Komentārs
10.08.2015

Politiķes – mūsu veiksmes stāsts

Komentē
2
Saglabā

Viens no drošākajiem veidiem, kā radīt stereotipiem piebāztu tekstu, ir izvēlēties tēmu "sievietes politikā". Izklausās nelāgi. Bet mīļie tautieši! Ja paveras kaut uz pašu zemes diezgan sērīgo politisko ainavu, dāmas ir teju vai vienīgais, kas tajā gādā par kādu dzīvīgumu. Āboltiņa, Viņķele, Kalniete, Reizniece-Ozola, Rībena... Kā mūsdienās saka, draivs, kuram kungiem nav ko likt pretī.

Vai paveramies uz svešām zemēm. Dzesēt muti par Merkeles ietekmi Eiropas politikā ir vienkārši bezjēdzīgi. Okeāna otrā pusē Klintone. Pat Āzijā, kur taču esot citas vērtības, Taivānas, Bangladešas politiku nosaka divas, attiecīgi pozīciju un opozīciju vadošas, kundzes.

Īsi sakot, lai gan man ir aizdomas, ka seksisms, lai cik nosodīts, turpina plaukt un zelt, sievietes mūsdienu politikā nav tāds kā politkorektuma diktēts fenomens (jārāda taču, ka līdztiesība!). Nē, viņas patiešām ir vismaz līdzvērtīgas spēlētājas.

Te var iebilst, ka tēmas izvēle vienalga ir stulba, jo politikai nav dzimuma, līdz ar to jūsmai, izbrīnam un sazin kam vēl par sieviešu panākumiem politikā elementāri nav pamata. Pilnīgi piekrītu. Piemēram, tēze, ka sievietes politikā ir kaut kā vairāk orientētas uz kompromisu, komandas darbu, praksē neapstiprinās – piemēram, jau minētās dāmas Bangladešā vieglu roku virza savus piekritējus uz savstarpēju vardarbību, nereti ar letālu iznākumu. Tikpat nepamatota ir tēze, ka sieviete politikā var uzplaukt tad, ja konkrētajā valstī ir sasniegts zināms stabilitātes un demokrātisko tradīciju līmenis. Piemēram, Džonsone Sirlīfa kļuva par Libērijas vadītāju, lai gan šo Rietumāfrikas valsti grūti nosaukt par, teiksim tā, liberālisma citadeli.

Līdz ar to šī teksta mērķis nav muļķoties ar vispārinājumiem, bet Latvijas politiskajā kontekstā aplūkot tieši stereotipus par tēmu "sieviete – politikā". Un – lai cik tas neticami skan, mūsu politiķes apliecina, ka vismaz dažos jautājumos stereotipu ietekme uz Latvijas sabiedrisko domu ir minimāla. Bez ironijas – tā ir laba ziņa.

Piemēram, cik nu orientējos politiķu personālijās, nedomāju, ka kādai no Latvijas politiķēm būtu radījis problēmas stereotips "ja sieviete grib būt līdere politikā, viņai jārēķinās ar zaudējumiem privātajā dzīvē" (cits variants "viņa zaudē kā sieviete" – saproti, kā gribi...). Ņemot vērā, ka politiķu vīriešu gadījumā pašmāju "aprindās" izgaršot viņu privātās dzīves līkločus (un izdarīt no tā ģeniālus secinājumus) ir visnotaļ izplatīta parādība, patīkami, ka pat "veču kompānijā" nav nācies saskarties ar līdzīgu trulumu. Nu, labi – ja tā kārtīgi padomā, pēdējo desmit gadu laikā trīs gadījumi ir bijuši, divreiz saistībā ar stresa mazināšanu ar alkoholu, vienreiz ar partneri. Bet uz kungu aprunāšanas fona, kurā klausoties agri vai vēlu sāk likties, ka politika tā vai citādi sačakarē gandrīz ikvienu, tas ir maz.

Jāsecina, ka mūsu politiķes tik pārliecinoši apliecina šī stereotipa maldīgumu, ka čalotājiem īsti mute neveras.

"No sievietes politikā tiek prasīts vairāk, viņai jāpieliek papildu pūles, lai tiktu respektētas." Manuprāt, tas nenotiek, tikai problēma tā, ka arguments var radīt aizdomas par vieglu ņirgāšanos... Respektīvi, Latvijā dažādos periodos dažādos vadošos amatos ir pamanījušās nonākt pietiekami daudz sieviešu dzimuma pelēcību, lai rastos kārdinājums teikt, ka nemaz tik grūti "izsisties" nav. Ja vien ir atbilstoši apstākļi (partijas piederība utt.). Tas pats, protams, attiecas arī uz vīriešiem, bet runa bija par stereotipu.

Tiesa, tikpat lielā mērā nefunkcionē pretēji virzītais stereotips, ka pret sievietēm politikā izturas iecietīgāk, jo "dāmas tomēr". Pajautājiet par šo tēmu Āboltiņai vai pat izglītības ministrei (pašas partijas vīriešu izdarības).

Seko brīnumjaukā tēze – sieviešu darbību politikā apgrūtinot tas, ka, lūk, politikā viņas pret citām Ievas meitām izturas sevišķi greizsirdīgi, attiecīgi tērē daudz laika un spēku tieši citu dāmu politikā "likšanai pie vietas". Te ikviens "eksperts" var izvērsties, zinīgi klāstot par "dāmu kariem" "Vienotībā". Ja īsi: runa ir par tradicionālu politisko konkurenci, kurai ar dzimumu nav nekāda sakara. Ja nu mazliet pažļembājam šo "Vienotības" situāciju, tad tikpat labi var teikt, ka "dāmas" savas intrigošanas spējas un asos nagus vispirms jau nodemonstrēja uz apvienības kungu ādas (sveiciens Kristovskim, Pabrikam & Co.). Turklāt Āboltiņas un Viņķeles "epizode" tādu ievērību radījusi lielā mērā tāpēc, ka ir publiski izskanējusi, – ja kādam liekas, ka citās partijās un "veči" cits pret citu izturas ar lielāku sirds siltumu un solidaritāti, tad viņš kļūdās.

Sievietes ir emocionālākas, tostarp arī politikā? Pārlūkojiet prātā, kurš tautai sagādājis lielākas izpriecas pēdējo gadu laikā – vai nu kādam publiski piesolot pa seju, vai apraudoties, vai satraukumā aicinot "ieraut"?

Latvijas politikā nedarbojas arī stereotips par sievietēm "piestāvošām" (un otrādi) tēmām. Piemēram, ģimeņu politikā skaļākā balss ir deputātam Parādniekiem, savukārt iedomāties Āboltiņu kā aizsardzības ministri nav pilnīgi nekādu problēmu. Tas, ka Latvijā vairākos ministru posteņos līdz šim tiešām nav bijušas sievietes, manuprāt, vairāk saistīts ar to, kā partijas vispār nodarbojas ar talantīgu cilvēku rekrutēšanu, nevis ar kaut kādām neoficiālām nostājām, ka šajā amatā sievieti "likt" nevar.

Kad nu autors ir aizkustinājuma asarām acīs secinājis, ka attiecībā uz sievietēm Latvijas politikā stereotipu ietekme ir minimāla, rodas loģiskais jautājums – kāpēc? Jo kaut kā mute neveras apgalvot, ka mūsu sabiedrība vispār ir stereotipus noraidoša.

Kad šo jautājumu uzdevu vairākiem politologiem (ha!), kungi pat mazliet apvainojās – Latvija tomēr ir Eiropas valsts, līdztiesība mums ir pašsaprotama vērtība utt. Kā tad!

Līdz ar to mana atbildes versija ir huligāniskāka. Varētu būt tā, ka vīriešiem Latvijā nav problēmu uzturēt stereotipus attiecībā uz sociālajām, etniskajām, vecuma u. c. grupām, par kurām viņi jūtas pārāki, stiprāki – vai ar kurām reti ir tiešā saskarsmē. Tad muti brūķēt mums patīk itin labi. Savukārt sievietes... Pilns iespējamo nianšu spektrs: mums viņas pārāk nepieciešamas (visdažādākajā nozīmē), tādēļ lekties riskanti, mēs instinktīvi jūtam, ka "viņas" bez "mums" gluži labi tiek galā, patriarhālisms ir beidzies, un tādēļ atkal lekties riskanti, īsi sakot, "pretējā puse" ir līdzvērtīga.

Un tā, atkārtošos, ir labā ziņa.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!