Bibliotēka
10.05.2011

Pirmskaitļu vientulība

Komentē
0
Saglabā

Sāpes viņa īsti nejuta. Taisnību sakot, viņa vispār gandrīz neko nejuta. Vienīgi sniegu, kas bij aizbiris aiz šalles un salīdis ķiverē un svilināja ādu.

Vispirms viņa sakustināja rokas. Kad viņa bija mazāka un pamodās tādos rītos, kad naktī bija uzsnidzis sniegs, tētis viņu biezi satuntulēja un veda laukā. Viņi aizgāja līdz pagalma vidum un tad, sadevušies rokās, skaitīja viens, divi, trīs, un abi kopā atmuguriski krita sniegā. Tēvs viņai teica: tagad uztaisi eņģelīti, - un Alīče cilāja rokas augšā, lejā, un, kad viņa atkal piecēlās un aplūkoja savu nospiedumu baltajā sniegā, tas patiešām izskatījās kā ēna, ko met eņģelis izplestiem spārniem.

Alīče uztaisīja sniegā eņģeli, tāpat vien, bez iemesla, vienkārši, lai pašai sev pierādītu, ka vēl ir dzīva. Viņai izdevās pagriezt galvu sāņus un atsākt elpot, lai arī šķita, ka ieelpotais gaiss nenonāk gluži tur, kur vajadzētu. Viņa jutās dīvaini, nepavisam neaptverot, kā sagriezušās viņas kājas. Gluži dīvaini šķita, ka to, proti, kāju, nemaz vairs nav.

 

 

„Mirkli klausies uzmanīgi,” Matija teica. „Vai tu klausies?” Runājot ar Mikēlu, vienmēr vajadzēja pārliecināties, vai šis viņa šaurais saziņas kanāls ir atvērts. Matija sagaidīja, līdz māsa pamāj ar galvu.

„Labi. Man tagad drusku jāaiziet prom, okei? Bet ilgi es projām nebūšu, tikai pusstundiņu,” viņš skaidroja.

Nebija nekādas vajadzības teikt patiesību, galu galā Mikēlai nebija lielas atšķirības – pusstunda vai vesela diena. Daktere bija teikusi, ka viņas telpas un laika uztvere ir apstājusies pirmsapzinīgā attīstības stadijā, un Matija lieliski saprata, ko tas nozīmē.

„Tu tagad sēdi te un mani gaidi,” viņš teica dvīņu māsai. Mikēla nopietni skatījās brālī un neko neatbildēja.

Mikēla nopietni skatījās brālī un neko neatbildēja, jo neko atbildēt neprata. Viņa nekādi neizrādīja, ka tiešām sapratusi brāļa teikto, bet uz īsu brīdi viņas acis iedegās, un uz visu mūžu Matija par šīm acīm domāja kā par bailēm.

Viņš dažus soļus no māsas atkāpās, virzīdamies atmuguriski, lai varētu turpināt uz viņu skatīties un pārliecināties, ka viņa nenāk līdzi. Tā rāpo vienīgi vēži, un labi tas viņiem nebeidzas, viņu reiz bija aprājusi māte.

Viņš bija nonācis metru piecpadsmit attālumā, un Mikēla vairs uz viņu neskatījās, visu uzmanību veltīdama pūliņiem noraut savam mētelim pogu.

Matija pagriezās un metās skriet, žņaudzot rokā maisiņu ar dāvanu. Kartona kastē vairāk nekā divsimt plastmasas gabaliņu sitās cits pret citu, un izklausījās, ka tie vēlas viņam ko teikt.

 

 

"Lietus nemaz nelīst slīpi,” noteica Matija, raudzīdamies laukāpa logu un izraujot tēvu no domām.

"Ko?" pārvaicāja Pjetro, neapzināti papurinādams galvu."Laukā nav vēja. Citādi kustētos arī koku lapas," turpināja Matija.

Tēvs mēģināja tikt līdzi viņa domu gaitai. Patiesībā viņu diez ko neinteresēja dēla kārtējā dīvainā izrunāšanās. „Un tātad?" viņš jautāja.

Pret mašīnas logu pilieni krīt slīpi, bet tas ir tikai mūsu kustības iespaids. Izmērot kritiena līnijas leņķi attiecībā pret vertikāli, varētu aprēķināt pilienu krišanas ātrumu."

Matija ar pirkstu sekoja līdzi kādas lāses trajektorijai. Viņš piebāza seju vējstiklam un uzpūta tam. Tad ar īkšķi ievilka aizsvīdumā līniju.

"Neput uz stikliem, pēc tam paliek pēdas," aprāja tēvs. Likās, Matija to nemaz nedzird.

"Ja mēs neredzētu neko ārpus mašīnas un nezinātu, ka braucam uz priekšu, tad nebūtu iespējams saprast, vai vainīgi ir pilieni, vai vainīgi esam mēs," noteica Matija.

„Vainīgi pie kā?" apjucis un nogurdināts noprasīja tēvs. „Vainīgi, ka tie krīt lejā tik greizi." Pjetro Balosīno nopietni palocīja galvu, neko nesaprazdams. Viņi bija klāt. Viņš apturēja mašīnu, bet motoru neizslēdza. Matija atvēra durvis, un salonā iebrāžas svaiga vēja brāzma. "Vienos es atbraukšu tev pakal," teica Pjetro.

 

***

Citi pirmie pamanīja to, ko Alīče un Matija sapratīs tikai pēc daudziem gadiem. Viņi iegāja istabā, sadevušies rokās. Viņi nesmaidīja, un viņu skatieni slīdēja prom pa izšķirus vērstām trajektorijām, taču radās iespaids, it kā viņu augumi nepār- traukti pārplūstu viens otrā caur sadotajām rokām un sakļautajiem pirkstiem.

Izteiktais kontrasts starp Alīčes gaišbrūnajiem matiem, kas ieskāva viņas pārāk bālo seju, un Matijas tumšajiem, kas, izspūrināti uz priekšu, slēpa viņa melnās acis, iznīka tai smalkajā lokā, kas viņus abus savienoja. Starp viņiem abiem bija kopīga telpa ar skaidri neiezīmētām robežām, un likās, šai telpā netrūkst nekā un gaiss tajā ir nekustīgs, nesatricināts.

Alīče gāja vienu soli pa priekšu, un tā, vieglītēm velkot Matiju, viņas soļi ieguva līdzsvaru, slāpējot kroplās kājas nepilnības. Viņš ļāva, lai viņu ved, un viņa pēdas uz grīdas flīzītēm nolaidās bez skaņas. Viņa rētas bija droši paslēptas viņas plaukstā.

Viņi apstājās uz virtuves sliekšņa, mazliet nostāk no meiteņu bariņa un Denisa. Un mēģināja saprast, kas te notiek, Abi izskatījās aizsapņojušies, it kā būtu ieradušies no tālas, tikai viņiem diviem zināmas vietas.

 

 

Bet tagad, kad Matija bija tepat un gulēja aizvērtām acīm, domādams domas, kurām viņa nevarēja piekļūt, piepeši viss šķita daudz skaidrāks: viņa Matiju bija meklējusi, jo viņš tai bija vajadzīgs, jo pēc tā vakara, kad viņa no Matijas bija šķīrusies kāpņu laukumā, viņas dzīve bija ieripojusi bedrē un no turienes vairs nebija izkustējusies. Matija bija pavediena gals tam gadu samežģītajam mudžeklim, ko viņa nēsāja sevī. Ja vēl vispār bija kāda iespēja to atpiņķēt, atraisīt mezglus, tad to varēja izdarīt, pavelkot galiņu, ko viņa tagad turēja pirkstos.

Viņa juta, ka nu kaut kas atraisās, it kā būtu beigusies ilga gaidīšana, un šī sajūta bija pārņēmusi visu augumu, pat kroplo kāju, kura parasti nemanīja neko.

Piecelties bija dabiska kustība. Viņa sev nejautāja, vai tas ir vai nav pareizi un vai viņai vispār uz to ir tiesības. Tas bija tikai laiks, kas ritēja uz priekšu un rāva sev līdzi citu laiku. Tās bija tikai pašsaprotamas kustības, kas neko nezināja par pagātni vai nākotni.

Viņa noliecās pār Matiju un noskūpstīja viņu uz lūpām. Viņa nebaidījās to pamodināt, viņa to skūpstīja tā, kā mēdz skūpstīt cilvēku, kurš ir nomodā, skūpstīja, kavēdamās uz viņa aizvērtajām lūpām, piespiezdamās tām, kā gribot atstāt uz tām zīmi. Viņš nodrebēja, bet acis neatvēra. Tikai pavēra lūpas un ļāvās viņai. Viņš bija nomodā.

 

 

Ja viņa varētu izvēlēties punktu, no kura visu sākt no sākuma, viņa izvēlētos tieši to: viņa un Matija klusā istabā, kad abu patības vilcinās saskarties, tomēr to aprises precīzi sader.

Vajadzēja dot Matijam ziņu. Tikai redzot savām acīm, varētu saprast. Ja māsa bija dzīva, Matijam bija tiesības to zināt.

Pirmo reizi visa telpa, kas abus šķīra, viņai šķita smieklīgi mazs attālums. Viņa bija pārliecināta, ka Matija joprojām ir turpat, uz kurieni viņa tam pirms daudziem gadiem dažas reizes bija rakstījusi. Ja viņš būtu pārcēlies uz citurieni, viņa to tā vai citādi būtu sajutusi. Jo viņu un Matiju vienoja elastīga un neredzama saite, kas bija ierakta zem nesvarīgu nieku kārtas, saite, kas varēja pastāvēt tikai starp diviem tādiem kā viņi — starp diviem, kas viens otrā saskatījuši un pazinuši savu vientulību.

Pačamdījusies zem fotogrāfiju kaudzes, viņa sameklēja pildspalvu. Viņa apsēdās rakstīt un uzmanījās, lai ar plaukstu neizsmērētu tinti. Beigās rakstītajam uzpūta, lai nožāvētu. Tad sameklēja aploksni, ielika tajā fotogrāfiju un aizlīmēja.

Varbūt viņš atbrauks, viņa nodomāja.

Tīkamas trīsas pārņēma visus viņas kaulus un lika pasmaidīt, it kā laiks atsāktos tieši no šī brīža.

 

 

 

Alīče nodomāja, ka meitenei piemīt kaut kas pazīstams, — varbūt redzēta šķita viņas izteiksme, taču Alīčei nekas konkrēts prātā nenāca. Domas malās uz riņķi, griezās tukšgaitā.

Tad meitene to atkārtoja. Viņa pagājās uz priekšu, nostājās abām kājām kopā un pēc dažām sekundēm atkal atkāpās.

Tieši šai brīdī viņa pacēla galvu un uzsmaidīja Alīčei cauri durvju stiklam.

Strāvas trieciens izskrēja caur Alīčes muguru, šķērsoja skriemeli pēc skriemeļa, līdz ietriecās nedzīvajā kājā. Alīče aizturēja elpu.

Viņa pazina vēl vienu cilvēku, kurš smaidīja tāpat, izliecot lokā tikai augšlūpu, mazliet atsedzot abus priekšzobus, visai pārējai mutei paliekot nekustīgai.

Tas nav iespējams, viņa nodomāja.

Un pagājās tuvāk, lai redzētu labāk, un durvis palika stāvam vaļā. Meitene izskatījās vīlusies un viņu jautājoši nopētīja. Alīče saprata un pakāpās atpakaļ, lai ļautu turpināt spēli. Un meitene to atsāka, it kā nekādu traucēkļu nebūtu bijis.

Viņai bija tādi paši tumši mati, biezi un tikai vieglītēm viļņoti, — tādi paši kā tie, kuriem Alīčei bija gadījies pieskarties pavisam nedaudzas reizes. Vaigu kauli bija nedaudz izvirzīti uz āru un slēpa melnās acis, bet, tajās ieskatoties, Alīče saredzēja tos pašus virpuļus, kas dažu nakti tik ilgi nebija ļāvuši viņai iemigt, un to pašu blāvo vizmojumu kā Matijas acīs.

Tā ir viņa, Alīče nodomāja, un kaut kas šausmām līdzīgs aizžņaudza viņai elpu.

 

 

„Izdari to manā labā,” pārtrauca Alīče un, viņu klusinot, uzlika viņam plaukstu uz lūpām un tūdaļ atkal atrāva nost.

Izdari to manā labā, nodomāja Matija. Šie četri vārdi iestrēga viņam ausīs, tie lika nomesties ceļos Alīčes priekšā. Papēži dūrās  sienā viņam aiz muguras. Te nekādi nevarēja iekārtoties. Viņa nedroši pieskārās ādai līdzās tetovējumam, kā gribēdams to izlīdzināt. Viņa seja vēl nekad nebija atradusies tik tuvu kādas meitenes augumam. Pavisam dabiski viņš ieelpoja dziļāk, lai atklātu tā smaržu.

Viņš tuvināja spoguļa gabalu miesai. Viņa roka bija stingra, kad viņš ievilka ādā mazu griezumu, vien pirksta tiesu. Alīče nodrebēja un neviļus iekliedzās.

Matija spēji atrāvās malā un paslēpa asmeni aiz muguras, kā liegdamies, ka vainīgais bijis viņš.

„Es nespēju to izdarīt,” viņš teica.

Viņš paskatījās augšup. Alīče klusu raudāja. Viņas acis bija ciet, samiegtas sāpju izteiksmē.

„Bet es vairs negribu to tetovējumu redzēt,” viņa šņukstēja.

Matija saprata, ka drosme meiteni  pametusi, un jutās atvieglots. Viņš piecēlās kājās un klusībā minēja, ka nebūtu labāk iet ārā no šejienes.

Alīče ar roku noslaucīja asins lāsi, kas ritēja lejup pa vēderu. Viņa aizpogāja džinsus, kamēr Matija mēģināja izdomāt, ko mierinošu varētu pateikt.

„Tu pieradīsi. Un beigās nemaz vairs neredzēsi,” viņš teica.

„Kad tad es neredzēšu? Tas taču visu laiku būs acu priekšā.”

„Tieši tā,” teica Matija. „Tieši tāpēc tu to vairs neredzēsi.”

 

 

Pirmskaitļi dalās tikai ar vienu un paši ar sevi. Tie stāv savās vietās bezgalīgi garajā naturālo skaitļu virknē tāpat kā pārējie, iespiesti starp diviem citiem, bet tomēr vienu solīti nostāk. Viņi ir aizdomīgi un vientuļi skaitļi, un tieši tāpēc Matijam tie šķita brīnišķīgi. Reizēm viņš domāja, ka tai virknē viņi tikai iemaldījušies, iestrēguši tajā kā pērlītes, kas savērtas krellē. Bet citreiz viņam radās aizdomas, ka arī tiem patiktu būt tādiem pašiem kā pārējiem, kā visparastākajiem skaitļiem, taču nez kāda iemesla dēļ viņi to nespēj. Otrā doma viņam parasti pazibēja vakaros, haotiskajā tēlu ņudzeklī, kas ievada miegu, brīdī, kad prāts ir pārāk vājš, lai melotu.

Kādā no pirmā studiju gada kursiem Matija bija mācījies, ka starp pirmskaitļiem ir daži vēl īpašāki pirmskaitļi. Matemātiķi tos dēvē par dvīņu pirmskaitļiem:  tie ir blakus stāvošu pirmskaitļu pāri, pareizāk, gandrīz blakus stāvošu pirmskaitļu pāri, jo starp viņiem vienmēr atrodas viens pārskaitlis, kas tiem neļauj pa īstam saskarties. Tie ir tādi skaitļi kā 11 un 13, kā 17 un 19, 41 un 43. Ja vien pietiek pacietības turpināt skaitīt uz priekšu, var secināt, ka pamazām šie pāri sastopami arvien retāk. Var uzdurties arvien nošķirtākiem pirmskaitļiem, kas aizmaldījušies šai klusajā un ritmiskajā, tikai no cipariem veidotajā telpā, un pārņem biedējoša priekšnojauta, ka līdz šim sastaptie pāri  bijuši tikai nejaušība, ka īstais pirmskaitļu liktenis ir vientulība. Un tieši tad var uzdurties nākamajiem dvīņiem, kas cieši piespiedušies viens otram. Matemātiķu vidē valda pārliecība, ka nākamais pāris atradīsies vienmēr, lai cik tālu mēs skaitītu, taču, kamēr līdz tam neesam aizskaitījušies, nevaram iepriekš zināt, kur tieši tas būs.

Paolo Džordāno

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!