Pastāv uzskats – jo vairāk radošuma, jo labāk. Tas ir ne vien aplams, bet pat bīstams pieņēmums. Ir daudzas situācijas, kad būt radošam ir kaitīgi.
Ir divu veidu radošums. Viens ir tas, kurā laikmetīgās dejas pārstāvis disonējošas mūzikas pavadījumā veic dažādas neartikulētas kustības priekšnesumā, par kura jēgu varam tikai minēt. Plašāk ņemot, var būt gan profesionālā, gan amatiermāksla. Taču ir otra veida radošums, kas ir radošo industriju dzinējspēks: "Radošās industrijas ir aktivitātes, kuru izcelsme balstās indivīda radošajā darbībā, prasmēs un talantā un kurām, radot un izmantojot intelektuālo īpašumu, ir potenciāls veidot produktus ar augstu pievienoto vērtību."[1] Pēdējos gados novērojams, ka pirmā veida radošums kultūras politikas veidotājiem kļūst neērts masu saziņai un to mēģina pārzīmolot kā pastarpinātu otrā veida radošumu, meklējot dažādas tā pievienotās vērtības – darba vietas apkalpojošajam sektoram, tūristu pieplūdums u.c. Vai otrā veida radošums tiešām ir vēlams? Nē.
Piemēram, jums pieder kafetērija uz Rīgas ielas. Pretējā ielas pusē neliela konditoreja. Kopā viens radošais klāsteris. (Viesmīlības bizness, kā zināms, ja nezinājāt, arī ir radošo industriju daļa.) Vienu dienu jūs ieraugāt, ka biezpienmaižu noiets jūsu kafetērijā nav apmierinošs. Jūs dodat rīkojam galvenajam pārtikas tehnologam izveidot trīs jaunas produkta līnijas – biezpienmaize ar glazūru, biezpienmaize ar ķimenēm, biezpienmaize "Svētku". Viss cehs dūc, rosība, tiek ieguldīta pievienotā vērtība, pēc nedēļas – trīs jaunas produkta līnijas. Kafetērijas biezpienmaižu noiets palielinās. Piemērs, kā ideja izraisa radošumu, kas palielina darba apjomu, kas rada pievienoto vērtību.
Problēma ar šo domu gājienu ir tāda, ka tā pieņem tirgu par statisku. Pievienotā vērtība rada peļņu, kamēr nav notikusi pārējo tirgus dalībnieku pielāgošanās jaunajai situācijai. Tiklīdz konditorejas īpašnieks pamanīs kritumu savā noietā, viņš pāries pāri ielai, ieraudzīs jūsu kafejnīcā trīs jaunās produktu līnijas, nekavējoties dos rīkojumu savam konditoram izstrādāt trīs jaunas produktu līnijas, un pēc nedēļas biezpienmaižu noiets būs iepriekšējā līmenī. Ja kāds uzskata, ka turpmāk cilvēki ēdīs vairāk biezpienmaizes, arī tas neatrisina situāciju. Pērkot vairāk biezpienmaižu, cilvēkiem paliks mazāk naudas ziepēm. Tas liks ziepju izplatītājam ieviest trīs jaunas produktu līnijas un vienu jaunu mārketinga stratēģiju, un patēriņš atgriezīsies pie status quo. Pie mūsdienu saziņas ātruma un jo īpaši radošā industrijā tirgus reaģē ātri, tas nav statisks.
Labi, jūs teiksit, – man nepieder nedz konditoreja, nedz ziepju fabrika. Šie uzņēmēji, sanāk, rīkojas kļūdaini, bet es kā patērētājs esmu no tā ieguvējs. Uzņēmēju savstarpējā konkurence rada plašāku piedāvājumu, kvalitatīvāku produktu un izvēles iespēju nopirkt tieši to, ko es vēlos. Bet pajautājiet sev, cik bieži jums ir trūcis kāds produkts, pirms esat zinājuši par tā pastāvēšanu? Piedāvājums rada pieprasījumu. Iespēja izvēlēties pārvēršas par jūsu atbildību sevis priekšā izvēlēties labāko. Preču dažādība rada izvēles grūtības ne vien starp dažādām precēm – man pirkt sniega dēli vai pūķi –, bet jo īpaši starp viena produkta šķirnēm – vai es izvēlējos īsto sniega dēli? Plaša piedāvājuma situācijā apmierinājuma fokuss aizdreifē no gandarījuma par iegādāto preci un iegūšanas faktu uz to, vai ir izdarīta vislabākā izvēle. Taču – jo plašāks kļūst piedāvājums, jo mazākas cerības izvēlēties vislabāko un būt apmierinātam. Es vēlētos pieticīgi minēt, ka, iespējams, preču un pakalpojumu piesātinājums mūsdienās ir pietiekams? Varbūt nav nepieciešama vēl lielāka diversifikācija, nemaz nerunājot par jaunu produktu radīšanu, lai padarītu mūs laimīgus. Pamācošs video par šo tēmu – ko nozīmēja pirkt džinsus pirms 40 gadiem un tagad. [2]
Nu labi, jūs teiksit, – es tāpat to nevaru ietekmēt, es nestrādāju ziepju un fabrikā un neko neražoju. Bet kaut ko jūs ražojat, iespējams, radošumu. Piemēram – kādā reklāmas aģentūrā, pašā radošās industrijas barības ķēdes apakšā strādā kāds radošā darba strādnieks. Priekšnieks viņam uzdod atrast veidu, kā pārdot jauno tēju "Tēja 101". Šai tējai ir dažādas kvalitātes, taču pircējs nezina, ka viņam jāpērk šī tēja, jo iepriekš nav to sastapis. Ko lai dara? Radošais strādnieks izdomā. Astoņi jauni vīrieši apstaigā rajona īres namus, uzkārdami tējas paciņas uz vidusšķiras dzīvokļu durvju rokturiem. Atnākot mājās, ikviens noņems to štruntu no roktura. Ceturtā daļa neizmetīs miskastē, bet noliks uz virtuves galda. Puse no tiem, kas noliks uz virtuves galda, apskatīsies vēlreiz, kas tas par čaukstošu štruntu. Un puse no tās puses, kas paskatīsies vēlreiz, uztaisīs tēju. Un tas arī ir viss, kas tiek prasīts no radošā darba strādnieka. Ko mēs te redzam? Iztēli, inovāciju, pievienoto vērtību – un tas viss rodas no radošā darba strādnieka radošuma! Strādnieks saņem nelielu prēmiju, un priekšnieks papliķē pa plecu. Taču kas notiek nākamreiz? Gluži kā Kafkas stāstā par trapeces dejotāju – priekšnieks, sajutis radošuma garšu, kļūst nepiesātināms un paģērē kādu inovāciju ikreiz, jo viņš taču par to maksā.
Šāds inovāciju modelis rada īslaicīgu ieguvumu un pēcāk darba inflāciju, kas izplatās uz visu reklāmas aģentūru radošā darba strādniekiem. Vienkārši tējas reklāma vairs nav labi – ir vajadzīga katrreiz jauna veida tējas reklāma, lai pārdotu to pašu produktu tajā pašā tirgū. Bet kā tad ar īslaicīgo ieguvumu, kam tas tiek? Vismazāk jau nu tējas audzētājam indietim un radošā darba strādniekam Latvijā. Visvairāk tējas fasētājam, izplatītājam un citiem kapitālistiem, kas darba laikā spēlē golfu un sarunās pievieno tējai vērtību. Tāpēc, radošā darba strādniek, nākamreiz, kad izdomā kaut ko radošu, pirms to likt lietā, padomā – kas no tā gūs peļņu.
Līdzīgi piemēri, kur (tirgus) dalībnieku kopējais ieguvums ir lielāks, paturot status quo stāvokli, nevis meklējot inovācijas, sastopami ik uz soļa. Jebkura pievienotā vērtība sadārdzina izmaksas. Ja visi sāktu rakstīt labākus projektus Kultūrkapitāla fondam, tas neuzlabotu izredzes saņemt finansējumu, bet novestu mūs Sabiedrības integrācijas fondā, kur rutinēts radošums ir pati projekta uzrakstīšana, administrēšana un atskaites. Ja CIP noķertu visus galvenos teroristus, tas liktu palikušajiem pārprofilēties, un CIP nezinātu, kā viņi izskatās, un terorisma draudi palielinātos. Tāpēc CIP nemaz negrasās noķert galvenos teroristus, bet tikai pieskata viņus.
Ideja, ka eksportā un izaugsmē balstīta ekonomika nodrošinās sabiedrības dzīves kvalitātes pieaugumu, ir pareiza tikmēr, kamēr izslēdzam no šī vienādojuma dabas resursus un trešās pasaules valstis, uz kā rēķina šī izaugsme notiek. Kapitālisms varbūt ir efektīvākā ekonomiskā sistēma, kas līdz šim izdomāta. Taču tas nav iemesls to nekritiski pieņemt un intensificēt, jo otrā veida radošums rada īslaicīgu labumu, bet tas nav ilgtspējīgs.
[1] http://kriic.lv/kat/radosa-industrija/par-radoso-industriju
[2] http://www.ted.com/talks/barry_schwartz_on_the_paradox_of_choice.html
16