Noslēgusies podkāstu sērija "Jauni un aktīvi", tās pēdējā raidījumā vadītāji Rita Ruduša un Ilmārs Šlāpins atskatās uz paveikto, uzzināto un saprasto par to, kā mainīt pasauli.
Rita Ruduša. Sveicināti! Studijā Rita Ruduša un Ilmārs Šlāpins.
Ilmārs Šlāpins. Šoreiz neesam uzaicinājuši nevienu viesi, jo nolēmām pārrunāt, ko esam sapratuši šajos 14 raidījumos, kuru laikā pie mums viesojušies 14 jauni un aktīvi cilvēki. Ko jaunu, tavuprāt, mēs uzzinājām?
Rita Ruduša. Es nevarētu teikt, ka būtu guvusi daudz jauna tieši informācijas ziņā, bet guvu iedvesmu. Man ir drusku gaišāks skats uz dzīvi.
Ilmārs Šlāpins. Es domāju arī par sevi – par to, kāpēc reizēm esmu neaktīvs, bet reizēm – aktīvs. Kas ir tie pamudinājumi, kas liek pēkšņi piecelties no dīvāna un sākt kaut ko darīt? Savulaik vienā intervijā teicu par Eiropraidu pirms trim gadiem, kad uz jautājumu, kāpēc došos praidā un aicinu to darīt citus, atbildēju, ka īstenībā neesmu nekāds ielu cilvēks un pēdējo reizi publiskā mītiņā biju "Baltijas ceļā", tāpēc šī būs otrā reize. Tā tiešām gandrīz ir – man grūti iedomāties sevi stāvam katru nedēļu pie Saeimas ar plakātu, taču pēc Eiropraida esmu stāvējis gan mītiņā pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, gan olšūnu mītiņā…
Rita Ruduša. Inficējies?
Ilmārs Šlāpins. Jā, mazais pirkstiņš ir paņemts. Tomēr domāju, ka ir svarīgi, lai tas nekļūst par sportu.
Rita Ruduša. Atceros, ka pirmajā raidījumā, ko ierakstījām, runājām par dažādām aktīvisma formām. Plaši pieņemts, ka aktīvists ir tāds, kurš iet un stāv ar tiem plakātiem, taču patiesībā aktīvisma izpausmes ir ļoti dažādas. Arī tad, ja piespraud pie žaketes atloka zīmīti, kas simbolizē cīņu ar vēzi, tu nodarbojies ar pilsonisku aktivitāti. Varbūt ar šīm 14 podkāsta sērijām mēs paplašinājām izpratni par to, ko nozīmē būt aktīvam un aktīvistam. Man ir diezgan plaša personiskā aktīvisma vēsture un arī dažādi amati pilsoniskajās organizācijās. Protams, ka reizēm gribas nolaist rokas, jo vairs nav spēka – saņemu ļoti daudz kritikas, feisbukā notiek troļļošana un tamlīdzīgi. Tādos brīžos jautāju sev, kāpēc to daru. Taču, kad ir iedots mazais pirkstiņš, apstāties ir diezgan grūti.
Ilmārs Šlāpins. Jā, lentītes vai nozīmītes piespraušana pie krūtīm arī prasa zināmu drosmi. Uz tevi sāk skatīties, nāk klāt, jautā, kas tas tāds ir. Tev jābūt gatavam atbildēt un pastāvēt par sevi un lietu. Vēl viens aktīvisma formāts, kas neprasa neko daudz, ir publisko vēstuļu parakstīšana. Kā redzējām gadījumā ar Lidiju Lasmani-Doroņinu un anti-migrācijas vēstuli, reizēm tā pat nav jāparaksta – to izdara tavā vietā. Taču tas arī ir tāds bīstams aktīvisma veids – tiklīdz esi kaut ko parakstījis, tevi pēc tā var atcerēties. Ilgāku laiku tas velkamistu saraksts figurēja kā tāds izsūtāmo saraksts. Toreiz vēstuli parakstīja kādi 90 cilvēki, aicinot neizturēties pret bēgļu tēmu ar bailēm, bet saskatīt tajā iespējas. Oponenti to atceras joprojām.
Rita Ruduša. Tādā veidā mēs pārvaram savas kolektīvās bailes – kad parakstām vēstuli, izejam ārā ar nozīmīti vai plakātu, izstaigājam loku no Vērmanes dārza un atpakaļ praidā. Iepriekšējai sistēmai, par kuru mēs reizēm aizmirstam, ka šeit tāda bijusi, kalpoja tieši bailes – nedrīkst izlīst un izrādīties, vajag būt tādam pašam kā visi pārējie. Manuprāt, ar katru nozīmīti mēs tās bailes sevī kolektīvi, kā sabiedrība, mazinām, taču acīmredzot tās vēl ir stipri klātesošas, jo to cilvēku procents, kuri kaut kādā veidā piedalās pilsoniskajā sabiedrībā, joprojām ir viencipara skaitlis. Salīdzinot – kaimiņos uz ziemeļiem tas ir divciparu skaitlis.
Ilmārs Šlāpins. Atcerējos vēl vienu pasākumu, kurā piedalījos, – tas bija dzīvnieku tiesību aizsardzības gājiens decembra sākumā no Melngalvju nama līdz prezidenta pilij. Tas bija interesants skats – pirmais decembra slapjdraņķis, auksts, slapjš, nemīlīgs. Cilvēki sanākuši ļoti dažādi – ne tikai "Dzīvnieku brīvība", kas organizēja šo pasākumu, bet arī citi, ar suņiem, mājas seskiem. Viņi sastājās un mēģināja saprast, ko tagad darīt un kam rādīt savus plakātus. Tad vienā brīdī "Dzīvnieku brīvības" aktīvisti sāka uzjundīt pūli – cilvēki skrēja no vienas kolonnas puses uz otru, aurodami, izkliegdami saukļus… Tas bija vesels psihotreniņš pirms gājiena, un gājiens izvērtās diezgan jautrs. Domāju, ka cilvēki tādējādi guva pārliecību, ka viņi nav vieni savos uzskatos un vēlmē kaut ko ietekmēt, ka viņiem ir atbalstītāji. Turklāt šādi var atrast arī domubiedrus.
Rita Ruduša. Runājot par šo pozitīvo lādiņu – es arī esmu stāvējusi piketā pie Saeimas pret savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā. Tur bija bungas un ļoti uzlādējoša enerģija. Nākot uz pēdējo podkāstu, es domāju: kas vieno visus viesus, ar kuriem mēs esam runājuši? Manuprāt, viena izteikta īpašība ir labvēlība un pozitīvs skatījums uz dzīvi un lietām, nevis – "viss ir slikti!".
Ilmārs Šlāpins. Ir protestētāji un mītiņotāji, kam "viss ir slikti" un kas protestē pret visu. Mēs atlasījām pozitīvākos!
Rita Ruduša. (Smejas.) Jā, dusmīgu cilvēku mums nebija! Tie ir cilvēki, kuri patiešām grib dzīvi darīt labāku, un viņi paši iemieso to labāko, kas ir cilvēkos.
Ilmārs Šlāpins. Mēģinot dzīvi darīt labāku, cilvēks pats kļūst labāks.
Rita Ruduša. Nezinu – mēs esam kļuvuši labāki? (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins. Runājot par tiem dusmīgajiem – nereti tiek izteikts arguments, ka uz diskusiju jāaicina abu pušu pārstāvji. Tātad – ja mēs aicinām pozitīvos, mums jāaicina arī negatīvie un dusmīgie. Lai cik absurdi tas izklausītos, bet man liekas, ka tas būtu labs arguments, runājot par to, kāpēc neaicināt visu pušu pārstāvjus. Kāpēc aicināt dusmīgos un agresīvos? Tikai tāpēc, ka viņiem ir citādāks skatījums uz dzīvi, ne tik pozitīvs?
Rita Ruduša. Jā, šajā gadījumā žurnālisti bieži grēko. Tas ir tāds pārprasts līdzsvars – aicināt uz vienu diskusiju cilvēkus, kas runā par klimata pārmaiņām, un blakus nosēdināt klimata pārmaiņu agresīvu noliedzēju. Vai uz diskusiju par viendzimuma laulībām aicināt cilvēku, kas nodarbojas ar naida runas kurināšanu un vardarbības propagandu. Pastāv robeža, kas nodala leģitīmu viedokļu dažādību, kuru cilvēki pārvar strīda vai diskusijas laikā, un sadursmi sadursmes pēc, kam ir diezgan maza pievienotā vērtība un ar kuru mēs diskusiju kultūrai neko nedodam.
Ilmārs Šlāpins. Decembrī mēs rīkojām publisku diskusiju, kurā spriedām par to, kā mainījusies attieksme pret vārdu "bēglis" un vai mēs esam kļuvuši atvērtāki. Panelī saaicinājām cilvēkus, kas, mūsuprāt, varētu par šo tēmu runāt, – speciālistus un māksliniekus. Uz diskusiju atnāca arī tā saucamās pretējās puses pārstāvji, kas bija sapratuši, ka, lūk, šajā pusē ir velkamisti, bet viņi ir bēgļu pretinieki. Viņi centās diskusiju padarīt par pretējo viedokļu sadursmi, izraisot haosu un klaigāšanu. Tajā brīdī es sapratu vēl vienu interesantu tēzi. Bieži tiek lietots arguments par pārprasto politkorektumu, kas tikai nodara ļaunu un kuru nevar laist tālāk. Lūk, tas arī ir pārprasts politkorektums – aicināt uz diskusiju cilvēkus, kas neprot diskutēt.
Rita Ruduša. Nu jā – diskusijai jābūt cieņpilnai. Kā mēs vienā no raidījumiem runājām ar Leldi Prūsi, festivāla "Lampa" producenti, - var būt dažādi viedokļi, bet cilvēkiem, kas sēž panelī, vienam pret otru jāizturas ar cieņu. Pretējā gadījumā tā nav diskusija, un tie, kas klausās, neko negūst.
Ilmārs Šlāpins. Dažkārt no tā var uztaisīt šovu, kā to dara Krievijas televīzija, aicinot diskusijās piedalīties Žirinovski, jo zina, ka viņš vienmēr piesaistīs publiku. Bet tas jau ir cits žanrs.
Rita Ruduša. Jā, tā jau ir izklaide, nevis diskusija kā demokrātiska procesa sastāvdaļa. Varbūt mēs varam parunāt par to, kas mums traucē būt aktīvākiem. Mēs runājām ar ļoti aktīviem cilvēkiem, kuri katrs savā jomā ar dažādām metodēm cenšas panākt pārmaiņas, taču tā joprojām ir ļoti maza daļa sabiedrības. Kas mums traucē?
Ilmārs Šlāpins. Es atceros, kas man traucēja. Protams, bailes no publiskuma, kas raksturīgas katram introvertam latvietim. Negribas iet un pakļaut sevi kaut kādai apskatīšanai un aprunāšanai, tam ir jāpārkāpj pāri. Tāpat ir bailes izrādīt iniciatīvu.
Rita Ruduša. Tas tomēr ir tāds padomisks lielums.
Ilmārs Šlāpins. Tikpat labi var teikt, ka padomisks ir komjaunatnes dedzīgums.
Rita Ruduša. (Smejas.) Tā jau tāda viltus dedzība!
Ilmārs Šlāpins. Ne gluži. Ir cilvēki, kas ir tendēti uz to, un viņiem tas patīk, un ir cilvēki, kam nepatīk. Skaidrs: katram ir neliels pienākums pret sabiedrību būt vairāk vai mazāk aktīvistam, tāpēc arī tiem introvertajiem, kautrīgajiem un noslēgtajiem ir jāiemācās, kā to darīt. Paldies dievam, mūsdienu tehnoloģijas ļauj būt diezgan aktīvam un dedzīgam, arī neizkāpjot no mobilā telefona vai datora un darot to internetā.
Rita Ruduša. Mūsu mājas sētnieks, diemžēl jau nelaiķis, par spīti savai nelielajai sētnieka algai, vienmēr caur īsziņām ziedoja suņu patversmēm. Tā arī ir pilsoniskā aktivitāte.
Ilmārs Šlāpins. Ziedošana ir ikvienam pieejama pilsoniskās iesaistīšanās forma. Kā liecina pieredze, vislabprātāk cilvēki ziedo tieši suņu patversmēm un slimiem bērniem. Tās ir jomas, par kurām ir vismazāk bažu, ka nauda varētu tikt iztērēta ne tur.
Rita Ruduša. Tas arī neprasa tik lielu drosmi un nenostāda cilvēku uzmanības centrā – to var darīt klusi, individuāli un anonīmi.
Ilmārs Šlāpins. Vēl viens šķērslis, ar ko saskaras cilvēks, kas domā, vai darīt kaut ko, ir bažas par rezultātu – vai tam, ka es iešu tur un stāvēšu ar plakātu, būs kāds rezultāts? Te ir svarīga, pirmkārt, pieredzes apmaiņa – redzēt, ka citiem ir izdevies kaut ko panākt. Ikviena pilsoniskās iniciatīvas uzvara ir mūsu kopīgā uzvara, jo palīdz apzināties to, ka mēs varam – varam kaut ko mainīt, ietekmēt politiķu lēmumus, ietekmēt likumus.
Rita Ruduša. Mēs varam ietekmēt arī domāšanu! Varbūt tas ir grūtāk izmērāms, jo panāktas maiņas likumdošanā tomēr ir kaut kas ļoti konkrēts. Reizēm pārmaiņas nav tik viegli kvantificējamas un uzrādāmas ar cipariem. Bet, ja atskatāmies atpakaļ kaut vai uz to pašu Eiropraidu un salīdzinām, kādi bija praidi pirms 10 gadiem, tas ir zināms pagrieziena punkts. "Dzīvnieku brīvības" rosīšanās noteikti ir pievērsusi uzmanību dzīvnieku labturībai. Viens no neizmirstamiem notikumiem pagājušajā gadā manā dzīvē arī ir saistīts tieši ar aktīvismu – kopā ar mūsu podkāsta viešņu Lolitu Tomsoni un citiem domubiedriem mēs jau trešo gadu pie Brīvības pieminekļa rīkojām piemiņas pasākumu Rumbulā nošautajiem ebrejiem. Šogad ļoti aukstā vakarā bez žurnālistu klātbūtnes nolikt svecīti bija atnācis arī valsts prezidents. Pilnīgi nepazīstami cilvēki pieteicās par brīvprātīgajiem un nāca, un dedzināja svecītes arvien no jauna, lai tās nenodziest. Tātad kaut kas ir mainījies. Ar konsekventu darbu tomēr ir iespējams kaut ko panākt.
Ilmārs Šlāpins. Runājot par sabiedrības domas ietekmēšanu, bieži vien ar mītiņu, saukli vai uzrunu vien nepietiek, un tāpēc liela nozīme ir medijiem. Ikvienam aktīvistam vai iniciatoram ir svarīgi nokļūt mediju uzmanības lokā, lai tie rādītu, runātu un rakstītu par to, ko viņš dara. Tā arī ir zināma māksla – nokļūt medijos. Gluži tāpat kā mediju pratība un kritiskā domāšana ir jaunās prasmes, kas jāapgūst skolā, arī māksla veidot savu publicitāti būtu jāmāca jau skolā. Galu galā bērni jau nodarbojas ar videoblogošanu un tamlīdzīgi, veidojot savu publicitāti. Nepieciešama pieredzes apmaiņa par to, kā savu iniciatīvu padarīt pievilcīgu, protesta akciju – interesantu. Kā panākt, lai tā nav tikai krāšņa akcija, bet arī aiziet tā ziņa.
Rita Ruduša. Tas ir divpusējs process – jā, protams, aktīvistiem ir jāpadomā, kā iepakot savu ziņu, taču arī žurnālistu blociņā pilsoniskajai aktivitātei jābūt kā vienai no tēmām, kurai pastāvīgi sekot līdzi arī bez konkrētām akcijām. Ja mēs strādājam visi pie šīs demokrātijas attīstības, par to ir jārunā, īpaši negaidot ziņas. Es atceros, ka Egils Grasmanis no "Gribu palīdzēt bēgļiem" teica, ka mēs ar tevi esam tie, kas to pasauli maina. Mēs abi nedaudz pasmaidījām, bet būtībā viņam ir taisnība – ja žurnālisti nogādā vēsti plašākai sabiedrībai, tas arī ir darbs, kam ir jēga.
Ilmārs Šlāpins. Es jau vienā podkāstā ieminējos par to gadījumu, kad viens amerikāņu profesors mācīja aktīvismu Latvijas māksliniekiem. Viņi veidoja paraugakcijas, mācoties, ko darīt, lai pievērstu sev uzmanību un lai tas būtu interesanti. Tāpat Rīgā viesojās aktīvistu pāris, kas jau no jaunības dienām pieķēdējas pie kokiem, sliedēm un tamlīdzīgi. Viņiem bija vesels uzvedums, kura laikā viņi izskaidroja tos paņēmienus, ko izmantojuši savā dzīvē, un to, kā tie mainās – viens pārstāj darboties, nāk vietā kaut kas jauns. Tāpat arī plakātu un saukļu darbnīcas ir sava veida pieredzes apmaiņa un jaunu formu izdomāšanas iespēja.
Rita Ruduša. Jā, jaunas formas ir svarīgas tieši vizuālajā laikmetā, kurā dzīvojam šobrīd. Nevar tikai stāvēt ar plakātu – protams, tas joprojām ir viens no formātiem, kādos aktīvisti darbojas, bet tagad ir nepieciešams kaut kas vairāk, kaut kādas darbības. Var mācīties no aktīvistiem, kuri strādā daudz nebrīvākās valstīs kā Latvija. Man pagājušajā gadā nācās tikties ar LGBT aktīvistiem no Krievijas, kur viņi ir viena no visvairāk vajātajām pilsoniski aktīvajām grupām valstī. Tas, ko viņi izdomā, ir neticami – teiksim, akcija "LGBT specnaz", kad viņi soļoja ar varavīksnes krāsas putekļu slotiņām pa Pēterburgas ielām. Protams, beigās viņus arestēja, kā tas parasti notiek Krievijā, bet tas ir izteiksmīgi un atmiņā paliekoši, turklāt tajā brīdī tās varavīksnes slotiņas jau ir nofilmētas un izklīdušas pa sociālajiem tīkliem, sasniedzot cilvēkus, kas varbūt par to nebūtu pat aizdomājušies.
Ilmārs Šlāpins. Jā, meklēt domubiedrus un iespējas savu ziņu nodot plašākai auditorijai laikam arī ir vislabākais, ko cilvēki var darīt, lai mainītu pasauli. Jo – pa vienam mēs to neizdarīsim.
Rita Ruduša. Un kā mums būs tālāk pēc podkāstiem? Tagad mums ir vairāki pirkstiņi ievilkti šajā pasākumā?
Ilmārs Šlāpins. Tagad vairs nekā!
Rita Ruduša. Atpakaļceļa nav! (Abi smejas.)
Ilmārs Šlāpins. Nāksies turpināt.
Rita Ruduša. Tā arī darīsim!
Podkāsts “Jauni un aktīvi” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Jauni un aktīvi” saturu atbild biedrība “Ascendum”.
0