Redakcijas sleja
30.11.2016

Plūdu metafora kā manifests

Komentē
1

Mēs aizgūtnēm pieņēmām valodas klišejas, tropus
un dažādus prasmīgi veidotus vārdu pārliktņus, tā
dēvētās metaforas, kurās tiek minētas dzīvas būtnes,
tēli, iedomu briesmoņi vai dabas parādības.

Mums patika domāt, ka tā mēs runājam
par savām sajūtām, vīzijām, jausmām un rīcību,
mēs negribējām atzīt, ka šādā veidā
apzināti vai nevilšus cenšamies paslēpt,
nomaskēt, aizkrāsot to, ko mēs faktiski vēlamies pateikt.

Viena no senākajām šāda veida metaforām
mūsu daudzajās krāšņajās cilvēces valodās
bija plūdi. Tie uznāca, pārklāja, gāzās mums pāri.
Ārdīja, smacēja, slaktēja, neļāva dzīvot un elpot
tūkstošiem gadu. Pagātnes plūdi mums mācīja
neaizmirst dievu un pasaules nospriesto taisnīgo tiesu.
Noteica kārtību jaunu un slēdza ar cilvēci derību. Plūdi
deva mums atelpu, aizmēza grēcīgos, saudzēja taisnos.

Plūdu līnijas secīgi noteica mūsu visu kopīgo vēsturi,
tā mēs domājām, nospraužot mietiņus tālāk. Vēl tālāk.
Mēs zinājām – plūdi nāks atkal. Domu un vārdu, un
jēdzienu plūdi. Cilvēku, bēgļu un migrantu plūdi.
Mašīnu, avīžu, burtu un plakātu, reklāmu, filmu un
šlāgeru plūdi. Asiņu plūdi un upuru plūdi, krāsmatu,
lēģeru, kameru, ebreju, karogu, tanku un raķešu plūdi.

Gadsimtiem ilgi un piepeši nākuši, visu un visapkārt
graujoši plūdi. Globālo klimata pārmaiņu plūdi,
modificētās un dabiskās pārtikas produktu, kastīšu,
pudeļu plūdi. Plūdi mums mācīja dzīvot uz šodienu –
nepieļaut iespēju izlabot to, ko mēs darījām. Plūdi
kā gadskārtu līnijas ozolu, priežu un sekvoju miesās.

Plūdu atstātās sanesas mūsu uzcelto pilsētu krastos
deva barību daiļajām mākslām un zinātnēm,
ticībām, pasakām, mītiem un nostāstiem,
dažādiem romāniem, cilvēku brālībām,
partiju programmām, mīlas vēstulēm, tiesu pavēstēm,
piezīmju lapiņām, kas pie hosteļu tāfelēm piespraustas.

Skaidri redzamas plūdu līnijas bija tautas sapulcēs,
revolūcijās, mākslas un mūzikas priekšstatu virzībās,
jauniešu kustībās, modīgos žargonos, plūdi kā
ķermeņu saziņas līdzeklis mūsu vārdu un attēlu ierīču tīklos
noteica to, kas mums patīk, un to, ko mēs ienīstam.

Mēs par plūdiem nosaucām to, no kā bīstamies. Mēs caur
plūdiem ar pasauli mūžīgā naidā. Mēs jau nezinām,
kā mums īsti ies. Plūdi paskaidro to, kas ir pasaules dabā.
Tā mums labāk. Tā mums visiem, šķiet, labāk.
Grēku plūdi ir pēdējais manifests. No zemes tas pacelts
un tālāk nests. Mēs to piesitām krustā. Mums patika domāt,
ka ūdeņi kustas. Visas urdziņas, strauti, upes un jūras,
strūklakas, baseini, vannas un dušas,
tuksnešu kanāli, purvi un peļķes,
visu pasauli ieskaujošs, bezgalīgs okeāns –
mūsu pašapmāns. Apziņa – tajā dreifējošs katamarāns,
kas ar grūtībām tuvojas krastam.

Mēs dzīvojam, ciešam, mirstam un mītam
mūžīgās plūdu gaidās. Un arī tie, kas to neapjauš,
baidās.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!