Daļa Latvijas sabiedrības ir pārliecināta, ka politiskās elites dažādu nejēdzīgu izdarību pamatā ir minētās elites apzināta rīcība. Nevēlos oponēt, tomēr liekas, ka tikpat bieži kaitinošais lēmums, izteikums utt. izriet nevis no ļauna nodoma, bet, kā mēdz teikt, no bakstīšanās un nekonsekvences.
Vasaras atvaļinājumu laikam sākoties, atgādinājumam dažas epizodes.
Debates par to, vai Valsts prezidents Saeimā ievēlams atklātā balsojumā, beidzas ar status quo (slēpts balsojums) saglabāšanu. Neatkarīgi no tā, cik stipri argumenti ir par labu vienam vai otram regulējumam, loģiskāk liktos, ka spēkā palikušais regulējums – labs vai slikts – tiek akceptēts un ievērots. Lika pagaidīt.
Liela daļa deputātu – un ticu, ka ar vislabākajiem nodomiem, – balsojumus 3. jūlijā nofiksē savos tālruņos un pēc pirmā uzaicinājuma atrāda žurnālistiem. Rezultātā skaidrības par to, kur radušās Vējoņa ievēlēšanai nepieciešamās balsis, vienalga nav, toties publiskajā telpā parādās interpretācijas, ka šādi esot pārkāpts Satversmes gars un tā darīt nedrīkstot. Un vispār – tikpat labi varot teikt, ka šāda balsojuma "atrādīšana" ir nevis plaši deklarētais atklātības paraugs, bet, tieši pretēji, viltīgs kontroles instruments partiju līderu rokās.
Krievijas ekspremjera Černomirdina paradigma turpina zaļot un plaukt. "Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr."
Labi, šis bija specifisks gadījums, ejam tālāk.
Savulaik sāka reformēt politisko partiju un politiskās reklāmas regulējumu. Reformēja, reformēja, līdz galam neizdarīja.
Rezultātā "Vienotības" vadība dusmīgi izsakās par atsevišķu partijas parlamenta frakcijas deputātu t.s. individuālajām kampaņām pirms pēdējām vēlēšanām ("vainīgi"), tomēr vienlaikus apgalvo, ka apvienība tēriņu "griestus" nav pārsniegusi ("neesam vainīgi"), līdz ar to atņemt partijai valsts finansējumu neesot pamata.
Neatkarīgi no tā, kura interpretācija ir pareiza, jāsecina, ka regulējuma izmaiņas nav paveiktas līdz jēdzīgam rezultātam. Ja jau pastāv dažādu interpretāciju iespēja. Kā mēdz teikt, galu galā priecīgs nav neviens.
P. S. Tiem, kuri priecājas par to, ka "Vienotībai" atņems valsts finansējumu, jāatceras, ka personāži, kuri māk noorganizēt "individuālās kampaņas", no tā cietīs vismazāk – šādi talanti nepazūd. Partijai finansējuma atņemšanas gadījumā – pieņemsim, ka tas būs pamatoti, – klāsies draņķīgi, bet ne jau konkrētajiem personāžiem.
Tālāk. Savulaik bija tāda Reformu partija un ekonomikas ministrs Pavļuts. Kurš piedāvāja būtiski reformēt valsts kapitāldaļu (normālā valodā izsakoties, valstij pilnīgi vai daļēji piederošo uzņēmumu) pārvaldīšanu. Neieslīgstot Pavļuta redzējuma analīzē, jautājums tiek muļļāts jau gadiem, pati koalīcija, šķiet, uzskata, ka nu ir atrasts kompromiss. Problēma ir tā, ka lielo valsts uzņēmumu vadītāji neoficiālās sarunās groza galvas un apgalvo, ka skaidrības neesot nekādas. Tikmēr lipināja un ķepināja kaut ko kopā, līdz rezultāts vairs neizraisīja bļaustīšanos pašā koalīcijā, tomēr tas nenozīmē, ka darbs patiesībā ir padarīts.
Stīvēšanās ap pensijām. Vispirms premjerministre un finanšu ministrs nedēļām ilgi klāsta – turklāt visnotaļ ticami minot "ciparus" –, ka šādiem jauniem tēriņiem 2016. gada budžetā naudas neesot. Pretnostādījums "vai nu aizsardzība, vai pensionāri" griež ausīs un šķiet netaisnīgs, bet, ko padarīsi, – ja naudas nav. Pensionāri sola buntoties, un tad 16.–17.jūnijā izrādās, ka kaut kāda nauda tomēr esot arī pensiju palielināšanai. Bet vispār vēl būs "jāprecizē" un jāvērtē "kontekstā".
Pieļauju, ka MK un FM pusē notiekošais likās un liekas kā normāla, tradicionāla kompromisa meklēšana. Tā sacīt, atteikt, noturēt fronti, līdz pieprasītās summas samazinās, un tad piekrist kādam mazākam apjomam. Atvainojos, bet "no malas" tas izskatījās citādi – nevis kā "neizšķirts", pat ne kā "disciplinēta atkāpšanās uz iepriekš sagatavotām pozīcijām", bet kā nervoza šaudīšanās šurpu turpu. Un tas savukārt, baidos, nozīmē, ka mums ir nevis izstrādāts darba plāns, kā runāt ar pensionāriem un ko pensiju lietā darīt, bet abstrakta sajūta, ka "mēs, protams, gribam pensionāru stāvokli uzlabot", un emocionāla cieņas apliecināšana senioriem, kas galu galā tāpat neko nedod – seniori pikti.
P. S. Par rīcības nesaskaņotību liecina arī Straujumai "paliktā cūka" parlamenta deputātu algu palielināšanas izskatā. Arī tad, ja mēs neesam populisti, kuri uzskata, ka tautas pārstāvji neko vairāk par vidējo algu nav pelnījuši, pat ja mēs apzināmies, ka atalgojuma palielināšana par 100 eiro mēnesī 100 tipāžiem "lielo bildi" principiāli neietekmē, tas tomēr ir apbrīnojums stulbums no komunikācijas viedokļa. Vai tiešām neviens no gudriniekiem varas koridoros neiedomājās, ka pareizāk būtu veikt nepieciešamās izmaiņas likumā un deputātu algas uz laiku "iesaldēt"?
Un kas noticis ar pedagogu atalgojuma reformu? Amatpersonas piepūstiem vaigiem un sev nervus dedzinot ņēmušās mēnešiem ilgi, pa ceļam nokaitinot visas iesaistītās puses, lai galu galā secinātu – nē, šo akmeni pacelt nevaram, atliekam. Un atkal laimīgs nav neviens.
Neņemos spriest par šādas politikas iemesliem – pārņemtība ar prezidentūru ES, jauno ģeopolitisko situāciju, iekšpolitiski kašķi vai vienkārši koordinācijas trūkums. Tomēr rezultāts ir, manuprāt, nepārprotams – nevis atsevišķas neveiksmīgas epizodes, bet satraukta tekalēšana kā dominējošs uzvedības modelis. Un trakums, ka nav iemesla aiz šī modeļa meklēt kādu oligarhu, Briseles vai Vašingtonas ierēdņu ēnas vai modeļa uzturētāju ļaunumu.
1