Poļu depresija

Jaunā poļu rakstniece Dorota Maslovska tulkojumos vairāk nekā divpadsmit valodās dāvā mums amfetamīna abstinences murgus 230 lapaspušu garumā. Žanra cienītāji varētu saskatīt līdzības ar populāro Ērvina Velša Vilcienvakti vai pat līdzīgāku, mazāk pazīstamo čehu autora Radeka Jona darbu Memento. Pirmais ir salīdzinoši dzīvespriecīgs romāns, tāds episks sacerējums par skotu narkomāna gaitām patērētāju sabiedrības labirintos. Otrais ir naturālistisks garstāsts par atsvešināšanos, noziedzību un pūstošām ekstremitātēm dzīviem pusaudžiem. Poļu-krievu karš iet citu ceļu - izvairoties no morāles, seku un likumsakarību attēlojuma ilgākā laika posmā. Neparādot mums ne garīgu, ne fizisku grāmatas tēlu attīstību vai pagrimumu, tiek atklāts narkomāna dzīves šķērsgriezums. Par saturu pagaidām pietiks. Runājot par formu - iedomāsimies, ka Stefana Dedala vietā ir kāds Andžejs Robakoskis, saukts arī par Stipro, poļu urla, nenobriedusi, devianta personība. Dublinas vietā ir attīstībā aizkavējusies Polijas mazpilsēta un Džoisa vietā - tolaik deviņpadsmitgadīgā Maslovska. Ir divi uzkrītoši iemesli, lai atrastu vēl kādas paralēles ar Ulisu. Vispirms jau skatu punkts: pirmās personas apziņas (iedomājieties, kas urlam apziņā?!) plūsmas pieraksts, kas aptver aptuveni diennakti ilgu laika posmu. Otrkārt, vērienīgais aprakstītās ikdienas dzīves bezjēdzīgums, kas jaucas ar visdažādākajām alūzijām par sabiedriskās dzīves aktualitātēm.

Varētu būt, ka inteliģentu interese par urlām ilgst jau kopš abu šķiru izveidošanās. Pirms simts gadiem krievu-ebreju revolucionārs un teorētiķis Ļevs Trockis pieņēma savu uzvārdu par godu pilnīgi trulam un vardarbīgam cietumu uzraugam; šodien urlām ir veltīti asprātīgi raksti internetā[1] un tie kļūst par literāru darbu varoņiem. Atstājot speciālistu ziņā šādas intereses psihoanalītiskos aspektus, literatūrā mēs varam atrast metodisku urlu izmantojumu. Jau apgaismības laika filozofi izmantoja eksotiskus vai „primitīvus” skatu punktus, lai pastāstītu par sava laika un sabiedrības aktualitātēm. Apzināti vai ne, pie tāda paša paņēmiena ir nonākusi Maslovska. Poļu sabiedrības aktualitātes gan latviešu lasītājam nebūs pārsteidzošas - stulbi un korumpēti politiķi, nolaisti policijas iecirkņi, vispārējs kvalitātes, jēgas un pašapziņas trūkums, pazemojošs kaimiņvalstu ekonomiskais pārākums un skumīga vēsture, sociālisma mantojums un neirozes, kas zeļ patērētāju sabiedrības ēnas pusēs.

Romānā minētā problemātika iezīmējas arī vairākās realitātes kritikas līnijās (ja tā var nosaukt secīgu viena motīva atkārtošanu), galvenokārt - centrālā tēla juceklīgās pašapzināšanās ietvaros. Līdzās vispārējai politiskās vides kritikai (ja tā var nosaukt vairākkārtēju frāzes „politiķi - maukas” atkārtojumu) izgaismojas autores simpātijas kreisi orientētai anarhijai iepretim katoliski orientēta liberālā nacionālisma bubulim. Turpat arī parādās veģetāriešu uzsaukumi un patriotisku ilūziju atliekas fantāziju formā par Polijas nākotni, kas sajaucas ar antiglobālistu un līdzīgu aktīvistu paustajiem uzskatiem pret Rietumu sabiedrības pūstošo dzīvesveidu un pseidovērtībām. Katrā ziņā, šiem jautājumiem veltītu saukļu būtu pietiekami transparentiem pilnīgi visu Latvijas „pretkustību” demonstrantiem.

Neskatoties uz pilnīgo sižeta bezsakarīgumu, ir kāda uzkrītoša struktūra, kas caurvij visu romānu. Tā ir visparastākā kultūras organizācijas forma - binārās opozīcijas. Pretstatu pāri, kuri viens otru apvelta ar jēgu. Piemēram, ļauns - labs, savs - svešs, augša - apakša. Domājams, ka tādā veidā pasauli redzēja senie cilvēki, un mūsdienās šādi skatīties vēl arvien turpina bērni, urlas un cilšu iedzīvotāji Amazones džungļos. Galvenās binārās opozīcijas, kuras Maslovska izceļ, ir, pirmkārt, abas nosaukumā ietvertās. Poļu-krievu karš ir metafora traģiskajam jēgas un pašidentitātes zudumam, kas raksturo mūsdienu Polijas sabiedrību. Lai būtu, par ko cīnīties, ir nepieciešams ienaidnieks. Ienaidnieks vieno, ienaidnieka tēls mobilizē masas, tas ļauj rīkot festivālu „Diena Bez Krieva” ar skaistumkonkursu un atsijāt īstos poļus no pārējiem. Krist krievu-poļu karā ir godpilni un cēli. Vienīgi krieva tēls ļauj uzsvērt, cik labs ir poliskais, nodalīt savējo no svešā, labo no ļaunā. Sarkanbaltā tēma saistās ar refleksiju citā līmenī, sadalot patriotismu simbolos. Kā zināms - Polijas karogu veido divi vienāda lieluma laukumi - sarkans un balts. Sarkanbaltais ir nacionālās pašapziņas apzīmētājs un reizē - plašā lietojumā - aizstājējs, ko mēs redzam, galvenajam varonim pamostoties un ieraugot sirreālu ainavu, kurā poļu patrioti visu - ēkas, sētas, interjeru - krāso sarkanbaltu. Paša Andžeja apdullušajām smadzenēm tiek atstāts jautājums par nozīmi: vai baltais ir amfetamīns un sarkanais - menstruālās asinis? Vai tas ir vīrišķais un sievišķais? Pēdējais ir viens no romānā plaši ekspluatētiem pretstatu pāriem; tas iezīmē Andžeja ciešanas, šķiroties ar Magdu, un vienlaikus: svaigas gaļas meklējumus, kas pāraug deliriozās pārdomās par abu dzimumu savstarpējo attiecību augstākajiem mērķiem. Neskatoties uz mūsu analīzes konstruktīvajiem vaibstiem, paši vēstījuma varoņi vairākkārt apšauba notiekošā realitātes statusu, vairāk mazāk atklāti deklarējot, ka varbūt viss apkārtējais ir ilūzijas, dekorācijas, halucinācijas. Halucinācijas stāstījuma gaitā savijas kopā ar apokaliptiskām vīzijām par tuvāku vai tālāku nākotni. Un tā līdz grāmatas beigām, kuras veido stilistiski pilnīgi atšķirīgs teksts­ - tāds kā jauno, sadomazogotisko rakstnieču manifests vai pacilājoša uzruna, vai, kā tikpat labi varētu šķist, gabals no cita darba.

Par valodu vienīgi pieminēšu, ka romāns vietām pārsteidz ar tiešām garšīgām un oriģinālām frāzēm. Tulkotājas Ingmāras Balodes darbs ir izcils līdz pēdējai lapaspusei, it īpaši - dabiski atveidojot žargonu, kas tiek lietots biezā slānī.