Par sievietēm un nabaga vīru
Poēma heksametrā
Piesaucu mūzas un malduguns alu es tagad jo ātri,
Palīdziet sešpēdu vārsmās man sāpi jo derdzīgo paust.
Gandēti nervi ir klusējot, ārprātā aiziešu drīz,
Nevaru ilgāk vairs likstas tik sērīgas glabāt es sevī.
Tāpēc nu klausieties problēmu manu un padomu dodiet jo veikli:
Sieviete sātans, ko vēlas jel viņa no nabaga vīra?
Dzīvoju reiz es ar meiču uz goda un rūpējos labi,
Devu tai naudu un sengadu vīnu ar pieclitru spaiņiem,
Sniedzu tai krelles no rubīna krāšņa un gredzenu zelta,
Mašīnu gādāju glaunu un māju uz koraļļu rifa.
"Atpisies," teica tā man, kad es prasīju, mīl vai tā mani.
Rūgtums nu ielija sirdī, un sapratu kļūdu es savu.
Mīlu par naudu tev nepirkt, jo dievišķa mīla tak ir!
Nodzēru mēnesi un pēc tam otru, bet atnāca prāts.
Amors man šāva ar bultu jo drīzi un meiteni deva.
Likās, ka īstā, jo mīlēju viņu bez prāta kā slims.
Mīlēja mani tak viņa, es procentus sešdesmit dodu.
Nedevu naudu tai, devu es dvēseli patieso savu.
Lasīju dzejas un skatījos "Greju" vai "Krēslu" es bieži.
Ņēmu zem rokas un skūpstīju kājas tai vakaros kāri.
Nedzēru alu, un krogiem es uzliku veto jo ātri.
Draugiem es teicu: "Ar Dievu! Man Mīla ir jauna, ak prieks!"
"Atpisies," teica tā man, kad es prasīju, grib vai tā mani.
Dvēsele melna nu kļuva, un noslēdzos sevī es aši.
Likās, ka virvei vai duncim nu rīkoties jāļauj ir ātri.
Nodzēru gadu un renstelē attapos zīžļājam īkšķi.
"Eureka!" teicu es brīdī, kad rētu bij dziedējis laiks.
Bērni ir jārada, tie taču auglis ir mīlas uz mūžu!
Apņēmu saimnieci gaļīgām krūtīm un dirsu kā celms.
Radījām sarkanu zīdaini veikli un divus pēc tam.
Likās, nu dzīve ir atkosta, skaidrs, ko sieviete grib.
"Atpisies!" brēca tā man, kad es gribēju vēl vienu dēlu.
Atstāja mani ar bērniem, bet pati tad Džamala rokās
Āfrikas pilsone veikli nu kļuva un melna kā moris.
Dzēru es gadus tad divus un vienreiz pat ielēcu upē.
Rakstīju sērīgas vārsmas, un kļuvu es negribot slavens.
Seju un sirdi man vagoja rētas, bet dzīvs biju vēl.
Uzradās meiča, kas saprata humoru manu tik melno.
Patika viņai mans prāts un pieredze lietās tik plašās.
Bijis kur ne, atkal Amors ar postīgu bultu man šāva.
Mīlēja vraks un tak mīlēja atkal, jo citu tas laikam nezin.
Bija tas pats, un uz sejas tam nebija maskas nevienas.
Mīlēja šķīsti viņš meiteni jauko, un atgriezās laime.
Likās, ka īstā nu ir, kaut vēl padsmit tik gadi ir tai.
"Atpisies!" teica tā brīdī, kad prasīju, mīlēs vai mūžīgi.
Bārdotu kungu ar muskuļiem lieliem tā apņēma labāk.
Sēžu nu smejos, jo kas tad vairs atlicis pasaulē man?
Smejos es ārprāta smieklus, bet padomu klausīšos gan.
Sakiet jūs zēni, vai likstas jums ar tādas ir jebšu nav?
Teiciet jel meitenes, ko tad jūs gribat, ja atraidīts kļūstu arvien?
Vainu es meklēju sevī, bet nerodu baisu neko.
"Mīlu par stipri?" es vaicāju sev, kad vairs nespēju elpot.
Vertera ciešanās meklēju balstu un atrodu brāli.
Sieviete sātans, ko vēlas jel viņa no nabaga vīra?
Žēlabas
Skumjā elēģija elēģiskajā distihā pēc Ovidija parauga
Ovidij, skumjais, kas mīlā un sērās ir rūdījies braši,
Palīdzi darbu man veikt, bēdas uz papīra likt.
Atbalstu neliedz, jo apbrīnots esi no manis arvien.
Stiprini dvēseli man, radīšu vārsmas kad šīs.
Dziedāšu dziesmu par kļūmīgu mīlu, kas gandēja sirdi
Zēnam, kas muļķīgāks par avi, kas zālājā blēj.
Postā es eju dēļ mīlas, kā postā reiz Adoniss gāja;
Sāpēs es paguris nu, sāpēs kā Mēdeja reiz.
Jūtu, ka nespēju klusēt, jo vadzis ir lūzis jau sen.
Klausieties žēlabas nu, klausieties, elle kā skan:
Erots, tas nelietis riebīgais, postīja sirdi man šķīsto,
Laupīta vārsmai ir pēda, laupīts ir veselais prāts.
Liekas, ka ēnas man virsū kāpj smagi, kad palieku viens,
Čokurā saraujas sirds, mirst manī pēdējais prieks.
Skumjas kā nešķīstais dēmons no istabas kaktiem lien ārā,
Palieku melns es un slims, netikums tikumu kauj.
Atbrīvo mani no svina tik drausmā, kas sēžas uz sirds,
Atnāc pie manis vēl reiz, nevairies atbildi dot.
Kāpēc tu jauci man prātu un rādījies laimīga tik,
Tevi, kad apskāvu es, virtuvē tavā pēc nakts?
Postīji prātu tu muļķajam zēnam, kas naivāks par zosi.
Saslimis galvā nu es, dvēseli velni nu māc.
Saullēkts kad pienāk, es nespēju elpot un gribas man mirt,
Naidīga saule tad man, riebīgs ir vasaras gaiss.
Sēdēt ar tevi uz betoniem siltiem es gribu vēlreiz,
Iedzert un laiskoties, līdz mūža gals pienācis būs.
Nezinu, mīli tu mani vai patīku es tev kā draugs,
Gandēsi sirdi tu man, raidīsi mani kad prom.
Gribi tu citu un meklē pie manis tik izklaidi lētu?
Negribu ticēt es tam, liecina kaut par to viss.
Nav man ne jausmas, ko domā tu klusuma brīžos tik biežos,
Nesaki, kas tev uz sirds, prasu, kaut izmisis es.
Nenodur mani ar vārdiem: "Šī mīla ir Platonisks akts,"
Neliec man neprātā grimt, piedzīvot, kā ir, kad mirst.
Nezinu, kur lai es liekos un mieru kā dvēselē gūt,
Prātu man zagusi tu, krūtīs man ieliets ir svins.
Laimei ir Nelaime māsa, to zinu es tagad tik skaudri,
Vienmēr ir jāmaksā par mirkļiem, kas priecīgi ir.
Priekam tak Skumjas ir rada, jo galvām tie auguši kopā,
Mūžīgi svaros viss likts, vienādi mērīts un svērts.
Neticu laimei vairs mūžīgai, neticu mūžīgai tumsai,
Zinu tik to, ka it viss jāpērk un jāpērk arvien.
Maldos es drūmajās domās, jo zudusi ierastā taka.
Saucu: "Kur esi tu Dievs? Kāpēc tā mocīties liec?"
Nespēju gulēt, un kāre pēc ēdiena zudusi man,
Klīstu kā mirušā rēgs parkos un alejās es.
Nolādu pasauli, mīlu un sirdi tik jūtīgo savu.
Raudu, jo saprotu to, dzīve bez tevis ir nakts –
Mūžīga janvāra nakts, kad ir aukstumā sastindzis gaiss.
Pārvērties esmu tak par mironi puvušu es,
Krūtīs guļ simttonnu svins un vēl piecdesmit tonnas uz galvas,
Smoku es tabakā zils, nezinu, dzīvot kā vairs.
Vienīgi tev būtu spējas no sātana mani vēl glābt,
Atraisīt ķēdes jo drīz, tikumu dvēselē likt.
Smejos es ārprātā vārdiem par šiem, jo tak zudusi esi.
Neliecies traucēta tu, nerūp tev kuģis, kas grimst.
Nolādu dzīvi es tādu, kas dvēselei sagādā rūpes.
Nolādu dzīvi es šo, ciešanas vienas tā ir.
Mīli tu citu, bet smagi tev runāt ar mani par to.
Krītiet jūs ellē tak rīt, atdodiet dzīvi tik man.
Priecīgu seju tu rādi un neliecies traucēta miegā.
Nozagta dzīve ir man, zināji, vainīgs ir kas?
Neesmu taisnīgs, tak apzinos muļķību savu it labi.
Grūtības sirdi man māc, murgā es dzīvoju sen.
Vainīgo atrodu tevi, jo negribi blakus man būt.
Negribi ārstēt tu man dvēseli sāpīgo tik.
Dievs vēl ir novērsis acis no manis, jo negants es bieži.
Elle man draud jo drīz, neesmu ellē, ja šeit.
Jābeidz nu veltīgi gausties un jādodas miegā jo ātri.
Nenotiks viss tā, kā es cerēju aizvakar vēl.
Jādodas miegā, kaut zinu, ka Hipnoss man nedāvās mieru.
Prātā man vienīgi tu, nezinu, likties kur vairs.
Hārona laivā man vieta ir brīvēta, to zinu skaidri.
Kerber, tu draudīgais suns, nerej gan tu mani vēl.
Aīdā modīšos drīzi un laidīšos ēnām es līdz.
Piedod, ja raudāsi tu, piedod, jo nespēju vairs.
Lux in tenebris lucet [1]
Poēma heksametrā
Sākšu kā Dante, jo tuvākais postīgā bēdā man viņš,
Vārsmas kas dievišķas radījis dvēseles drausmākās vētrās;
Spējis tas mūžībā sevi vēl glabāt un atbalstīt bēdās
Visus, kam zudusi spēja ir smagumu dvēselē ciest.
Mūžs vēl man nebij ne pusē, kad attapos tumsā es dziļā
Zaudēta taka bij taisnā, un zaudēts bij dvēselē miers.
Neveiksmes klupa man virsū kā Ījabam sātana darbi,
dzīve tik taisnā no rokām man šļuka, un laidos es bedrē,
dziļā un drūmā kā Tartars, kur neiespīd saulstars neviens.
Zaudēju mīļoto savu – to laupīja riebīgais Tanats.
Nodzēru mantu un uzkrāvu parādus kaklā sev drīzi.
Draugi man pazuda visi, un ģimene novērsās ātri.
Krūtis man pildīja smagums, un nospieda sirdi man skumjas.
Vienatne derdzās, bet pūlis man raisīja ārprāta šausmas.
Dēmoni nāca no istabas pakšiem un nedeva mieru,
laimīgai dzīvei kas vajadzīgs vairāk kā dienišķā maize.
Pieņēmu domu, ka pasaulē šajā es nespēšu iegūt
Laimi, nedz prieku, nedz iedvesmu – dievišķās dāvanas visas.
Kļuvu es vienaldzīgs, apspiedu domas es sevī jebkādas.
Pārstāju rakstīt un lasīt, tik blenzu es griestos kā līķis.
Zuda drīz jēga vairs dzīvot, jo zināju – laimes te nav.
Grasījos padarīt galu sev, ielecot krāčainā upē.
Akmeņus kabatās bāzu un devos uz upmalu drūmo.
Nonācis pilsētas malā, kur māja vēl pēdējā slejas,
Jutu, kāds min man uz pēdām un pakausī dvašo jo skaļi.
Gāju tik tālāk, jo baiļu man nebij' ne kripatas klāt.
Nāvē tak devos es, nebiedēs laupītājs mani neviens!
Kamiešos kāpa tad lietuvēns, elpu man aizrāva ciet.
Gāza pie zemes un matus plēst sparīgi sāka tas man.
Atstājies, sātan! Tak, atstājies dvēseli mirstošo mocīt!
Cietis es gana jau, atļauj man mierīgi padoties nāvei!
Kliedzu es izmisis, kliedzu es ārprātā, putekļus rīdams.
Grābu ar rokām es sūnas un bāzu tās mutē kā traks.
Grābu es zarus un trūdus un acis sev sprostoju ciet.
Gārdzu kā sivēns ar pārgrieztu rīkli un spārdījos stipri.
Lietuvēns kvieca ar drausmīgu balsi, kas ciešama nav:
"Skaties uz mani!" tas brēca un sagrāba mani aiz skausta.
"Skaties uz laimību savu!" tas brēca, un pagriezos es.
Nebij aiz muguras tēla neviena, kaut skatījos cieši,
Taka bij tukša un klusa, vien kovārnis tālienē brēca,
Skatījos brīdi uz ceļu, kas atpakaļ pilsētā veda,
Tukšums, viens tukšums tur priekšā man mēmi kā debesis vērtās.
Pārliku prātā, vai sapnis tas bijis jeb ārprāta murgi?
Pēkšņi uz iemītās takas es manīju kustību liegu.
Meitene skaista! Vai rādās man atkal? Ko vēroju es?
Nāk man tā tuvāk, un redzu, ka baidās tā ļoti no tumsas.
Vaigu tai asaras slaka, bet kleitai ir noplēsts viens sāns.
Nāk tā man tuvāk un satrūkstas ļoti, kad ierauga mani.
Prasu: "Vai līdzēt es varu un kliedēt tās bēdas jel kā?"
Izplūst tā raudās un satver ar rokām tik vājām sev seju.
Saka tā: nāvi ir meklēt tak gājusi, upē sev atpūtu rast.
Nevarot laimi tā notvert aiz astes, kaut centusies ļoti.
Laupījis dievs ir tai sirdsmieru, nomirt ir licis tās dēlam.
Metusies mežā tad meklēt, kur daudzstraumju upe šeit plūst.
Brīdī, kad pilsētas malā tā nākusi, jutusi, klātu viens stāj.
Lietuvēns brucis tai virsū un saplēsis pēdējo kleitu.
Spiedis pie zemes un licis tai melnzemi riekšavām rīt.
Zarus un sūnas tai sabāzis acīs un sagrābis sprandu.
Teicis, lai dodas uz priekšu, tur atradīs laimību savu.
Mudina sātans uz upi to veiklāk, tā licies ir viņai.
Skrējusi tālāk tik, kovārnim draudīgi brēcot virs galvas.
Stāvot nu mulsusi šeitu un brīnoties sastapt vēl kādu.
Savāda sajūta māca man sirdi, tik sapratu es:
jāglābj ir meitene upei no nagiem un mierināt jāsteidz.
Līdzīga man tā tik ļoti, vai iespējams vispār ir tas?
Vai var būt tā, ka šis kovārnis vedis mūs kopā ar domu:
Skumjas lai dalām uz divi un laimību rodam viens otrā?
Gāju tai klātu un apliku roku ap pleciem jo maigi;
Sarāvās tā, jo tak svešinieks biju, kaut nodomi labi;
Lūdza tā, sāpes lai nedaru lielas, bet nāvēju aši,
Aiztaupot krāčainai upei tik riebīgo slepkavas darbu,
Glabāju mežmalā klusā lai līķi un velti lai netrīcu:
Nemeklēs viņu, jo cilvēkiem nerūp tās liktenis sūrais.
Pagāju malā un sēdos uz celma, kas takmalā bija,
Liku es kabatā rokas un akmeņus steidzu vilkt ārā,
Metu tos viņai pie kājām un klāstīju visu no gala:
Nonācis kā es šai dūksnājā drūmā, kas pilsētu melno
Atšķir no upes un kalpo par mājokli nešķīstiem mošķiem.
Teicu, ka klupusi virsū man līdzīga liga kā viņai,
Teicu, ka lietuvēns sprandu man taisījās apgriezt, lai redzu:
laimību savu, kas pakauša pusē ir slēpusies veikli.
Klāstīju dzīvi es sērīgo savu un teicu, ka redzu
viņā es nelaimes savas un zāles pret nelaimēm reizē.
Līdzīgi esam mēs dvēselē, teicu un piebildu vēl:
Lietuvēns vedis ir kopā tā nešķīsto nedarbu bērnus,
Licis tas melnajiem prātiem un krūtīm, kas pilnas ar svinu,
Vienoties veselā vienā un nelaimē ieraudzīt laimi –
melnu un puvušu laimi, kas pārņem tik cilvēkus tos,
Bēdās kam līdzīgās iespēja dalīties dota un rast
ceļu no pasaules projām, gan nevis tik saltajā nāvē,
bet cilvēkā otrā, kur pasaule labāka slēpjas par nāvi.
Pabeidzis runāt, es redzēju – kovārnis nolaižas blakus;
Noķērcas nelabā balsī un vēršas par mošķi tik baisu,
Piecdesmit spalvainas rokas tam izaug no muguras krakšķot,
Ieliektais knābis tad pārvēršas vieplī, kas drausmāks par velnu,
Izvemj tas smirdošus puvekļus, kārpās pa zemi kā traks.
Sadalās pēkšņi tas ķermeņos divos kā amēba gudrā.
Vēršas šie ķermeņi mākoņos melnos un uzlido gaisā,
pazūd, kur debesu dzīlēs tik tālās, kas ausmā jau viz.
Meitenei ģībonis uzklūp, un taisās tā sabrukt uz zemes,
Pieskrienu klātu un notveru rokās es ķermeni smalko.
Dzirdu, kā nočukst tā pēdējos vārdus pirms spirdzīga miega:
Tumsā spīd gaisma, ir jāsteidzas aprūpēt dēmoni savi...
Par naudu un laimi
Poēma heksametrā
Vīram ikkatram reiz pienāk tas brīdis, kad prātā dzimst šaubas,
vērtīgs kas dzīvē ir šajā un sviežams kas mēslainē reiz.
Atminas uzskatus savus tik greizos un muļķības senas;
nožēlo darbus un jaunības neprātā paveiktās kļūmes.
Prāto: vai laimīgs es būšu, kad acis man tumsa reiz segs?
Notvert kā laimi aiz astes, un slēpjas kur viltīgais prieks?
Nācis man brīdis šis, veltīgi klusēt un atziņu slēpt,
tādēļ nu uzklausiet vīru, kas postā un laimē ir bijis,
tagad pa zemi nu klaiņā un domā, ka gudrāks tas tapis.
Pazemes valdniekam Plūtam man jālūdz ir atļauja šoreiz
Dziedāt par lietu, kas pasaules ķēniņš jau izsenis ir.
Maldīgi domāt, ka brīvība izvēlēs cilvēkam dota,
verdzība atcelta, cilvēkam nedraud vairs papēdis dzelzs.
Nauda, tak nauda mūs viltīgā sprostā ir slēgusi cieši;
plīvuru likusi prātam un tēraudā kalusi rokas.
Nauda mūs rausta aiz auklām kā nedzīvas priežkoka lelles;
ielaiž mums vēnās tik postīgu vielu, ka paliekam mēs
dulni kā sprogainie jēri, kas zizli par saimnieku skata.
Jaunāks kad biju, es domāju – čaukstošā nauda ir visa
īstākā pasaules jēga un pamats tak dzīvībai katrai.
Tirgojot spirtus un smēķus, es manījos augstāk un augstāk;
rausu es banknotes kaudzēs un gaidīju, laime kad nāks.
Neguvu prieku par veikto, bet naktīs vēl čukstēju sev:
Maz! Ir par maz man vēl naudas, lai laimi es mūžīgu pirktu!
Dārga tak laime, jo zināms, ka nabagiem allaž tās trūkst.
Rausu es atspēries: rausu, līdz likās – nu gana jau naudas.
Kur tad tā laime ir? Kur tad ir noslēpies mierpilnais prieks?
Saucu es, slacīdams kašmira segas ar asarām sāļām.
Nomira tēvs mans ar kaiti, ko nespēja dziedēt pat zelts.
Meitenes saltās tik kāroja maku, ne dvēseli manu.
Apnika uzdzīve, riebumu iedvesa šmorētā pīle.
Rītā reiz agrā, kad vientuļš es devos uz parku,
sapratu – naudā ir ļaunums, tā slimība pasaules ir.
Jāspēj tik vērtībām cietām ir parādīt draudīgu dūri;
dzīvot, kā sentēvi prata, un neļauties vājībām saldām.
Nebiju tukšvārdis; neesmu radis es pļāpāt bez darbiem.
Zinām mēs katrs tak tādus, kas naudu sauc negantos vārdos,
stāsta, kā mucā tie dzīvotu labāk un aizmirstu pasauli,
nauda kur postu tik kaisa un labumu nedod nekādu.
Pazodēm recekļiem līdzīgām dūres tie gaisā tad ceļ;
Filmas tik gudras tie vēro un dibenus sutina pēļos.
"Derdzīgā nauda!" tie purpē pie sevis, kad austeres rij.
Naudu šie zākā, bet nesteidzas renstelē dzīvot bez tās.
Nebiju divkosis tāds un jau drīzi es ķēros pie lietas.
Atdevu naudu es sirgstošiem ļaudīm, kas priecājās ļoti.
Māju un mašīnu atdevu atraitnei, karš kurai laupījis vīru.
Pēdējo grasi es iesviedu strautā un vēroju, nogrimst kā tas.
Nolēmu rakstīt es dzejas un pārtikt no labvēļu veltēm.
Baudīt vēl dabu un apdzīvot pilsētas grausteli kādu.
Rietumu vērtībām parādīt dūri un izstudēt Marksu,
Kiniķos iemest vēl aci un askēzi praktizēt braši.
Bēdu nu klausieties: vīlos es uzskatos savos jau drīzi;
nogāju renstelē, nepratu dzīvot bez viltīgā zelta;
Beidzās man iedvesma, romantisks nešķita askēsis vairs;
Patiltē dabūju kleknēt un pārtikt no ābolu mizām;
zaudēju draugus, un meitenes novērsa skatu no manis;
dzejas es nespēju rakstīt, jo vēderā burkšķēja ļoti;
pieteicis naudai es karu, tak drīzi jau zaudēju dūšu;
Laime, kur esi? Tak atteicos naudai es vergot tik akli!
Dod savu asti, lai satvert to varu un laimīgs reiz būt!
Piedzēries saucu es grāvmalā, guļot kā pēdējais plencis.
Sakāvi smagu es jutu, bet sapratu vienīgi to:
noziedzies esmu pret Plūtu, jo muļķīgā lepnībā es
domāju – naudā nav laimes, tik dzejās un mākslās tā ir.
Piesmiets un vīlies es iestājos darbā par strādnieku prastu.
pelnīju vidēju algu un grasījos saplūst ar pūli.
Domāju: velti es spītēju pasaules kārtībai šai?
Velti es atsakos laimes, kas slēpusies rutīnā drošā?
Paredzams viss, kad ir viegli un jaunumi nekrīt uz galvas.
Rūpēties tikai par alu pēc darba un ērtāko beņķi;
Gulēt iet agri un brīvdienas pavadīt drošajos pēļos;
Atmest ar roku vēl grāmatām, prātā kas muļķības sēj;
Nesatikt ļaudis, kas vedina sistēmu bojāt un graut.
Neziņā nodzīvot mierpilnu dzīvi un klusiņām nomirt,
Saldāk kā neziņas miegā vien kapeņu dzīlēs ir krākt.
Nedēļas divas es pūlējos peldēt pa pelēko straumi
Pārstāju vicināt rokas un spēkoties plūsmai tik stiprai,
Gūlos uz muguras, teicu: nu, nes mani, straume, kur jānes!
Negribu stāties pret tevi, jo stiprāka esi arvien!
Laikam tak straumei kāds zobs bij' uz mani, jo attapos es,
grimstam uz gultni vēl straujāk kā brangākais betona bluķis.
Dzirdēju kādu tad sakām: tev prāts jau ir krietni vien bojāts.
Grāmatas vainīgas, pieredze iegūtā ilgajā cīņā.
Nespēsi neziņā dzīvot! To laimi tev nedos neviens!
Zīmogs ir uzspiests tev virsū, jo pasaulei nederi vairs!
Domāju: kurš nu te runā un gudrības dzelmē man stāsta?
Parādi ģīmi tak' savu, lai redzu, kas zivīm ir brālis!
Prātodams dzelmē, es jutu, ka virpulis nogrābj man kājas,
Sagrieza mani tas veikli un trieca pret smilšaino gultni,
Manīju – paveras zeme un ieveļos plaisā es dziļā,
Kritu es stundu vai divas, bet dzīvs biju, slavēts lai Dievs!
Iekritu milzīgā pilī, kur zeltā bij' izklāts it viss.
Spriedu: "Pie joda, kur nokļuvis esmu? Vai redzu es sapni?"
"Stulbeni!" pēkšņi kāds iebrēcās dārdošā balsī tik baisā,
"Galva sāp, muļķi, no tevis! Tak' mierā reiz liecies tu, ākst!"
Samulsu, vārdus tik bargus es dzirdot, un iepletu acis.
"Nelūri, bolaci, it kā vēl atskārtis nebūtu vietu,
gāzies kur esi no virszemes mirstīgo ļautiņu pulkiem!"
Klupa ar joni man virsū tā šausmīgā aizkapa balss.
"Vai tas var būt, ka es iekritis pazemes valstībā esmu?"
šļupstēdams taujāju bārdā, jo aizdomas bija jau man.
"Neesi muļķis, kā rādās, kaut virszemē izliecies tāds,
Runāt ar vareno Plūtu tev, zemes tārp, laimējies ir!
Saki: ko necieni naudu un dīžājies oglēs kā kāpis?
Vai tad tu nezini, pasaulē tavā tik naudai ir spēks.
Velti tu pūlējies aizbēgt no sudraba, zelta un vara,
Vienmēr virs galvas tas karāsies, tāda tā dzīvīte ir."
Noliecis galvu, es apsvēru vārdus, ko dievam nu teikt.
Neklātos bārties tam pretī, jo taisnība viņam, šķiet, ir.
Izriezu krūtis un pēdīgi teicu es dižajam Plūtam:
"Gādā tad padomu, dzīvot kā pasaulē šajā lai spēju?
Redzi – tak sakāvis mani tu esi, bet atpakaļ straumē
Nelaid tu mani, kaut nolēmis padoties biju jau es."
Pateicis vārdus šos skarbos, es taisījos atbildi klausīt;
Plūtam tak jāzina labāk, kā pasaulē laimīgam būt.
"Muļķi! Ko gribi, lai saku es tev, kad tu iztaujā naudu?
Vienīgā iespēja rakstīt par nelaimēm savām tev ir!
Raksti tak stāstus un dzejoļus sērus, kur piemini naudu,
pieredzi savu tad stāsti un apraksti mani it bieži!
Mecenāts būšu es tev, jo šeit labumu redzu pats sev:
Pasaule uzzinās beidzot, ka spēkoties veltīgi Plūtam!
Nauda, tak nauda šo pasauli valda, un savādāk nebūs,
kādā lai kaktā jūs dzīvotu, kādiem lai principiem ļautos!
Kļūsti par virszemes balsi tu manu un apskaidro visus,
Naudai kas piesaka veltīgo karu un bezjēgā cieš!
Ķeries pie svētīgā darba un nevaidi, razbainiek, vairs!
Likteni teicis es tavu, un liktenī laime būs tava!"
Sagriezās vērpetēs telpa, un sagrāba virpulis mani;
Lidoju stundu, līdz attapos guļam es istabā savā.
Mainījies nebij' ne druskas kopš brīža, kad prātā man
šaubas par pasaules vērtībām patiesām dvēselē radās.
Tik vien kā vēlme tik kaislīga urdīja spirgušo prātu:
Pierakstīt sapni, ko redzēju, pierakstīt visu no gala.
"Sapnis tik briesmīgs bij' uzkritis virsū kā rēgs"
čukstēju klusu un sēdos pie papīra lapas jo baltas.
Pierakstīt sapņus ir labi, jo atziņu iespējams gūt
vērtīgu kādu, kas palīdzēs noķert reiz laimi aiz astes.
Par Bakalaura darbu
Poēma heksametrā
Piesaucu mācītus vīrus, kas zinībās rūdīti braši.
Homēru aklo un Sokratu iztaujāt vēlos bez steigas.
Derdzīga liksta man atkal ir sēdusies kuprī jo cieši.
Nelaiž tas velns mani vaļā, kaut laužamies mēnesi jau.
Nešķīstais sātan, kam radies uz zemes, tu, briesmekli tāds?
Postījis prātus tu spēcīgiem vīriem un salauzis garu.
Brīvību laupījis jauniešiem, ziedošā maijā jo skaistā.
Bakalaur, riebīgais slepkavniek, radījis tevi ir kas?
Laužamies apaļu mēnesi tuvcīņā grūtā jau mēs.
Netieku sprandu tev apgriezt, kaut zvēru es! Trūksies tu vēl!
Kam tu man apbūri prātu ar meliem, ka laika vēl daudz?
Nenāci klātu, kaut apņēmies septembrī biju jau cīņai.
Izaudzis lielāks par Kiklopu drausmo, tu viltīgi tagad
piespiedi mēroties spēkiem tik šausmīgā cīņā ar tevi.
Asinis deniņus mērcē, jo sviedru vairs manī pat nav.
Desmiti četri tev galvu, un draudīgi ragi ikkatrai.
Dur tu man sānos ar kaitētu dzelzi un uztrītu dunci.
Palīgos redzu tev dedlains tik postīgais nācis ir vēl.
Kristu kaut Tartarā drūmajā velni jūs naidīgie man!
Saņemu spēkus un sēžos pie galda, kaut vemt man jau gribas.
Hēraklam grūtāk nav bijis, kad veica tas divpadsmit darbus,
Sīsifu saprotu tagad, un Prometejs brālis man īsts.
Nevedas cīņa, kaut plēsies vai pušu un piedurknē kod.
Kam man bij jādodas studenta gaitās, ja mokas tik lielas?
Fausts taču teica, ka zinības apguvis daudzas, bet tagad –
glupāks tik kļuvis ir tas, kaut jau sirmums tam matos ir klāt.
Mūziku gribas tak', dejas un alu, kas ambrozijsalds.
Draugi sauc ārā, un meitenes vilina nedarbos skriet.
"Nevaru," jāsaka man, jo tak cīņa vēl jāuzvar ir.
Bakalaur, ļaunāks kā Kerbers tu! Ļaunāks kā Tersīts tik nīstais!
Jāsaņem spēki un jāiemet acs, ko par grūtībām stoiķi saka.
Varbūt vēl Cicerons līdzēt tik briesmīgā cīņā spēs man.
Bakalaur, briesmoni, pieveikšu tevi, es apsolu drīz,
Iesiešu ādās un dedlainu galēšu pēdējā brīdī,
Spiedogu zelta es likšu tev virsū un slodzīšu skolā,
Diplomu saņemšu – zīmi, kas uzvaru manu vēl cels.
Tagad gan atvilkšu elpu vēl stundiņu divas varbūt,
Un tad jau cīņā mēs tiksimies, Bakalaur, derdzīgais, tu!
[1] Gaisma spīd tumsā (lat. val.).
2