Foto: "Unsplash"
 
Sleja
26.09.2022

Politiķis – kā es, tikai labāks

Komentē
1

Vai būt politiķim ir iekārojams darbs? Un, ja nu mums visiem bez izvēles būtu jāiet politikā? Galu galā, politika (πολιτικά) ir "(pilsēt)valsts darīšanas" un mūsu valsts ir mūsu darīšana. Vai vismaz tā tas bija burtiskā nozīmē demokrātijas pirmsākumos Senajā Grieķijā. Tiešā tautvaldības iekārta [1] paredzēja, ka pilnīgi visi brīvie, pilngadīgie atēnieši (toreiz tikai vīriešu dzimtē) – ap 40 000 cilvēku – piedalās tautas pilnsapulcēs (ἐκκλησία, ekklesía), kas notiek vismaz reizi divās nedēļās. Savukārt daļa no viņiem (ap 500) izlozes kārtībā tiek uz gadu izvēlēti pilna laika darbam padomē (βουλή, boulē), kur jānodarbojas ar pilnsapulču sagatavošanu un tajās pieņemto lēmumu īstenošanu. Brīnišķīga iespēja piedalīties reālā lēmumu pieņemšanā, vai ne? Gods īstenot pilsoņa pienākumu? Vai, būsim reāli, baigais čakars? Atēnieši nebija tik naski uz šo politisko pienākumu pildīšanu, jo tas nozīmēja pamest savus ikdienas darbus un kratīties uz pilsētas centru, lai visu dienu karstā saulē par kaut ko diskutētu, tādējādi zaudējot laiku un naudu. Ar patriotiskām runām par to, kam pieder valsts, viņu motivācijai nepietika, tādēļ nācās ieviest kompensāciju jeb pirmo politiķa algu. Un tā tas viss sākās.

Bet pagājuši ir laiki, kad par ideālo politiķa ievēlēšanas metodi tika uzskatīta izloze. Mūsu arī ir par daudz, lai pilnsapulcē varētu piedalīties visi pilsoņi – lai gan Latvijas demogrāfijas tendences šai ziņā rādās arvien vēlīgākas. Tomēr pagaidām vēl pieturamies pie reprezentatīvas demokrātijas, kurā mēs politiķus ievēlam (autocorrect gan piedāvā, ka varbūt tomēr ieveļam). Ja politiķa lomā cilvēks nonāk nevis nejaušības, bet gan apzinātas izvēles kārtā – pirmkārt, savas un, otrkārt, vēlētāja –, tad svarīgs kļūst jautājums par to, kas motivē šo izvēli. Pirmkārt, kāpēc lai kāds vispār vēlētos būt politiķis?

"Tu gribētu kļūt par politiķi, bet īsti nezini, vai tā ir laba doma?" izpalīdzīgi jautā mājaslapa, kurā izvērtēti dažādu profesiju plusi un mīnusi. Uzskaitīti šādi politiķa darba ieguvumi (oriģinālajā secībā): 

  • Var nopelnīt labu naudu
  • Augsta iespēja nepalikt bez darba
  • Tev maksās pat tad, ja pieņemsi sliktus lēmumus
  • Augsts sociālais statuss
  • Nav jāstrādā fizisks darbs
  • Vari darīt labu savai valstij
  • Palīgs var darīt kaitinošos darbus tavā vietā
  • Tu saņemsi daudz uzmanības
  • Iespēja apceļot pasauli bez maksas

Pirmā, protams, parādās arī sengrieķu ieviestā kompensācija jeb mūsdienu mītiskā "tikšana pie siles". Patiesībā, šķiet, politiķu algas krietni variē atkarībā no ieņemamā amata un pienākumu daudzuma; nav gluži tā, ka bez piepūles kļūsi stāvus bagāts. Varētu arī mierīgi pieņemt, ka ar lielu atbildību nāk liela alga – bet tad uzreiz gribas didaktiski piebilst, ka tā atbildība tiešām ir jāuzņemas. Interesanti, ka pilsoniskās misijas apziņa jeb strādāšana savas valsts labā parādās tikai kaut kur ieguvumu saraksta vidū. Domāju, daudzi man piekristu (un šoreiz ne tikai "Satori" lasītāji), ka ideālajā variantā darīt labu valstij būtu katra politiķa prioritāte. Taču, jāatzīst, šis saraksts ir ļoti pragmatisks un, šķiet, amerikāņu garšas kārpiņām mērcēts, individuālistisks izvērtējums par to, ko cilvēks var gūt no šī darba. Rodas arī jautājums, kādi diez ir darbi (uz kuru fona politiķiem tā paveicies), kuros nesamaksā, ja pieņem sliktus lēmumus? Varbūt, ja esi uzņēmējs un izdomāji pārdot ko tādu, kas šķita ģeniāls, bet izrādās, ka neviens to pat par brīvu negrib, tāpēc beigās paliec bešā. Tomēr šķiet – lielākajā daļā darbu, ieskaitot politiku, alga netiek maksāta tik tiešā sasaistē ar rezultātu. Katram gadās kļūdīties. Lai gan, protams, pārāk bieži vai galēji neveiksmīgi lēmumi var rezultēties atlaišanā jebkur. Te gan jāteic, ka no taviem sliktajiem lēmumiem lielveikala noliktavā visdrīzāk radīsies mazāk problēmu nekā tad, ja kļūdīsies politiķa amatā. Un, lai gan politiķa darbs nav vienīgais, kurā kļūdām ir pamatīgs svars, vietā aplūkot arī citus politiķa darba trūkumus:

  • Tas var būt ārkārtīgi nogurdinošs darbs
  • Cilvēki var censties tevi nomelnot
  • Bieži nevarēsi panākt to, ko vēlies
  • Augām dienām jāiet uz kompromisiem
  • Var rasties grūtības, ja tev ir ģimene
  • Iespējams, nevarēsi dzīvot normālu dzīvi
  • Trūks atpūtas
  • Cilvēki var nesaprast tavus lēmumus
  • Tevi ielenks lobētāji
  • Nav viegli tikt pie amata

Nesen ballītē satiku vienīgo politiķi, kuru pazīstu personīgi, un viņa teica – esot grūti noticēt, ka tiešām pastāv dzīve ārpus priekšvēlēšanu kampaņas. Tas ir, tā normālā dzīve, kuru politiķim gluži vai nav lemts dzīvot. Dzīve, kurā ir vieta draugu ballītēm, ģimenes vakariņām, grāmatu lasīšanai, zvilnēšanai uz dīvāna, nemaz nerunājot par ko tādu kā romantiskas attiecības vai bērnu audzināšana. Labi, varbūt nav tik traki, varbūt tas ir tikai ellišķīgais priekšvēlēšanu laiks, kurā katru sekundi jācīnās par savu darbavietu zem saules. Lai gan – šī pati mana paziņa politiķe stāstīja, ka nekas viņu neesot tā sagatavojis darbam sēdēs kā ilga eksperimentālā kino skatīšanās, tāpēc skaidrs, ka arī ikdienas darbs ir nogurdinošs. Tomēr arī tad, kad politiķei izdodas atrast laiku un enerģiju normālajai dzīvei, viņai (un drīz vien arī viņas ģimenei un draugiem) ļauts to darīt tikai zem sabiedrības nopulētās lupas.

Šovasar Somijas premjerministre Sanna Marina nokļuva prožektoru gaismā, jo sociālajos tīklos parādījās foto, kur viņas vasarnīcā viegli piesegtām krūtīm skūpstās divas sievietes. Neviena no šīm sievietēm nebija Marina pati, viņa vispār neparādījās šajā foto – to, ka tas uzņemts viņas mājas viesu vannasistabā, secināja pēc sienas krāsojuma dāmām aiz muguras. Tomēr premjerministre par šo foto publiski atvainojās vairākkārt. Vēlāk parādījās arī video, kur viņa dejo, un, tā kā dejošana ir ļoti aizdomīga aktivitāte, lai attīrītu savu godu, Marina veica narkotiku testu. Tā rezultāts bija negatīvs. Viņa šo situāciju komentēja, stāstot, ka visu laiku jūtas novērota un ka jebkurš viņas dzīves aspekts tiekot parādīts pēc iespējas negatīvā gaismā. Premjerministre izteica cerību, ka "2022. gadā mēs varētu saprast, ka arī lēmumu pieņēmēji drīkst dejot, dziedāt un apmeklēt ballītes".

Un kā tad ar to lēmumu pieņemšanu? Arī tad, ja vēlme pieņemt labus lēmumus valsts labā ir tava kā potenciālā politiķa karjeras prioritāšu saraksta augšgalā, iespējas panākt labā īstenošanu ir apgrūtinātas. Tev būs caurām dienām jārunā ar citiem, kuri pamatotu vai nepamatotu iemeslu dēļ domā, ka labs ir kaut kas pilnīgi cits, un vienmēr pastāv risks, ka beigās vienosieties par ko tādu, kas visiem šķiet tikai pieņemams, bet īsti nav labs nevienam. Vai varbūt kādam izdosies tevi pārliecināt, ka, ja tā labi padomā, tad labs tiešām ir kaut kas cits, nekā tev šķita. Vai arī tu sapratīsi, ka tas labais, par ko tu sapņoji, tiešām nav iespējams šajos apstākļos vai varbūt pat vispār nemaz. Vai varbūt tu attapsies, ka patiesībā vienkārši nezini, kā rīkoties. Un vēlētāji domās: kāpēc es par viņu balsoju, ja jau viņš tikai sola, bet nevar panākt solīto? Jo vēlētāji nekad nav sēdējuši politiķa krēslā vai ievilkuši pēdas viņa diskusijas karstumā piesvīdušajos apavos. Jo mēs visi nevaram būt politiķi.

Tātad, skatoties uz jautājumu no otras puses, – kā mēs izvēlamies politiķus? Reprezentatīva jeb pārstāvnieciska demokrātija nozīmē, ka politiķis ir mans pārstāvis. Kādam jābūt cilvēkam, kurš mani pārstāv politisku lēmumu pieņemšanā? Vai viņam jābūt pēc iespējas līdzīgam man, lai viņš var pārstāvēt manas intereses? Vai labākam par mani, lai viņš tās varētu aizstāvēt pēc iespējas prasmīgi? Vai tam vispār ir sakars ar cilvēkiem – varbūt es vienkārši varu izlasīt partiju programmas un atrast to, kas visvairāk atbilst manām vērtībām, nemaz nedomājot par cilvēkiem, kuri tās mēģinās īstenot? Tomēr solīts makā nekrīt, un politiskie solījumi kā teksts pasaku žanra ietvaros ir klišeju klišeja. Tviterī lasīju, ka pastāv arī radikāli uz cilvēku centrēta vēlēšanu pieeja: speciāli paņemt sarakstu, kurā daudzi nepatīk, un visus tur izsvītrot, lai viņi netiktu Saeimā. Manī ir maz ticības, ka man ir kāds lasītājs, ko izglābt ar šo informāciju, bet, achtung!, šādā veidā jūs tāpat nobalsojat par šo nepatīkamo partiju un tās cilvēkiem.

Un tomēr politiķi mēdz mūs ārkārtīgi nokaitināt tiktāl, ka vairs neredzam viņu vietu Saeimā. Nu, kā viņi tā var? Tik stulbi, tik nekompetenti, tik virspusēji. Mēs no viņiem gaidām to labāko. Pētījumi tiešām rāda, ka mēs sagaidām, ka politiķi būs tādi kā mēs paši, tikai labāki. Politiķe – tā esmu es, ja vien es būtu apzinīgāka, emocionāli stabilāka, ekstravertāka, vairāk pārliecināta par sevi, godīgāka, labāka līdere. Un, ja politiķis ir šī iedomātā "labākā sevis versija", kam uzticam savu pārstāvniecību, tad, protams, esam vīlušies, kad viņš šīs cerības nepiepilda. Vai kad priekšvēlēšanu laikā vērojam viņus dažādos šovos un debatēs, un tie galīgi neizskatās pēc cilvēkiem, kas varētu jēdzīgi mūs pārstāvēt valsts darīšanās. Sak, es varētu tāpat vai pat labāk! Un šeit man nāk prātā kāda mākslinieka atbilde uz mūžīgo "Es arī tā varētu!", kas izskan izstādes apmeklētāja reakcijā uz laikmetīgo mākslu. Viņš teicis: "Bet, protams, ka varat! Kurš jums ir iestāstījis, ka jūs nevarat taisīt mākslu?" Un savā ziņā tieši tāpat ir ar politiku. 


[1] Visa šajā rakstā iekļautā informācija par demokrātijas iekārtu Senajā Grieķijā iegūta no Jesaja Berlina centra organizētās Agneses Irbes lekcijas "Svarīgu ideju vēsture: demokrātija", pieejama šeit.

Tēmas

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!