Photo by Eric Ward on Unsplash
Komentē
0

Es tiešām gribētu palīdzēt tam tavam pētījumam, bet nezinu, vai mans gadījums derēs. Vai tad es varu iedvesmot citus, pati būdama vainīga pie visa?

Nu labi. Nezinu, ar ko lai sāku. Labi, labi.

Tātad tu prasi, kāpēc vispār ar Rihardu apprecējos. Cilvēks man atrakstīja no armijas, joka pēc atbildēju. Pirms tam bijām tik tikko pazīstami. Iedomājos: tur tāda vientulība kā cietumā, ģedovščina, visādi melnie nāk virsū, gribēju uzmundrināt. Gan jau pati zini, cik smalki un pārdomāti mēdzam būt vēstulēs, ne par velti epistolārais žanrs joprojām gāž skatuves, atceries: tos pašus Šovu un Kempbelu vai Raini un Aspaziju tak loka joprojām aizgūdamies. Nebijām nekāds izņēmums – sagleznojām tādas ilūzijas, uzbūrām baigo mīlestību, ne kripatas dzīves vienam bez otra, pilnīgi sazīmējām mūsu nākotni kā komiksu pa ainām. Viņš bija daudzsološs mākslinieks. Iedomājies, kādas tās vēstules bija – tādu dvēseļu un miesas alku arhitektūru sabūvējām, ka Gaudi ar visām vijīgajām mozaīkām nestāv klāt.

Kad viņš pārnāca no "krieviem”, tur jau vairs nebija nekādu jautājumu, nedz īpašu sarunu. Man liekas, vēstuļu spēks ir apstāklī, ka tās, lai cik garas būdamas, tiek izlasītas līdz galam un vēl pārlasītas, dzīvē sarunas bieži tiek pārtrauktas pusvārdā vai izplūst nekonkrētībā, īpaši tad, kad atšķaidītas ar šņabi.

Kamēr svinējām atgriešanos, viņš nevienu dienu nebija skaidrā. Nu normāli, domāju, izjandalēsies un pāries. Man neviens ne zilbes. Draudzenes pieklājīgi krekšķināja cimdiņā, bet ko var gribēt, mēs taču visas kā padsmitgadnieces kopā bohēmojām. Es biju sagaidījusi džeku no armijas, gandrīz svētā. Pat mana mamma neiepīkstējās ne vārda – piemēram, man šķiet, ka viņš par daudz dzer, varbūt padomā, vai tev to vajag! Viņa nekad nebāzās manā dzīvē: vakariņas ēdīsi? Skolā viss labi? Un tādā garā. Viņa nekad neteica, ka esmu skaista, gudra, da jebkāda. Reiz tēvs mani nosauca par princesi, mamma gandrīz aizrijās ar zupu: kā gan viņam ienācis prātā savu meitu nodēvēt tik sliktā vārdā! Prasīju, kāpēc gan ne, tad saņēmu paskaidrojumu, ka tās jau tādas izlaistas egoistes un gražīgas muļķes. Vispār es nesūdzējos – nācu un gāju, kad gribēju, darīju, ko gribēju. Nekādi uķi-ķuķi nebija, bet neviens man nepārmeta arī tad, ja pārvilkos piecos no rīta, koridorā sasitu spoguļskapīti un novēmu mammas mēteli. Vecāki nekad nestrīdējās, tas gan. Mamma sludināja, ka nav jēgas, ar lamām situāciju neizmainīsi. Vētra pāries, un atkal spīdēs saule.

Toties Rihardam bija liela, skaļa un draudzīga ģimene, visi ņudzēja viens ap otru, mīļojās, apskāvās, bučojās. Brālis un māsa kļuva par maniem labākajiem draugiem, brālēni un māsīcas arī. Viņi mani, var teikt, uz rokām nēsāja kā tādu bišu karalieni. Riharda māte bija gatava mazbērnus auklēt kauč tūlīt. Tur nu viņai paveicās: paliku stāvoklī jau pirmajā reizē, man šķiet. Kad sapratu, ka gaidu bērnu, pati reāli nobijos, jo tajā jūklī tak abi nebijām visai skaidrā, dzērām un pīpējām kā izsalkuši. Nu un tādā vieglā žvingulī aizvalsējām līdz mūsu kāzām.

Faktiski viņš nekad vairs nebija skaidrā. Tomēr uz viņa ģimenes sakultās debesmannas fona Riharda dzeršana kaut kā nešķita tik uzkrītoša. Viņi vienmēr bija līdzās ar visvisādu atbalstu. Lai gan Rihardam nauda neturējās, tās man netrūka nekad. Viņa māte deva visu, kas nepieciešams, visādi palīdzēja, uzkopa, pieskatīja bērnu, kamēr strādāju. Sākumā viņš vēl mēģināja kaut kādu mākslu taisīt tajos retajos brīžos, kad bija skaidrā, ar uzsvaru uz brīžos. Tad rokas un galva viņam strādāja. Bet pasūtījumi beidzās: kurš gan pacietīs darbā tādu, kas pazūd nedēļām, nodzer materiālus, netur solījumus? Abas ar viņa māti mēģinājām pierunāt iet uz Minesotu, viņš atteicās, es neuzspiedu, un tā tas viss truli, bet stabili turpinājās. Vēlāk, kad jau aptvēru, ka nekas patiešām nemainīsies, sapratu, ka varu tā dzīvot. Jā, vēsi izlēmu, ka varu tā dzīvot. Šķiet, ka viņa māte mani pat apčubināja vēl vairāk. Tagad iznāk: dzīvoju ar viņa māti, bet gulēju ar dēlu. Man izveidojās pašai savs rīcības modelis, kas saucās: plāns A un plāns B. Zināju, ka uz Rihardu nevaru paļauties. Ja bijām kaut ko sarunājuši, bet viņš neatnāca, gāju un darīju viena. Bez emocijām un skandāliem. Neko nepārmetu. Nevienam nesūdzējos. Pat tad, kad viņš sadzēries kļuva mazliet agresīvs un daiļrunīgs vārdos, vienmēr klusēju, nekādi neprovocēju. Vētra pārgāja, viņš nomierinājās, un atkal spīdēja saule. Mammai bija taisnība. Mūsu dēls arī neko nemanīja, laimīgi čučēja, kad naktīs stiepu vīru uz gultu, lai nevāļājas turpat koridorā, noģērbu, guldīju, no rītiem salāpīju. Pat vairāk – kad viņa brāļa sieva palika stāvoklī, izšķīros par vēl vienu bērnu. Lai kopā jautrāk audzināt. Tā bija mana normālā dzīve. Nekā traģiska. Biju iepeldējusi lielā, siltā, mīļi ņudzošā miglājā kā konstantā zapojā.

Tad viņa māte nomira. Pateicoties viņas atbalstam, biju pabeigusi augstskolu un strādāju labu darbu. Tobrīd jau biju vienīgā ģimenes apgādniece. Faktiski, var teikt, uzturēju arī Rihardu. Nu padomā: es strādāju, viņš pa mājām. Mazā meita kādam bija jāpieskata. Nekādus lielos draudus tajā nesaskatīju. Pret bērniem viņš bija labs. Kopā ar radiem turpinājām viens otru atbalstīt, svinējām kopīgus svētkus, to bija daudz, jo pulciņš tak gruntīgs. Rihards ātri piesvilpās, visi viņu samīļoja un nolika gulēt, lai miers. Reizēm gadījās arī nepatīkami brīži, kad viņu krietnā flammē ar bērniem atgādāja mājās sveši cilvēki vai tad kad viņš atslēdzies gulēja un kaut kādi frīkaini pudeles brāļi iznesa pusmāju, arī manu datoru un tās pāris vērtslietas, ko bija dāvinājuši vecāki. Datoru no policijas vēlāk dabūju atpakaļ. Reiz viņš atlūza, skatoties pornofilmas. Kad aizrādīju, lai uzmanās, jo tās varētu redzēt arī bērni, viņš atrunājās, ka esmu vēsa pret viņu, kas cits viņam atliekot.

Tas vēsums iestājās pēc tam, kad mazā meita sirsnīgā atklātībā pavēstīja Rihardam, ka mammas darba ballītē abi ar foršo onkuli Gustavu rotaļājušies līdz pusnaktij. Viss birojs tajā viesnīcā nakšņojām. Gustavs ir mans kolēģis, datorgrafiķis, bērnu līme. Tāds sirsnīgs, spēlēja paslēpes, skraidīja ar viņiem, ucināja klēpī, ņurcīja ģīmīšus. Gandrīz kā Rihards toreiz, kad vēl tik traki nedzēra. Tādus bērni ilgi neaizmirst. Kā par nelaimi.

Nākamajā vakarā Rihards kā parasti pārnāca hojā un uzstāja, lai koļījos, cik ilgi jau ar Gustavu guļu. Bērni tobrīd nakšņoja pie viņa radiem pidžamu ballītē. Tādus murgus nebiju gaidījusi. Nezinu, kādi vulkāni manī nodrebēja, bet tā bija pirmā reize, kad norāvos – izvirdu visu žulti, kas zemādas grotās bija uzkrājusies. Tās izrādījās daudz. Viens otram sakliedzām tik daudz vārdu, gandrīz tikpat daudz, cik agrāk sen aizmirstās vēstulēs. Tomēr visu pateikt neizdevās, aprāvos pusvārdā, no trulā sitiena sejā uz brīdi pazaudēju laika izjūtu, planēju tādā kā vates ieskautā klusumā. Kad atjēdzos, no deguna tecēja silts. Pie ārdurvīm zvanīja apakšējā stāva kaimiņienes: sadzirdējušas mūsu bļaustīšanos un nākušas lūkot, vai man viss kārtībā. Protams, biju sastapusi viņas kāpnēs, kad, stutējoties gar sienām, stiepu Rihardu augšā uz dzīvokli. Labdien un sveiki! Tādā garā. Noslaucīju asinis no deguna un apstiprināju, ka viss labi. Ko es būtu teikusi? Ka tas varēja notikt arī agrāk, ja nebūtu klusējusi? Ja visu laiku nebūtu klusējusi.

Tādā veidā mūsu ģimenē ienāca mistiskais Gustavs. Ar īsto dažreiz birojā saskrējāmies garāmejot. Varētu saderēt, viņš pat neatcerētos, ka arī es biju tajā ballītē. Toties, Rihardaprāt, es vienmēr smirdēju pēc Gustava. Ja kaut kur devos, tad lai slepus tiktos ar Gustavu. Viss, ko teicu, bija Gustava domas un vārdi. Gustavs bija vainīgs arī viņa dzeršanā. Brīžiem likās, ka Rihardam vienkārši bija nepieciešams tāds Gustavs. Ko es? Turpināju izmantot ierasto plānu B - nekā nereaģēju.

Dēla klātbūtnē viņš parasti neizrunājās, bet meitas priekšā gan. Regulāri dzirdot skandinām sava ballītes drauga vārdu, viņa reiz iejautājās, kad foršais onkulis Gustavs mūs apciemos. Tobrīd biju ierāpusies pie meitas gultā, lai palasītu priekšā pasaku. Kad mana galva atsitās pret gultas malu, redzēju, kā grāmata trāpīja meitai pa muti. Gluži kā pirmajā reizē mani atkal ieskāva truls vates klusums kā apstājies kadrs. Tad viņš sita vēlreiz. Mana galva ļengani zvalstījās pret gultas malu. Atslābusi vēroju, kā mūsu divpadsmitgadīgais dēls nostājās starp mani un viņu, dzina tēvu laukā no istabas. Meita klusēja kā zaudējusi valodu, tikai tās acis – it kā šausmas un vilšanās vienlaikus, tādas pašas kā toreiz, kad nejauši atklāja, ka salatētis neeksistē. Mani pirksti mehāniski darbojās, spaidot policijas numuru. Tikai tad pieslēdzās arī prāts. Mans dēls bija pakļāvis sevi briesmām, meita izmisīgi raudāja un nebija nomierināma. Atbraukušajiem policistiem stāstīju, ka šādā situācijā ir bīstami ar piedzērušos vīru atrasties vienā dzīvoklī. Tomēr kārtībnieki laipni apskaidroja, ka prom viņu vest nav jēgas, pēc pāris stundām vienalga būs atpakaļ. Jo tā ir ģimenes lieta.

Tonakt, kad Rihards otrā istabā aizmiga, paliku nomodā un jutu ar visu savu būtību, ka svaru kausi nosveras, ka bērni mani vēro, ka šobrīd izšķiras viņu nākotne.

No rīta aizvedu abus uz dārziņu un skolu un aizgāju uz policiju. Iesniegumu pieņēma, pateica, kur doties, lai veiktu miesas bojājumu ekspertīzi. Kamēr dakteris meklēja manā ziliuztūkušajā sejā pirkstu kauliņu nospiedumus, skaitīju kā mantru, ka šī ir vienīgā iespēja, kā varu glābt savus bērnus no sevis. Krietni mani aplūkojis un izgaismojis, eksperts atrada gan kauliņu zīmogus uz maniem deniņiem, gan pirkstu atstātus zilumus uz rokām un konstatēja vieglu smadzeņu trīci. Sagaidījusi viņa atzinumu, ātra risinājuma priekšnojautās iesniedzu šķiršanās pieteikumu tiesā.

Mūs izšķīra pēc pusotra gada.

Atmiņa to posmu uzcītīgi stumj laukā no smadzenēm. Galvenais, ka tas ir beidzies. Starp citu, kad pastāstīju mammai, ka šķiros, viņa neko nejautāja, tikai secināja, ka sen vajadzēja un ka jāglābj bērni. "Nu jā," es piekritu.

Bāriņtiesas psihologs bija pārliecināts, ka abiem bērniem ir stipra piesaiste tēvam, meitai kā jaunākajai – emocionāli spēcīgāka. Tiesa nolēma, ka abiem vecākiem jābauda vienlīdzīgas saskarsmes tiesības, ka bērnu normālai attīstībai svarīga abu vecāku klātbūtne. Protams, neprasīju nošķīrumu no varmākas, kā gan es to varētu? Bērnus jau viņš neaiztika. Dēls arī apstiprināja, ka tētis ir naidīgs tikai pret mammu, tāpēc nebaidījies iejaukties, aizstāvējis. Meita bija nervoza, ne ar vienu nerunāja, ja kāds jautāja, teica, ka viss ir labi, smilšu terapijā stādīja smiltīs briesmoņus un supermenus.

"Es tev neko nepārmetu," Riharda brālis samiernieciski teica, "bet saproti: es apsolīju mammai, ka mēs viņam palīdzēsim," – un noorganizēja Rihardam advokātu. Es nestāstīju, kā man patiesībā iet. Lai gan biju atmodusies no murga, pati taču biju pie visa vainīga. Mana vienīgā cerība bija ātra tiesa. Vienu lēmumu par šķiršanos vīra advokāts apstrīdēja, pat pieprasīja no manis uzturnaudu, jo tobrīd darba Rihardam nebija.

No tā brīža neieredzu naktis. Kaut dzīvoklis bija manējais, viņš turpināja uzturēties vienā istabā, ko uzskatīja par savējo, es gulēju pie bērniem, trūkos no katra trokšņa, dienās staigāju dzelmainām acīm un sāpošu galvu. Ik nakti klausījos, cik debila sieviete esmu, , kā varu atteikties no tik brīnišķīga vīrieša, nah. Kurš mani, tādu nah idioti, bē, vispār mīlēs, , izņemot viņu, bē. Šo retoriku ik pa brīdim nomainīja pašnāvības draudi. Reiz, iekāpusi pie viņa mašīnā, lai aprunātos divatā, par vēlu aptvēru, ka viņš gatavojas to izdarīt kopā ar mani. "Pasveicini Gustavu!" viņš nošņāca un brauca virsū mašīnām, strauji bremzēja, spolēja, iemetās pretējā joslā. Kaut viss beidzās labi, biju jau pieņēmusi, ka tā ir manas dzīves krāšņā komiksa fināla epizode.

Kādu vakaru man piezvanīja viņa draugs, šļupstēja, ka Rihards devies mājup, solīdamies nosist gan mani, gan kaut kādu Gustavu. Tajā reizē ar bērniem bēgām uz viesnīcu. Vairākkārt man zvanīja sievietes un piedāvāja nodarboties ar seksu trijatā. Divreiz viņš noslēpa atslēgas un nelaida mani laukā no mājas, kad gribēju doties uz viesībām, pie Gustava, saprotams. Un kur nu vēl tās reizes, kad viņš ar spēku izgrūda mani naktskreklā uz kāpnēm uz pāris stundām. Kad sastapu vēlus kaimiņus, tēloju, ka nevaru atturēties no romantiskas cigaretes ar skatu uz mēnesnīcu.

Divreiz tiesu atcēla, jo tiesnesis iztiesāja svarīgākas lietas, divreiz Rihards saslima, tad iesniedza dokumentu par komandējumu, divreiz saslima viņa advokāts. Pēc pusotra gada vīram laikam apnika, viņš neatnāca uz tiesas sēdi, un mūs beidzot izšķīra bez viņa klātbūtnes. Kaut arī viņš pieprasīja ar bērniem tikties dzīvoklī, tiesa nolēma, ka tas notiks ārpus īpašuma un ar manu atļauju. Piesprieda nelielus alimentus. Viņa advokāts neiebilda. Pēc tam atnāca Riharda brālis, savāca viņa mantas un pārveda uz ģimenes sagādāto dzīvokli.

Mēs visi joprojām esam draugi. Par šo situāciju nerunājam. Dēls laimīgi apprecējies. Mana princese ir noslēgtāka. Daudz sarunājamies, kopā ejam uz dažādiem pasākumiem, koncertiem, kino. Viņas draugi bieži ciemojas pie mums. Cepu viņiem pankūkas.

Jā, starp citu, varbūt ieraksti tajā savā pētījumā, kaut vai kā joku: "Sauciet viņas par princesēm!”

Stāsts tapis projekta "Māksla pret vardarbību" ietvaros ar Labklājības ministrijas atbalstu.

Katra trešā sieviete savas dzīves laikā ir cietusi no partnera vardarbības.
Ja Tu ciet no dzīvesbiedra vardarbības, atceries - Tu neesi viena! Tev var palīdzēt!
Ja Tu pazīsti kādu, kas cieš no vardarbības, #neklusē, tici un atbalsti!

Dace Vīgante

Dace Vīgante 2015. gadā ir absolvējusi "Literāro akadēmiju". Debitējusi prozā ar stāstu krājumu "Ledus apelsīns". Brīvajā laikā aizraujas ar dzīves vērošanu un mākslu. Īpaši jūtīga pret franču kino.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!