Foto: Rvīns Varde
 
Proza
17.10.2019

Priekš kam?

Komentē
3
Saglabā

Jau vairāku mēnešu garumā mani nepameta sajūta, ka viss nebeigsies labi. Es dzīvoju ārzemēs, iestiklotā balkonā, kurš tika uzskatīts par istabu. Iepriekšējie iemītnieki mantojumā bija matracī atstājuši blaktis, tādēļ kaimiņi uz mani no sākuma lūkojās ar bažām. Savā starpā mēs runājām maz – par bezvadu interneta paroli un pilošu krānu. Ja virtuvē bija jāgaida, kad izmazgāsies veļa vai uzsils pica, nācās mijiedarboties vairāk. Viens spānis visu laiku sazinājās ar videozvanu palīdzību. Tādos brīžos redzēju viņam demonstrētos radu zīdaiņus, likās, katru reizi citus, un klausījos nesaprotamā, melodiskā skaņu plūsmā. Reiz pajautāju viņam, kur šis strādā, un viņš atbildēja, ka dekorē telpas ar puķēm. "Vai tu varētu izdekorēt manas bēres?" Nē, viņš nevarēja, jo tieši bēres neietilpa viņa pakalpojumu klāstā. "Tad kāzas?" Arī kāzas ne. Vārdu sakot, mēs abi neko viens no otra nesapratām, tādēļ paslēpāmies alās kā murēnas un skatījāmies seriālus, kamēr aiz loga lija.

Lai gan, stiepjot cementa maisus, biju uzlabojis fizisko formu tiktāl, ka viegli varēju uzskriet pa simts pakāpieniem un neaizelsties, kā arī saņēmu par darbu taustāmu naudu, oma konstanti bija nelāga. Otrs kaimiņš bija indietis, kuram diagnosticēts rets vēža paveids, tālab viņam bija liegts strādāt. Viņš bija nostrādājis Makdonaldā divdesmit gadus un ar to ļoti lepojās. Bet arī lidmašīnu izmantot viņam vairs neļāva, tāpēc indietis nevarēja atvadīties no savas dzimtenes klātienē. Viņš man uzdāvināja bezmaksas kafijas kuponus, kurus visus šos gadus bija rūpīgi krājis un glabājis kaudzītē. Katru rītu es izmantoju vienu no tiem – kafijas pletne bija motivācijas surogāts. Darbā viss bija nosmērēts ar krāsu un ģipsi, no pagraba vilka kapa mitrums, un ķieģeļi atgādināja izlauztus zobus. Vakarā mazajā turku bodītē pirku stiprināto poļu alu un ar to kā tableti noriju kārtējo dienu. Ārzemes bija mani sakošļājušas un izspļāvušas, daļēji atplēstā zābaka zole ik solī urkšķēja: "Priekš kam? Priekš kam? Priekš kam?"

Vietējiem blēžiem uz šo jautājumu nenoliedzami bija atbilde, viņi tās vārdā pat bija gatavi mirt. Reizi pa reizei klanu cīņas ietvaros kādam no viņiem izdevās to īstenot, un tad žogu vai sienu izrotāja ar nogalinātā attēliem un puķēm. Bieži vien skumstošie no puķēm izveidoja uzrakstu "brother", kas pamazām vīta un ruka. Vēl blēži mēdza mukt no policijas un pa ceļam kaut ko izmest. Tad likumsargi pārmeklēja pļavu – metās četrrāpus un centimetru pa centimetram pētīja visu, kas ir interesantāks par suņa kaku.

Pēdīgi saliku mazā čemodānā visu, kas man bija, – pāris apakšbikses un dažas grāmatas par ajūrvēdu – un aizbēgu atpakaļ uz Latviju. Tā aizsākās jauna hepeninga forma, kuras atribūti bija zobu birste, neziņa par naktsmītni, bārda kā vējrādis un pudeļu dibenu novērošana. Un sveši virtuves griežamie dēlīši, kuri ņirbēja acu priekšā kā zootrops, mainīdami formas un krāsas.

No rītiem es visupirms pamodos un aptaustīju sev apkārt esošās lietas, lai saprastu savu atrašanās vietu. Ja tas nelīdzēja vai priekšmeti bija pagalam netipiski un neko neizteica (piemēram, sarkans skūteris), es centos aizdarīt acis un gulēt tālāk – cerībā, ka viss pamainīsies bez manas līdzdalības. Ja tas nenotika, pēc laika cēlos, paskatījos spogulī, aizņēmos kaut ko sev noderīgu un devos ārā. Naudas transportam nebija, vajadzēja iet kājām, bet vazāšanās bija agregātstāvoklis, nevis apgrūtinājums. Kad zābaki izjuka kā kosmiskā stacija MIR, pārgāju uz brūniem krokšiem. Kad arī tie kļuva cauri, paliku zem pēdas kaut kādu vecu naudasmaka fragmentu. Manas apmetnes bija pilsētas parku soliņi, es vēroju cilvēkus un nebiju ar viņiem solidārs. Naktis pārlaidu pie draugiem, ar dažiem pat vienā gultā, turklāt ačgārni – tā, kā guļ spēļu kāršu varoņi –, tāpēc centos gultasbiedru nenosist ar kājas spērienu. Ausa dienas, atkal kaut kur gāju, palīdzēju augšup un lejup pa kāpnēm nest dīvānus, atzinos mīlestībā, gulēju sarūsējušās vannās, pieņēmu dāvanā mēteļus un pat padomju laiku Jamaikas ruma pudeli. Jutos kā tramvajā atstāta grāmata.

Draugam Aldim patika ilgi gulēt. Ja Aldi mēģināja piecelt ātrāk, nekā vajag, viņš palika nīgrs. Paturot to prātā, vajadzēja viņa mājvietas virzienā iet lēnām, pa neierasto ielas pusi, līkumiem vien, satikt nejaušus paziņas un pusstundu runāt par homo universalis vai, piemēram, Gržimeku. Tēmas nekad neizdevās izsmelt, tik vien kā kopīgi pabrīnīties un noplātīt rokas kā spārnus, atvadīties un smaidot tecēt tālāk Alda virzienā. Viņš bija mazrunīgs un pavadīja mani līdz virtuvei kā kaķene, kas vēlas parādīt savus jaundzimušos mazuļus. Tur es izbēru uz galda somas saturu un mēs klusējot sākām katrs uz sava dēlīša griezt sabdži jeb dārzeņu sautējuma sastāvdaļas. Lai gan, mēģinot definēt, piemēram, pareizo plova recepti, vienmēr drīkst cerēt uz kautiņu, minētajam ēdienam šādu blakņu nav – to var gatavot no itin visa. Protams, ja jūs esat no tiem, kas necieš ananāsu uz picas vai no rītiem meklē divas vienādas melnas zeķes, par to es izsaku jums savu nicinājumu. Ikvienu mūsu sabdži elementu drīkstēja aizstāt, izlaist vai imitēt, tomēr eksistēja arī receptes struktūra. No sākuma eļļā jācep sinepju sēklas līdz brīdim, kad tās sprakšķ un trāpa acī. Tad pannā jāber smalki sagriezts ķiploks un ingvers, kuru, starp citu, var notīrīt ar karoti. Nākamie jācep sīpoli, lai tie kļūst caurspīdīgi. Pēc sīpoliem pannas saturam pievieno taisnstūros sagrieztus burkānus un to visu apcep, pievienojot kariju, garam masalu un kurkumu. Kad dzeltenā krāsa integrējusies dārzeņos un tie izskatās sasvīduši, pannā ieber kvadrātiņos sagrieztos kartupeļus, ielej glāzi ūdens un uzliek vāku. Vēlāk masai var pievienot pupiņas, bundžu tomātu, krējumu vai arī pilnīgi jebko citu. Kad sabdži gatavs, to ēd. Uzdzer krusttēva kandžu, vakara izskaņā apskaujas un apsola viens otram paslēpt ienaidnieka līķi, ja vajadzēs. No rīta sēž pie loga un skatās tālumā uz miglu.

Kādu dienu, pacēlis skatu augšup, gāju pa Valdemāra ielu un sastapu nepazīstamu sievieti, kura pēc īsa ievada pastāstīja, ka viņas vīram ir 19 centimetrus garš loceklis. Mugurā man bija ugunsdzēsēju jaka, uz kuras bija vieta uzvārdam, kā arī divas krūšu kabatas – katrā varēja ievietot litru šņabja. Todien gan vienā no tām bija viskijs, un, kad par to atcerējos, ielēju sievietei glāzīti (tā nāca komplektā ar pudeli). Viņa neatteicās, iedzēra un pateica, ka esmu skaists. Es pateicu, ka viņas vīrs, spriežot pēc visa, arī. Tad sieviete novēlēja man raibu mūžu un aizbrauca ar trolejbusu. Pie Ģertrūdes baznīcas man blakus apsēdās cita sieviete, ievērojami jaunāka par iepriekšējo. Viņa pavēstīja, ka vīrs smēķējot spaisu un no tā paliekot ārkārtīgi negants – kā zobenzobu tīģeris. Viņa gan no vīra pārlieku neatpaliek, reizēm lieto apreibinošas vielas, tostarp blakus esošajā baznīcā esot injicējusi sev heroīnu. Tad viņa mēģināja mani pierunāt iet vīru savaldīt. Izrādījās, ka viņš ir bijušais desantnieks, un es atturīgi atteicos. Neraugoties uz to, viņa pateica, ka esmu labs. Todien sastapu vēl trešo sievieti. Viņa apgalvoja, ka man ir zaļa aura un tas, viņasprāt, arī esot labi.

Nākamā diena tika pavadīta policijas zvaigznāja ietekmē. Šim zvaigznājam raksturīgas mundiera uzpleču zvaigznes, kas spīd, spulgo un vairojas, ja pieķer aizliegtā darbībā. Zvaigznāja asteroīdus nodēvē nevis zinātnieku vai citu gaišo prātu vārdos, bet par godu krimināllikuma pantu punktiem, kuriem piedien arī f) un g). Rīta ainavai bija raksturīgs nobraukts balodis, kurš smaidīja kā delfīns, kā arī vēl viens balodis, šoreiz dzīvs, kas pie stacijas no vēmekļiem knābāja zirnīšus. Es pārskrēju ielu pie sarkanās gaismas, jo apkārt nebija nevienas automašīnas. Pēkšņi parādījās policists, kurš mani jau gaidīja: "Kāpēc jūs šķērsojat ielu pie sarkanā svetofora signāla?" Tas skanēja tā, it kā viņš būtu iestājies slāvistikas nodaļā un tagad izbaudītu iepriekš tādus kā šo un citus iepriekš nezinātus vārdus, piemēram, "samovars" un "parovozs". Es centos paskaidrot, kāpēc šķērsoju ielu, tieši degot luksofora sarkanajai gaismai, bet viņš vēlējās mani sodīt. Pases līdzi nebija, nosaucu datus no galvas, turklāt lielāko daļu neatcerējos. Likuma sargs sazinājās ar centrāli pa rāciju, bet tad pēkšņi prasīja mana tēva dzimšanas gadu un datumu. Vaļsirdīgi atzinos, ka nezinu, un uz to policists vaicāja: "Bet tas taču ir jūsu tēvs, kā jūs par viņu varat nezināt neko?" Lai norādītu uz fundamentālo pretrunu, es atbildēju: "Bet mūsu tēvs ir Dievs, ko mēs zinām par viņu?"

Pievakarē no jauna satiku policistus. Šoreiz viņus izsauca videonovērošanas centra darbinieki, jo es dzēru alu un ēdu pīrādziņu ar kāpostiem, varbūt pat divus. Saņēmu uzaicinājumu doties uz iecirkni, kur sēdēja nopietns onkulis baltā kreklā. Viņš jautāja: "Vai jums šodien ir svētki?" Mēģināju nesmieties, paraudzījos viņā, cenšoties uztaustīt kādu cilvēcīgu substanci, bet stulbs jautājums pieprasīja stulbu atbildi: "Un jums?" Viņš drusku atmaiga, bet vienalga palika uzticams savam zvaigznājam un teatrāli pikti paziņoja: "Ir pienācis laiks attīrīt Vecrīgu no dzērājiem! Es ceru, ka jūs vismaz nožēlojat." Pārsvarā es nožēloju to, ka neviens nezina atbildi uz jautājumu: "Priekš kam?"

Vasaru nomainīja rudens, visur bija nepiedodami daudz lapu, cilvēki nezināmu iemeslu dēļ spļāva uz ietvēm. Gaiss bija pilns lapu kaitīgo dūmu, bet koka žogi slēpa suņus, kuri mēdza tuvināt sirdstrieku. Pēc nakts kādā mājā, kuras palodzes bija kā ložas, bet sieviešu mazās, glāzēs ienirt spējīgās rociņas glāba vīna mušiņas, es devos klaiņot un elpot. Vienā mēteļa kabatā man bija aizvēsturiskas, izkusušas ledenes, tāpēc tajā roku bāzt nedrīkstēja, bet otrā bija maza liķiera pudelīte, it kā dzīve būtu salda. Bērni uz ielas spēlējās starp žūstošiem rūtainiem plediem, kaķi gulēja sarullēti kā kanēļmaizes, bet tante logā par mums zināja visu, attiecīgi visu par mums zināja arī cita tante. Sētnieks stūma lapas kā japāņu kaligrāfijas meistars, un viņa skatiens bija apgarots. Es viņu kaut kad sen pazinu, bet sētnieks bija no tiem, ar ko sastopoties vairs nevari izlemt – sveicināties vai ne. Viņš tomēr sveicināja, lai arī nezināja ne manu vārdu, ne nodarbošanos – tāpat kā es pats. Runāja viņš nelineāri, viļņaini: "Agrāk strādāju tajā parkā. Pēc tam priekšnieks, ko tur par viņu runāt, vārdu sakot, tagad te. Rēķini, cilvēki. Braucu ar transportu. Ledus vēl nav, par laimi, tad pēc tam pat rokas nevar pacelt. Tev gadījumā nav veca uniforma? Jums atstāj vai atņem?" Iespējams, viņš jauca mani ar kādu citu, bet es viņu nejaucu, spilgti atcerējos sirmos deniņus, melnos nagus un rievas sejā. Tad viņš stāstīja par savu, iespējams, bijušo sievu, vienā laidā slaucīja muti un nepabeidza teikumus: "Grib tagad meitu atņemt. Tiesā sūdzēs, maita. Meitu atņemt man! Tu nezini, ko lai es daru?" Nezināju ne tikai es, neviens nezināja. Tāpēc viņš palika uz ietves raudam, bet es gāju prom, jo nevarēju uz to skatīties.

Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!