Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
04.11.2019

Politiskā komentētāja nāve

Komentē
0
Saglabā

Debatēs par 2020. gada valsts budžeta projektu vairāki koalīcijas pārstāvji ir uzsvēruši, viņuprāt, projekta trūkumus mīkstinošu apstākli – koalīcijas daudzskaitlīgumu. Piecu partiju intereses esot grūti saskaņot, tādēļ jāpriecājas par panākto kompromisu. Tas tā varētu būt, tomēr koalīcijas raibumam ir vēl arī citas sekas – manuprāt, ir neiespējami runāt par Krišjāņa Kariņa vadīto valdību kā par noteiktu ideoloģisku priekšstatu īstenotāju. Turklāt jāuzsver, ka te nav runas par konkrētu politiķu prāta spējām – vienkārši nav skaidrs, kāds ir šīs liberāļu, centristu un konservatīvo kombinācijas politiskais profils, pat neiedziļinoties minēto apzīmējumu saturā. Tā saucamās varavīksnes valdības demokrātijā nav nekas jauns, tomēr agrāk vismaz saglabājās ideoloģiskās identitātes – pat tad, ja zem viena jumta mēģināja strādāt, teiksim, sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti kā Vācijā. Latvijas gadījumā jāsecina, ka identitātes jāmēģina "nolasīt" pēc politiķu atšķirīgajiem izteikumiem par partnerattiecību regulējumu, Grētu un nepilsoņu bērnu pilsonību. Ļoti "dziļi".

Rezultātā politikas analīze izvirst par personāliju un šo personāliju savstarpējo attiecību aprakstu. X intervijā teica to, savukārt Y sociālajos tīklos ierakstīja to, un sliktās attiecības starp A un B kļūst nenoslēpjamas – kaut kāds seriāls vai realitātes šovs. Tādēļ alternatīva ir skumja – vai nu iekļauties diskursā "visi viņi ir maitas, neatkarīgi no partijas piederības" (šādā variantā analīzes nepieciešamība ērti atkrīt, jo "tāpat viss skaidrs"), vai arī atturēties no mēģinājumiem par politiku rakstīt.

Taisnības labad jāsaka, ka līdzīga situācija ir arī citās demokrātijās, pat ja iemesli atšķiras. Minēšu spilgtāko.

Ir izveidojusies savāda situācija. No vienas puses, daudz tiek runāts par viedokļu lielāku radikalizāciju, kas it kā liecina par ļaužu lielāku ieinteresētību politikā. No otras puses – jau piesauktā neiespējamība par politiku rakstīt, jo nav īsti, par ko rakstīt. Pretruna, manuprāt, ir šķietama. Viedokļu radikalizēšanās politisko debašu jomu vienkāršo vai vulgarizē līdz "tu esi par vai pret?" (Trampu, Brexit utt.). Divi piemēri no ļoti atšķirīgām valstīm. Nesen lasīju interviju ar Krievijā dzīvojošo dzejnieci Linoru Goraliku, kurā viņa trāpīgi saka: šobrīd mazākumu apvieno nepatika pret Putina režīmu – šis mazākums principiāli pamatoti uzskata sevi par demokrātijas aizstāvjiem. Tomēr, ja Krievijā atjaunotu demokrātiju un reālu daudzpartiju sistēmu, šodienas demokrāti, norāda Goralika, ātri vien saprastu, cik dažādi ir viņu ideoloģiskie priekšstati un vērtības. Un arī tas būtu normāli, bet problēma ir tā – un te jau sākas mana interpretācija – ja šodienas politika ir tik divdaļīga un melnbalta, tad ne par kādu politiku patiesībā nevar runāt. Var un vajag runāt par cilvēku pilsonisko drosmi, bet tas ir kaut kas cits.

Gadījās lasīt interviju ar vēsturnieku un zinātnes filozofu Džastinu Smitu, kurš jautā: kā mēs, amerikāņi, esam nodzīvojušies tik tālu, ka mani, kurš balso par demokrātiem, paša draugi sauc par konservatīvo tikai tāpēc, ka uzskatu – nevajag jaukt kopā kultūru un politiku? Citiem vārdiem sakot, kaislības ap Trampu un visu to, ko viņš simbolizē, amerikāņu sabiedrisko domu ir tiktāl primitivizējušas, ka arī kultūra tiek uzskatīta par simbolu cīņas lauku. Ja cilvēks – konkrētajā gadījumā Smits – publiski izsakās par kādu filmu vai komiksu (!) atšķirīgi no viņa līdzšinējiem politiskajiem domubiedriem, tad viņš kļūst par politisku pretinieku.

Šādos apstākļos par politiku rakstīt kļūst vienlaikus garlaicīgi un ļoti grūti. Starp citu, šī teksta rakstīšanas laikā parādījās ziņa, ka ASV Pārstāvju palāta oficiāli sākusi impīčmenta procedūru pret Trampu. Tas viss ir aizraujoši, bet ne no politikas analīzes viedokļa.

Te rodas loģisks jautājums – ko tad teksta autors pats uzskata par politisko debašu vērtām tēmām? Kā piemēru minēšu vēl vienu interviju – ar bulgāru politologu Ivanu Krastevu. Intervija veltīta trīsdesmit gadiem, kas šogad aprit kopš lielajām pārvērtībām Austrumeiropā, – kāds ir "1989. gada mantojums"? Cita starpā Krastevs izsaka divas, manuprāt, interesantas tēzes. Jautājums: kāpēc Krievijā un Austrumeiropā t. s. sociālistiskā bloka un PSRS sabrukumu mūsdienās tik atšķirīgi vērtē ne tikai politiskā elite, bet arī sabiedrība kopumā? Vienkāršākā atbilde: tāpēc, ka Krievijas iedzīvotāji ir šovinisti. Krastevs piedāvā ne tik plakanu versiju: ja Austrumeiropai (arī Baltijai) komunisms un PSRS faktiski bija identiski jēdzieni, tad cilvēkiem Krievijā tas tā nebija un nav. Viņi varēja priecāties par daudziem apnikušā režīma sabrukšanu, savukārt ģeopolitiskās pārmaiņas uztvēra sāpīgi. Jautājums – kāpēc Austrumeiropā visnotaļ plašos slāņos ir viedoklis, ka 1989. gadā sākušās pārmaiņas nav sniegušas cerēto? Krastevs saka: ja mēs kaut ko saucam par revolūciju ("samta", "dziesmoto" utt.), tad jāpatur prātā, ka revolūcijas sevi leģitimizē (pierāda, ka bijušas pamatotas), ne tik daudz pildot solījumus, cik īstenojot atriebību. Izklausās skarbi, bet var gadīties, ka sarūgtinājums par "vecās" elites spēju tikt cauri sveikā vai pat prasmīgi kļūt par "jauno" eliti ir jūtams gan Polijā, gan Latvijā. Es neapgalvoju, ka Krasteva tēzes ir nevainojamas. Runa ir par to, ka par šādas kvalitātes apgalvojumiem vismaz, sasodīts, ir vērts debatēt.

Lai cik patētiski tas skan, jēdzīgas tēmas un šo tēmu apraksti saistās ar plašāku kontekstu un vēstures – jo īpaši kolektīvās atmiņas izpētes –, socioloģijas un antropoloģijas metožu lietošanu. Pārgudri skanošajā teikumā nozīmīgs vārds ir "apraksti". Politikas aprakstīšanu šodienas situācijā apgrūtina – un tādēļ dara nepievilcīgu – priekšstats, ka aprakstītājam ir jābūt kāda "pusē", jāsimpatizē tam vai otrādi. Lai ilustrētu šāda uzskata aplamību, aicinu iedomāties, ko teiktu, piemēram, bioloģijas vēsturnieks, no kura uzstājīgi paģērētu atbildi – tad jūs piekrītat Žorža Kivjē idejām vai nepiekrītat? Zinātnes vēsturnieka uzdevums ir aprakstīt ideju attīstību, to, vai tās izrādījušās kļūdainas, ieguvušas apstiprinājumu utt. Mākslas vēsturniekam pilnīgi noteikti ir viņa subjektīvās simpātijas un antipātijas, bet tas nenozīmē, ka viņš nevar uzrakstīt tekstu par dažādu motīvu vai dažādu izteiksmes paņēmienu vēsturi glezniecībā. Var aprakstīt tādas sabiedrības uzvedības "delikātās" tēmas kā grēkāža meklēšana, upura lomas piemērošana sev, pielāgošanās stiprākajam – tieši kā uzvedības modeļus, nepievienojot subjektīvo vērtējumu. Ja tas izklausās pārāk labi, lai būtu ticami, tad tas nozīmē tikai to, ka informatīvajā telpā pārāk ilgi un nepamatoti dominē politikas kā realitātes šova komentēšanas stils.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!