Priekškaramais noveļas

Par Sarauto attiecību muzeju ("Muzej prekinutih veza" jeb "Museum of Broken Relationships") Zagrebā, Horvātijā

"Boba Dilana prozas grāmatu "Tarantula" "man uzdāvināja amerikāņu "draugs"", kad man bija 17 gadu. Grāmatā viņš ierakstīja veltījumu: "[Tev]…, kam izdevās pieradināt bargo vilku." Man nebija ne jausmas, ka pēcāk viņš gadiem neliks mierā manus vecākus, visbeidzot mainīs dzimumu un piesavināsies savai jaunajai personai viņu vārdus," – tas ir tikai viens no stāstiem, un Dilana grāmatiņa – viens no priekšmetiem, ko iespējams atrast Sarauto attiecību muzejā ("Muzej prekinutih veza" jeb "Museum of Broken Relationships"), kas ierīkots pašā Horvātijas galvaspilsētas Zagrebas vecpilsētas centrā un, kā noprotams, ir kļuvis par iecienītu apskates objektu ne vien allaž jaunos un citādos veidos salauztu siržu īpašniekiem, bet arī mūždien tik vienādi laimīgajiem.

Taču muzejs nav tikai "par" pārīšiem, kas uz kādu laiku satikušies un pēcāk šķīrušies, – turpat ir arī stāsti par agrā bērnībā zaudētiem vecākiem, pašnāvnieku atstātu tukšumu, gadiem ilgi noklusētu un ciestu vardarbību u.c.

Olinkas Vištica un Dražena Grubišica projekts esot sācies kā dažādas valstis apceļojusi konceptuāla izstāde (tas palīdz izprast, kā ekspozīcijā nonākuši priekšmeti un stāsti no visām pasaules malām), līdz atradis pastāvīgu mājvietu, un 2011. gadā tas ticis novērtēts ar Keneta Hadsona balvu kā "inovatīvākais muzejs" Eiropā. Ērmīgā kārtā par inovatīvu ir ticis atzīts muzejs, kādu savā vecmodīgumā nu jau pa visu pasauli varētu būt palicis gaužam maz, jo tā iekārtojums ir tieši tik vienkāršs, kā iesākumā aprakstīts, – tur ir tikai priekšmeti un katru priekšmetu pavadoši īsāki vai garāki, literizēti vai bezkaislīgi, poētiski vai dokumentāli stāsti.

Piemēram, šāds stāsts par 3 dienas ilgušu bērnu iemīlēšanos 1992. gadā, Dienvidslāvijas kara laikā: "Kad Sarajevas apšaudes laikā lielā kolonnā pametām pilsētu, trīs dienas pavadījām kā ķīlnieki. Tas notika dažas dienas pirms manas 13 gadu dzimšanas dienas. Blakus mašīnā brauca Elma ar māti un vēl kaut kādiem ļaudīm, kurus neatceros. Atminos vienīgi to, ka viņai bija gaiši mati un viņa bija ārkārtīgi skaista. Es iemīlējos viņā ar bērnišķīgu aizrautību un ar tādu pašu aizrautību atzinos savās jūtās šajā vēstulē. Es viņai iedevu dažas kasetes, jo steigā viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi savu mūziku. Savukārt man tā arī nesanāca atdot viņai šo vēstuli, jo pēc trim dienām viņi mums piepeši atļāva braukt tālāk, un pēdējoreiz Elmas mašīnu es vēl redzēju netālu no Travnikas. "Azra", "Bijelo dugme", "Ekatarina Velika" (kādreizējās Dienvidslāvijas teritorijā populāras rokgrupas – P.B.), "Nirvana" un citas kasetes viņa man tā arī neatdeva. Es, protams, vairs nekad neesmu viņu saticis, un es ceru, ka tā mūzika viņai turpina atgādināt arī par kaut ko labu visās tā laika šausmās."

Garāki vai īsāki stāsti no apmeklētājiem pieprasa lēnumu, koncentrēšanos un pacietīgu lasīšanu, jo citādi muzeja apmeklējums līdzinātos vien nelielas sīku priekšmetu kolekcijas aplūkošanai pa ātri skrienoša vilciena logu.

Arī vairākas dienas pēc paviesošanās muzejā un jau atgriešanās Rīgā turpināju domāt gan par godalgoto "inovitāti", gan šo lēnumu un arī to, kāpēc gan pietiekami liels skaits tūristu ir gatavi par to maksāt biļetes cenu un izlasīt pamatīgu krājumu ar vairāk vai mazāk bēdīgiem vai pat itin laimīgi noslēgušamies bēdu stāstiem. It kā jau tāpat dzīvē nepatikšanu un kreņķu trūktu.

Protams, viens no izskaidrojumiem varētu būt prasta ziņkārība. Mums taču iet pie sirds ziņas par slavenībām, kas saslapējušas "bikšeles" vai parādījušas "plikiņus pupiņus"; mums patīk pašausmināties par sevi izķēmojušiem plastiskās ķirurģijas upuriem vai baisām autokatastrofām; mūs interesē, ar ko savā guļamistabā nodarbojas kaimiņu vīrietis; mums nepavisam nav vienalga, kāpēc ārzemnieks izskatās tā, kā nu viņam labpatīk izskatīties, un iznesas tā, kā nu viņam ir ērti iznesties, un kriminālziņas mums vajag tieši tāpat kā dienišķo laika prognozi un horoskopus – jo vairāk, jo labāk. Tomēr ar šādu izskaidrojumu man nebija diezgan, un es atgriezos pie nepatikšanām un kreņķiem.

Vai nevarētu būt tā, ka šo stāstu pievilcības noslēpums jau ir ierakstīts pašā nosaukumā – viss viens, vai to tulkotu kā sarautu, pārtrauktu, apturētu, izbeigtu vai kā citādi noslēgtu attiecību muzeju. Protams, savas dienas ir vieglāk un patīkamāk vadīt, laika plūdumu no pagātnes nākotnē uztverot kā nebeidzamu un mūžīgu. Nekas jau nekad nebeidzas, kā šķiet. Viens notikums izraisa nākamos, vienas nepatikšanas beidzas, nāk vietā citas, prieki mijas ar bēdām, un tā bez malas. Arī mūsu pašu galīgumam šādā ainā īsti nav vietas, un, ja nu visi striķi trūkst, – vienmēr jau vēl atliek pilnas saujas un aptiekas ar visādiem pēdējiem salmiņiem; īsziņām seko citas īsziņas, vieniem e-pastiem – nākamie, un allaž vēl ir jāpagūst pa kādam savā curriculum vitae, tviterkontā vai "Facebook" atstājamam ierakstiņam. Un tad nu uz šāda šķietamas nebeidzamības fona varbūt ir itin spirdzinoši ieraudzīt īstenībā sakņotu stāstu, kuram ir ne vien ievads un mūžu ilgs iztirzājums, bet arī skaidri saskatāms noslēgums. Kā romānā, stāstā, kā kinofilmā ar gaismas nodzišanu seansa sākumā un uzrakstu "Beigas" pēc tam; kā teātra izrādes noslēgumā ar krītošu vai priekšā skatuvei aizslīdošu aizkaramo.

Viens no muzeja stāstiem ir par melnu augstpapēžu kurpi. Tās īpašniece kādā dzīves posmā bija strādājusi par BDSM prostitūtu. Bet kaut kad sen sen atpakaļ, vēl bērnībā, viņa reiz kopā ar savu labāko bērnības draugu bija sadomājusi peldēties pa pliko. Kad par to bija uzzinājuši puikas vecāki, šis bija pamatīgi norāvies pa ausīm, un pēcāk abi draugi vairs nebija satikušies. Un tad kādu dienu viņa šo pašu puišeli bija atpazinusi vienā no saviem klientiem (viņš pastāstījis, ka ir jau otrreiz precējies, tagad cenšoties saglābt savu laulību, un lūdzis, lai bargā dāma viņu ieper stiprāk). Satikšanās ilgusi pāris stundas, bet uz atvadām viņš lūdzis, lai bērnības draudzene uzdāvina viņam vienu savu kurpi. Par piemiņu. Tā nu viņa palikusi ar otru, bet jutusies tā, it kā kopā ar kurpi būtu zaudējusi arī vienu kāju. Viņas kurpe tagad ir muzejā, un abu stāsts ir galā.

Ja jau runājam par kājām, muzejā tām veltīts vēl viens eksponāts. Divi ļaudis, kura mīlasstāsts ritējis, pārvarot visai ievērojamus ģeogrāfiskos tālumus, nolēmuši, ka ikvienu tikšanās reizi viņi atzīmēs, pūkainai, zaļi dzeltena daudzkāju insekta formā izgatavotai mīkstajai rotaļļietai noraujot vienu no kājām. Visas kājas gan tā arī nav paguvuši nodīrāt, un gan kāpurveidīgā rotaļlieta, gan kaislības vārdā amputētās ekstremitātes tagad nonākušas muzeja vitrīnā. Un viss.

Lai gan nē - nu jau tas turpinās, sākas un beidzas, atkal sākas un atkal beidzas muzeja apmeklētājos, kas to izlasījuši. Kopā ar vēl visiem citiem stāstiem, dzejoļiem, pasakām, filmām, dziesmām, simfonijām, izrādēm, cirka priekšnesumiem, kuros mums patīk gan tas, kā tie iesākas, gan arī apziņa, ka tiem būs skaidri zināms, laikā iezīmēts un jau uzrakstīts, iestudēts vai citu cilvēku izdzīvots noslēgums. Jo gan jau katru mīļu brīdi kādā pasaules malā kādam rakstniekam jādzird: “Mani jau labu laiku nodarbina kāds stāsts, bet pats (pati) to nekad neuzrakstīšu. Varbūt jūs…?”