Arto Tunčbojadžans sarunā ar Paulu Bankovski
 
Komentārs
08.11.2016

Plakanās pasaules biedrība

Komentē
0
Saglabā

Iespējams, tā bija recenzija par režisora Ridlija Skota 2000. gada filmu "Gladiators" ar Raselu Krovu galvenajā lomā – runājot par filmas mūziku, kāds kritiķis pirmoreiz izmantoja apzīmējumu "etniskā vaimanāšana" (ethnic wailing). Ja atceraties, vaimanātāja filmas skaņu celiņā bija no "Dead Can Dance" labi pazīstamā un arī Rīgā koncertējusī Līza Džerārda. Kopš tā laika šis mūzikas novirziens, ja tā to var nodēvēt, ir kļuvis par neatņemamu visdažādāko valstu un žanru kinofilmu elementu. Tiklīdz parādās kāda par caurmēra Eiropas vai ASV vidi tuksnesīgāka ainava vai "etniskos" tērpos ģērbti masu skatu dalībnieki, uz kuru fona izcelties galvenajam varonim vai varonei, ierības attāls bungu ritms, skumji iedziedas kāda stabule un atskan smeldzīga sievietes balss. Viņas dziedājums ir kaut kādā neeksistējošā pupiņvalodā, tomēr tāds, lai kuram katram paviršam klausītājam izklausītos pietiekami "autentisks", lai ko tas šajā gadījumā arī nozīmētu. Nekas svešs šis žanrs nav arī Latvijā – ne pārāk senā pagātnē kaut kas līdzīgs skanēja arī, piemēram, bezjēdzīgās kampaņas "Nepērc svešu" reklāmas filmiņas fonā.

Par to atcerējos vienudien, braucot mašīnā un klausoties radio. "Un kādam žanram ir piederīga šī mūzika?" vaicāja intervētājs. "Tā ir pasaules mūzika," ar pārliecību atbildēja raidījuma viesis un paskaidroja, ka viena no pasaules mūzikas būtiskākajām iezīmēm esot nepieķeršanās tekstiem, vārdu sakot – balss tajā būtu jāuztver tikai kā instruments, bet vārdi – kā dažādu modulāciju un, vēlams, emocionālas reakcijas izraisoša skaņa, nevis ar kaut kādu nozīmi un jēgu apveltīts vēstījums (to visu atstāstu brīvā interpretācijā un pēc atmiņas, jo turpināju sevi nodarbināt ar mašīnas stūrēšanu pa pirmoreiz šogad apsnigušajiem ceļiem un garām zibošo ainavu vērošanu). Taču pēc brīža šis pats intervijas varonis mani pārsteidza. Stāstot pats par savu skaņdarbu radīšanas procesu, viņš sacīja, ka visa pamatā esot dziesmas teksts. Un tad nu atkarībā no tekstā atrodamā satura, vēstījuma arhaiskās un sākotnējās sūtības (to jau atkal saku es pats saviem vārdiem, bet stāstītā jēga bija aptuveni tāda pati) izrietot mūzikas instrumentu izvēle un dažādas aranžējuma nianses. Raidījums beidzās, un tā klausītājs tika atstāts izvēles priekšā, ko gan ar šādu pasaules mūziku īsti iesākt un ko no tās teksta sagaidīt.

Taču pirms pāris dienām ar šīm teksta un pasaules mūzikas attiecībām iznāca saskarties vēl tiešāk. Turcijā dzimušais un ASV dzīvojošais armēņu mūziķis Arto Tunčbojadžans neilgi pirms uzstāšanas pasaules mūzikas festivāla "Porta" koncertā mūzikas namā "Daile" sacīja, ka nemēdzot dziedāt kādā noteiktā valodā un ikreiz savus priekšnesumus pieskaņojot konkrētajai valstij un pilsētai. Tādējādi emocionāli uzrunāti jūtoties gan klausītāji Japānā, gan ASV. Jau drīz pēc ierašanās Rīgā Arto īpaši iepatikās latviešu valodas frāze "kā ir, tā ir", un viņš apsolīja, ka to noteikti izmantos arī savā koncertā. Un tā arī bija, taču, vērojot publikas reakciju, šķita, ka frāzes jēgu Arto izpildījumā uztvēra vienīgi tie, kas zināja, kā tā ir jāuztver, bet pārējiem tā vienkārši bija melodiska skaņa (kas, protams, nekā nenoniecina mūziķa spēju arī ar it kā bezjēdzīgām frāzēm vai skaņām klausītājos izraisīt kaut kādus emocionālos stāvokļus, "uzrunāt" pat bez vārdiem un, godīgi sakot, izdarīt to pat labāk, nekā dažam labam mūziķim izdodas ar daudzos pantos sarakstītiem dziesmu tekstiem).

Mana saskarsme ar tā dēvēto pasaules mūziku sākās tajā laikā, kad vēl iznāca 20. gadsimta 90. gadu sākumam eksotiskais izdevums "Pastnieku Avēnija". Vienā no tā numuriem bija kāds pasaules mūzikai veltīts raksts, no kura kaut ko varbūt arī uzzināju, lai gan, visticamāk, tūliņ pat arī aizmirsu gan par Pītera Geibriela 1989. gadā dibināto ierakstu uzņēmumu "Real World Records", gan par to, kāpēc Polam Saimonam ir šķitis svarīgi sadarboties ar Dienvidāfrikas mūziķiem u.tml. Nu jau pagrūti sameklējamais "Talking Heads" līdera Deivida Bērna rakstiņš "Es neieredzu pasaules mūziku", kurā viņš bija mēģinājis iebilst pret pasaules mūzikas birkas piekarināšanu jebkam, kas izklausās nedaudz atšķirīgi no angloamerikāņu popmūzikas topos iekļuvušo (vai mūsu šlāgeraptaujas finālā nonākušo) skaņdarbu skanējuma, tur, šķiet, nebija pieminēts. Taču neatkarīgi no tā, ko no tā visa biju paturējis atmiņā, man bija saglabājies kaut kāds, iespējams, romantisks priekšstats par pasaules mūziku kā kaut ko nedzirdētu, neparastu, mulsinošu, neērtu, biedējošu, varbūt arī dīvainu, neierastu, pārsteidzošu. Kaut ko tādā garā kā "Rolling Stones" nelaiķa veterāna Braiena Džonsa iemūžinātie Marokas Džadžukas muzicēšanas meistari vēl no tālā 1969. gada. Bet, piemēram, ar latviešu tautasdziesmām, kas tiek izpildītas ķeltiskos ritmos, izmantojot Vidusāzijas mūzikas instrumentus, sintezatorus vai varbūt bandžo šādai un, kā man šķita, pasaules mūzikai bija visai mazs sakars. Tāpat kā īstai picai ar ananasu.

Līdzība ar ēdienu, starp citu, nebūt nav zemē metama, jo šāda "pasaules mūzika" ir skārusi ne jau tikai mūzikas jomu, bet arī daudzas dažādas citas ikdienas izpausmes un baudas.

Par ļaunumu, ko nesusi (vai nenesusi) "pasaules literatūras" izplatība, jau izrakstījies ikviens, kuram nav bijis slinkums, taču neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nepatīk, būtu grūti noliegt, ka tādi autori kā Paulu Koelju vai Haruki Murakami nav nekādi autentiskā izolētībā dzimušas oriģinalitātes paraugi, bet gan globāli kolektīvas sasilšanas produkti (par Murakami to pastiprināti apliecina fakts, ka viņš vai viņa izdevēji savus romānus japāņu valodu mazāk apguvušās zemēs piedāvā tulkot no angliska "oriģināla").

Ikdienas izsalkuma apmierināšanai, protams, reizēm var noderēt arī Latvijas ceļmalas ēstuvē dabūjama karbonāde "franču gaumē", "Kijevas kotlete", "vinegrets", "Vīnes šnicele", "Kung pao cālis", pica "Margherita", visu iespējamo variāciju suši un daudzi citi it kā "pasaules ēdieni", taču diez vai kaut kas no šīs kukņas būs tāds, ar ko gribētos pārsteigt no tālām zemēm atbraukušus ciemiņos, pašiem nobaudīt svētkos vai palutināt sevi it kā pavisam parastā sestdienas vakarā. Lūk, arī es, šo uzrakstījis, savā pasaulē uzcepu un ar brūkleņu ievārījumu apēdu pāris desas, kurās cūku asinis, tauki un dažādas garšvielas sajauktas ar grūbām.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!