Foto - Gatis Gierts, dailesteatris.lv
 
Ar bērniem
18.10.2016

Pirmās klases matemātika kopā ar Tomu Sojeru

Komentē
1
Saglabā

Par Dmitrija Petrenko izrādi "Toma Sojera piedzīvojumi" Dailes teātrī

Mazais vienreizviens

31. augusts. Saule rudenīgi silta. Prāts un sirds priecīgi. Mazajai meitai rīt pirmais, PATS PIRMAIS septembris. Tā ir nopietna lieta – cilvēks ir izaudzis līdz skolai, un mēs esam atbraukušas uz Rīgu, lai to nosvinētu kopā ar Dailes teātra iestudējuma "Toma Sojera piedzīvojumi" pirmizrādi.

Dailes teātra politika attiecībā pret iestudējumiem bērniem līdz šim ir vienkārša kā mazais vienreizviens. Reizi divos gados atdot lielo skatuvi literatūras klasikas uzvedumiem, iepazīstinot jaunos skatītājus ar tradicionāla lielformāta teātra spēles noteikumiem. Savā ziņā absolūti droša, saprotama izvēle, kuru atbalsta ļoti daudzu vecāku naudasmaki, sponsoru ziedojumi un arī Valsts kultūrkapitāla fonds.

Jāsaka, ka izrādes, kuras tiek spēlētas gandrīz tūkstoš bērnu lielai auditorijai, ir diezgan paredzamas – skaidrs, ka to ritms būs straujš, tonālā atmosfēra pārsvarā skaļa, spēles stils izkāpināts, varbūt pat kariķējošs, darbība notiks aiz ceturtās sienas, bet aktieru tiešās attiecības ar zālē sēdošajiem būs formālas un steidzīgas kā slavenām popzvaigznēm, kad tās visos pasaules pilsētu stadionos vai koncertzālēs saka savus sakrālos melus "Mēs jūs mīlam!".

Izskatās, ka Latvijā šos žanra "izrāde bērniem lielā zālē" spēles noteikumus ir jāpieņem kā neizbēgamus un uz izrādi jādodas ar interesi par to, kā šo robežu ietvaros spēlējas katra konkrētā radošā komanda. Ņemot vērā, ka Toma Sojera piedzīvojumu skatuviskie autori ir jauni, aizrautīgi un talantīgi mākslinieki, bija cerības, ka viņi šīs robežas būs paplašinājuši.

Uzlīmes + konfektes + baloni = ?

Izrāde "Toma Sojera piedzīvojumi" kopumā visai vienkārši vēsta par netaisnīgo, mantkārīgo, vardarbīgo un muļķīgi garlaicīgo pieaugušo pasauli pretstatā draudzības, taisnīguma, mīlestības un drosmes pilnajai bērnu pasaulei. Kā manifests šīm vērtībām izskan izrādes pēdējā aina, kurā Toms, Haks, Betija un Džo zvēr nekad nebūt tādi kā pieaugušie. Pretēji visas izrādes ņigu-ņegu estētikai šis brīdis ir vienkāršs un kluss, emocionāls un patiess, ar mums runā cilvēki, kuri vēlas dzīvot pasaulē, kas ir labāka par viņiem pazīstamo.

Dīvaini, ka pirmizrādes notikums, kas veidots ap pašu izrādi, savukārt klusi manifestēja tās vērtības, no kurām Toms un draugi (domājams, arī viņu radītāji: režisors Dmitrijs Petrenko, dramaturģe Justīne Kļava, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, komponists Reinis Ozoliņš) vēlas izvairīties.

Sava jaunākā iestudējuma bērniem pirmizrādi teātris nu jau tradicionāli veido kā svētkus, kuru laikā skatītāji pirms izrādes un starpbrīdī var aktīvi pavadīt laiku dažādās spēlēs un darbnīcās. Dailes teātra pirmā un otrā stāva foajē šogad varēja darīt patiešām ļoti daudz – krāsot sveces, mest bumbu, fotografēties ar dažādiem atribūtiem, zīmēt, salikt puzli un tā tālāk, un tā tālāk. Katru bērnu no aktivitātes uz aktivitāti vadīja neliela karte un nepieciešamība savākt uzlīmītes par katru darbnīcu, kurā esi paviesojies. Tie, kas paspēja būt visur, varēja doties pie kalēja un izkalt savu monētiņu. Pie aizraujošākajām nodarbību vietām veidojās rindas, kuras bērni pacietīgi izstāvēja, divas trīs minūtes padarbojās, dabūja uzlīmīti un steidzās tālāk. Vākt. Lai arī šāda sistēma nepārprotami palīdz organizēt un virzīt lielas masas, liekot darboties steidzīgi un koncentrēti vienlaikus, man bija sajūta, ka teātris ir aizņēmies lielveikalu metodes. Tā vietā, lai dzirdētu "uzkavējies, padomā, iedziļinies", mēs saņēmām uzdevumu savākt pēc iespējas vairāk uzlīmju, lai par to varētu dabūt balviņu.

Nākamais atgādinājums par merkantilo pieaugušo pasauli mūs sagaidīja tieši pirms izrādes, kad skatītājiem tika piedāvāta nesmalkjūtīga "Fazer" reklāma. Tūkstošvietīgajā zālē zem sešiem krēsliem bija paslēptas bumbiņas, kuru atradējiem tika dāvināti nelieli saldumu maisiņi. Protams, ir daļa pieaugušo, kas domā par dzīvi kā loteriju, kurā dažiem veicas, bet pārējie paši vainīgi, ka nopirkuši ne tās biļetes, piedzimuši ne tiem vecākiem un aug ne tajā valstī. Tā ir attieksme, kas dala pasaules iedzīvotājus veiksminiekos un lūzeros. Un ir ļoti žēl, ka šādā attieksmē balstītai darbībai atrodas vieta pirms bērnu izrādes.

Interesanti, ka reklāmas ievadu vadīja Mārtiņš Upenieks Džo Hārpera tēlā un Ieva Florence Eimijas Lorencas tēlā – pirmo izrādē nemitīgi sit māte alkoholiķe, bet otra nāk no ļoti nabadzīgas ģimenes, kurai pilsētiņas svarīgie pieaugušie nolemj neziedot bērnu atrasto naudu.

Pat ja šāda tēlu izvēle sponsoru reklāmai bija apzināti labs Dmitrija Petrenko režisoriskais gājiens, lai apstiprinātu savas izrādes vēstījumu, un veids, kā izrādīt savu attieksmi pret nepieciešamību dot vārdu sponsoram, tomēr žēl visu to bērnu, kuri Toma Sojera piedzīvojumu skatīšanos sāka ar lielāku vai mazāku sabēdāšanos par nesaņemto dāvanu.

Vai tiešām uzņēmumam "Fazer" būtu bijis grūti demonstrēt laikmetīgu mārketingu un no Dailes teātra lielās skatuves aicināt cilvēkus palīdzēt bērniem, kas cietuši no vardarbības, pastāstot, ko šajā sakarā dara viena no lielākajām saldumu ražotnēm Eiropā? Jāsaka gan, lai arī "Fazer" kopumā esot visai laba reputācija attiecībā pret taisnīgu darba politiku, kompānija tomēr nevarot apgalvot, ka viņu ražotajās šokolādēs nav kakao, kura iegūšanā nebūtu izmantots bērnu – vergu – darbs. (Par to un "Fazer" reklāmām vairāk lasāms šeit.) Savā ziņā ļoti interesants aspekts, par kuru domāt pirms izrādes, kas veidota, balstoties uz Marka Tvena aprakstīto nežēlīgo pasauli.

Vēl vienu mācību no pieaugušo pasaules par to, ka citiem laimējas vairāk, ieguvām arī pēc izrādes, kad izrādījās, ka daudzi no bērniem ir paspējuši saņemt dāvanā balonu. Citi pat vairākus. Protams, kas gan par svētkiem bez baloniem? Un tomēr, ja tu redzi, ka citiem tie baloni ir, bet tu piedari pie tās grupas, kurai to nav pieticis, asaras saskrien acīs un lūpa saraujas uz raudāšanu. Nekādi mammas un tēta mierinājumi "aizbrauksim un balonu nopirksim" nedarbojas, jo pasaule ir acīmredzami nodemonstrējusi savu netaisnīgo dabu. Un tad mamma ar tēti var runāt sausu muti par to, ka balons nav vērtība, jo mazais vaicā – es arī biju šīs izrādes skatītāja, kāpēc man neiedeva? Un tad tas vairs nav jautājums par balonu, bet par piederību, tās noliegšanu, netaisnību un pieaugušo neizdarību vai paviršību.

Iespējams, viss šis garais ievads pirms teikumiem par izrādi kādam var likties nevajadzīgs un sīkumains. Ak tu mūžs, balons un konfektes ir sīka vienība! Bet nē, nav gan, ja runa ir par bērniem, kuri joprojām tic, ka pasaulei un cilvēkiem var uzticēties un ka taisnīgums un vienlīdzība ir iespējami. Jautājums ir par pirmā septembra svētku mācību, ko saņem tie, kuru rokās pēc dažiem gadiem būs mūsu valsts ekonomika, veselības aprūpe un pensijas.

Toms Sojers + draugi = piedzīvojumi

Piedzīvojumi – fantāzija = daudz teksta, maz brīnumu

Rakstīt par izrādi pēc ilgāka laika nozīmē piefiksēt to, kas patiešām ir palicis atmiņā. Bet tur, pretojoties laika dzēšgumijai, paliek pats spēcīgākais – gan labs, gan mazāk labs.

Nu jau mēnesi meita, kad grib pateikt, ka viņai kaut kas nepatīk, citējot izrādi, paceļ roku tā, it kā tajā turētu kaut ko aiz astes, un saka: "Fuiiii! Žurka!" Plīša grauzēji, kas tiek vicināti izrādes laikā, kalpo ne tikai par valūtu un draudzības pierādījumu Toma draugiem, bet man tie ir arī pirmizrādes simbols. Plīša žurka imitē īstenību, nekļūstot par mākslas tēlu. Un tāpat arī izrāde godīgi rādīja pieaugušus aktierus, kuri pēc labākās sirdsapziņas izlikās par bērniem, pārsvarā tekstuāli zīmējot viņu grūtās dzīves un tiešā veidā ilustrējot piedzīvojumus. Izrādes fotogrāfijas labi kalpotu par ilustrācijām grāmatai vai dramatizējuma izdevumam, jo tajās var redzēt to, kas ir uzrakstīts. Man, skatoties izrādi, pietrūka tieši neuzrakstītā, brīnumainā un iztēles pilnā. Tā, kas rastos no aizrautīgas režisora, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces spēlēšanās piedzīvojuma. Tā, kas laivas/gulbja veidolā uz mirkli izpeld no dekorācijas meldriem, bet diemžēl nekādi netiek turpināts.

Sākoties Toma un draugu fantazēšanai par pirātiem, zāles uzmanība būtiski pieaug. Arī mana meita pieliecas un iečukst ausī: "Nākamajā cēlienā uz skatuves būs liels kuģis!" Bērni seko līdzi notikumiem, un viņu iztēle strādā strauji. Otrajā cēlienā kuģa nav un scenogrāfija joprojām strādā kā nosacīta darbības vides raksturotāja, nevis tēla veidotāja. Otrs prieka mirklis pēc laivas = gulbja parādīšanās ir skatuves dziļākā plāna pārtapšana alas labirintos.

Pieķeros gulbim/laivai un domāju, kāpēc šāds tēls parādās kopumā visai tiešajā lugas teksta lasījumā un spēlē. Vienīgais, ko varu izdomāt, ir režisora atsauce uz viņa iestudējumu Leļļu teātrī "Neglītais pīlēns". Varbūt tā ir arī atslēga "putna būrītim" – Toma istabai, kurā viņš ik pa laikam "uzlaižas" paēst un lasīt grāmatas? Vai Toms un viņa draugi būtu neglītie putnēni, kuriem ir iespēja izaugt par gulbjiem vai arī palikt par pīlēm tajā dīķī, kurā dubļus kuļ viņu vecāki? Jā, varbūt šī Toma istaba ir tēls, bet ar to nekas netiek darīts un kopīgajā scenogrāfiskajā risnājumā tai nav atbalsta punkta. Ja nu vienīgi pūķis, kuru palaist cenšas Haklberijs Fins.

Izrāde paliek sadzīviskā notikumu attēlojumā, kurā brīnumainais brīžiem notiek aktieru paveiktajā – Mārtiņa Upenieka spēlētā Džo Hārpera trauslajā pašcieņā un mīlestībā pret mammu alkoholiķi par spīti visam, Ginta Andžāna Haklberija Fina dzīves nobrāzumu un punu nenogalinātajā, bet tomēr iedragātajā labsirdībā un arī Laura Subatnieka Indiāņa Džo lēni slīdošajā un noslēpumainajā esamībā.

Justīne Kļava un Dmitrijs Petrenko pieaugušo klātbūtni un to lomu bērnu dzīvē izrādē samazinājuši līdz informatīvam dosjē (ja pieaugušais pastāv tikai bērnu sarunās un ilgās) vai arī kariķējošam tēlojumam (ja pieaugušie uz skatuves tomēr parādās). Vienīgi Ilze Vazdika tantes Pollijas lomā ar Laura Dzelzīša Tomu un vēlāk arī Ginta Andžāna Haku veido dzīvu attiecību tiltu. Pārējiem pieaugušo tēliem (skolotājam, mācītājam, Džo mammai u.c.) attiecību veidošanas iespēju dramatizējums nedod, atstājot uzdevumu turēt plakātu "Pieaugušie ir slikti".

Bet Toms Sojers? Kā tad ar viņu? Pirmizrādē viņš bija hiperaktīvs puika, kas strauji virpuļo, lai aizrautu līdzi visu pasauli un tās iemītniekus. Viņa apgriezieni ir tik lieli un rada tādu troksni, ka daļa pasaules iemītnieku no tā var nogurt un netikt viņam vairs līdzi. Varbūt tikai tādēļ, ka ir jau pārāk veci. Tādi kā es.

Kad vaicāju meitai, vai viņa gribētu izrādi redzēt vēl kādu reizi, saņēmu atbildi nē, jo "viņi pārāk daudz runājot". Jā, kā jau sākumā minēju, šis ir tradicionāls klasikas iestudējums tiem, kuriem patīk, ja dažādās balsīs un kustīgā formā tiek izstāstīts pazīstams stāsts.

Bet es pēc laiciņa droši vien tomēr aiziešu vēlreiz, lai apskatītos, kā ir izauguši Toms, Haks, Džo, Bekija, Eimija un pārējie. Jo visiem labi zināms, ka pirmais septembris nav vēl nekāda īsta skolas diena un pirmizrāde ir tikai pirmizrāde.

Tēmas

Krista Burāne

Krista Burāne ir kino un teātra režisore, dramaturģe, starpdisciplināru mākslas projektu autore un izglītības eksperte jautājumos par radošu un kritisku domāšanu.  Viņas izrādes "Kauja pie..", "Vasara...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!