Par 8. Berlīnes mākslas biennāli
No 29. maija līdz 3. augustam Berlīnē norisinās 8. Laikmetīgās mākslas biennāle, kuras pamatekspozīcija ir izvietota trīs dažādās izstāžu telpās. To izvēle nav bijusi nejauša, bet gan saskaņā ar kuratora Huana Gaitana (Juan Gaitan) ieceri, kas atklāj gan skrupulozu interesi par konkrētas vietas vēsturi, gan parodiju par tās funkciju, gan refleksiju par mākslas darba izstādīšanas formu.
Pirmā no biennāles norises vietām ir KW Laikmetīgās mākslas institūta telpas, kas atrodas Berlīnes centrā, turklāt šeit līdztekus ekspozīcijai atrodas jau janvārī atklātais "Crash Pad" projekts. Tas veidots, atsaucoties uz 19. gadsimta salonu tradīciju, un, biennāles veidotāju žargonā runājot, ir "diskursīva telpa", proti, vieta, kur tikties, diskutēt, muzicēt, kā arī nodoties lasīšanas priekam, izvēloties kādu darbu no filozofijas un laikmetīgās mākslas tematikai veltītās bibliotēkas, kas ir daļa no instalācijas. "Crash Pad" simpātisku padara arī tās interjers – telpa ir izklāta tradicionāli ar rokām austiem paklājiem no Grieķijas lauku apvidiem, izmantojot tipiskus etnogrāfiskus ornamentus. Saistību ar Grieķiju, protams, pastiprina arī šur tur izvietotās kolonnas, kuras nez kādēļ veidotas no putuplasta un šī "neīstuma" dēļ šķita diezgan neiederīgas kopīgajā autentiskajā kompozīcijā. "Crash Pad" autors ir grieķu izcelsmes mākslinieks Andrejs Angelidakis (Andreas Angelidakis), kurš norāda, ka darbs jāuztver kā ilustrācija Grieķijas vēsturei, sākot ar tās atdalīšanos no Osmaņu impērijas 1821. gadā līdz nesenajai krīzei jau Eiropas Savienības ietvaros.
Andrejs Angelidakis, "Crash Pad"
Andrejs Angelidakis, "Crash Pad", fragments
Mākslinieka iecere, kā redzams, ir diezgan vērienīga, un neesmu pārliecināta, ka tā šeit patiešām ir nolasāma. Orientēšanās uz vēsturi, turklāt diezgan tāliem tās nogabaliem, kas robežojas pat ar laiku, kad cilvēki dzīvoja salmu būdiņās un pielūdza lietus dievu (mana patvaļīga fantāzija), vispār raksturo šo biennāli, un šīs tēmas parādās jau KW ekspozīcijā. Nelielu atbalstu dāsno atsauču "šifrēšanā" sniedz biennāles katalogs, un, cītīgi visu izstudējot un iegaumējot, pēc biennāles apskates tās apmeklētājs būs kļuvis zinošāks – viņa intelektuālā bagāža tiks papildināta ar pārdesmit jauniem personvārdiem, apdzīvoto vietu nosaukumiem, dīvainiem un margināliem atgadījumiem un faktiem no to tautu un valstu vēstures, par kurām citkārt bijusi interese vien kā par kādu eksotisku ceļojuma galamērķi vai vakara ziņu gaistošo objektu. Tas gan nepārsteidz, jo pievēršanās noklusētajiem vai vienkārši mazāk zināmiem vēstures naratīviem un skatupunkta maiņa, kas cieši saistīta ar vairīšanos no eirocentriskas domāšanas un koloniālā mantojuma pārstrādāšanu, ir mūsdienu mākslas būtiska iezīme, ja ne modes lieta, kas Latviju, šķiet, vēl nav lāgā sasniegusi – izņēmums ir Laikmetīgās mākslas centra izstāde "Re:visited", kas šī gada pavasarī bija skatāma Rīgas Mākslas telpā.
Īpaši auglīga postkoloniālā sindroma barotne ir otrā un lielākā biennāles norises vieta, proti, muzeju komplekss Museen Dahlem, kas apvieno trīs institūcijas – Etnoloģijas, Āzijas mākslu un Eiropas kultūru muzejus. Tas atrodas pilsētas nomalē, greznu savrupmāju rajonā. Nav grūti šo muzeju uztvert kā koloniālisma citadeli, bet biennāles darbus – kā partizānus, kas izvietoti esošās pamatekspozīcijas ietvaros, lai veiktu savu "pretošanās" darbu. Patiešām var teikt, ka biennāles un muzeja objekti saplūst diezgan nemanāmi, izņēmums, protams, ir video darbi, kuru eksponēšana paredz atsevišķu aptumšotu telpu, tātad – klaju norobežošanos.
Jau pie muzeja ieejas mauriņā sastopams pirmais darbs – Beatrises Gonsalesas (Beatriz Gonzalez) vides objekti "Particular Pictographs". To stilistiku ietekmējušas Vācijas ceļa zīmes, kas brīdina par dzīvnieku klātbūtni, taču šo vizuālo valodu māksliniece izmanto, lai raksturotu Kolumbijas lauku iedzīvotāju ikdienu un grūtības, ar kādām tā saistīta.
Beatrise Gonsalesa, "Particular Pictographs"
Savukārt vestibilā neuzkrītoši parādās nākamais objekts – Olafa Nikolaja (Olaf Nicolai) instalācija "Szondi/Eden", ko veido pārmainīts raksts uz muzeja grīdas. Raksta ornamenta pamatā ir flīžu izkārtojums kādā pamestā lielveikalā vienā no Berlīnes rajoniem. Tiesa, bildē tas izskatās iespaidīgāk nekā īstenībā...
Olafs Nikolajs, "Szondi/Eden"
Daudzi biennāles darbi ir veidoti, formāli atkārtojot muzeja eksponātu stilistiku, proti, te ir daudz vitrīnu un skapīšu, grāmatu, dokumentu un arhīvu materiālu (atzīšu, ka iespēja aplūkot grāmatu zem vitrīnas stikla mani nekad nav sajūsminājusi). Dažos gadījumos tiek izmantota jau esoša muzeja ekspozīcija, kurā tiek veikta intervence, kā, piemēram, Karstena Hellera (Carsten Höller) darbā "7.8 Hz (The Color of Gold)". Mākslinieks telpā, kur apkopotas pirmskolumba perioda zelta vērtslietas, ir mainījis apgaismojumu, liekot gaismai ņirbēt acij diezgan nepatīkamā frekvencē. Metaforiski tas labi sasaucas ar tādu parādību kā zelta drudzis, un faktiski šajā gadījumā ar neliela žesta palīdzību ir izdevies panākt diezgan daudz.
Karstens Hellers, "7.8 Hz (The Color of Gold)"
Ironisks komentārs par herbārijiem un vēlmi zinātniski klasificēt dzīvo dabu ir Alverto Barajas (Alberto Baraya) mākslīgo ziedu kolekcija, ko viņš savācis Berlīnes ielās. Viņa darbs "Comparative Studies, Herbarium of Artificial Plants" sastāv no divām daļām – 18. un 19. gadsimta botāniķu zīmējumiem un paša veidotās mākslīgo ziedu kolekcijas, tādējādi pretstatot divus diskursus: uz izziņu un didaktiku vērsto un patērēšanā un kičā balstīto.
Alverto Baraja, "Comparative Studies, Herbarium of Artificial Plants"
Viens no lieliskākajiem biennāles darbiem, manuprāt, ir ēģiptiešu izcelsmes mākslinieces Imanas Isas (Iman Issa) instalācija "Lexicon", ko veido pie sienas piestiprināti dažādu mākslas darbu apraksti un tiem blakus novietotie objekti. Tradicionālais izstādīšanas veids (apraksts + objekts) mudina pieņemt, ka teksts attiecas uz konkrēto priekšmetu, taču diezgan drīz kļūst skaidrs, ka šī attiecība ir visnotaļ nosacīta, ja ne iluzora.
Imana Isa, "Lexicon"
Isas "Leksikons" līdz ar pārējiem biennāles darbiem kritizē ne tikai muzeju kā varas institūciju, bet arī pievēršas veidam, kā tiek pasniegta informācija, nolasīts attēls un klasificēts konkrēts objekts. Ja muzejs ir vieta, kur, kā norāda Gaitans, "nācija un tās kultūra tiek uztverta kā nedalāms veselums", tad biennāle šķiet jautājam – kāda ir šī veseluma veidošanas stratēģija? Apmeklējot muzeju, skatītājam neizbēgami nākas pārslēgties starp šiem abiem režīmiem – to, kas apstiprina, un to, kas apšauba, to, kas tiecas sakārtot, un to, kas rada haosu. Tiesa, reizēm starp muzeja un biennāles eksponātiem notiek arī negaidīta pārklāšanās un uzdzirkstī jaunas nozīmes. Viens no šiem gadījumiem saistāms ar mākslinieka Mario Garsijas Torresa (Mario Garcia Torres) Konlonam Nenkerovam veltīto "muzejs muzejā" tipa ekspozīciju "Sounds Like Isolation to Me", kurā izstādītas komponista vēstules Džonam Keidžam, skaņdarbu partitūras un citi materiāli. Ekspozīcija atrodas pagrabstāvā zem kādas diezgan iespaidīgas Okeānijas reģiona daļas (tā ietver laivas, māju maketus un dažādus sadzīves artefaktus). Ieejot šajā daļā, ir dzirdami ritmiski klaudzieni, kurus automātiski saistu ar Okeānijas "tautu mūziku", proti, skaņām, kas rodas, veicot kādu noteiktu darbu, piemēram, izgatavojot darbarīku. Tikai nokāpjot pagrabstāvā, noskaidroju, ka tas patiesībā ir Nenkerova darbs, kurš tika rekonstruēts un pārveidots, lai ierakstītu tieši šai biennālei, un tā skanējuma ilgums atbilst biennāles norises laikam.
Mario Garsija Torress, "Sounds Like Isolation to Me"
Trešā biennāles daļa izvietota mākslas centrā Haus am Waldsee, kas atrodas vēl vairāk nomalē. Savulaik tā bijusi villa, kas piederējusi ebreju tirgotājam, kuram izdevies aizbēgt no nacistu režīma, laikus emigrējot uz Argentīnu. Villa ir grezna, vīteņiem apaugusi, ar angļu tipa dārzu – vieta kā radīta romantiskai atpūtai un mākslas baudīšanai. Apspēlējot šā aspekta ironisko pusi, kurators mājā līdzās citiem mākslas darbiem izvietojis arī "Privāto kolekciju", kas sastāv no dažādu mākslinieku darbiem, kuri piedalās biennālē. Tā kā viņu vārdi sarakstīti uz vienas lapiņas, atliek vien minēt, kurš darbs ir kuram. Taču ar šo neērtību kaut kā jāsamierinās, jo mājās jau neviens pie sienām parakstus nepievieno, vai ne? Par laimi, šo to izdodas identificēt, lielā mērā pateicoties tam, ka biennāles darbi savā starpā sasaucas vai tiek eksponētas atsevišķas un atpazīstamas to daļas. Piemēram, te var redzēt fragmentu no Leonora Antuneša (Leonor Antunes) instalācijas "a secluded and pleasant land. in this land I wish to dwell", kas veidota, izmantojot Kuikuro cilšu amatniecības prasmes, kuras "pētītas" mūsdienu tehnoloģiju rakursā. Pilnā apmērā darbs skatāms KW centrā.
Leonors Antunešs, "a secluded and pleasant land. in this land I wish to dwell"
Vai (kritiska) interese par teritoriju pirmiedzīvotājiem un dažādām etniskām grupām ir nodeva Ruso idejai par cēlo mežoni un kāpēc taisni tagad tā kļuvusi pieprasīta, ir grūti spriest, taču acīmredzot tā ir viena no tēmām, kas – jauši vai nejauši – ir saistījusi un turpina saistīt daudzu mākslinieku prātus. Tradicionālo darbošanos ar audeklu ir nomainījusi sēdēšana bibliotēkās, arhīvu materiālu pētīšana un to interpretācija, un biennālē patiešām nebija nevienas gleznas vārda tradicionālajā nozīmē, toties bija gleznu fotogrāfijas, kā arī daudz zīmējumu un grafiku. Nebija monumentālu skulptūru un formu, toties daudz filigrānu punktiņu un daudznozīmīgu strīpiņu. Un veiksmes gadījumā – arī ceļojumu dokumentācija uz kādu ar postkoloniālu sindromu sirgstošu valsti, savā ziņā atkārtojot kādreizējo kolonizatoru ceļu. Tikai šoreiz ceļojuma mērķis nav atvest uz Eiropu kartupeļus vai zeltu, bet marginālus, neērtus stāstus un pa pusei fikcionālas liecības, turklāt – jo dīvainākas, jo labāk. Piemēram, fotogrāfijas ar mākslinieka bērniem, kam mugurā ir krekliņi, uz kuriem uzdrukāts 1839. gada nezināma Vjetnamas mākslinieka zīmējums ar franču misionāra Žana Šarla Korneja spīdzināšanu, kā to savā "vizuālajā esejā" izdarījis mākslinieks Daņs Vo (Danh Vo). Un nevar noliegt, ka pārdomas par šo darbu aizved diezgan tālu... taču skatītājs, protams, var arī vienkārši priecāties par to, ka viņš nav šī misionāra vietā, bet gan, atšķirībā no viņa, turpina baudīt eiropeiskos higiēnas, ēšanas un cilvēciskās saskarsmes standartus.
Daņa Vo fotogrāfija
0