Blogs
28.10.2019

Preiļu Rembo

Komentē
0
Saglabā

Ar dzejnieku un atdzejotāju Eināru Pelšu (1960) Preiļos mani iepazīstināja mana draudzene Inga. Kaut kā tā sagadījās, ka Pelša apmeklējums piederēja pie ekskursijas oficiālās programmas. Tad Inga devās apciemot mammu, un mēs tikmēr ar Pelšu viņa virtuvē palikām divatā. Runājām par šo un to, apmainījāmies ar dažām grāmatām – Pelšs man uzdāvināja savu dzejoļu krājumu "S" (2012) un neredzamo dzejoļu krājumu "In visi ble" (2012), kurā nav nevienas lapas, grāmatu veido tikai vāki.  Un tad viņš atnesa kaut ko pavisam neparastu – savu jaunāko veikumu "Rambo MMXVI". Jāpiebilst, ka tobrīd grāmatnieka un izdevēja, apgāda "Valters un Dakša" dibinātāja Valtera Dakšas īstenotais izdevums pastāvēja vien pāris eksemplāros, bet tas Pelšam nebija traucējis par savu veikumu saņemt Dzintara Soduma balvu. Un itin drīz autors pie virtuves galda man to izrādīja.

Dzejā Pelšs parādījās 1984. gadā un žigli vien ieguva jauniešu žurnāla "Liesma" prēmiju par labāko debiju. Pēc trim gadiem sērijā "Pirmā grāmata" iznāca viņa dzejas krājums "Maija", un arī tas kritikās tika novērtēts atzinīgi. Sekoja daži atdzejojumi, un tad Pelšs pārtrauca publicēties līdz pat 2009. gadam. 2012. gadā viņam iznāca pat divas grāmatas – krājums "S", kurā dzejoļi papildināti ar ģimenes fotogrāfijām, un satraucošais izdevums "In visi ble". Vēl pēc četriem gadiem iznāca krājums "Mīļākais tētis pasaulē", kas veltīts Pelša dēla, pāragri mūžībā aizgājušā hokejista Kristiāna Pelša (1992—2013), piemiņai. Arī tas tika novērtēts atzinīgi.

2017. gadā iznāca nākamā grāmata – konceptuālās dzejas krājums "Condom" (sadarbībā ar Valteru Dakšu tapušajam izdevumam patiesi bija pievienots prezervatīvs), kuru Pelšs bija parakstījis ar pseidonīmu Demon. Pelšs ir arī čakls atdzejotājs – atdzejo no krievu un citām valodām, piemēram, kopā ar Jāni Elsbergu viņš 2016. gadā sastādīja Nikolaja Gumiļova izlasi "Dzeja", un, iespējams, viņš ir arī viens no nu jau leģendām apvītā Latvijas Mākslas akadēmijas Dzejas katedras idejas ierosinātāja Eižena Berga Vācijas perioda dzejas atdzejotājiem. Nupat esot pabeigts arī Osipa Mandelštama dzeju izlases manuskripts Jāņa Elsberga redakcijā.

Visi šie notikumi Kārli Vērdiņu pamudināja pusnopietni sākt runāt par "Preiļu konceptuālistiem". Viens bija Pelšs, otrs – nelaikā bojā gājušais Andis Surgunts (1984–2018). Kā viņi nejauši bija atklājuši, abi dzīvoja faktiski vienas ielas pretējās pusēs. Tā bija sākusies viņu draudzība un sadarbība, konceptuāli eksperimentējot ar tekstu, tiecoties pārkāpt rakstītā teksta robežas un pa abiem radot kopīgus dzejoļus. Pelšs bija Surgunta dzejas krājuma "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm" ("Orbīta", 2019) sastādītājs, un nu jau esot tapis vēl viena krājuma manuskripts.

Grāmata "Rambo MMXVI" jeb "Rembo 2016" ir izveidota VHS standarta videokasetes formātā atbilstoši Silvestra Stallones tēlotā varoņa ziedu laikiem, ar visu kartona kārbiņu un Rembo atveidu uz vāciņa. Kārbiņā ir ne vien pati grāmata, bet arī neliels plakātiņš un uzlīmju komplekts – vārdu sakot, viss, ko vien kāds 20. gadsimta 80. gadu nogales pusaudzis būtu varējis vēlēties. Tomēr šāds pusaudzis nebūtu varējis pat iztēloties to, kas vēl bez plakātiņa un uzlīmītēm atrodams kārbiņas iekšpusē. Vispirms jau uzmanība jāpievērš grāmatas vāka noformējumam, uz kura redzams informatīvi ģeogrāfisks grafiks ar nosaukumu "Konceptuālisms Preiļu novada dzejā (2018. gada marta dati)". Kā "nozīmīgākie konceptuālistu midzeņi" (rādītājs – 103%) norādīti, protams, paši Preiļi, Smelterus ar 2% un Prīkuļus ar 3 atstājot tālu iepakaļ. Iespaidīga ir arī grāmatas fiziski poligrāfiskā izpildījuma kvalitāte, kas ir gluži pārsteidzoša, jo īpaši ņemot vērā šāda izdevuma oriģinalitāti, – to ir ārkārtīgi patīkami turēt rokā, šķirstīt, kaut vai tikai uzlūkot.

Pelšs pie virtuves galda to visu man izrādīja ļoti rūpīgi, lappusi pēc lappuses. "Rembo 2016" sākas ar savdabīgu pamudinājumu lasītājam: "Ir noskaņojums uzrakstīt dzejoli. Vai kāds varētu uzrakstīt vārdus?" Tālāk seko dažādi vizuāli tekstuāli "jociņi", kuru autors varētu būt Pelšs, bet varbūt arī kāds cits, piemēram viens no "Sonetiem":

e
s
i
z

i
e
t
n

e
s
p

ē
j
u

Es arī tajā dienā ar grūtībām biju izgājis no mājām, lai arī, visticamāk, pavisam citu iemeslu pēc, taču Pelšs to piepeši pamanīja un, lai arī ir nedzērājs, uzreiz piedāvāja man ārstēties ar virtuves skapītī noglabāto kandžu.

Grāmatas tekstu, kā jau tas bieži vien pie konceptuālistiem pieņemts, papildina  krāšņs pašā Pelša radīts vizuālais materiāls (vai otrādi – attēlus papildina teksts). Katras lappuses numerācija veidota kā miniatūrs attēls, arī pašas lappuses krāšļo Pelša zīmējumi un kolāžas. Ikdienā Pelšs visai regulāri ar dažādiem vizuāli tekstuāliem izgājieniem mēdz iepriecināt arī savus "Facebook" sekotājus.

Savā ziņā konceptuālisma vēsture Pelša izpildījumā šādi ir veikusi pilnu apli un sasniegusi nobeigumu, jo 20. gadsimta 60.–70. gados, ko uzskata par vizuālās mākslas konceptuālisma dzimšanas laiku, tieši vizuālo mākslu pārstāvji savos darbos arvien vairāk sāka izmantot nevis fizikalitātē taustāmus materiālus, bet tekstā balstītus izteiksmes līdzekļus. Tāpēc Pelšu var uzskatīt varbūt pat ne par konceptuālistu, bet par 21. gadsimta dadaistu, jo tas, ar ko viņš savā dzejā bieži vien nodarbojas, ir antidzeja, antiliteratūra, antiteksts.

Pēc kādām daždesmit lappusēm, ko gribētos uzskatīt par tādu kā ievadu, parādās arī pats galvenais varonis – Rembo Stallones veidolā – un nekavējoties sāk šaut: "Tatata tata ta – tata tatata, Tatata tata ta…" u. tml. daudzu lappušu garumā. Rembo filmās tā pieņemts, taču šeit uz visiem šiem "tata tata tata" jāsāk raudzīties ar pavisam citu skatu: proti – kā uz komentāru par dzeju vispār jeb kā uz vairāk vai mazāk ritmiski savirknētām zilbju un vārdu virtenēm, pantmēros vai brīvajā pantā izvietotām rindiņām. Uz to, manuprāt, norāda arī jau nākamajā grāmatas atvērumā starp visiem "tra ta ta" ievietotais franču dzejnieka Artura Rembo portrets. Protams, viens no iemesliem ir arī latviešu valodā iespējamā vārdu spēle ar abiem Rembo, taču domāju, ka tas nav vienīgais.

Pantmēri un ritmi mainās, bet "ta ta ta" nenorimst. "Slikti dzejot ir stilīgi," teikts gan uz grāmatas kārbiņas, gan uz klātpievienotā plakātiņa, bet "ta ta ta" slikto dzeju apslēpj – tā ir tīra forma bez satura.

Grāmatas autors nekur nav norādīts (katrā ziņā es nepamanīju), un vienīgā norāde uz tās autorību ir pēdējā atvērumā ievietotais Pelša portrets varavīkšņaini sagrozītās krāsās – tas pats, kas bija uz viņa pirmā dzeju krājuma "Maija" vāciņa. Portretam pievienota kriptiska norāde, ka tas varētu būt 50% Rembo. Nav īsti skaidrs, kurš no abiem, lai gan ar vienu zināma līdzība ir. "Ta ta ta ta."

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!