Pirms kāda laika

Hanna Krāla (Hanna Krall, 1937) ir pasaulē pazīstamākā dokumentālās prozas rakstniece mūsdienu poļu literatūrā; par viņu pašu jau top dokumentāli darbi. Krālas stāsti un romāni pieredzējuši daudzus atkārtotus izdevumus ne vien Polijā, bet arī tulkojumos citās valodās. Starp biežāk tulkotajiem ir „Dejas svešās kāzās”, „Kaimiņiene”, „Tā no Hamburgas” ― tie arī ekranizēti. Krālas personiskā stāsta ietekmē tapusi režisora Kšištofa Kiešlovska pazīstamā filmu cikla „Dekalogs” VIII daļa; Krālas darbu varoņu stāstīto ņēmis vērā arī Romans Polaņskis, filmējot „Pianistu” par Varšavas geto. Pasaulē pazīstamākais Hannas Krālas darbs ir romāns „Paspēt brīdi pirms Dieva” (pirmizdevums 1977. g., latviešu valodā iznācis 2005. gadā, R., Dienas Grāmata).

Šī stāsta tulkojumā eksperimentālā kārtā lietots vārds „žīds” kā tautības apzīmējums Latvijā konvencionālā „ebrejs” vietā.


Hanna Krāla

Pirms kāda laika


1.

Viņš brauca lejup pa nogāzi, tad pēkšņi nokrita un apbira ar irdeno sniegu. Piegāju tuvāk un pastiepu roku. Nepakustējās. Visapkārt, nesamazinot tempu un neskatoties uz mūsu pusi, slīdēja citi slēpotāji.

Modināju vīru: ― Kšištofs guļ sniegā un nevar piecelties.

Nākamajā naktī viņš gulēja tajā pašā vietā. Mums garām slīdēja slēpotāji...

Modināju vīru: ― Viņš vispār negrasās celties…

2.

„Dārgā Haņa,

nav nekāds brīnums, ka Tev par mani ne tie labākie sapņi, tā es arī jūtos. Kad saņēmu Tavu kartiņu, biju jau slimnīcā... Pēc divām dienām man atkal tur jābūt. Baksta ar adatu sirdī, bet man jāskatās uz to monitorā un jāpriecājas, cik skaisti baksta… Ko Tu dari tajā kretīniskajā Amerikā? Angļu valodu būtu varējusi spodrināt arī, sarunājoties ar mani. Skūpstu Tevi, aizvien vēl dzīvs, still alive, Kšištofs”.

3.

Pirms kāda laika viņš man skaidroja, kādēļ nevajadzētu rakstīt par žīdiem.

„Žīdus ietver traģēdija… Nekāds traģēdijas mērogs nespēj pārsteigt, jo tieši to taču no žīdiem gaidām. Rodas jautājums: kā līdz traģēdijai nonākts. Atbilde ir interesanta, taču tā arī piepilda mūsu ilgas pēc neiedomājamā, pēc nejaušības vai pat pēc likumsakarības tajā. Skumjas, nostaļģija un brēcoša netaisnība žīdu stāstā ir ierakstīta viscaur, un grūti atrast kādu pārsteidzošu frāzi…”

Un tālāk:

„..pietiek te muldēt un gvelzt. Zinu, ka Tev tas ir jādara ― un pareizi dari…”

Pirms operācijas viņš izvēlējās grāmatas, ko lasīt, kad tā būs garām.

― Zini, ko? ― viņš izbrīnījies stāstīja pa telefonu. ― Ņemu grāmatu, veru vaļā, ― un par žīdiem. Ņemu nākamo ― par žīdiem. Ņemu citu ― par žīdiem. Ko tik atšķiru…

― Neatkārto visu laiku „par žīdiem”, „par žīdiem”. Saki īsāk: „par ž.”, un es jau zināšu, par ko tu runā.

― Ko tik veru vaļā ― par ž.! Ņemu Kamī. Domāju: tas jau nu noteikti par Franciju vai par Alžīru. Veru vaļā ― un kā tu domā, ko es atrodu?

― Ž?!

― Tieši tā.

„Jauna, deportēta žīdiete nometnes esesiešu rīcībā. Atgriezās. Kļuva par aktrisi, jo viņā bija satriecošas absurda spējas…”

„1940. gadā Mailols satiek žīdu gleznotāju no Rumānijas…”

Lasīt tālāk?

― Nevajag.

Nākamajā dienā piezvanīja atkal.

― Mēs kaut ko būsim izdarījuši, ja reiz tik bieži par viņiem domājam. Ne jau mēs, poļi. Tā nav poļu―žīdu lieta. Mēs, kristieši, laikam esam viņiem kaut ko nodarījuši.


4.

Pirms kāda laika viņš man lūdza stāstu „Dekalogam” par nepatiesu liecību.

Protams, ka pastāstīju par ž….

Meitenīte, kuru es visai labi pazinu, slēpās āriešu pusē. Cilvēki, pie kuriem viņai bija paredzēts dzīvot, uzstādīja noteikumu: kristību zīmi. Nevis svešu, pirktu melnajā tirgū, bet gan ― savu, īstu zīmi par īstām kristībām tieši šai meitenītei.

Māte lūdza palīdzību poļu draugiem, kuri jau daudzkārt bija palīdzējuši. Viņi bija bēgļi no piejūras un Varšavā nevienu nepazina. Tika sacerēts stāsts par bērnībā nenokristīto meitenīti, un viņi izstāstīja to svešam priesterim parafijas baznīcā, nosauca neīstu meitenītes uzvārdu un sarunāja datumu.

Viņiem bija jābūt krustvecākiem.

Meitenīte atnāca pie viņiem kopā ar māti.

Bija pārbijusies un saspringta. Gāja pa ielām. Ar viņas acīm gāja pa ielām dienas laikā, saules gaismā. Tagad viņai bija jāiet uz baznīcu un jāatbild uz nepazīstama mācītāja jautājumiem.

„Krustvecāki” stāvēja sapulču telpā pie liela, apaļa galda.

Māte piekārtoja meitenītei bizē banti; mati iepriekšējā dienā bija nemākulīgi izbalināti dzeltenā krāsā.

― Vai mums jau nevajadzētu iet iekšā? ― viņa vaicāja.

„Krustvecāki” aizvien stāvēja kā stāvējuši.

― Mēs nedrīkstam to darīt, ― sieviete sacīja. ― Nedrīkstam melot baznīcā, Dieva priekšā. Katrs mūsu teiktais vārds būtu meli. Mēs esam ticīgi, kristīgi cilvēki, jums mūs jāsaprot.

Māte saprotoši un ar cieņu palocīja galvu: viņi bija ticīgi, kristīgi cilvēki, nevarēja melot Dieva priekšā.

Viņas atvadījās un izgāja laukā. Māte stāvēja pie mājas. Stāvēja un stāvēja ― ne vārda neteikdama. Cilvēki gāja garām. Mazā sāka kļūt nemierīga:

― Nu, ejam.

Nevarēja taču stāvēt saulainā laikā, dienas vidū cilvēku pilnā ielā.

― Nu nāc!

― Uz kurieni! ― māte pajautāja...

― Kas bija tālāk? ― Kšištofs apvaicājās.

― Nezinu. Laikam jau kaut kur aizgāja. Laikam pie labiem cilvēkiem, ja reiz pārdzīvoja karu.

― Bet kādēļ gan kristieši nevarēja melot?

― Lai nedotu nepatiesu liecību.

― Neāksties!

― Es pazīstu to meitenīti. Bija tā, kā stāstu.

Kšištofs sarakstīja „Dekaloga” VIII daļas scenāriju. Žīdu sieviete pēc gadiem atbrauc no Amerikas. Par krustmāti netapušajai, tagad ētikas profesorei, ataust atmiņā viņu kopīgais kara laiku stāsts. Pie viena noskaidrojas arī tas, kādēļ to bija izdomājuši. Vieta, kurp meitenītei ar kristību zīmi vajadzētu doties, bija aizdomīga, gestapo aģents varētu uzost organizāciju, un tā tālāk.

― Ne sūda no patiesības, ― nokomentēju scenāriju. ― Nebija nekādu aizdomu. Nebija aģentu. Cilvēki atļāva žīdu bērnam iziet uz ielas ― bez kristību zīmes, bez adreses, ar melniem matiem, kas pārkrāsoti drausmīgā dzeltenā krāsā. Vienkārši, cienījami cilvēki, kuri negribēja melot Dieva priekšā.

― Tur bija jābūt vēl kaut kam, tu vienkārši par to nezini.

― Nebija nekā.

― Jābūt!

― Nebija! Bet tu raksti vien, ko tik gribi! Tikai pēc tam nejautā, ko „mēs, kristieši, esam nodarījuši tiem ž....”

Muļķības.

Nevarēju tā pabeigt sarunu „Dekaloga” laikā.

„Laikam esam viņiem kaut ko nodarījuši...” teica Kšištofs divas vai trīs dienas pirms sirds operācijas.


[..]
7.

Kšištofs par nobeigumu „Kaimiņienei”, ko toreiz rakstīju:

„...tam jābūt drusku metafiziskam, par spīti situācijas reālistiskumam, jāpaceļas mazliet pāri realitātei. Nezinu, vai esi redzējusi Pasera filmu „Intīms apgaismojums”, tā ir ļoti skaista un garlaicīga filma par dzīvi, bet beigās varoņi sapulcējas verandā, lai iedzertu liķieri. Kāds tur pirms tam to liķieri taisīja ― tātad mājas dzēriens. Tas jau ir saliets glāzēs, sanākušie tās paceļ tostam. Pieliek glāzes pie lūpām, bet liķieris ir biezs, kā mēs saprotam, un uzreiz netek. Visi ilgāku brīdi stāv ar atgāztām galvām un drebina glāzes. No sākuma tas ir smieklīgi, pēc tam, kad situācija ilgst ilgāk, nekā reāli varētu ilgt, vairs jau nē. Un tā tas beidzas ― ar šo kopskatu. Visi sastinguši, dzēriena malku gaidot. Kaut ko tādu vajag arī „Kaimiņienē”. Visiem varoņiem svētdienas rītā jāsapulcējas Pils priekšā... Auksts pēc velna, durvis uz teātri slēgtas, uz kāpnēm pūš vējš... kad jau kļuvis tik auksti, ka jāsāk sasildīties, tātad staigāt, vai arī kad rodas nākamā ideja, mūsu varoņi nekustas ne no vietas. Katram no viņiem tā kā sapnī ir sajūta, ka nav iespējams atraut kāju no marmora kāpnēm. Varbūt sastinguši no aukstuma. Bet varbūt katram kādu mirkli liekas, ka viņš guļ un sapņo. Kad beidzot Artūrs pakustina kāju, izrādās, ka tā arī pabīdījusies turp, kur viņš gribējis. Tātad tas nav sapnis, nē... Varbūt vajag viņus tā atstāt ― kad katrs sper soli, un izdodas. Simbols, metafora, saki ko gribi, bet kaut kā tā jāuztaisa gājiens un to cienījamo namu. Sirsnīgi sveicinu. K.”

8.

Pirms kāda laika viņš stāvēja vilcienā Lodzas stacijā, pēdējā vagonā. Pa peronu skrēja garīdznieks. Kad viņš bija piesteidzies pie vilciena, durvis aizvērās. Vēl pāris minūšu viņi skatījās viens uz otru caur netīro rūti. Viņš redzēja bālo cilvēka seju brūnajā kapucē, un rokas, kas bezpalīdzīgi gramstījās gar durvīm. Nekas vairāk nenotika ― kāds mūks nepaspēja uz vilcienu, bet Kšištofs sajuta šausmīgu žēlumu. Kad vēlāk gadījās saskarties ar līdzīgām jūtām ― žēlumu, līdzjūtību, izmisīgumu ―, viņš tās salīdzināja ar nošķirtības sāpēm, ar kādām bija skatījies sejā aiz vilciena loga.

9.

Pirms kāda laika mēs bijām Vecajā Teātrī uz Žeromska „Sapni par bezgrēcīgo”. Pēc izrādes trijatā ― Kšištofs, Ježijs Šturs un es ― aizgājām vakariņās. Pēc tam vēl pastaigājāmies. Un pēc tam izrādījās, ka mēs atkal sēžam pie galdiņa ― Krakovas centrālās stacijas restorānā. „Sapņa” izrādes laikā aktieri rādīja skatītājiem pašu fotogrāfijas no dažādiem laikiem, un tā arī mēs sākām runāt par vectēviem. Sāka Šturs. Viņam bija vectētiņš no Vīnes, strādāja par Jagellonu universitātes advokātu. Viņu kopā ar profesoriem aizsūtīja uz Ošvencimu. Kad noskaidrojās, ka viņš ir austrietis, virsnieks viņam personīgi atvainojās un paziņoja, ka viņš var būt brīvs. Bet vectēvs teicis: „Tā ir kļūda. Esmu polis, palikšu kopā ar visiem.” Un Oskars Šturs, kura mājās runāja vāciski, palika Ošvencimā no brīva prāta, pēc paša gribas.

― Tāds bija mans vectēvs, ― nobeidza Jureks, redzami aizkustināts. ― Tā sākās poliskums manā ģimenē.

Arī mēs bijām aizkustināti. Ilgāku brīdi klusējām, līdz mūsu skumjās, cēlās pārdomas pārtrauca Oskara Štura mazdēls.

― Bet tu…? ― viņš vaicājoši pievērsās Kšištofam. ― Bet tavs vectēvs?

― Mans? ― Kšištofs brīdi vilcinājās. ― Mans taisīja atejas.

Pie mūsu galdiņa restorānā „Stacijas” iestājās neliels mulsums. Pēc vectēva, kurš izvēlējās būt par poli Ošvencimā, ateju būvētājs neizklausījās diez ko labi.

Jureks steigšus centās draugam palīdzēt.

― Viņš bija galdnieks? Būvnieks?

Šturu advokātu ģimenē tika cienīts kārtīgs amatnieka darbs, un Jureks nu meklēja tam apstiprinājumu. Diemžēl Kšištofs neizturēja šo brālīgi demokrātisko sirsnīgumu. Mirkli nogaidīja un pateica:

― Būvnieks? Nē, nu kāds būvnieks.

Premjers. Slavojs―Skladkovskis.

Lokālu atstājām rītausmā. Atgriezos Varšavā un sāku rakstīt „Kaimiņieni”:

„Dārgais draugs…

Visu šo dienu guļu uz jogas matrača un pārdomāju vakarnakti, ko pavadīju Jūsu sabiedrībā un kas pagāja sarunās par vectēviem…”


10.

Pirms kāda laika, kad viņš uzņēma „Amatieri”, es atklāju, ka viņa filmēšanas laukumā nav iespējams atšķirt, kurš spēlē un kurš ir no tehniskās daļas. Vajdas laukumā tādu šaubu nav. Nevienam neienāktu prātā, ka galvenais varonis varētu būt elektriķa palīgs.

― Tavās filmās viss ir bezkrāsains un parasts, ― es teicu. ― Un tu to uzskati par sasniegumu, jo tas nāk no „esamības”.

Viņš ierunājās par lielām drāmām mazu reāliju vidū.

― Bergmanam savukārt, ― viņš teica, ― nav mazu reāliju, bet ir lielas jūtas. Man nav lielu jūtu. Viņš viņu mīl, un viņa viņu mīl, bet viņa nemīl viņu tik ļoti, lai nepamestu…

Vēlāk viņš taisīja filmas, kurās bija lielas jūtas un nebija mazu reāliju, un neviens vairs nevarēja sajaut elektriķa palīgu ar aktieri.

Viņa jauno filmu pasaulē es jutos nemājīgi.

„Manas varones ir mazas, resnas, atrodas nabadzīgā, bēdīgā vidē un atceras neglītas pilsētas”, es rakstīju viņam veltījumā grāmatā „Dejas svešās kāzās”. „Tev visi ir skaisti, runā franciski, raksta brīnišķīgu mūziku un lieto vārdus „Eiropa” un „Strasbūra”.”

Atbildi viņš uzrakstīja uz kartiņas, ko rotāja vārdi Bleu de Krzysztof Kieślowski.

„Atbildu Tev uz kartiņas, par kuru domāsi, ka tā nozīmē Eiropu vai arī Strasbūru... Turklāt uz tās vēl rakstīts arī franciski. Bet, pirms Tu tā nodomāsi, paskaties uz „Deju” vāku. Jaunais Ruževičs uzgleznojis tur jaunu, skaistu sievieti ar neparastām acīm ― viņa ir pat daudz skaistāka par Binošu. Un kas par to? Tu taču labāk par mani zini, ka pasaule nedalās skaistajos un neglītajos, un pat ne resnajos un tievajos. „Dejās” ir vienas vienīgas ciešanas, un skaistie cieš vienlīdz stipri kā neglītie, un varbūt pat vēl stiprāk, jo domā, ka tas ir netaisnīgi… Ja kaut kas ir svarīgi, tad stāvēt to pusē, kuriem ir skumji. Šeit ― es tā domāju ― mēs abi darām tieši tāpat, esam ar viņiem. Un ar to mums ― uz šo brīdi ― vajadzētu pietikt kā ar kopīgas domāšanas un kombinācijas (kopinācijas) zīmi…”

11.

Pirms kāda laika viņš nocēla no plaukta pelnu trauku, nokliedzās, ka par daudz piena ieliets kafijā, nolēja mazliet nost, piekaisīja klāt kafiju un apsēdās savā parastajā vietā uz dīvāna.

Kad es no kaut kurienes atgriezos, viņš sēdēja uz tā dīvāna, bet es stāstīju, kas jauns ― kas Toronto, kas Kockā, kas Aiovā vai Riodežaneiro. Kas Dorkai pagalmā Valovas ielā vai kas pie Jaunavas no Vlodžimeža Voliņska.

Kad ne no kurienes neatgriezos, stāstīju viņam vecus, mazsvarīgus stāsteļus. Lāgiem stāstīju par meitenīti, kuru diezgan labi pazinu ― par to no „Dekaloga” VIII daļas. Mans iecienītākais stāstiņš norisinājās zilās policijas komisariātā Jerozoļimskas alejā netālu no stacijas. Denunciators atveda mazo uz iecirkni, un policists nolēma pārbaudīt, vai viņa prot lūgšanas. ― Noskaiti „Tā Kunga eņģeli”! Proti? Viņš bija neskuvies, dubļainos, augstos zābakos, kratīja no iemuša ārā tabaku un žagojās pie katra otrā vārda. Viņam laikam bija dežūra vēl no iepriekšējā vakara. Protams, ka mazā noskaitīja: ― Tā Kunga eņģelis parādījās Jaunavai Marijai un… ― viņa taču bija prātīga, piecgadīga meitenīte.

Pietiek par meitenīti, pietiek par ž. („Nekāds traģēdijas mērogs nespēj pārsteigt”, bet lasītāju taču vajag pārsteigt ikreiz no jauna.)

Paņēma pelnu trauku, aizsmēķēja un apsēdās uz dīvāna.

― Kaut kāds cilvēks iznirst no tumsas, ― viņš iesāka. ― Kaut ko saka. Nav ne jausmas, kas viņš tāds ir, redzu tikai seju un nesaprotu vārdus.

― Ir nu gan stāstiņš, ― viņš pēc pāris dienām piebilda. ― Tas cilvēks ir miris...

Pēc tam izrādījās, ka tas mirušais cilvēks ir bijis advokāts, tātad Kšištofs laikam bijis parunāties par tieslietām ar kādu īstu advokātu.

― Iepazīstini mani ar V., taisīji taču ar viņu interviju.

― Iepazīstināšu ar kādu citu.

― V. ir inteliģents.

― Ļoti inteliģents, bet iepazīstināšu ar citu. Pieraksti uzvārdu: Pesēvičs. Telefons…

Kšištofs vēlāk sacīja, ka tas bija pavisam citā laikā, tad, kad viņš filmēja tiesas. Karastāvokļa laikā staigāja pa tiesām un mēģināja uzņemt dokumentālo filmu. Pāris stundas pastaigāju kopā ar viņu. Zālē ieveda jaunu, ūsainu vīrieti plānā rudens jaciņā; apsūdzība par akmeņu mešanu drošības spēkiem. Iznāca liecinieks miliča formā, tikpat jauns un ūsains. Tiesa jautāja, vai viņš pazīst apsūdzēto.

― Jā.

Kur viņu redzējis.

― Nezinu.

― Bet jūs taču pats viņu aizturējāt, ― atgādināja prokurors.

― Bet es nezinu kur, sapnī vai īstenībā. Man pēc katras akcijas rādās sapņi, ― milicis skaidroja, ― un es tur redzu to pašu akciju tālāk, tikai iet aizvien sliktāk. Reizēm redzu, ka lietoju ieroci. Protams, saskaņā ar reglamentu, ― viņš žigli piebilda. ― Reizēm redzu, ka šauju, un kāds nokrīt ar seju pret bruģi. Pieskrienu viņam klāt, un…

Tiesnesis viņu pārtrauca, pateicās, liecinieks palocīja galvu un izgāja no zāles.

Tā arī neuzzinājām, ko izdarīja milicis, kad pieskrēja pie gulošā. Droši vien apgrieza to uz muguras. Ieraudzīja seju. Ieraudzīja, ka tas ir…

Kšištofs nenofilmēja milici, jo todien viņam nebija līdzi kameras.

― Sapni es tik un tā nevarētu parādīt, ― viņš taisnodamies nopriecājās.

Lai tad paliek tā, ka es teicu: „Pieraksti uzvārdu: Pesēvičs” kādā citā reizē, tiesas laikā.

Pēc gadiem, kad viņi jau filmēja „Trīs krāsas”, Kšištofs paziņoja, ka uzaicina mani vakariņās. Pateicībā, ka esmu viņus iepazīstinājusi.

― Izvēlies vietu, ― viņš teica. ― Parīzē, lūdzu. Vai varbūt Romā… Aiziesim uz vislabāko krogu…

Neaizgājām.

Viņi bija Parīzē, es ― Berlīnē. Viņi ― Berlīnē, es ― Rio.

Pēc kāda laika, 1996. gada martā zvanīju Kšištofam Pesēvičam.

― Vai tu zini, ka neesat turējuši solījumu?

― Zinu.

― Zini, ka es aizvien gaidu tās vakariņas? Ne jau ― tikai ar tevi. Ar JUMS! Trijatā mums bija jāiet, tādēļ arī gaidu.

Pesēvičs sāka raudāt, es noliku klausuli.

Zinu, uz kurieni mēs iesim.

Ne uz kādu Romas vai Parīzes krogu.

Iesim uz piena bāru.

Kā sakarnieki atgriežas pie saviem šahtas ēdamzāles galdiem, tā mēs iesim atpakaļ uz piena bāru.

Pie mazām reālijām un bezkrāsainām sejām.

Pie pasaules bez izdomājumiem.

Es ceru, ka viņi manī paklausīsies.

Vismaz tik man no viņiem pienākas.

12.

Kad nolaida zārku, profesors Tišhners pusbalsī sāka runāt:

― Tā Kunga eņģelis.

Pāris sekundes valdīja klusums.

Viņam līdzi atnākušais mācītājs Seņuks laikam ieraudzīja Tišhnera acīs apjukumu, pēkšņu samulsumu, jo pats sāka skaitīt:

 ― Tā Kunga eņģelis parādījās Jaunavai Marijai.. ― un sanākušie turpināja lūgšanu.

― O, nu mācītāja kungs, ― es domās vērsos pie Profesora. ― Jums nu gan diez ko labi neklātos komisariātā Jerozoļimskas alejā pie stacijas.

― Bet tu, Kšišu, ― es piebildu, ― te atļaujies nepiedienīgus jokus.