētu uz jautājumu: "Kā?", "Kā tas ir radīts?", "Kāda bijusi iecere?" utt. Tieši šī saturiskā daudzslāņainība savienojumā ar vizuāli pārliecinošo uznācienu manā skatījumā ir spilgts LNMM profesionalitātes apliecinājums.
Kā šī izdevuma trūkumu es minētu zināmu ekskluzivitāti, ko nosaka gan tā cena, gan saturiskā sarežģītība. Dažādās tirdzniecības vietās vienas grāmatas cena svārstās no apmēram 10 līdz 16 eiro. Ir iznākušas jau četras "Mulas", plus vēl radīta rotaļlieta, kuras cena arīdzan, manuprāt, ir neadekvāta. Grāmata par portretiem ir vienīgā no "Mulām", kas ir mūsu īpašumā.
Otrs minētā izdevuma trūkums, kas gan varbūt nemaz nav trūkums, ir tā mērķauditorija. Proti, drīzāk ģimene vai bērns un vecāks, nevis bērns, jo, visticamāk, bērns viens pats nespēs pilnvērtīgi šo grāmatu apgūt. Pārvērst tās lasīšanu un pētīšanu par nodarbi ģimenei? Manā skatījumā šādā gadījumā vecākiem jābūt ļoti orientētiem uz mākslu, un tas krietni sašaurina potenciālo mērķauditoriju. Varbūt minētais ir faktors, kādēļ Mulas nav kļuvušas īpaši populāras, kā tas noticis ar Jura Zvirgzdiņa grāmatu.
Savukārt jaunākais Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izdevums "Iepazīsties ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju!" mani vispirms ieinteresēja ar savu ideju, kas ir ļoti tiešs un lietišķs aicinājums – "Iepazīsti muzeju!" Īpaši provocējoši tas izklausās, ja šo aicinājumu skatām kopsakarībā ar izdevuma cenu – 2 eiro. Pozitīvā nozīmē. Man gribētos to apzīmēt par muzeju pasaulē nepieredzētu superpieejamību. Tieša un lietišķa superpieejamība.
Par ceļvežiem cauri laikiem kalpo divi suņi. Suns kā pavadonis nepazīstamā grūtību pilnā pasaulē – gandrīz arhetipisks tēls. Jauki.
Runājot par galveno šī izdevuma trūkumu, es teiktu, ka tas nekādi neizceļ LNVM unikalitāti citu muzeju un to interpretējošo tēmu vidū, tāpat arī savu īpašo situāciju – gaidas uz atjaunoto Rīgas pili kā muzeja mājvietu, tā vietā iegrimstot kārtējā zinātniskajā haosā. Ar pirmās lapas atvērumu piedāvājot uzsākt ceļojumu pa laikmetiem un par atskaites punktu pieņemot ne vairāk ne mazāk Lielo ledāju (sausi, zinātniski, bet nu pieņemsim, ka tas tā var būt), tas pēkšņi pārtrauc paša aktualizēto vēstures periodizāciju, vēl turklāt izlaižot bronzas laikmetu, un lēkā pa dažādām tēmām – sadzīves kultūra, senču apģērbs, rotas, viduslaiku pilis, rosīgā Rīga. Zināmā mērā šis ceļvedis atspoguļo to savstarpējo nesadarbošanos, kas vērojama muzeju nozarē un atklāja sevi jau Dzintara izstāžu kontekstā, varbūt pat iezīmē nepieciešamību publiskai refleksijai nozares profesionāļu starpā. Vai LNVM ir jāpiedāvā tēma par Rīgas vēsturi, ja mums ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kas to var izdarīt pilnīgāk? Vai par atbrīvošanās cīņām nerunā Latvijas Kara muzejs? Vai Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs nespētu pilnvērtīgāk vai vismaz uzskatāmāk izstāstīt stāstu par "zemnieku darbiem"? Kur ir īpašā, vienreizējā un neatkārtojamā LNVM vieta Latvijas muzeju ainavā? Ņemot vērā, ka LNVM krājums laikam ir bagātākais Latvijas muzeju starpā, es saredzu, ka tā interpretācija veiksmīgāk sasniegtu adresātu, īpaši bērnu auditoriju, ja tiktu veikta ļoti šauri. Piemēram, vai par hitu nevarētu kļūt tēma "Ledus laikmets" vai "Lielais ledājs (Latvijā)"?
Līdzīga ar savu lakonismu ir Latvijas Kara muzeja tikko izdotā darba burtnīca, lai gan drīzāk gribētos to saukt par brošūru vai bukletu "Esi sveicināts Kara muzejā!" Kā sapratu, tās mērķis ir papildināt muzeja apmeklējumu bērniem un padarīt to interesantāku. Burtnīcu tiek piedāvāts aizpildīt apmeklējuma beigās. Izpētot to no pirmās lapas līdz pēdējai vairākkārtīgi, man tā arī neizdevās formulēt savu viedokli par tās saturu vai formu. Varbūt šim nolūkam vajadzētu redzēt, kā bērni ar to strādā praktiski? Bet varbūt tas arī piederas pie šī izdevuma ieceres – tikai sveiciens, mazliet paškontroles, mazliet vispārinājuma. Kas man šķita interesanti – tas ir pirmais no izdevumiem bērniem, kurā saskatīju arī zināmu devu muzeoloģiska rakstura informācijas bērniem vai vismaz ievirzi uz to.
Pēdējo es šeit vēlos minēt izdevumu kas vēl nemaz nav izdots un neatrodas nevienā grāmatu plauktā, – Ineses Zanderes stāstu "Puika ar suni", par ko rūpi tur Žaņa Lipkes memoriāls. Tas, manuprāt, lieliski ilustrē domu par evolūciju muzeju izdevumu bērniem attīstības ceļā, jo iezīmē nākamo profesionalitātes, ideju attīstības un sevis pāraugšanas pakāpi, proti, refleksiju par to stāstu, ko glabā muzejs.
0