Kino
04.12.2018

Prelūdija, ne koda. Par filmu "Lustrum"

Komentē
7
Saglabā

Par Ginta Grūbes dokumentālo filmu "Lustrum", 2018

Pirmais raksturojums Ginta Grūbes un viņa komandas simtgades filmu programmas ietvaros veidotajai filmai "Lustrum" visdrīzāk būtu: profesionālisms. Filmas ritms un montāža, operatora darbs un aizkadra teksts ir kaut kādā grūti izskaidrojamā nozīmē tieši tādi, "kā jābūt". Dokumentālajā kino, vismaz mūsmājās, galvenais ir ievērot mēra sajūtu. Tajā vienmēr ir milzu kārdinājums piespraust klāt kādu "smuku" kadru vai epizodi, parādīt vēl kaut ko, kas pašam autoram liekas "forši" vai "inčīgi" - un tā tālāk pat līdz tam mirklim, kad filmai pilnībā pazūd vēstījums un filmas redaktors sāk histēriski kliegt. Gintam Grūbem šī tendence nepiemīt – tajā nav nekā lieka, un tā atstāj nobeigta veseluma iespaidu.

Mūsu skandālus mīlošajā sabiedrībā filmas pieteikumu laba daļa uztvēra kā apsolījumu kārtējam "atmaskojumam". Tas bija velti. Filma nepretendē uz kaut kādas nedzirdētas informācijas atklāšanu. Cilvēkiem, kas ir sekojuši līdzi slavenajai "čekas maisu" epopejai, tajā nebija nekā īpaši jauna. Noteikti ne tas, ka čekas darbinieki bija vervējuši daudzus un dažādus "radošos", nedz tas, ka visās kultūras, zinātnes un izglītības iestādēs bija savs čekists, kas veidoja ļoti personiskas attiecības ar saviem uzraugāmajiem, nedz arī tas, ka daudzi VDK virsnieki joprojām dzīvo starp mums – un ļoti izvairīgi runā par saviem pagātnes "varoņdarbiem". Tas viss bija labi zināms. Filmas vērtība slēpjas kur citur. Te ir iespēja paraudzīties sejās cilvēkiem, kuriem ir bijusi darīšana ar šo represīvo iestādi, – un vissvarīgākās šeit, protams, ir acis. Gluži kā Emanuela Levina ētikā, arī filmā no intervēto cilvēku acīm raugās transcendence. Te redzam visas tās ciešanas, šaubas, to autentiskumu vai negodīgumu, kas cilvēku skar šādas kritiskas pieredzes priekšā, – pieņemot vai noraidot piedāvājumu sadarboties ar gandrīz ķīmiski tīru necilvēcību. Visspilgtākā, protams, ir Lidija Doroņina-Lasmane, kurai kā neapšaubāmai disidentei ir pilnas morālas tiesības vērtēt totalitāro pagātni.

Īpaša uzmanība filmā tiek pievērsta tiem "latviešu padomju inteliģences" darbiniekiem, kuri tā vai citādi piedalījās Trešajā atmodā. Apsveicami, ka Grūbe neuzbāžas skatītājam ar savām interpretācijām, bet ļauj cilvēkiem runāt un skatītājiem – izdarīt savus secinājumus, kurš ir patiess un kurš liekuļo, jūtas vainīgs vai vēlas post factum psiholoģiski pārvērst pagātnes pazemojumu šodienas agresijā. Labu publicistisku efektu sniedz korekti izstāstītie arhīva kadri par t.s. "čekas maisu" likteņiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Tā ir tēma, ap kuru tikušas vērptas neskaitāmas sazvērestības teorijas. Filma turpretī korekti izstāsta faktus – kā no 1991. gada augusta haotiskās VDK mantojuma pārņemšanas nonāca līdz šī rudens lēmumam tomēr padarīt aģentūras kartotēku publiski pieejamu. Arī šeit varbūt nav nekā īpaši jauna: par "maisu atvēršanas" politiskajām un tiesiskajām peripetijām t. s. VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas ietvaros jau pētījumus ir publicējuši Jānis Taurēns [1], Juris Stukāns [2] un citi. Tomēr šo stāstu noteikti ir bijis vērts pavēstīt arī dokumentālā kino versijā.

Filmas vizuālais pamatakcents ir arī afišā redzamā Stūra māja: filma ne tikai izseko līdzi ēkas fasādes renovācijai, bet arī simboliski pārkrāso veco cara laika viesnīcu asinssarkanā krāsā. Šī simbolika ir ļoti ietilpīga. Skaidrs, šī ēka pati par sevi ir neērta. Tas ir grezns "miera laika" nams, bet tā pagrabā joprojām ir Lubjankas tipa cietums, kuru vēl labu laiku pēc neatkarības atjaunošanas izmantoja arī LR Iekšlietu ministrija. Tagad, protams, ir iespējams izremontēt fasādi un pirmajā stāvā izvietot muzeju, taču augšējie stāvi joprojām stāv tukši, aprīkoti ar LPSR VDK tipa finiera sienām, skaidu plašu skapjiem un padomju tipveida lustrām. Turklāt, cik noprotams, neviens tā īsti nezina, ko ar šīm telpām varētu iesākt – biroji, dzīvokļi vai viesnīcas diez vai te būtu iedomājami, taču vienam pašam muzejam nams ir par lielu. Tad kā to var izmantot? Šeit tiešām ir zināma simbolika: par "cietumu", tīri fiziski represīvo daļu, šodien esam tikuši zināmā skaidrībā. Savukārt tīri kancelejiskā, birokrātiski manipulatīvā VDK darbības dimensija ir pamesta tāpat kā tukšie Stūra mājas biroji. To mēs labprāt aizmirstu tāpat kā spokaini tukšos augšstāvus. Tā vietā tiek lietota paliatīva mitoloģija, kura daudzviet ieskanas arī Grūbes filmā – ka VDK vēlīnajā periodā jau patiesībā ir bijusi tikai tāds civilizēts specdienests, ka čekisti paši esot veicinājuši Atmodu un katrs savervētais, kurš gribēja, varēja iestādi vazāt aiz deguna, un teju vai visi padomju režīmam slepus ir rādījuši pigu kabatā. No turienes arī bieži vērotais fenomens, ka neviens no runāt gatavajiem jau neko sliktu neesot darījis: jā, mani arī izsauca, es neko neteicu, drusku pameloju, man padraudēja un atlaida.

Un te, lūk, vissmagākais jautājums, kuru netiešā veidā uzdod Ginta Grūbes filma, – vai atjaunotā Latvijas valsts vispār jebkad ir gribējusi tikt skaidrībā par VDK darbību? Šis jautājums ir retorisks tikai pa daļai. Kartotēka un uzskaites žurnāli ir svarīgi. Taču tie ir tikai instruments potenciālai tālākai pētniecībai: kurš ko darīja, kādās jomās aģentu blīvums bija vislielākais, kāda bija konkrētu aģentu atbildība, piemēram, pretpadomju disidentu lietās? Turklāt dīvainā kārtā daudzi pētniecībai vajadzīgie materiāli nebūt nav noslepenoti, kā slavenā kartotēka un datubāze "Delta". Protams, mēs diez vai jebkad tiksim klāt aģentu lietām – tās, ja vispār vēl eksistē, ir kaut kur zem septiņiem zieģeļiem Krievijā. Taču, piemēram, čekas krimināllietas ir pieejamas pētniecībai. Aģentūras kartotēku savulaik jau diezgan pamatīgi izpētījis Indulis Zālīte. Savukārt slavenā VDK izpētes komisija, par spīti visiem saviem trūkumiem, tomēr centās iziet ārpus tīra arhīvista darba un paraudzīties, kā tad čeka ar savām piesegorganizācijām (Kultūras sakaru komiteju, "Intūristu", Reliģisko lietu pilnvaroto, OVIR utt.) patiesībā strādāja. Filma "Lustrum" gan kā procesa kulmināciju redz šomēnes gaidāmo kartotēkas publicēšanu. Tomēr šajā notikumā gribētos redzēt vienīgi prelūdiju nopietnam pētnieciskam darbam, kurš ar faktiem un rūpīgu analīzi pieliktu punktu tai mitoloģijas un sazvērestības teoriju straumei, kas jau gandrīz trīsdesmit gadu apskalo LPSR VDK tēmu.

[1] Taurēns, Jānis. "Zinātniskā un sabiedriskā polemika par LPSR Valsts drošības komitejas dokumentāro mantojumu", Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016.

[2] Stukāns, Juris. "Sadarbības fakta ar Latvijas PSR Valsts drošības komiteju konstatēšanas tiesiskie un procesuālie aspekti", Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas: dokumentu izpēte un tās metodoloģija (ziņojumu kopsavilkumi starptautiskajai zinātniskajai konferencei 2015. gada 15., 16. un 17. decembrī Liepājā). Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2015.

Ivars Ījabs

Ivars Ījabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. Privātā dzīve: ir, bet noslēpums. A...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!