Vienudien iegriezos aptiekā un pārdevējai aiz muguras plauktā pamanīju īstu un kārdinošu brīnumlīdzekli: par bargu naudu nopērkamu tinktūru, ziedi vai serumu, kurš darbojoties 100% gadījumu un palīdzot atjaunot zudušo galvas apmatojumu. Tādas parādības kā sirmums un plikpaurība mani nekad nav īpaši satraukušas: pirmie iedīgļi piemeklēja jau astoņpadsmit gadu vecumā, un kopš tā laika šīs novecošanas pazīmes ir pamatīgi progresējušas. Pēdējo gadu laikā novērojams arī atgriezenisks vecuma izpausmju komplekss – kā pamanīju, sirms apspalvojums sācis izspraukties ausīs un degunā, pēcāk uz pleciem un vēl visādās matiem neierastās vietās. Sagadīšanās pēc aptuveni tajā pašā laikā dzirdēju par antropoloģiskiem novērojumiem vēl arvien daudzajās Latvijas publiskajās pirtīs – atšķirībā no senākiem laikiem ar gludu skuvumu intīmajās vietās esot sākuši izcelties vīrieši, savukārt sievietes arvien biežāk esot sastopamas kā biezu spalvu noaugušas meža meitas.
###
Dienu pēc Prozas lasījumiem saņēmu komplimentus par savu garderobi un labo izskatīšanos. Tāds patīkams pārsteigums. Mulsinoši gan bija tas, ka pieminēts tika mans pelēkais uzvalciņš, jo droši zināju, ka ne uz vienu šāgada Prozas lasījumu pasākumu netiku to vilcis. Toties labi atcerējos, ka tas man bija mugurā pērn – tajā vakarā, kad man tika uzticēta lasījumu vadīšana. Un tā arī bija – komplimentu teicēja, meklējot ziņas par jaunākajiem Prozas lasījumiem, bija nonākusi pagājušajā gadā tapušā bilžu apkopojumā. Taču tas vēl nebūt nebija mans vienīgais ar Prozas lasījumiem saistītais pārpratums. Pēc tam kad šogad biju nolasījis sava topošā romāna "Pasaules vēsture" fragmentu, kāds no uzmanīgajiem klausītājiem, sauksim viņu vienkārši par V., man aizrādīja, ka tas taču esot bijis tas pats teksts, ko biju paguvis lasīt jau pagājušajā gadā. Kļūdīties ir cilvēcīgi, vai kā nu tur līdzīgos gadījumos saka, un nākamajā dienā ķēros pie jauniem darbiem. Elektroniskajā pastā saņēmu izmisīgu lūgumu aizpildīt žurnāla topošajā numurā jau maketēšanas karstumā izveidojušos robu. Dienu aizvadīju, paralēli ikdienas steigām un gaitām piemeklējot labākos gājienus un teksta kombinācijas tukšuma novēršanai. Vēlā pēcpusdienā paveikto eksportēju "Word" failā un nosūtīju. Dažus acumirkļus vēlāk no žurnāla redakcijas pienāca ziņa – paldies, bet mēs vēlējāmies sacerējumu mūsu apskatu nodaļai (tur teksta apjoms tiek pierakstīts par vienu ciparu mazākos skaitļos). Neko darīt, viens un divi – uzrakstīju krietni vien īsāku tekstiņu. Saņēmu pateicību: žurnālos un avīzēs tukšas vietas parādīties nedrīkst pat gadumijā.
####
Pie galvā skanošu un ar tā brīža realitāti nesaistītu vārdu klejošanas apziņā gadu gaitā esmu jau pieradis. Tu mierīgi ej, cilvēks, pa ielu, un ne no šā, ne no tā pie apziņas apvāršņa iznirst "Vera Zozuļa". Vai "lielais hadronu paātrinātājs". Šo vārdu ilgmūžība mēdz atšķirties – reizēm tie galvā turpina skanēt vien pārdesmit minūšu, bet citkārt tās var būt pat vairākas stundas vai visa diena. Salīdzinoši nesen vārdiem pievienojās arī mūzika:
"Tumpf, tumpf, tumpf, tu-du tum tumpf tatā, tumpf, tumpf, tumpf, tu-du tumpf tatā…"
Vēl pāris nedēļas pēc filmas "Bohēmieša rapsodija" noskatīšanās galvā arvien periodiski turpināja skanēt "Queen" dziesmas: "Love of My Life", "Bohemian Rhapsody", "Another One Bites the Dust" un "Radio Ga Ga".
Biju pārliecināts, ka tā ir visiem – ka šādi tādi vārdi vai melodijas mēdz uzskanēt pilnīgi visu cilvēcisko būtņu apziņā. Un cilvēks nav nekāds politiskais dzīvnieks, cilvēks ir atkārtošanās režīmā uzstādīta atskaņošanas sistēma.
Šādu domu gājienu ar vieglu roku sabrucināja daktere – un kā gan lai viņai netic, jo viņa ar tikpat vieglu roku bija pamanījusies no nesaprotamām drupām haotiski kopā sastutētā mana (bez)miega ēkā ieviest kaut jelkādu pārskatāmu kārtību un kontrolējamu notikumu gaitu.
Es, protams, zinu, ka noteikti apziņas stāvokļi vai psihiatriskas diagnozes ir kā uz visai pagara lineāla atstātas iezīmes. Lineāla vienā galā ir apziņā valdošs miers un klusums, bet pretējā galā jau tie gadījumi, ko laiku pa laikam gadās pamanīt uz ielas – cilvēka apziņa visiem spēkiem raujas uz āru, ar savu balsi piekliegdama visu tuvējo apkaimi. Gribējās jau sevi iztēloties kā kaut ko unikālu, īpašu spēju ķertu rakstnieku, taču izrādījās, ka esmu viens no daudziem. Un labāk gan būtu, ja manā galvā skanētu vien tīrs, balts tukšums. Nu bet kā gan tā? No kurienes tad man pagrābt topošajā rakstu darbā piepeši ievajadzējušos svēto vai nelieti, drēbju mazgājamā līdzekļa pudeles vai globāla zīmola balsi? Un kā noskaidrot, kura balss katram no tiem visiem vislabāk piestāv?
###
[Šeit vajadzēja būt vēl vienam padrūmam ierakstam par visa laicību, gadalaika tumsību un pastāvošās kārtības bēdīgo stāvokli. Prieka pēc nolēmu to nepublicēt.]
###
Pa starpu Prozas lasījumiem apmeklējām filoloģijas doktores Agneses Irbes lekciju par ētiku Žaņa Lipkes muzejā Ķīpsalā. Šis bija jau otrais priekšlasījums no pārdomu kopuma, kas veltīts vienojošas un pašus grūtākos jautājumus atrisināt spējīgas vērtību sistēmas trūkumam mūslaiku pasaulē. Agnesei piemīt ne vien labās skolās gūta izglītība, bet arī izcila prasme sarežģītas lietas izstāstīt pat pašam nezinošākajam vai apmātākajam klausītājam. Pats būdams viens no šādiem, atmiņā tomēr paguvu noglabāt vienu Agneses tēzi par nepatikšanām, kas dzimst "divu ētiku" sadursmes vietā. Vai varbūt tā nav pat sadursme, bet lēnīga sastapšanās un rīvēšanās, līdz kamēr abās pusēs uzberztas grūti dziedināmas čūlas. Viena no šīm ētikām ir privāts uzskatu un informācijas kopums, kas sekmīgi cirkulē un sevi bagātina interneta sociālo tīklu publiskajos forumos – tas tiek praktizēts aiz rūpīgi aizslēgtu īres mitekļu dzelzu durvīm, aiz cieši aizvilktiem un latviešiem tik tīkamajiem biezajiem aizkariem. Tā ir dzīves telpa, kuras eksistenci atzīst pat paši kvēlākie geju un lezbiešu kopdzīves likumiskošanas pretinieki – "Lai taču viņi savās mājās dara, ko grib!" tie saka u. tml. Šādiem uzskatiem paralēlu dzīvošanas un visa notiekošā izskaidrošanas, saprašanas telpu iezīmē kaut kas, ko savās steidzīgajās pārdomās nodēvēju par "publisko ētiku". Tās ir ētikas vēsturē šur un tur pagrābstītas idejas, kas gan, jāatzīst, bieži vien nav bijušas no tām svaigākajām vai dzīvelīgākajām, toties izrādījušās viegli pārtulkojamas ikdienas politiskajā runā, ērti adaptējamas lokāliem notikumu piemēriem un pasludināmas par neapgāžamu patiesību.
###
Pazemojumiem mēdz būt dažāda raudze un svars, un ne jau allaž nepieciešams kaut kas tik substanciāls kā uzņēmuma eglītes finālā pievemta tualetes izlietne vai skaidās salauzīts par zīmola vēstnesi uzskatītais buru kuģa makets. Manā izpratnē par (paš)pazemojošām uzskatāmas gandrīz jebkādas pašmērķīgas fiziskās aktivitātes, jo īpaši tās, kas notiek tā dēvētajos tvirtuma centros. Viņnedēļ kā atalgojums par kādu mazu darbiņu man tika izteikts piedāvājums atlīdzību saņemt graudā, proti – doties uz sporta zāli, turklāt darīt to vēl vecajā gadā kā pienākumu, nevis atlikt uz jauno – kā cerību vai solījumu. Pēdējoreiz sevi sporta zālē atminos redzējis vien skolas laikā. Visi stāvēja rindā pie sienā iestiprināta stieņa, viens pēc otra stienī iekārās un veikli pievilkās. Līdz pienāca mana kārta. Es tur tāds karājos, un man nebija ne mazākās saprašanas, kā tikt uz augšu. Tā nu es drusku patirinājos, patirinājos, laidos lejā un iestājos rindas tālākajā galā. Šāda un līdzīga pieredze manī nostiprināja pārliecību, ka sports ir kaut kas, kurā nevarētāji tiek pretstatīti varētājiem, un kāpēc gan man no mīļa prāta varētu gribēties pierakstīties nevarētājos un savu nevarību visiem publiski izrādīt? Manas mammas pirmais mēģinājums mani pieradināt pie institucionalizētas disciplinēšanas un izglītošanas sistēmas bija manis pieteikšana Līgatnes kultūras nama ierīkojumā, kas saucās "Bērnu sektors". Tajā uz nepilnu darbdienu bija iespējams atstāt pirmsskolas vecuma bērnus, kuriem tika piedāvātas dažādas attīstošas rotaļas un nodarbošanās. Pēc kāda laika viena no audzinātājām esot vēlējusies aprunāties ar manu mammu. Izrādījies, ka es neesot dziedājis kopā ar visiem. Un uz jautājumu: "Kāpēc nedziedi?" – atbildējis: "Bet tad jau es nedzirdēšu, ko dzied citi."
0