Attēlā – Edvards Elgars (1857–1934)
 
Recenzija
09.06.2016

Pirmais no Rīgas festivāla koncertiem

Komentē
0

Rīgas festivāla kalendārā šogad septiņi pasākumi. Spīķeru koncertzāles tradicionālā cikla "Vīns un mūzika" ietvaros skanējuši franču komponistu darbi "NYX Trio" priekšnesumā, turpat gaidāma arī koncertizrāde "Novecento" ar Alesandro Bariko stāstu, Dmitrija Petrenko režiju un pianista Vestarda Šimkus uzstāšanos, turpretī Kongresu namā kopā ar Latvijas Radio bigbendu muzicēs Raimonds Pauls. Līdzās tam festivāla programmā iekļauti četri liela mēroga simfoniski vai vokāli simfoniski koncerti – ar koru un orķestru līdzdalību notiks Pāvela Karmanova oratorijas "Pieci eņģeļi" un Gustava Mālera 8. simfonijas atskaņojumi, savukārt simfoniskās programmas Rīgas festivālā atvēlētas viesmāksliniekiem – 2016. gada 8. jūnijā Budapeštas festivāla orķestrim, bet atklāšanas koncertā 27. maijā Latvijas Nacionālajā operā un baletā – Londonas Simfoniskajam orķestrim. Uz pirmo Rīgas festivāla koncertu devos ar dalītām jūtām. No vienas puses – atmiņas par Daniela Hārdinga vadītā Londonas Simfoniskā orķestra uzstāšanos Rīgā pirms diviem gadiem, kas kļuva par vienu no visu laiku nedzīvākajiem un blāvākajiem ārzemju interpretu priekšnesumiem. No otras puses – atmiņas par itāļu viesdiriģentu Antonio Papāno, kurš turpat Nacionālajā operā un baletā kopā ar Romas "Santa Cecilia" orķestri 2013. gadā sniedza neaizmirstamas Čaikovska un Rahmaņinova mūzikas interpretācijas. No vienas puses – koncertā gaidāmais Bēthovena vijoļkoncerts kā uzskatāms piemērs galēji konservatīvai repertuāra izvēlei. Savukārt, no otras, – ja nu izslavētajam vijolniekam Nikolajam Znaideram sadarbībā ar diriģentu patiešām izdodas panākt kaut ko līdzīgu toreiz pieredzētajam Čaikovska vijoļkoncerta lasījumam Džošuas Bella un Antonio Papāno versijā? Galu galā 27. maija koncerta gaita svaru kausus nosvēra par labu patiesi profesionālam priekšnesumam un spilgtām mākslinieciskām atklāsmēm – neraugoties uz to, ka Ludviga van Bēthovena vijoļkoncerts un Edvarda Viljama Elgara 2. simfonija nudien nav tie aizraujošākie darbi klasiskajā repertuārā.

1975. gadā Dānijā dzimušā ebreju vijolnieka Nikolaja Znaidera karjera ieguva īsti starptautisku vērienu pēc uzvaras Karalienes Elizabetes konkursā Briselē 1997. gadā; kopā ar Lielbritānijas, Izraēlas, Dānijas, Krievijas mūziķiem viņš uzstājies arī kā diriģents un kameransambļa dalībnieks un tagad kā solists Londonas Simfoniskā orķestra koncertturnejā pirmoreiz atbraucis arī uz Latviju. Nikolajs Znaiders pieder paaudzei, kuru pārstāv gan Džošua Bells, gan Eva Bindere, kura Bēthovena vijoļkoncertu spēlēja vēl pavisam nesen, taču tā arī ir vienīgā līdzība, katra vijolnieka interpretācijām paužot principiāli atšķirīgu radošo stilu un pasaules skatījumu. Ja Evas Binderes priekšrocība bija trausli un nospriegoti mākslinieciskie rakursi, tad Nikolaja Znaidera lasījums izcēlās ar līdzsvarotāku un harmoniskāku veidolu, kurā netrūka arī citu muzikāli noslīpētu aspektu. Katrā ziņā jau vijoļkoncerta pirmajā daļā kļuva skaidrs, kādēļ Znaidera uzstāšanās ir vispāratzītas – solista spēli raksturoja ļoti izteiksmīga un plūstoša kantilēna, vijolniekam bez kādām grūtībām panākot skaistas liriskas atklāsmes, savukārt mūzikas dramatiskajām norisēm piešķirot tembrāli krāšņu skaņas apjomu un izkoptu kolorītu. Znaideram nebija nekādu problēmu arī ar virtuozitāti – visas sarežģītākās vijoļkoncerta pasāžas izskanēja spoži un atraisīti, turpretī solista iedziļināšanās partitūras skaņurakstā – pats Znaiders atzinis, ka Bēthovena opuss viņam ir sevišķi nozīmīgs, – atskaņojumā nodrošināja stila un mākslinieciskās dramaturģijas izpratni, kur arī katra no koncerta kadencēm iekļāvās īstajā temporitmā un emocionālajā tvērumā. Nikolaja Znaidera paustā muzikālā vēstījuma kvalitātēm pilnā mērā atbilda Antonio Papāno vadītā Londonas Simfoniskā orķestra sniegums. Muzicējot teicamā saskaņā ar solistu, orķestra mākslinieku spēlei piemita klasicismam raksturīgā skaidrība un izsvērti tembrālie rakursi starp stīgu un pūšaminstumentu grupām, nepiemirstot arī Bēthovena darbā būtiskās timpānu partijas prasmīgu iekļāvumu atskaņojuma dinamikas un faktūras kopainā, savukārt diriģenta vadības vitalitāte un spraigums liecināja ne tikai par Antonio Papāno temperamentu, bet arī par to, ka diriģents lieliski zina, kā savas radošās idejas izteikt dialogā ar orķestri un solistu. Protams, tik izstieptā un monotonā partitūrā kā Bēthovena vijoļkoncerts mūzika un tās iedzīvinājums spēja iedvesmot tikai daļēji, taču Nikolajs Znaiders un Antonio Papāno patiesi centās, un viņu kopīgi veidotajā versijā varēja sastapties arī ar negaidītiem pavērsieniem skaņdarba emocionālajā ritējumā un dramaturģiskajā arhitektonikā, līdz ar to programmas pirmā daļa arī bez interpretu pārsteidzīga skrējiena pagāja visai ātri.

Koncerta otrajā daļā – Edvarda Viljama Elgara 2. simfonija, angļu mūzikas klasiķa pēdējais pabeigtais veikums šai žanrā (130 lappuses ar 3. simfonijas uzmetumiem Entonijs Peins noveda līdz galam tikai 1997. gadā), un 27. maija koncertā atskaņotā partitūra arī ir hronoloģiski pirmā ievērojamā simfonija, kuru iespējams noklausīties paša komponista interpretācijā, Elgaram pie Londonas Simfoniskā orķestra diriģenta pults skaņu ierakstu studijā stājoties 1927. gadā. Līdz ar to jādomā, ka Londonas Simfoniskā orķestra mūziķi ļoti labi saprot, kā jāspēlē Elgara 2. simfonija, un, ja viņiem pievienojas profesionāls diriģents, tad rezultātam vajadzētu būt ne tikai stilistiski precīzam, bet arī personiski uzrunājošam. Realitāte gan ir nedaudz sarežģītāka. Edvarda Viljama Elgara, tāpat kā viņa gados jaunāko līdzgaitnieku – Gustava Holsta, Frederika Deliusa, Ralfa Vona-Viljamsa – daiļradi visaugstāk vērtē paši angļi, ārpus Lielbritānijas šai mūzikai bieži vien tiek veltītas rezignētas atsauksmes par intonatīvu vienmuļību un emocionālu pelēcīgumu. No šāda skatpunkta grūti atrast argumentus, kādēļ koncertā pārstāvēti tieši šie nacionālo skolu pārstāvji, nevis Pančo Vladigerovs vai Hugo Alvēns, turklāt attiecībā uz Elgaru papildu grūtības sagādā vēl tas, ka angļu komponista lielās simfoniskās formas ir sasodīti enigmātiskas – tās caurstrāvo neviennozīmīgi uztverami un interpretējami muzikālās domas vijumi apvienojumā ar šifrētām norādēm uz paša autora pārdzīvojumiem un simboliskiem zemtekstiem, kuras jau Elgara laikabiedriem pārsvarā tā arī palika nesaprotamas.

Antonio Papāno vadībā Londonas Simfoniskais orķestris darīja ļoti daudz, lai Elgara 2. simfonijas izvērstā četrdaļu cikla emocionālās aprises un dramaturģisko struktūru klausītāji uztvertu pēc iespējas veiksmīgāk un uzskatāmāk. Mūzikas pastāvīgās svārstības – no melanholijas līdz patētikai un atpakaļ, no elēģiskām intonācijām uz vitāla rakstura kāpinājumiem un atkal atgriežoties pie iepriekšējās noskaņu sfēras – atskaņotāji iedzīvināja saliedētā un jūtīgu kontrastu caurvītā plūdumā. Interpretācijā bija skaidri dzirdama gan koka pūšaminstrumentu spēles izsmalcinātība, gan arī stīgu grupas stabilais priekšnesuma līmenis, katra no orķestra tembrālajām krāsām un faktūras slāņiem, ieskaitot arfas, metāla pūšaminstrumentu partijas un rūpīgi izmeklēto sitaminstrumentu arsenālu, skanējuma kopainai tika pievienota ļoti trāpīgi un izlīdzināti; un, visbeidzot, Antonio Papāno enerģiskā un dzīvīgā simfonijas vadība, tajā pašā laikā iztiekot bez jebkādiem pārspīlējumiem, skaņdarba interpretācijai neapšaubāmi nāca par labu.

Bez šaubām, Londonas Simfoniskais orķestris nespēlēja diametrāli pretēji Daniela Hārdinga pārraudzītajiem priekšnesumiem – gan Bēthovena vijoļkoncerta, gan Elgara simfonijas lasījumā viscaur bija jūtams, ka orķestra mūziķi precīzi izpilda diriģenta ieceres, taču paši ne īpaši aizraujas, spēles stilam un emocionālajam atveidojumam pamatā paliekot salīdzinoši atturīgam un distancētam. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šādu priekšstatu droši vien veidoja arī orķestra jau otrreizēja uzstāšanās simfoniskās mūzikas koncertiem nepiemērotā zālē, Latvijas Nacionālās operas un baleta akustikai daudz ko izklīdinot un noslāpējot. Rēzeknes, Liepājas vai pat Cēsu koncertzāle šādu viesmākslinieku turnejām neapšaubāmi būtu piemērotāka – bet tad jau tas vairs nevarētu saukties par Rīgas festivālu. Divējādas izjūtas galu galā atstāja arī Antonio Papāno, Nikolaja Znaidera un Londonas Simfoniskā orķestra izvēlētais repertuārs. No vienas puses, žēl, ka tur nebija nekādu pārsteigumu – vien divi lielas formas klasiski darbi. No otras puses, Elgara mūziku latviešu atskaņotāji spēlē tikai epizodiski, ar komponista 1. simfoniju, starp citu, uz Latviju pirms diviem gadiem bija atbraucis Īlingas Simfoniskais orķestris, tādēļ ir tikai dabiski, ka ar šiem skaņdarbiem Latvijas publiku iepazīstina interpreti no Lielbritānijas. Turklāt 27. maija koncertā varēja vēl izbaudīt neviltotu prieku par to, ka visi šie četrdesmit un piecdesmit gadus vecie cilvēki, kurus, ņemot vērā aplausus starp skaņdarbu daļām, vecāki bija uz koncertu atveduši pirmo reizi mūžā, noklausījās tik nopietnu un komplicētu opusu kā Elgara 2. simfoniju. Jāteic, ka patiesa atzinība Londonas Simfoniskajam orķestrim pienākas vismaz par publikas muzikālo izglītošanu.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!