Bibliotēka
19.04.2006

Posts Parīzē un Londonā

Komentē
0
Saglabā

I

Rue du Coq d’Or, Parīze, septiņi no rīta. Virkne saniknotu, slāpētu kliedzienu no ielas. Monsas madāma, kam piederēja mazā viesnīca tieši pretī manējai, bija iznākusi uz ietves, lai uzrunātu īrnieku trešajā stāvā. Viņas basās kājas bija ieautas koka tupelēs, un sirmie mati viļņojās pār pleciem.

Monsas madāma: “Sacrée salope![1] Cik reižu esmu teikusi, lai nesitat kukaiņus uz tapetēm? Jūs domājat, ka esat nopirkusi šo viesnīcu, ko? Kāpēc jūs tos neizmetat pa logu kā visi citi? Espèce de traînée![2]

Sieviete trešajā stāvā: “Va donc, eh! vieille vache![3]

Tam sekoja vesels daudzbalsīgu kliedzienu koris, logi atvērās cits pēc cita, un strīdam pievienojās puse ielas. Desmit minūtes vēlāk viss pēkšņi apklusa, jo garām aizjāja kavalērijas eskadrons, un ļaudis pārstāja kliegt, lai nolūkotos tajā.

Es ieskicēju šo ainu tikai tādēļ, lai radītu iespaidu par Rue du Coq d’Or gaisotni. Strīdi nebija vienīgais, kas tur notika, — un tomēr mēs reti pārdzīvojām rītu bez tādiem jūtu izvirdumiem. Strīdi un ielas tirgotāju vientuļie saucieni, bērnu kliedzieni, dzenoties pakaļ apelsīna mizai pa bruģa akmeņiem, vakaros skaļas dziesmas un atkritumu ratu skāņais smārds — tas viss veidoja ielas noskaņu.

Tā bija ļoti šaura ieliņa — kā aiza ar augstām leproza izskata mājām, kas svērās cita pret citu dīvainās attiecībās, it kā būtu sasalušas sabrukšanas laikā. Visās šajās mājās bija viesnīcas, līdz pat jumta dakstiņiem pie blīvētas ar īrniekiem, pārsvarā poļiem, arābiem un itāļiem. Viesnīcu piekājē atradās bistro, kuros varēja piedzerties par nieka šiliņu. Sestdienas vakaros piedzērusies bija vismaz trešdaļa kvartāla vīriešu kārtas iedzīvotāju. Notika cīņas par sievietēm, un arābu melnstrādnieki, kas dzīvoja lētākajās viesnīcās, iesaistījās nesaprotamos kautiņos, ko izcīnīja ar krēsliem un dažkārt arī ar revolveriem. Naktī policisti pa ielu mēdza pārvietoties tikai divatā. Tā bija visnotaļ trokšņaina vieta. Un tomēr starp trokšņiem un netīrumiem dzīvoja parasti, cienījami franču veikalnieki, maiznieki, veļas mazgātājas un citi, kas nevienu netraucēja un klusi krāja savu mazo naudas kaudzīti. Tie bija gluži parasti Parīzes grausti.

Manu viesnīcu sauca Hôtel des Trois Moineaux. Tas bija tumšs, ļodzīgs piecstāvu labirints, kas ar koka šķērssienām bija sadalīts četrdesmit istabās. Istabas bija mazas un neglābjami netīras, jo istabenes nebija un saimniecei F. madāmai nebija laika kaut ko tīrīt. Sienas bija sērkociņa biezumā; lai aizsegtu plaisas, tās bija pārklātas ar neskaitāmiem sārtu tapešu slāņiem, kas nu bija atlīmējušies un kļuvuši par mājvietu blakšu pūļiem. Pie griestiem augu dienu kā karavīru kolonna soļoja gara blakšu rinda, bet naktī tās mežonīgā izsalkumā krita lejup tā, ka ik pēc pāris stundām nācās celties un veikt masu slepkavību. Reizēm, kad blaktis kļuva pārāk neciešamas, cilvēki dedzināja sēru, lai aizdzītu tās uz blakus istabu; uz to kaimiņš atbildēja, dedzinot sēru savā istabā un atdzenot blaktis atpakaļ. Tā bija netīra vieta, taču līdzinājās mājām, jo F. madāma un viņas vīrs bija tīkami ļaudis. Istabu varēja noīrēt par trīsdesmit līdz piecdesmit frankiem nedēļā.

Īrnieki bija mainīga tauta, pārsvarā ārzemnieki, kas mēdza uzrasties bez bagāžas, palikt kādu nedēļu un tad atkal nozust. Viņi bija visādu amatu — kurpnieki, mūrnieki, namdari, grāvrači, studenti, prostitūtas, lupatu savācēji. Daži no viņiem bija neticami nabagi. Vienā no bēniņu istabām dzīvoja bulgāru students, kas izgatavoja smalkas kurpes Amerikas tirgum. No sešiem līdz divpadsmitiem viņš sēdēja savā gultā, meistarodams dučiem kurpju, lai nopelnītu trīsdesmit piecus frankus, atlikušo dienas daļu viņš klausījās lekcijas Sorbonnā. Viņš studēja teoloģiju, un reliģijas grāmatas bija izmētātas uz grīdas starp ādas strēmelēm. Citā istabā dzīvoja kāda krieviete un viņas dēls, kas sevi sauca par mākslinieku. Māte strādāja sešpadsmit stundas dienā, lāpot zeķes par divdesmit pieciem santīmiem gabalā, kamēr dēls, pieklājīgi ģērbies, slaistījās pa Monparnasa kafejnīcām. Viena istaba bija izīrēta diviem dažādiem īrniekiem, vienam dienas un otram nakts maiņas strādniekam. Vēl citā istabā atraitnis dalīja savu gultu ar divām pieaugušām meitām, kas abas sirga ar diloni.

Viesnīcā mitinājās arī dīvaini cilvēki. Parīzes grausti ir pulcēšanās vieta dīvainiem ļaudīm — visiem tiem, kas ieslīguši vientulībā, pa pusei vājprātā un atmetuši cerību kļūt normāli vai pieklājīgi. Nabadzība viņus atbrīvoja no ierastajām uzvedības normām gluži tāpat, kā bagātība cilvēkus atbrīvo no darba. Daži īrnieki mūsu viesnīcā dzīvoja tādu dzīvi, ko pat grūti aprakstīt.

Piemēram, tur bija Ružo, vecu noskrandušu pundurīšu pāris, kas pie kopa neparastu tirdzniecību. Viņi Senmišela laukumā tirgojās ar pastkartēm. Taču interesantākais bija tas, ka pastkartes tika pārdotas aizlīmētās paciņās kā pornogrāfija, taču patiesībā tajās bija Luāras pils fotogrāfijas; pircēji to atklāja tikai tad, kad bija jau par vēlu, un, protams, nekad ne sūdzējās. Ružo nopelnīja kādus simt frankus nedēļā un stingras ekonomijas rezultātā pamanījās allaž būt pa pusei badā un pa pusei piedzēruši. Viņu istabā valdīja tāda netīrība, ka to varēja saost pat apakšstāvā. F. madāma apgalvoja, ka abi Ružo nav novilkuši drēbes četrus gadus.

Vēl tur bija Anrī, kurš strādāja pilsētas kanalizācijā. Tas bija garš, melanholisks vīrs ar sprogainiem matiem, kurš izskatījās teju romantiski savos garajos ūdenszābakos. Anrī īpatnība bija tā, ka viņš burtiski dienām ne runāja, ja nu vienīgi tas bija nepieciešams darbā. Vēl pirms nepilna gada viņš strādāja par šoferi labā vietā un krāja naudu. Kādu dienu viņš iemīlējās, bet, kad meitene atteica, viņš zaudēja savaldīšanos un iesita viņai. Sitiena rezultātā meitene neprātīgi iemīlējās Anrī, un divas nedēļas viņi dzīvoja kopā, iztērēdami visus viņa iekrātos tūkstoš frankus. Tad meitene kļuva neuzticīga, Anrī viņu sadūra ar nazi augšdelmā, un viņu uz sešiem mēnešiem ielika cietumā. Pēc dūriena meitene iemīlēja Anrī vēl stiprāk, viņi izlīga un vienojās: kad Anrī iznāks no cietuma, viņš nopirks taksometru un viņi apprecēsies. Taču pēc divām nedēļām meitene atkal kļuva neuzticīga, un, kad Anrī atgriezās mājās, atklājās, ka viņa gaida bērnu. Anrī vairs nedūra. Viņš izvilka visus savus ietaupījumus un metās mežonīgā dzeršanā, kas beidzās ar vēl vienu mēnesi cietumā; pēc tam viņš sāka strādāt kanalizācijā. Nekas nevarēja piespiest Anrī runāt. Ja kāds jautāja, kādēļ viņš strādā kanalizācijā, viņš neatbildēja, tikai sakrustoja rokas, lai parādītu, ka tās bijušas saslēgtas dzelžos, un pameta ar galvu uz dienvidiem, cietuma virzienā. Šķiet, neveiksme viņam vienā dienā bija atņēmusi daļu prāta.

Tad vēl tur bija R., anglis, kurš sešus mēnešus gadā pavadīja Patnijā kopā ar vecākiem un sešus mēnešus Francijā. Dzīvodams Francijā, viņš katru dienu izdzēra četrus litrus vīna, bet sestdienās sešus; reiz viņš bija aizceļojis līdz pat Azoru salām, jo tur vīns ir lētāks nekā jebkur citur Eiropā. Viņš bija gluži maigs un civilizēts radījums, nekad nebija rupjš, nestrīdējās un nekad nebija skaidrā. Līdz dienas vidum viņš parasti gulēja gultā, bet pēc tam līdz pusnaktij sēdēja savā kaktiņā un klusi un metodiski piesūcās. Dzerdams viņš smalkā, sievišķīgā balstiņā stāstīja par antīkām mēbelēm. Ja neskaita mani, R. bija vienīgais anglis mūsu kvartālā.

Tur bija vēl daudz citu cilvēku, kuru dzīvesveids bija ne mazāk ekscentrisks: mesjē Žils, rumānis ar stikla aci, kurš gan to noliedza, Furo, mūrnieks no Limuzīnas, stiklinieks Rukols — taču viņš nomira, vēl pirms es ierados —, vecais Lorēns, lupatu tirgotājs, kas mēdza kopēt savu parakstu no lapiņas, ko nēsāja kabatā. Būtu interesanti rakstīt viņu biogrāfijas, ja vien tam pietiktu laika. Taču es cenšos attēlot mūsu kvartāla ļaudis ne jau aiz ziņkāres, bet gan tāpēc, ka viņi visi piedalās manā stāstā. Es rakstu par nabadzību, ar ko pirmo reizi saskāros tieši šajā graustā. Grausti ar savu netīrību un iemītnieku dīvainajām dzīvēm bija mana pirmā mācību stunda nabadzībā un fons manis paša pieredzei. Tieši šī iemesla dēļ es cenšos sniegt kaut nelielu priekšstatu par to, kāda bija dzīve tur.

 

II

Dzīve kvartālā. Piemēram, bistro mūsu viesnīcas apakšstāvā. Maza puspagraba istabiņa ar ķieģeļu grīdu, vīna nolietiem galdiem un kādu bēru fotogrāfiju ar parakstu Crédit est mort[4]; sarkanām drēbes jostām apjozušies strādnieki ar lieliem kabatas nažiem griež desu, F. madāma, lieliska Overnatas zemnieku sieva ar spītīgas govs seju, visu dienu dzer malagu “savai vēdera vainai”; kauliņu spēle uz aperitīviem, dziesmas par: Les Fraises et Les Framboises[5] un Maledonu, kas teica “Comment épouser un soldat, moi qui aime tout le régiment?[6] —, un neparasti publiska mīlēšanās. Puse viesnīcas vakaros satikās bistro. Es vēlētos, kaut Londonā būtu atrodams kaut uz pusi tik jautrs krodziņš!

Bistro varēja noklausīties visai dīvainas sarunas. Par piemēru varu attēlot, kā runāja Čārlijs, viens no vietējiem dīvaiņiem.

Čārlijs bija izglītots jauneklis, kas bija aizbēdzis no mājām un dzīvoja no retiem naudas pārvedumiem. Iedomājieties viņu, ļoti jaunu un sārtu, ar tukliem vaigiem un mīkstiem brūniem matiem kā mazam, piemīlīgam puisēnam, turklāt ļoti mitrām un sārtām lūpām, kas atgādina ķiršus. Viņam bija mazas pēdiņas, nedabiski īsas rokas, un plaukstu virspusē iezīmējās jaukas bedrītes kā zīdainim. Runājot viņš mēdza kustēties un palēkties, it kā būtu pārāk laimīgs un dzīvības pilns, lai paliktu mierā kaut uz mirkli. Ir trīs dienā, un bistro nav neviena cita, tikai F. madāma un viens no diviem vīriem, kuriem nav darba. Taču Čārlijam ir vienalga, ar ko runāt, ja vien viņš var parunāt par sevi. Viņš runā svinīgi, gluži kā orators uz barikādēm, veļot vārdus uz mēles un žestikulējot ar īsajām roķelēm. Viņa mazās sivēna ačeles sajūsmā mirdz. Un dīvainā kārtā ir pretīgi uz viņu skatīties.

Viņš runā par savu iemīļoto tēmu, par mīlestību.

Ah, l’amour, l’amour! Ah, que les femmes m’ont tué![7] Ak vai, messieurs et dames[8], sievietes mani ir iznīcinājušas, bezcerīgi iznīcinājušas. Divdesmit divu gadu vecumā es esmu pilnīgi beigts un pagalam. Bet ko tikai es neesmu iemācījies, kādos gudrības atvaros esmu niris! Cik lieliski ir iegūt patiesu gudrību un kļūt par civilizētu cilvēku šī vārda augstākajā nozīmē, kļūt raffiné, vicieux[9] — un tā tālāk, un tā tālāk.

Messieurs et dames, es jūtu, ka jūs esat skumji. Ah, mais la vie est belle[10] — jums nevajadzētu skumt. Esiet jautrāki, kad es jums saku!

 

Pildiet kausus ar vīnu un prieku,

Mēs neskumsim dēļ dzīves niekiem!

Ah, que la vie est belle![11] Klausieties, messieurs et dames, no savas pie redzes pilnības es runāšu ar jums par mīlu. Es izskaidrošu, kas ir īstā mīlestība — īstie jutekļi, augstākā, izsmalcinātā bauda, kādu pazīst vienīgi civilizēti cilvēki. Es pastāstīšu jums par savas dzīves laimīgāko dienu. Ak vai, bet es jau esmu pārdzīvojis laiku, kad spēju piedzīvot tādu svētlaimi. Tā ir zudusi uz mūžu — kā pati iespēja, tā alkas pēc tās ir garām.

Tad paklausieties, tas notika pirms diviem gadiem. Mans brālis bija Parīzē — viņš ir jurists —, un vecāki lika viņam mani uzmeklēt un aizvest vakariņās. Mēs ar brāli ienīstam viens otru, taču viņš nevēlējās būt nepaklausīgs dēls saviem vecākiem. Mēs devāmies vakariņās, un to laikā viņš stipri piedzērās no trim pudelēm bordo. Es vedu viņu uz viesnīcu un pa ceļam nopirku pudeli brendija. Kad bijām galā, es iedevu brālim glāzīti, teikdams, ka tas palīdzēs viņam atžirgt. Viņš to izdzēra un acumirklī nokrita, it kā viņu būtu ķērusi trieka, līdz nāvei piedzēries. Es viņu pacēlu, atbalstīju ar muguru pret gultu un sāku pārmeklēt kabatas. Es atradu tūkstoš simt frankus un steidzos ar tiem lejā pa kāpnēm, ielēcu taksometrā un aizbēgu. Brālis nezināja manu adresi — es biju drošībā.

Kurp gan cilvēks dodas, kad viņam ir nauda? Dabiski, uz bordeli. Bet jūs taču nedomāsit, ka es grasījos šķiest savu laiku vulgārai uzdzīvei, kāda der tikai melnstrādniekiem. Pie velna, es esmu civilizēts cilvēks! Saprotiet, ar tūkstoš frankiem kabatā es biju izvēlīgs un izsmalcināts. Bija jau pusnakts, kad beidzot atradu to, ko meklēju. Es iepazinos ar ļoti gudru astoņpadsmit gadus vecu jaunieti smokingā, amerikāniskā stilā apgriez tiem matiem; mēs sēdējām un sarunājāmies kādā klusā bistro tālu prom no bulvāriem. Mēs labi sapratām viens otru, tas jaunietis un es. Mēs runājām par šo un to, par veidiem, kā sevi izklaidēt. Drīz vien mēs kopīgi apturējām taksometru un devāmies ceļā.

Taksometrs apstājās šaurā, vientuļā ieliņā, kuras galā mirgoja viena vienīga gāzes laterna. Starp akmeņiem blāvoja tumšas peļķes. Gar vienu ielas malu stiepās augsta, neizteiksmīga klostera siena. Mans pavadonis pieveda mani pie augstas, pussabrukušas ēkas ar slēģotiem logiem un vairākas reizes pieklauvēja pie durvīm. Drīz vien atskanēja soļi, kāds atvēra aizbīdni, un durvis mazliet pavērās. Spraugā parādījās roka; tā bija liela, kaulaina roka, kas turēja plaukstu augšup mums zem degungala, pie prasot naudu.

Mans pavadonis ielika kāju starp slieksni un durvīm. — Cik jūs gribat? — viņš jautāja.

— Tūkstoš franku, — atteica sievietes balss. — Maksā uzreiz, citādi iekšā netiksi.

Es ieliku tūkstoš frankus plaukstā un atlikušo simtu atdevu savam pavadonim. Viņš novēlēja labunakti un pameta mani. Es dzirdēju balsi, kas iekšā skaitīja banknotes, un tad veca, vārnai līdzīga sieva melnā kleitā izbāza pa durvīm degunu un aizdomīgi mani nopētīja, pirms ielaida. Iekšā bija tumšs; es neredzēju neko, izņemot liesmojošu gāzes lukturīti, kas apgaismoja gabalu sienas apmetuma, visu citu noslēpjot vēl dziļākās ēnās. Neko neteikdama, vecā sieviete pie gāzes luktura aizdedzināja sveci un tad aizkliboja man pa priekšu pa akmens plātnēm līdz kāpņu augšējam pakāpienam.

Voilà![12] — viņa teica. — Kāp lejā pagrabā un dari, ko vēlies. Es neko neredzu, nedzirdu un nezinu. Tu esi brīvs, vai saproti — pilnīgi brīvs!

— Ak, messieurs, vai man jums jāapraksta — forcément[13], jūs visi to pazīstat — tās trīsas, kas pārskrien augumam tādos brīžos pa daļai no šausmām, pa daļai no prieka? Es virzījos uz priekšu, taustīdams ceļu; es dzirdēju savu elpu un kurpju švīkstus pret akmens grīdu, citādi valdīja pilnīgs klusums. Kāpņu galā mana roka sataustīja elektrības slēdzi. Es to pagriezu, un lielisks elektriskais lukturis ar divpadsmit sarkanām bumbām pārpludināja pagrabu ar sarkanu gaismu. Un raugi, es nemaz nebiju pagrabā, bet gan guļamistabā — bagātīgi rotātā, bezgaumīgā guļamistabā, asinssarkanā no augšas līdz apakšai. Iedomājieties paši, messieurs et dames! Sarkans paklājs uz grīdas, sarkanas tapetes pie sienām, sarkana plīša krēsli, pat griesti bija sarkani; visur bija sarkanais, kas dedzināja acis. Tas bija smags, stindzinošs sarkanums, it kā gaisma spīdētu cauri traukiem, kuros salietas asinis. Istabas tālākajā galā stāvēja milzīga kvadrātveida gulta ar sarkanu pārklāju. Tajā gulēja meitene sarkanā samta tērpā. Ieraugot mani, viņa sarāvās un centās noslēpt ceļgalus zem īsā ietērpa.

Es saminstinājos pie durvīm. — Nāc šurp, manu cālīt, — es viņai uz saucu.

Viņa bailēs iesmilkstējās. Ar lēcienu es jau biju pie gultas; viņa centās no manis izvairīties, bet es sagrābu viņu aiz rīkles — lūk, tā, vai redzat? — cieši! Viņa pretojās, sāka kliegt pēc žēlastības, bet es viņu turēju stipri, liekdams galvu atpakaļ un cieši skatīdamies sejā. Viņai varēja būt gadi divdesmit; viņai bija plata un neizteiksmīga dumja bērna seja, bet tā bija pārklāta ar smiņķiem un pūderi. Zilajās, naivajās acīs, kas spīdēja sarkanajā gaismā, bija redzama tā šokētā, kroplīgā izteiksme, ko var ieraudzīt vienīgi šādu sieviešu acīs. Nebija šaubu, ka viņa bija zemnieku meitene, ko vecāki pārdevuši verdzībā.

Ne vārda neteicis, es izvilku viņu no gultas un nosviedu uz grīdas. Un tad es viņai uzklupu kā tīģeris! Ak, tās reizes prieks un ne ar ko nesa līdzināmā sajūsma! Lūk, messieurs et dames, tieši to es jums gribēju pa skaidrot: voilà l’ amour[14]! Tā ir īstā mīlestība, vienīgais, pēc kā šajā pa saulē ir vērts tiekties; bez tās visa jūsu māksla un ideāli, visa jūsu filozofija un ticība, visi jūsu smalkie vārdi un pozas ir tikpat bālas un neauglīgas kā pelni. Kad cilvēks ir izbaudījis mīlestību — īsto mīlestību —, viss pārējais pasaulē šķiet vienīgi vāra prieka atblāzma.

Aizvien mežonīgāk es atjaunoju savus uzbrukumus. Vēl un vēlreiz meitene centās izbēgt; jau atkal viņa sauca pēc žēlastības, bet es tikai pasmējos.

— Žēlastību? — es teicu. — Vai tu domā, ka es te esmu nācis, lai izrādītu žēlastību? Tu domā, ka par to es samaksāju tūkstoš franku? — Es zvēru, messieurs et dames, ja nebūtu to nolādēto likumu, kas laupa mums brīvību, es būtu viņu nogalinājis tajā pašā mirklī.

Ak, kā viņa kliedza, kādas sāpju agonijas skaņas izdvesa. Bet tās ne viens nesadzirdēja; tur lejā, zem Parīzes ielām mēs bijām drošībā gluži kā piramīdas centrā. Asaras plūda pār meitenes seju, noskalojot pūderi garās, netīrās tērcēs. Ak, tas neatgūstamais laiks! Jūs, messieurs et dames, jūs, kas neesat izkopuši smalkākās mīlas izjūtas, jums tāda bauda stāv pāri saprašanas robežām. Un arī es tagad, kad mana jaunība ir garām — ak, jaunība! —, vairs nekad neredzēšu tik skaistu dzīvi. Tā ir beigusies.

Ak jā, tā ir aizgājusi uz mūžiem. Ak, trūcīgie, īsie un vilšanās pilnie cilvēka prieki! Jo patiesībā — car en réalité[15] cik ilgs ir augstākais mīlas mirklis? Tas nav nekas, mirklis, varbūt sekunde. Ekstāzes sekunde un pēc tam — pīšļi, pelni, nebūtība.

Un tā tikai uz mirkli es izbaudīju vispārāko laimi, augstākās un smalkākās izjūtas, ko var sasniegt cilvēciska būtne. Un tajā pašā mirklī tās beidzās un man atlika — kas? Visa mana mežonība, mana kaisle bija izkaisīta kā rozes ziedlapas. Es kļuvu vēss un apātisks, pilns liekulīgas nožēlas; ar riebumu jāatzīst, ka es pat sajutu zināmu žēlumu pret raudošo meiteni uz grīdas. Vai nav šķebinoši, ka mēs kļūstam par upuri tik pretīgām jūtām? Es vairs nepaskatījos uz meiteni; mana vienīgā vēlēšanās bija tikt prom. Es steidzos no pagraba augšā pa pakāpieniem un laukā uz ielas. Bija tumšs un sveloši auksts, ielas tukšas, akmeņi atbalsojās zem maniem papēžiem kā dobji zvani. Visa nauda bija iztērēta, man vairs nebija atlicis pat taksometram. Es viens atgriezos savā aukstajā, tukšajā istabā.

Lūk, messieurs et dames, to es jums apsolīju izskaidrot. Tā ir Mīlestība. Tā bija manas dzīves laimīgākā diena. —

Čārlijs bija interesants eksemplārs. Es viņu attēloju vienīgi, lai parādītu, cik dažādi raksturi uzplauka Coq d’Or kvartālā.

 

 

III

Es dzīvoju Coq d’Or kvartālā apmēram pusotru gadu. Kādu dienu vasarā es atklāju, ka man atlikuši tikai četrsimt piecdesmit franki un bez tiem tikai trīsdesmit seši franki nedēļā, ko nopelnīju, pasniedzot angļu valodu. Līdz šim es nebiju domājis par nākotni, bet nu sapratu, ka ne kavējoties kaut kas jādara. Es nolēmu, ka jāsāk meklēt darbs un, kā izrādījās, ļoti tālredzīgi —, samaksāju divsimt frankus par īri mēnesi uz priekšu. Ar atlikušajiem divsimt piecdesmit frankiem un angļu valodas stundām es varētu nodzīvot mēnesi, un mēneša laikā varēšu atrast darbu. Es mērķēju uz gida vai varbūt tulka amatu kādā no mūsu tūrisma kompānijām. Tomēr tas nenotika kādas neveiksmes dēļ.

Kādudien viesnīcā ieradās jauns itālis, kas sevi dēvēja par komponistu. Viņš šķita visai aizdomīgs, jo nēsāja vaigubārdu, kas raksturīga vai nu klaidoņiem, vai intelektuāļiem, un neviens lāgā nesaprata, kurai no minētajām grupām viņš pieder. F madāmai viņa izskats nepatika, un viņa lika samaksāt nedēļas īri jau iepriekš. Itālis to izdarīja un palika viesnīcā sešas naktis. Šajā laikā viņam izdevās izgatavot vairāku atslēgu dublikātus, un pēdējā naktī viņš aplaupīja kādu duci istabu, ieskaitot manējo. Laimīgā kārtā viņš nebija atradis naudu manās kabatās, tamdēļ neatstāja mani gluži bez graša. Man palika četrdesmit septiņi franki.

Tas pielika punktu maniem plāniem par darba meklējumiem. Nu man bija jāizdzīvo ar aptuveni sešiem frankiem dienā, un iesākumā tas nācās tik grūti, ka neatlika laika domām par ko citu. Tas bija laiks, kad sākās mana nabadzības pieredze — jo seši franki dienā ir ja ne gluži trūkums, tad tuvojas tā robežai. Seši franki ir šiliņš, un par šiliņu Parīzē var no dzīvot vienu dienu, ja zini, kā. Bet tā ir sarežģīta nodarbe.

Pirmā sastapšanās ar nabadzību ir ārkārtīgi interesanta. Jūs esat daudz domājis par nabadzību — jūs no tās esat baidījies visu mūžu, jo zinājāt, ka agri vai vēlu tā uzbruks, taču nabadzība izrādās prozaiska un pilnīgi citāda. Jūs domājāt, ka tas būs gauži vienkārši, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Jūs domājāt, ka tas būs briesmīgi, taču tas ir tikai pazemojoši un nomācoši. Tieši īpašo nabadzības pazemojumu jūs atklājat pirmo; pār maiņas, uz ko tā jūs piespiež, visus sarežģītos ļaunumus un nemitīgo drupaču vākšanu.

Piemēram, jūs atklājat noslēpumainību, kas saistīta ar nabadzību. Vienā rāvienā jūs esat pazemināts līdz sešiem frankiem dienā. Bet, protams, jūs neuzdrīkstaties to atzīt — jums jāizliekas, ka turpināt dzīvot gluži tāpat kā parasti. Kopš paša sākuma nabadzība jūs sapin melu tīklos, un, pat melojot, jūs tik tikko ar to tiekat galā. Jūs vairs nesūtāt drēbes uz veļas mazgātavu, veļas mazgātāja noķer jūs uz ielas un jautā, kāpēc tā; jūs kaut ko nomurmināt, un viņa, domādama, ka nesat savas drēbes uz citu mazgātavu, kļūst jūsu ienaidniece uz mūžu. Tabakas pārdevējs nemitīgi vaicā, kāpēc jūs esat sācis tik maz smēķēt. Ir vēstules, uz kurām jūs vēlaties atbildēt, tomēr nevarat, jo pastmarkas ir pārāk dārgas. Un tad vēl jūsu maltītes — maltītes, kas ir lielākais ļaunums no visiem! Katru dienu ēdienreižu laikā jūs izejat no mājas — it kā uz restorānu, bet nositat stundu Luksemburgas dārzos, vērojot baložus. Pēc tam jūs slepus ienesat ēdienu mājās, sabāzis kabatās. Jūs pārtiekat no maizes un margarīna vai maizes un vīna, un pat ēdiena dabu nosaka meli. Jums ir jāpērk rudzu, nevis ģimenes maize, jo rudzu maizes rikas, lai arī dārgākas, ir ieapaļas un tās var iebāzt kabatā. Tā jūs izšķiežat franku dienā. Reizēm, lai saglabātu labo slavu, jums jāiztērē sešdesmit santīmi par dzērienu un attiecīgi jāsamazina izdevumi par ēdienu. Jūsu veļa kļūst netīra, jums beidzas ziepes un skujamie asmenīši. Jums nepieciešams apgriezt matus, un jūs mēģināt to izdarīt pats, taču ar tik šausminošiem rezultātiem, ka tomēr nākas iet pie friziera un iztērēt naudu, kas paredzēta dienas iztikai. Augām dienām jūs melojat, turklāt dārgi par to maksājat.

Jūs atklājat nedrošību, ar ko saistīti seši franki dienā. Notiek pretīgi negadījumi, kas laupa iztiku. Jūs esat iztērējis pēdējos astoņdesmit santīmus par puslitru piena un karsējat to uz spirta lampiņas. Kamēr tas vārās, jums pār delmu pārrāpo blakts; jūs ar nagu tai iesitat knipi, bet blakts ar slaidu loku — plakt! — iekrīt tieši pienā. Neatliek nekas cits, kā pienu izliet un palikt bez pārtikas.

Jūs dodaties uz maiznīcu, lai nopirktu mārciņu maizes, un labu laiku gaidāt, kamēr meitene nogriež mārciņu citam pircējam. Viņa ir neveikla un nogriež vairāk par mārciņu. — Pardon, monsieur,[16] viņa saka, — jums taču nebūs iebildumu samaksāt divus sū vairāk? — Maize maksā franku mārciņā, un jums rokā ir tieši viens franks. Jūs iedomājaties, ka viņa varētu palūgt, lai samaksājat divus sū vairāk, un tad nāktos atzīties, ka ne spējat, tāpēc jūs panikā šaujaties prom kā bulta. Paiet vairākas stundas, līdz jūs atkal sadūšojaties ieiet kādā maiznīcā.

Jūs ejat uz dārzeņu veikaliņu, lai iztērētu franku par kilogramu kartupeļu. Taču viena no monētām, kas veido šo franku, ir beļģu un pārdevējs to nepieņem. Jūs izslīdat no veikala, lai vairs nekad tur neatgrieztos.

Jūs esat ieklīdis cienījamā kvartālā un ieraugāt nākam pretī turīgu draugu. Lai izvairītos no viņa, jūs ieslīdat tuvākajā kafejnīcā. Taču, ja esat iegājis kafejnīcā, jums kaut kas jāpērk, tāpēc pēdējos piecdesmit santīmus jūs izdodat par glāzi melnas kafijas, kurā peld beigta muša. Šādas ne veiksmes varētu nosaukt simtiem. Tā ir neatņemama procesa daļa, ja esat naudas grūtībās.

Jūs atklājat, ko nozīmē būt izsalkušam. Ar maizi un margarīnu vēderā jūs izejat no mājas un skatāties veikalu skatlogos. It visur ir ēdiens, milzīgās, izšķērdīgās grēdās tas aizskar jūsu jūtas: veselas cūkas, ar svaigu maizi pilni grozi, lieli, dzelteni sviesta kluči, desu virtenes, kartupeļu kalni, milzīgi Grijēras siera rituļi kā dzirnakmeņi. Redzot tik daudz ēdiena, jums uznāk šņukstoša žēluma lēkme pret sevi. Jūs plānojat, kā paķert klaipu un bēgt, norijot to pa ceļam, pirms jūs paspēj noķert, taču aiz bailēm no tā atturaties.

Jūs atklājat garlaicību, kas nav šķirama no nabadzības; jums nav ko darīt, un, tā kā pastāvīgi badojaties, jūs nekas arī neinteresē. Reizēm pusi dienas jūs vienkārši gulšņājat gultā, juzdamies kā jeune squelette[17] no Bodlēra dzejoļa. Jūs varētu ieinteresēt vienīgi ēdiens. Jūs atklājat, ka vīrietis, kas nedēļu ēdis maizi un margarīnu, vairs nav vīrietis — tikai vēders ar dažiem papildu orgāniem.

Tāda ir dzīve par sešiem frankiem dienā — to varētu aprakstīt plašāk, taču viss būtu tādā pašā stilā. Tā dzīvo tūkstošiem cilvēku Parīzē — jauni mākslinieki un studenti, prostitūtas, kad iestājas neveiksmes posms, visu veidu bezdarbnieki. Tādas ir visas trūcīgās nomales.

Šādā garā es turpināju apmēram trīs nedēļas. Četrdesmit septiņi franki drīz izsīka, un es iztiku kā mācēju par trīsdesmit sešiem frankiem nedēļā no angļu valodas stundām. Būdams nepieredzējis, es slikti mācēju ap ieties ar naudu un reizēm veselu dienu pavadīju neēdis. Kad tā notika, es pārdevu dažus savu drēbju gabalus, slepus iznesdams tos no viesnīcas mazos sainīšos, lai aiznestu uz lietotu apģērbu veikalu Svētās Ženevjēvas ielā. Veikalnieks bija rudmatains ebrejs, ārkārtīgi nepatīkams vīrs, kam uznāca nevaldāmu dusmu lēkmes, ieraugot klientu. Pēc viņa izturēšanās varētu spriest, ka mēs viņu kaut kā esam aizvainojuši, nākdami pie viņa.

Merde,[18] viņš mēdza brēkt, — tu atkal te esi atvilcies? Kā tev liekas, kas te ir? Zupas virtuve? — Un viņš maksāja neiedomājami maz. Par cepuri, ko biju nopircis par divdesmit pieciem frankiem un tikpat kā nebiju valkājis, viņš man iedeva piecus frankus, par labu kurpju pāri — piecus frankus, par krekliem — franku gabalā. Viņš vienmēr labprātāk mainījās, nevis pirka, un viņam bija veikls triks iespiest rokā kaut kādas lupatas un izlikties, ka esat tās pieņēmis. Reiz es redzēju, kā viņš no vecas dāmas paņem labu mēteli, ieliek viņai rokā divas baltas biljarda bumbas un tad izstumj viņu uz ielas, pirms viņa paspēj iebilst. Būtu ne izsakāma bauda saplacināt tā žīda degunu, ja vien kāds to varētu atļauties.

Šīs trīs nedēļas bija pazemojošas un apgrūtinošas, un acīmredzot ļaunākais vēl bija priekšā, jo drīz vien atkal nāksies maksāt īri. Tomēr izrādījās, ka viss nemaz nav tik ļauni, kā biju gaidījis. Jo, tuvojoties nabadzībai, jūs atklājat kaut ko, kas aizēno daudzus citus atklājumus. Jūs atklājat garlaicību, nepatīkamus sarežģījumus un bada priekšvēstnešus, bet tāpat jūs atklājat arī nabadzības lielisko īpatnību — tā iznīcina nākotni. Zināmā mērā tā ir tiesa — jo mazāk naudas jums ir, jo mazāk jūs raizējaties. Kad jums šai pasaulē ir atlikuši simt franki, jums vēl uz brūk mežonīgas panikas lēkmes. Kad atlikuši tikai trīs franki, jūs kļūstat gluži vienaldzīgs; šie trīs franki jūs pabaros līdz rītdienai, un par tālāko domāt nav jēgas. Jūs esat garlaikots, taču ne nobijies. Jūs neskaidri ap zināties: “Pēc dienas vai divām es badošos — šokējoši, vai ne?” Un tad prāts pievēršas citām tēmām. Maizes un margarīna diēta patiešām pati par sevi ir nomierinošs līdzeklis.

Un ir vēl kāda izjūta, kas sniedz lielu mierinājumu trūkumā. Es domāju, ikviens, kas pieredzējis grūtības, to ir izbaudījis. Tā ir atvieglojuma, gandrīz baudas izjūta, zinot, ka esat pilnīgā bezizejā. Jūs tik bieži esat runājis par izputēšanu — un, lūk, te nu tā ir, jūs esat pilnīgi izputējis un varat to izturēt. Tas atbrīvo jūs no lielākajām raizēm.

 

No angļu valodas tulkojusi Ingūna Jansone.

 


[1] Burtiski: svētā palaistuve! (Franču val.)

[2] Mācāmā suga! (Franču val.)

[3] Ej taču tu! vecā govs! (Franču val.)

[4] Kredīts ir miris. (Franču val.)

[5] Zemenes un avenes. (Franču val.)

[6] Kāda jēga pievērsties vienam zaldātam, ja var mīlēt visu pulku? (Franču val.)

[7] Ak, mīla, mīla! Tās sievietes mani galē nost! (Franču val.)

[8] Kungi un dāmas. (Franču val.)

[9] Smalks un samaitāts. (Franču val.)

[10] Bet dzīve ir skaista. (Franču val.)

[11] Cik dzīve ir skaista! (Franču val.)

[12] Lūk! (Franču val.)

[13] Neapšaubāmi. (Franču val.)

[14] Lūk, mīlestība! (Franču val.)

[15] Jo īstenībā. (Franču val.)

[16] Piedodiet, kungs. (Franču val.)

[17] Jaunais ģindenis. (Franču val.)

[18] Mēsls. (Franču val.)

Džordžs Orvels

Džordžs Orvels, īstajā vārdā: Eriks Arturs Blērs - Angļu rakstnieks, esejists un kritiķis; ievērojamākie darbi: politiski satīriskie romāni – antisovietiskā pasaka “Dzīvnieku ferma” (1945) un “1984” (...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!