Ar bērniem
02.06.2015

Prezidents ir cilvēks

Komentē
0

ImageRecenzija par Aino Pervikas grāmatu "Prezidents", izdevis apgāds "Liels un mazs", 2015

"Pirms prezidents kļuva par prezidentu, viņš jau bija nodzīvojis garu mūžu. Visu mūžu viņam bija šķitis, ka viņš māk runāt. Bet, tikko viņš bija nonācis jaunajā amatā, vārdi vairs nelikās kopā, tie sapinās cits pret citu, un ikviens teikums sanāca neveikls un nepabeigts."

"Kad prezidents kļuva par prezidentu, izrādījās, ka viņam ir jāapprecas. Izrādījās, ka viņa valstī tam ir liela nozīme – un neviens negribēja redzēt prezidentu, kas dzīvo nereģistrētā kopdzīvē. Tā nu prezidents ņēma un apprecējās."

...nē, tomēr neizdodas. Lai kā es censtos, man ir grūti runāt par mūsu prezidentu sirsnīgā intonācijā, bez ironijas, zobgalībām un vāji slēptiem politiskiem pārmetumiem. Un ne jau visa tā ir mūsu prezidenta vaina: pat par labākajiem Valsts prezidentiem mēs esam runājuši ar tādu kautru respektu un vieglu pašironijas piejaukumu (ja nu izrādās, ka tas prezidents diez kas tomēr nav). Mīlestība pret prezidentu – ja mums tāda ir iespējama – vienmēr ir ar nosacījumiem, tā ir grūti iegūstama un viegli pazaudējama. Latvijas prezidentiem uzstāda augstas prasības (ja gadījumā viņi ir kaut cik kompetenti) vai (gadījumā ja kompetences pietrūkst) izmisumā paceļ rokas un paslēpjas sarkasmā, nežēlīgi komentējot katru prezidenta publiskās vai privātās dzīves soli. Saskatīt aiz amata cilvēku? Tas nešķiet nepieciešams; prezidents taču ir "publiska persona" un līdz ar to arī automātiski zaudē visas cilvēciskās tiesības kļūdīties, izskatīties pēc muļķa, nēsāt nepiemērotu frizūru, nonākt neveiklās situācijās vai – ja nu gadījumā prezidents ir tikko ievēlēts un attiecīgi vēl nav paspējis izgāzties – būt pieļāvušam kļūdas pagātnē.

Tādā ziņā Aino Pervikas grāmata bērniem "Prezidents" faktiski ir lielāks pārsteigums pieaugušajam nekā bērnam: tā ir sarakstīta par iedomātas valsts iedomātu prezidentu, kurā tomēr var sazīmēt attiecīgi Igauniju un Ilvesa vaibstus; bet, ļoti ticams, tā varētu labi piestāvēt arī nākamajiem Igaunijas prezidentiem (vai pat palīdzēt tiem iejusties amatā).

Šī ir grāmata, kurā prezidents Pontus ir pirmām kārtām cilvēks, kas nejūtas īsti savā vietā ne šajā pasaulē, ne – vēl jo mazāk – savā darbā: "Par jauno amatu viņš nemaz tik ļoti nepriecājās. Kurš tad nezina, ka prezidenta darbs ir ļoti grūts. Ar to, ko prezidents dara, neviens nekad nav apmierināts." (7. lpp.) Prezidenta loma viņam šķiet nedabiska, bieži vien mokoši ierobežojoša un labākajā gadījumā vismaz uzjautrinoša: "Situācija patiešām bija smieklīga. It kā šeit notiktu izrāde par to, kā prezidents kopā ar daudzbērnu ģimeni ēd melleņu kūku. It kā viņš nemaz nebūtu īsts ciemiņš. It kā viņi visi būtu aktieri."

Protams, prezidenta cilvēciskums un dabiskā neveiklības sajūta, bieži vien impulsīvās vēlmes – piemēram, doties izpriecas braucienā ar prezidenta mašīnu – un milzīgā lojalitāte pret savu ģimeni rada neveiklas situācijas, kuras, protams, vienmēr notiek stingrā mediju uzraudzībā un pastāvīgi domājot par savu tēlu sabiedrības acīs. Kameras, žurnālisti, prezidenta padomnieki – visi ir klātesoši, lai laikus uztaisītu sensāciju no katra viņa nepareizā soļa. Protams, viņi ir arī klāt, lai brīdī, kad prezidentam izdodas veiksmīgi iziet no situācijas, slavētu viņu par pareizu rīcību. No vienas puses, šeit ir skaidri nolasāma ironija, no otras – kopumā šie stāsti, kur cilvēka rīcība tiek vērtēta tikai ar sabiedrības acīm, individuālu cilvēku laimi un prieku uztverot kā nebūtisku, rada skumju iespaidu. Lasītājam, kas vēl nezina, ka galējais rīcības vērtējums var nākt arī no iekšpuses, var rasties sajūta, ka patiešām sabiedrības vērtējums ir vienīgais, kam ir nozīme.

Prezidenta grūtības lielākoties saistās ar nespēju apvienot lojalitāti pret ģimeni ar darba pienākumiem, un īstas politiskas problēmas – starptautiska diplomātija vai nepieciešamība sadarboties ar valdībām, kas pašam prezidentam nav pieņemamas, – grāmatā parādās daudz retāk. Tas arī ir patīkami, jo visi stāsti atrisinās uzsvērti pozitīvā, pat naivā veidā, un būtu grūti noticēt, ka politiskas situācijas ir iespējams atrisināt tā, ka "viss beidzas labi". Lai "viss beigtos labi", it kā būtu svarīgi mēģināt veicināt demokrātiju visā pasaulē (ko prezidents nedara), un līdz ar to autores vienīgā izeja no šīs situācijas ir uzsūtīt kādu nelaimi īpaši neētiskiem valdītājiem.

Šis naivums un "visas situācijas vienmēr atrisinās labi", šķiet, bija galvenais iemesls, kāpēc astoņgadīgajai Liai grāmata nepatika un likās garlaicīga – ja nu vienīgi izņemot stāstu par cepuri ar piņķeriem, kas vismaz esot bijis smieklīgs. Šī grāmata "patiktu tiem, kas grib būt prezidenti", viņa skeptiski noteica, droši vien nospriedusi: lai nu kas, bet viņa tik garlaicīgu darbu negribētu. Viņasprāt, interesanti būtu tad, ja tur vismaz kāds būtu uzbraucis kosmosā.

Toties Liai ļoti patika Piretas Raudas ilustrācijas, kas papildina grāmatas tekstu ar krāsainiem, mīlīgiem tēliem. Ilustrācijas daļēji atgādina bērna zīmējumus, kur cilvēki var būt (un parasti arī ir) lielāki par kokiem un mājām, un vienlaikus atjautīgā kompozīcija ļauj uztvert stāsta būtību un nianses, pat ja teksts ir paslīdējis garām (kas gan maz ticams, jo tas ir vienkāršs, viegli saprotams un Maimas Grīnbergas tulkojumā arī ļoti baudāms).

Divpadsmitgadīgajam Džonatanam grāmata acīmredzami bija stipri zem viņa interešu loka, bet tas viņam netraucēja uzrakstīt un nosūtīt sekojošu vēstuli (ar tematu "šī nav vēstule"):

"Grāmatā bija tikai viena doma. Prezidents arī ir cilvēks. Visi cilvēki ir cilvēki. Cilvēks ir molekulu sakopojums, kurā notiek ķīmiskas reakcijas. Viss pārējais ir iedomas. Kas ir prezidents? Prezidents ir iedoma. Bet, lai būtu iedoma, vajag domāt. Bet vai cilvēki domā? Cilvēki ir objekti, molekulu sakopojumi bez prāta. Vai objekts bez prāta var domāt? Cogito ergo sum, bet, ja es nedomāju, vai es eksistēju? Varbūt. Varbūt nē. Kas ir "varbūt"? Tā ir iespējamība. Viss ir iespējams. Kvantu fizikā visas daļiņas ir varbūtības. Es varbūt neeksistēju. Tu varbūt neeksistē. Varbūt šī varbūtība var būt ne tik maza, kā tu domā (bet tu nedomā). Vai arī tu domā. Viss ir iespējams. Vai 1+1=2? Jā? 2 ir 1 un 1, 3 ir 1 un 1, un 1, bet kas ir 1? Ja nekas neeksistē, vai var eksistēt abstrakti jēdzieni? Viens, divi, maz, daudz, liels, mazs -- kas tas ir? Vai kaut kas kaut ko vispār var nozīmēt? Vai tu kaut ko nozīmē? Vai es kaut ko nozīmēju? Visums ir tik liels, ka nekam šajā mērogā nevar būt vieta un nozīme."

Atļaušos pieņemt, ka šī viņa piezīme vismaz daļēji atspoguļo to dīvaino rezignācijas un melanholijas apvienojumu, kas jūtams grāmatas zemdegās – zem plānā "viss vienmēr beidzas labi" un "pat prezidentam var izdoties vismaz reizēm būt laimīgam" slānīša.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!