Redakcijas sleja
03.12.2014

Priedes taisnība

Komentē
12
Saglabā

Priede ir taisns koks. Nu, vismaz tā, kas aug līdzās citām priedēm. Atceros kaut kad skolā lasījis tādu apgalvojumu, ka priedēm patīk augt silā, tad tās ir garas un pareizas. Bet tās, kas izaug nomaļus, vējainā krastā, kļūst līkas un greizas. Nezinu, kā jums, bet man labāk patīk līkās.

Es gribēju rakstīt šo komentāru par Ingas Priedes publisko izteikumu loģiku, pareizāk sakot, par dažiem neloģismiem viņas spriedumos (kā gan homoseksuāļu emigrācija vai izšaušana var sekmēt pāri palikušo dzimstību?), taču sapratu, ka tas vairs nav tik interesanti. Mani interesē kaut kas cits. Tas ir jautājums, kāpēc ar zināmu likumsakarību dažādu cilvēku uzskatos atkārtojas uzmācīga saistība starp nacionālismu, rūpēm par savas nācijas dzimstību un naidīgu attieksmi pret homoseksuālu personu tiesībām?

Vienkāršākais skaidrojums būtu noreducēt abas šīs "pārliecības" līdz ksenofobijai – neiecietībai pret visu svešo. Līdzīga saistība parādās arī ar pārliecību, ka cilvēkam ir jāturas pie "savām saknēm", jāatzīst tradicionālas vērtības, jāievēro senču tikumi un stereotipi. Jā, vēl jāpiemin kāre aizliegt psihoaktīvās vielas – ne tikai tās, kas, piemēram, samazina dzimstību, bet jebkuras. Ne vienmēr, protams. Individuālā līmenī ir redzēti gan apnarkojušies homofobi, gan nacionāli noskaņoti homoseksuāļi, taču brīdī, kad tas tiek apzināti vai neapzināti definēts kā politisks viedoklis, visdrīzāk var prognozēt, ka konservatīvi noskaņots cilvēks būs arī ksenofobs, homofobs un baidīsies no izmainītiem apziņas stāvokļiem. Un uzskatīs, ka sievietes sūtība ir pienest vīrietim čības. Kāpēc tas tik ļoti sader kopā?

Ksenofobija un turēšanās "pie saknēm" mēdz uzplaukt ne tikai mazās un jaunās, bet arī lielās un ilglaicīgās nācijās, kurām it kā nebūtu jābaidās par savu identitāti un izdzīvošanu. Homofobija, tradicionālu dzimumu stereotipu uzturēšana un naidīgums pret atšķirīgo mēdz būt raksturīgs arī imigrantu kopienām, kurām taču vajadzētu būt atvērtām pret jauno un svešo, ko tās (bieži vien labprātīgi) ir izvēlējušās par savu. Mēs varam novērot, ka autoritāri režīmi gandrīz vienmēr uzsvērti rūpējušies par patriotisko audzināšanu, nācijas dzimstības uzlabošanu (vai regulēšanu), skaidru dzimumu lomu sadalījumu, "nepareizo" seksuālo orientāciju izskaušanu vai ierobežošanu. Bet kāpēc vairākos mūsdienās aktuālos politiskos jautājumos tik ļoti sakrīt latviešu nacionāli noskaņoto politiķu un, piemēram, Krievijas oficiālās politikas nostāja?

Es domāju, ka šeit ir jāmeklē cēloņi kādā universālā domāšanas ievirzē, ko varētu dēvēt par bailēm no individuālās izvēles. Šķiet, ka tam ir kāds sakars ar pārliecību, ka cilvēkam ir jāciena tas liktenis, ar kādu viņš ir piedzimis, – nacionalitāte, dzimtā valoda, dzimums, apziņas stāvoklis. Uzskatam, ka "labāk turēties pie tradīcijas", nav nekāda racionāla pamatojuma, tā ir vai nu atsauce uz autoritāti (reliģiju, vecākiem), vai nu bailes pieņemt lēmumu pašam. Neiecietība pret homoseksuālu orientāciju savā būtībā arī ir šādas bailes no cilvēka pieņemta lēmuma – lai kā mēs definētu homoseksuālisma cēloni, mūsdienu sabiedrībā tā joprojām ir noteiktā vecumā izdarīta izšķiršanās. Izšķiršanās atzīt to, ka tu esi atšķirīgs no vairākuma, ka tu neatbilsti tai dzimumlomai, kādā tevi audzinājuši, izšķiršanās pārkāpt tradicionālu reliģiju, uzskatu vai dažviet arī likumu normas.

14. gadsimta sākumā spāņu alķīmiķis Arnalduss de Vilja-Nova atklāja, ka noteiktu ķērpju sugu no Holandes var izmantot, lai konstatētu šķidrumā skābu vai sārmainu vielu klātbūtni. Viņa atklājums tika nodēvēts par lakmusa papīru un ķīmijā tiek lietots joprojām. Vai mēs to gribam vai ne, bet attieksme pret "geju jautājumu" šodien ir kļuvusi par savdabīgu lakmusa papīru, kas diezgan nekļūdīgi ļauj noteikt cilvēka iecietības līmeni pret otra individuālo brīvību. Vai mēs to gribam vai ne, bet geju tiesību stāvoklis valstī mūsdienās ir tas lakmusa papīrs, kas ļauj spriest par sabiedrības atvērtību un gatavību atzīt cilvēka individuālo brīvību.

Amizanti, ka diskusijās par to, kā mūsu mazo nāciju apdraud "homoseksuālisma propaganda", visbiežāk lietotie argumenti ir atsauce uz "dabiskumu" vai uz kristīgo tradīciju, lai gan savā būtībā jebkura reliģija ir "dabiskuma" pārkāpums – tā ir aicinājums izmainīt savu dzīvi un apziņu. Jebkura reliģija arī ir sākusies kā revolūcija un tradīciju apvērsums, tikai vēlāk, nostiprinoties institucionalizētiem baznīcu resursiem, tā sākusi bīties no pārmaiņām cilvēku uzskatos.

Šīs bailes ir senākas par jebkuru reliģiju un, iespējams, ir ļoti "dabiskas". Pieļauju, ka tām var atrast skaidrojumu, rūpīgāk pavērojot smadzeņu darbību stresa vai novecošanas gadījumos. Iespējams, ka vēlme izmantot jau esošos neironu savienojumus un iet vieglāko, taisnāko vai iestaigātāko taciņu ir sava veida neironu slinkums. Bailes no domas, ka iespējams arī kāds cits ceļš. Savs ceļš. Vai, vēl trakāk, – brīvība.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!