Pārpublicējumi
16.10.2009

Profesionālais pretinieks Džeimss Kegnijs

Komentē
0
Saglabā

Rūpīgi izšķirts matu celiņš, augsta piere, izteikti sejas kauli un spītībā savilktas lūpas – tāds no lielajiem ekrāniem vairāk nekā 50 gadus vērās aktieris Džeimss Kegnijs (James Cagney, 1899-1986), kurš šogad, savas 110. jubilejas gadā, Latvijā rotāja festivāla „Baltijas pērle” gangsterkino programmu. Viņš ir viens no Holivudas zelta laikmeta ‘sūrajiem džekiem’, kura varoņu izpausmēs ietilpa gan kaušanās, gan dejošana, gan rupji vārdi un sodīšanās, gan precīzi tēmēta pļauka vai sitiens pa kādas kino partneres pēcpusi. Viņam nav līdzinieku – Džeimsa Kegnija ekrāna bravūra un pašpuikas tēls nepakļaujas atdarināšanai. Turklāt viņa duelis ar studiju sistēmu un Warner Brothers iegājis vēsturē kā viens no spilgtākajiem piemēriem aktiera cīņai par savām tiesībām – Džeks Vorners Džeimsu Kegniju nodēvēja par profesionālu pretinieku.

Sabiedrības ienaidnieks

Toms Pauers nāca no nabadzīgas vides, kuras puišeļus savā paspārnē ņēma krimināli orientēti tēvoči, lai ar nepilngadīgo rokām veiktu savus noziegumus. Gadiem ejot, viņš kopā ar draugiem iemācījās izdzīvot skarbajos noteikumos un pat kļuva par pirmo puisi miestā, ar katru jaunu nopelnīto monētu arvien vairāk noslāpējot bērnībā izjusto nabadzību, ietērpjoties arvien modīgākās štātēs, apmeklējot arvien modernākus restorānus un par savām pavadonēm izvēloties arvien izskatīgākas skaistulītes. Viena no tām aktrises Mejas Klārkas izpildījumā pēc nevietā izteiktas frāzes saņēma „balvu” – sejā izšķaidītu greipfrūtu. Nu šī epizode iegājusi kinovēsturē kā hrestomātiska, un vēl gadiem ilgi oficianti Toma Pauera lomas tēlotājam Kegnijam restorānos piedāvāja kādu greipfrūta šķēli… (patiesībā šī epizode sākotnēji scenārijā nemaz nebija iekļauta, bet kāds no filmēšanas grupas bija padzirdējis, ka šādi, tiesa, greipfrūta vietā izmantojot omleti, savu draudzeni bija apveltījis kāds sīks gangsteris, un nu visiem šķita – nav labāka veida , kā atklāt neprognozējama gangstera raksturu.

Protams, tas bija „Sabiedrības ienaidnieks” – 1931. gadā uzņemtā filma (kurai nav nekādas sižetiskas saistības ar Maikla Manna gangsterdrāmu, kas nesen tika demonstrēta kinoteātros). Kā vairākkārt uzsvērts, 1931. gada filma aizsāka reālistisko gangstersāgu sēriju, idealizējot 20. gadsimta 20. gadu notikumus, kas vēl joprojām šķiet saistoši kinematogrāfistiem. Obligātie elementi tajos ir šaudīšanās, alkohola aizliegumu apiešana, melnbaltas botes, svītraini uzvalki, bieza breolīna kārta matos un nāve. Vēl arī - cietums un mātes tēls.

Romantisks un ne tikai


Zilacainais un sarkanmatainais Džimijs Kegnijs ne reizi vien atveidojis šādus gangsterus un kinovēsturē palicis kā viens no spilgtākajiem ekrāna mežoņiem (viņa kolēģi šāda tipa lomās bija Edvards Dž. Robinsons, Hamfrijs Bogarts, Džordžs Rafts un daudzi citi), taču „Sabiedrības ienaidniekam” viņa dzīvē bija īpaša loma. Šī mazbudžeta filma ātri vien sapelnīja vairāk nekā miljonu ASV dolāru, bet Džeimsa Kegnija atveidoto varoni New York Herald Tribune atzina par „viscietsirdīgāko”, kādu kino jebkad pieredzējis. Toms ar smaidu sejā noskatās uz nupat nošautā drauga līķi, viņš palaiž rokas arī pret daiļo dzimumu, viņš pieprasa bezierunu pakļaušanos, viņš dzīvo paša radītu likumu pasaulē, kas spilgti kontrastē ar mātes mācīto. Tomēr viņš iederas gangsterfilmu romantisko varoņu raksturojumā, kam pats Kegnijs 1949. gadā radīs pilnīgu pretstatu – mātei pilnīgi padevīgais psihopāts-slepkava Koudijs Džerets Baltajā tveicē ir viens no nežēlīgākajiem varoņiem, kādu Džeimss Kegnijs nospēlējis, bet frāzi, kas izskan filmas finālā – „Made it, Ma! Top of the World!” – Amerikas Kino institūts atzinis par 18. slavenāko frāzi visā kinovēsturē.
Daudz vēlāk Klints Īstvuds atzīsies, ka, viņaprāt, Džeimss Kegnijs ir viens no retajiem, no kura vērts ietekmēties, bet pats ‘vaininieks’ atzīs, ka „aktiermāksla nav visa sākums un gals.”

Ielu kauslis

Džeimss Kegnijs nāca no Ņujorkas padibenēm – viņa tēvs ir īru emigrants, mātes dzīslās plūst norvēģu asinis, un ģimenes iztiku nodrošināja krogs, kas piederēja Kegnijam vecākajam. Diemžēl tas arī bija Kegniju ģimenes posta iemesls, jo rokas stiepiena attālumā esošās pudeles tā vien prasījās tikt iztukšotas, bet kunga prāts tā vien mudināja lielāku naudiņu notriekt derībās. Bērnības atmiņas Džeimsam Kegnijam radīja apņēmību dzīvot bez šāda veida atkarībām, un viņš tikai retu reizi redzēts ar cigareti vai glāzīti rokās, bet, ja šādi elementi bija paredzēti kādā no scenārijiem, tad režisoram, pirms saņemt aktiera piekrišanu, bija argumentēti jāpamato, kā alkohols un nikotīns atklās kādu no varoņa rakstura šķautnēm.

Kegnijs vecākais šo pasauli pameta, būdams tikai 42 gadus vecs, un viņa atraitnei Karolīnai bija jādomā, kā nodrošināt iztikšanu gan pašai sev, gan trim bērniem – Džeimsam, Viljamam un Žannai. Interesanti, ka viņi visi trīs gūs panākumus kino – ar māsu Džimijs vairākkārt filmējies kopā, bet brālis kļuva par producentu un uzņēmās atbildību par Džimija līgumiem un naudas lietām.

Karolīna kļuva par mazā Džimija elku, viņš bija ar mieru darīt jebko, lai tikai mātei atslogotu mājas soli, un tika apbalvots gan ar uzmundrinājuma pilniem vārdiem, gan teju taustāmu mīlestību, kas arīdzan ļāva izciest sīko, piņķerīgo darbiņu veikšanu. Džimijs bija avīžpuika, vēlāk – oficiants un pat strādāja biljarda zālē, viņa kaimiņi – imigranti, zagļi, blēži, kaušļi, kas savas attiecības ar policistiem skaidroja, arī mētājot ķieģeļus. Džimijam bija sapnis – teātris, taču viņš nevilcinājās, ja attiecības bija jānoskaidro arī ar dūru spēku (vēlāk viņš apgūs cīņas mākslu un to demonstrēs arī uz ekrāna, turklāt visu mūžu iztiks bez dublieriem un iedvesmu smelsies ebreju humorā, ko iemīlējis jau bērnībā).

Grēcīgais debitants

Soli pa solim puisis apguva vodeviļas pamatelementus. Sākumā Džimijs bija tikai atdarinātājs, bet ar laiku izkopa individuālo stilu, no kolēģiem ‘nozagdams’ gan dejas soļus un to izpildīšanas veidu, gan repliku pasniegšanu. Un, mātes pamudināts, Džeimss Kegnijs debitēja uz skatuves, pilnā ekipējumā pārģērbts par... meiteni.

Jau 1920. gadā viņš strādāja Brodvejā, kur nospēlēja iestudējumā „Tikšķi” un satika savu mūža mīlestību Frānsisu Vilardu Vernonu, aktrisīti, kura pēc diviem gadiem kļuva par viņa sievu un uzticamu draugu visa mūža garumā. Pirmie aplausi mudināja darboties arvien vairāk, Džimijs ar savu mīļoto pat devās tūrē pa provinces teātriem, taču šīs ambīcijas nekādus panākumus neguva. Abi atgriezās Ņujorkā, jo lielpilsētas akcentu un jokus Dienvidu štatu iedzīvotāji nesaprata.
Pulkstenis nepielūdzami tikšķēja, bet tad Džeimsam Kegnijam tomēr pievērsās Fortūna. 1930. gadā viņu uz skatuves salika pārī ar Džoanu Blondelu un abu saspēle bija tik perfekta, ka Els Džolsons – tas pats, kura vaibsti pieder „Džeza dziedonim” –, novērtējis Mērijas Baumeres lugas komercpotenciālu, iegādājās tās ekranizācijas tiesības, ko pēcāk pārdeva Warner Brothers, aizlikdams labu vārdu arī par oriģināla aktieriem. Kino industrija lugu pārdēvēja par „Grēkotāju brīvdienām”, bet savas teātra lomas arī uz ekrāna izspēleja gan Kegnijs, gan Blondela.

Ekrāna gangsteris

Džeimsa Kegnija līgums paredzēja trīs nedēļu darbu, turklāt samaksa bija pieci simti dolāru nedēļā. Viņš sakrāmēja koferus, lai dotos uz Losandželosu un nākamo 54 gadu laikā nospēlētu 68 kinovaroņus. Taču pašā kinokarjeras sākumā viņa lielākie fani bija tie, kas Kegniju iepazina kā Brodvejas mūziklu aktieri un nu noskatījās viņa, otrā plāna aktiera, sniegumā. Tiesa, „Sabiedrības ienaidnieks” ir Džeimsa Kegnija ceturtā filma, un tur viņš jau ir galvenais aktieris, kas arīdzan viņam nodrošināja zvaigznes spīdumu.

Ironiski, ka slavas stundu Kegnijam sagādāja bērnībā pieredzētā atspulgs – daudzi viņa pieaugušie draugi bija nonākuši konfliktā ar likumu, uz sauli nu skatoties caur restotiem logiem, viens pat dzīvi beidza uz elektriskā krēsla. Bet Džeimss Kegnijs gangsterus iemiesoja uz lielā ekrāna, piedalīdamies kinomīta „gangsteris” radīšanā un vienu pēc otra spēlēdams varoņus, kas izsitās no nabadzības, pateicoties Lielajai Depresijai. Tomēr jau 1931. gadā Kegnijs teica: „Man jau ir nelabi no ieroču nēsāšanas un sieviešu kaustīšanas.”

Atšķirībā no citiem gangsterlomu atveidotājiem, Džeimss Kegnijs saviem tēliem piešķīra pašpuikas raksturu, teju vai bērnišķīgi atbruņojošu smaidu un naivitāti, bet pēc vairākiem gadiem viņš teica: „Vienīgais, kas mani uztrauc, ir tas, ka manis portretētie varoņi, kas bija bandīti un gangsteri, izraisīja sabiedrības iecietību pret kriminālajām aprindām. Es tomēr ceru, ka tā nenotika, jo es esmu pret noziedzību.” Un tomēr par gangsteri – kaut vai tikai kino – būt viņam īsti nepatika. „Es biju dejotājs, kas iemācījies vodeviļas stepu. Tāpēc es vienmēr, kad bija tāda iespēja, ļāvos dejai arī filmās,” reiz Kegnijs atzinās, un viņa ilgajā karjerā ir arī lomas muzikālās filmās, piemēram, „Rampas parāde” un „Mīli mani vai pamet”, kā arī, protams, „Jeņķis Dūdls Dendijs”, kas Džeimsam Kegnijam Džordža M. Kohana tēlā sagādāja vienīgo Oskaru.

Kara laika patriotiskā fikcija

Ironiski, ka Amerikas Kinoakadēmija Kegniju, vienu no slavenākajiem kino gangsteriem, apbalvoja par lomu biogrāfiskā filmā, kas atklāj Amerikas teātru vēsturi un vienu no tās spilgtākajām personībām. Protams, ņemot vērā filmas tapšanas gadu (1942), – ļoti ‘uzfrišinātā’ versijā atklājot šī dejotāja, režisora un dziesmu autora dzīvesstāstu, kas II Pasaules kara laikā bija teju vai ideāls patriotisku jūtu izsaukšanai. Turklāt filmēšana sākās pavisam neilgi pēc uzbrukuma Pērlhārborai un filmēšanas paviljonā valdījis „patriotisks neprāts”. Pats Kohens, kurš neilgi pēc filmas pirmizrādes aizgāja mūžībā, bija apmierināts ar kino fikciju, taču viņa meita, vaicāta pēc komentāra, vien noteica: „Uz ekrāna redzamā dzīve bija parādīta tieši tā, kā tētis būtu vēlējies izdzīvot savējo”.

Sākotnēji Kegnijs protestēja, ka viņš bija izraudzīts par Kohana portretētāju - par savām dejas prasmēm viņš ļoti šaubījās un ieteica galvenā varoņa lomai Fredu Astēru, taču galu galā viss noritēja pēc studijas Warner Brothers prāta. Kegnijs filmēšanas laikā salauza ribu un daudz vēlāk teica: „Ja var izdzīvot septiņus gadus ar WB līgumu, tad var pārciest visu”. Bet kritiķi citu pēc citas meklēja sakarības Kegnija un Kohana dzīvēs – abi karjeru sāka vodeviļā, abi pavadīja daudzus gadus, līdz nāca atzīšana, abu lielākais atbalsts bija ģimene, abi agri apprecējās un abu sievas no karjeras atteicās par labu mājas dzīvei. Ne velti Kegnijs, mūža nogalē vaicāts par mīļāko lomu, atbildēja, ka tas ir bijis Kohans.
Tas, protams, nav vienīgais reālais personāžs, ko Kegnijs savas karjeras laikā nospēlējis – īpaša sajūsma pavadīja viņa sniegumu biogrāfiskajā drāmā „Cilvēks ar tūkstoš sejām”, kas bija veltīta mēmā kino aktiera Lona Čeinija dzīvei.

Nesamierināmais dumpinieks

„Jeņķa”  filmēšana nebūt nebija pirmā no filmām, kuru uzņemšanas laikā Džeimss Kegnijs nekautrējās iebilst studijas vadībai – jau karjeras sākumā viņš iemantoja pastāvību mīloša un naudas lietās ļoti nepiekāpīga cilvēka reputāciju. 30. gadu sākumā Holivudā valdīja strikti noteikta hierarhija, kas nozīmēja, ka lielajām zvaigznēm pienākas gan nauda, gan slava, gan arī zināma teikšana, tāpēc mazāka ranga aktieru vienīgā iespēja pret uzspiestu lomu bija... atteikšanās no tās. Interesanti, ka Warner Brothers „piederēja” divi šādi dumpinieki – Džeimss Kegnijs un Beta Deivisa, kuriem tika uzspiests konkrēts ampluā, kāds, pēc studijas prāta, skatītājiem visvairāk patīk un līdz ar to ienes visvairāk naudas.

Aktieriem praktiski nebija nekādas teikšanas ne materiāla izvēlē, ne varoņu atveidošanā, un tas, protams, nebija pa prātam Džeimsam Kegnijam, kurš laika posmā no 1931. līdz 1936. gadam WB pameta trīs (!) reizes. Betas Deivisas publiskais cīniņš ar studiju bija vēl ilgāks – līdz pat 1948. gadam; 1936. gadā viņa studiju iesūdzēja tiesā, savu līgumu nosaukdama par teju vai „verdzību” apliecinošu dokumentu.

Kegnijs, kurš popularitāti guva, pateicoties blēžiem un gangsteriem, atteicās turpināt spēlēt tikai šāda tipa varoņus un vispār jelkad tādus atveidot uz ekrāna. Viņš skaļi žēlojās par Holivudas rūpniecisko piegājienu filmu veidošanā (30. gadu sākumā WB filmu uzņēma dažās nedēļās, strādājot pat 18 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā) un 1932. gadā atgriezās Warner Brothers pēc pirmā strīda. Kegnija alga bija dubultota (turpmāk viņa iknedēļas ienākumi sastādīja 3 tūkstošus ASV dolāru), taču pamiers (par nelaimi WB) nebija uz ilgu laiku noslēgts.

Džimijs sauca palīgā brāli Viljamu, kurš no aktiermākslas bija pārmeties uz biznesu. Abi ar WB vienojās, ka nākamajos piecos gados Džeimss nospēlēs 11 studijas filmās – ne vairāk kā trijās viena gada laikā, kā arī vēl vienā, kas bija paredzēta iepriekšējā līgumā. Par katru filmu viņš saņems 150 tūkstošus dolāru, kā arī 10 % no filmas ieņēmumiem, ja tie pārsniegs pusmiljona atzīmi (no 1938. gada). Un bonusā – 12 nedēļas ilgs atvaļinājums, kas, protams, skaudīgus padarīja vai visus Kegnija Holivudas kolēģus.

1942. gadā viņu tomēr ievēlēja par Ekrāna Aktieru ģildes prezidentu, Kegnijs aktīvi cīnījās arī par mafijas izskaušanu no kinoindustrijas un popularizēja kara obligācijas. Taču pārinodarījumus Kegnijs neaizmirsa – viņš mēdza ierasties filmēšanas laukumā ar nepiemērotu frizūru un uzaudzētām ūsiņām, turklāt savu varoņu uzvedībā iekodēja studijas vadībai tik raksturīgos žestus, bet, kad „Mistera Robertsa” filmēšanas laikā toni vēlējās noteikt vien Džons Fords, Kegnijs zīmēja karikatūras.

Īru mafija

Kegnija karjeras laikā viņa varoņi ir pabijuši abās likuma pusēs, viņš atveidojis arī vienu no tobrīd vēl topošā Federālās izmeklēšanas biroja (FIB) aģentiem. Tomēr Kegnijs vēlējās atbrīvoties no nelieša ampluā, ko WB bija Kegnijam uzspiedusi gluži kā nenomazgājamu zīmogu, gribēja strādāt kopā ar paša izraudzītiem režisoriem un aktieriem, un beidzot tas bija izdevies.

Taču pasaule, iespējams, Kegniju vislabāk atpazīst filmās, kur viņš spēlē kopā ar dažiem ‘īru mafijas’ locekļiem – aktieriem Frenku Makhjū un Patu O`Braienu. Šī ‘blice’ radās 30. gadu beigās, kad, ja vien tas bija iespējams, uz iknedēļas vakariņām kopā sanāca Džeimss Kegnijs, Spensers Treisijs, Pats O`Braiens, un šo kompāniju kāds no žurnālistiem bija nodēvējis par ‘īru mafiju’. Viņiem pašiem labāk patika nosaukums ‘puišu klubs’, kam pievienojās arī Ralfs Belamijs un Frenks Morgans, Luī Kalherns, Linns Overmans, Džimijs Glīsons, Bērts Lārs. Puiši runāja, smējās, apsprieda filmas un jaunākos scenārijus, taču 40. gadu vidū šī kluba darbība pierima – Overmans un Morgans nomira, bet Makhjū, Belamijs un Kegnijs pameta Holivudu.

‘Īru mafija’ mēdza tikties arī Kegnija lauku īpašumā, kas atradās tālu no Losandželosas jezgas un zibspuldzēm; tur Kegnijs baudīja rimtu ikdienu kopā ar sievu un diviem adoptētajiem bērniem – Džeimsu jaunāko un Ketlīnu Keisiju. Taču, kad ziņkārīgie fani vairākkārt bija mēģinājuši pārsvempties sētai, viņš nolīga apsargu, kura precizitāti varētu apskaust arī labi mednieki. Tā reiz, kad Spensers Treisijs ar taksometru devies ciemos, šoferis atteicies iebraukt Kegnija īpašumā, aizbildinādamies, ka tur šaudoties. Taču šis stāsts gana labi varētu piederēties arī leģendai par ekrāna gangsteri, kurš tajā laikā, kad kamera bija izslēgta, izcēlies ar diplomātiju, iecietību un džentlmeņa manierēm.

Privāti Čērčilam

Pēc darba Billija Vaildera satīrā „Viens, divi, trīs” Kegnijs nolēma doties pelnītajā atpūtā. Viņa ikdienu piepildīja gleznošana, dzejoļu rakstīšana un rūpes par „Morgan” šķirnes zirgiem, bet 1974. gadā viņš kļuva par pirmo aktieri, kas saņēma Amerikas Kinoinstitūta balvu par mūža ieguldījumu (togad uz svaru kausiem otra leģenda bija režisors Džons Fords). Taču tas, protams, nav vienīgais apbalvojums, ko Džeimss Kegnijs saņēma mūža nogalē – 1978. gadā viņam piešķīra Ekrāna aktieru ģildes balvu, 1980. gadā viņu godināja Kenedija centrs, 1984. gadā Kegnijam pasniedza ASV visaugstāko apbalvojumu – Brīvības ordeni. Citējot viņa varoni Jeņķī: „Mans tētis jums saka paldies, mana mamma jums saka paldies, mana māsa jums saka paldies, un es jums saku paldies!”

Gadu pirms nāves, piekalts ratiņkrēslam, Džeims Kegnijs vēl nospēlēja galveno lomu televīzijas filmā „Briesmīgais Džo Morans”, pirms tam Milošs Formans katru dienu kā brīnumu gaidīja aktiera parādīšanos „Regtaima” filmēšanas laukumā – Kegnijs bija piekritis spēlēt, taču paturēja arī tiesības nespēlēt, ja nu tā labpatiksies. Filmēšana notika Londonā, un, kad Kegnijs tur ieradās, fanu pūlis bija neiedomājami liels. Policija apgalvoja, ka tik sirsnīgu un grandiozu sagaidīšanu nav piedzīvojis ne Marlons Brando, ne Roberts Redfords. Aktieris bija pārcietis vairākas sirdstriekas, kuru komplikācijas pievienojās jau tā milzīgajai slimību buķetei, un „Regtaima” laikā veselības problēmas saasinājās.
Savu attieksmi pret pasauli viņš bija paudis biogrāfiskajā grāmatā „Kegnijs par Kegniju”(1975), atteicies no lomas „Krusttēvā” un palaikam īgni piezīmēja, ka nabadzības jēdziena izpratne viņa mūža laikā ir pamatīgi mainījusies. „Manā bērnībā laime bija tad, ja ģimenei piederēja velosipēds, bet par regulāru saldumu pārēšanos pat sapņot nevarēja.”

Vinstons Čērčils savulaik izlūdzās no WB unikālu iespēju – privātus seansus, kuros viņam vienam pašam demonstrēja Džeimsa Kegnija filmas. Viņa piedalīšanās gandrīz kā likums nodrošināja labus ienākumus – 1935. gadā Džeimss Kegnijs bija viens no ienesīgākajiem aktieriem. Taču, kad uz ekrāniem parādījās Viljama Sarojana lugas „Tavas dzīves laiks” ekranizācija, sajūsmā bija tikai kinokritiķi, ne skatītāji – viņi Kegniju tomēr vēlējās redzēt sūrā veča lomā.

Maksis Reinhards reiz teica, ka Džeimss Kegnijs ir labākais aktieris Holivudā, turklāt Kegnijam piemītot „mistisks, bīstams un baiss mainīgums, kas neļauj skatītājiem atslābt.” Orsons Velss ir apgalvojis, ka „Kegnijs, iespējams, ir vislabākais aktieris, kas jebkad parādījies kameras priekšā.” Bet Dorisa Deja, viena no retajām aktrisēm, kuru Kegnijs patiešām apbrīnoja un ar kuru kopā strādāja muzikālās drāmas „Mīli mani vai pamet” uzņemšanas laukumā, apgalvoja: „Kegnijs ir visprofesionālākais aktieris, kādu es jebkad esmu pazinusi.”

Ar komplimentiem neskopojās arī citi, taču pats Kegnijs par uzslavām vien nogrozīja galvu - sak, lai runā darbi. Viņa bērēs, kas sekoja mokošiem slimību gadiem, ASV prezidents Ronalds Reigans uzsvēra, ka Amerika zaudējusi vienu no tās labākajiem aktieriem. Džeimsa Kegnija zārku nesa dejotājs Mihails Barišņikovs (viņš vēl joprojām nav piepildījis savu sapni – izdzīvot Džeimsa Kegnija dzīvi uz skatuves), bokseris Floids Patersons, aktieris Ralfs Belamijs un režisors Milošs Formans.



Filmogrāfija (izlase):
1930 Grēkotāju brīvdienas / Sinner`s Holiday
1930 Durvis uz elli / The Doorway to Hell
1931 Sabiedrības ienaidnieks / The Public Enemy
1932 Taksi! / Taxi!
1933 Elles mērs / The Mayor of Hell
1933 Rampas parāde / Footlight Parade
1934 Džentlmenis Džimis / Jimmy the Gent
1935 FIB vīrs / „G”-Men
1935 Īru asinis / The Irish in Us
1935 Sapnis vasaras naktī / A Midsummer Night`s Dream
1938 Eņģeļi ar netīrām sejām / Angels with Dirty Faces (nominācija Oskaram, Ņujorkas Kinokritiķu ģildes balva)
1939 Katru pēcpusdienu es mirstu / Each Dawn I Die
1939 Vētrainie divdesmitie / The Roaring Twenties
1940 Tveices zona / Torrid Zone
1941 Zemeņu blondīne / Strawberry Blonde
1941 Līgava ar pēcmaksu / The Bride Came C.O.D.
1942 Jeņķis Dūdls Dendijs / Yankee Doodle Dandy (Oskars, Ņujorkas Kinokritiķu ģildes balva)
1945 Asiņainā saule / Blood on the Sun
1948 Tavas dzīves laiks / The Time of Your Life
1949 Baltā tveice / White Heat
1950 Vestpointas stāsts / The West Point Story
1952 Kāda ir slavas cena / What Price Glory
1955 Mīli mani vai pamet / Love Me or Leave Me (nominācija Oskaram)
1955 Misters Robertss / Mister Roberts
1956 Veltījums sliktam cilvēkam / Tribute to a Bad Man
1957 Cilvēks ar tūkstots sejām / Man of a Thousand Faces
1959 Sarokoties ar sātanu / Shake Hands with the Devil
1961 Viens, divi, trīs / One, Two, Three
1981 Regtaims / Ragtime
1984 Briesmīgais Džo Morans / Terrible Joe Moran

Zane Dzene

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!