20. aprīļa protesta akcija pret seksuālo vardarbību un kara noziegumiem Ukrainā (Rīgā, pie Krievijas vēstniecības). Foto: Anna Andersone
 
Sabiedrība
11.05.2022

Pirmā, kas pacēla akmeni

Komentē
4

Šodien, šķiet, neviens vairs nav jāpārliecina, ka izvarošana ir kara tehnika. Ierocis, ko var izmantot apzināti un mērķtiecīgi, nevis prāta aptumsumā. Ierocis, kura izmantošanai var tikt dota pavēle no augšas, ierocis, kurš vienmēr būs pa rokai un kura lietošana ir kļuvusi pašsaprotama. Tomēr metodoloģiska izpēte, statistika, fakti un atzinums, ka izvarošana ir ne tikai ierocis, bet arī noziegums, par ko saņemams sods, ir samērā neseni koncepti.

Tikpat neseni kā visplašākais problēmloks, kas saistīts ar sieviešu dzīvi. Izvarošanas fenomens īsti nesaistīja ne Freidu, ne viņa skolniekus – kā gan tas būtu bijis iespējams? Šis spožais vīrs radīja "peņa skaudības" jēdzienu. Tā ir skaudība, kas pavada katras sievietes dzīvi, kurā īsu atelpu spēj sniegt vien dēla piedzimšana – jo, dzemdējot dēlu, sieviete beidzot tiek pie kārotā atribūta. Tas, ka šis penis varētu būt nevis dāvana, bet apdraudējums, burtiski – ierocis –, tas Freidam neienāca prātā. Kā gan? Tolaik izvarošana, ja vien vispār garāmejot pieminēta, tika traktēta kā sarežģīts psihoemocionāls impulss, kas saistīts ar iekāri un tumšām dziņām, ar šiem grandiozajiem jēdzieniem, kas pirmo reizi iznira publiskajā telpā nevis kā mākslas, bet gan kā medicīniski, zinātniski izmērāmi un pierādāmi koncepti – un sava laika pilsoniskajā Vīnē tie bija nopietni atklājumi ar tālejošām sekām. Kā gan mēs Freidam varētu ko neiejūtīgi pārmest? Viņš bija izglītots, viņš bija vērīgs, viņš bija ass – un viņš nebija sieviete. Vai mēs varam pārmest Freidam, ka viņš nebija sieviete? Smieklīgi, nudien.

Bet tas, kas nemaz nav smieklīgi, ir nu jau vēsturiski gadskaitļos izmērāmais fakts, ka sievietēm nācās izcīnīt savu vietu universitātēs un akadēmiskās hierarhijas tempļos, viņām burtiski bija jāiemācās formulēt un pierakstīt, un pierakstot publiski aizstāvēt savu pozīciju, kas nez kāpēc fundamentāli atšķīrās no "peņa skaudības".

1975. gadā amerikāņu žurnāliste Sjūzena Braunmillere publicē savu grāmatu "Pret mūsu gribu. Vīrieši, sievietes un izvarošana". Un pirmo reizi analītiskā tekstā parādās teorija, kas izvarošanu nesaista nedz ar iekāri, nedz ar kaut kādu tumšu slimību sašķeltā dvēselē. Braunmillere to sasaista ar varu. Vēl vairāk, autore nāk klajā ar apgalvojumu, ka "izvarošana ir apzināta metode – ne vairāk un ne mazāk –, ar kuru visi vīrieši visas sievietes notur baiļu stāvoklī". Tie ir septiņdesmitie gadi, kad tiek izrunāti ļoti daudzi asi vārdi. Šodien no autores sagaidītu mazliet niansētāku skatienu. Tomēr jau tolaik, 1976. gadā, kāda cita amerikāņu autore Andriena Riča savā tekstā "No sievietes dzimis" vairākkārt uzsver, ka varas attiecību piramīdā, vīriešu iedibinātajā kārtībā, dzīvo sievietes, bērni un jaunāki vīrieši. Vai arī vīrieši, kas īsti neatbilst varas struktūru prasībām.

Lai vai ko mēs būtu gatavi pārmest amerikāņu radikālajam feminismam – vislielākais pārsteigums viņu tekstu lasīšanā varētu būt diezgan rūgtā atskārsme, ka šis "radikālisms" diemžēl nav nekas pārspīlēts vai neadekvāts mūsdienām un "amerika" ir iestājusies tepat. Tā, piemēram, Braunmillere piedāvā izvarošanas taktiku izskatīt kā cilvēces attīstības gaitu ietekmējušu atklājumu – tikpat nozīmīgu kā pirmā akmens cirvja radīšanu vai uguns iegūšanu. Īsā pasāžā grāmatas sākumā autore uzbur aizkustinošu, spilgtu ainu ar pirmo sievieti, kura piedzīvo zibensveida atklāsmi, atklāsmi pirms jebkuras nākotnē iespējamās valodas. Viņa pēkšņi saprot, ka ar divkājaino savas sugas pārstāvi viņa nevēlas dalīt savas ķermeņa daļas. Ar kādu citu – jā, bet ar šo, taciņas vidū stāvošo un pieprasošo, šodien – nē. Iespējams, tieši viņa – pirmsvēstures sieviete, nevis vīrietis – bija pirmā, kas pacēla akmeni no zemes. Aizstāvoties, brīdinot. Rūcot. Nenāc par tuvu. Nenāc vispār klāt. Cik gan pārsteigtam viņam bija jābūt – toreiz, uz taciņas. Un cik negaidīta cīņa tur pēkšņi norisinājās. Visticamāk, viņa spēra, koda, grūda un varbūt viņai izdevās pat aizbēgt. Aizbēgt – nevis atriebties vai pielikt punktu tā, lai viņš neiedomātos mēģināt vēlreiz. Nojausma, kas pēc cīņas lēnām nogulsnējās sievietes apziņā, piemeklēja arī vīrieti – tikai ačgārnā veidā. Ja pirmā izvarošana bija negaidīta saķeršanās sievietes atteikuma dēļ, tad otrā jau tika plānota apzināti [1]. Viņš saprata, ko spēj viņai nodarīt. Atklājums, ka penis patiešām var kļūt par ieroci, bija izšķirošs atklājums abām pusēm.

Pirmo reizi likumdošanā izvarošana ielavās, kā asprātīgi norāda Braunmillere, pa sētas durvīm. Tā tika traktēta kā noziegums pret īpašumu divu konfliktējošu vīriešu (klanu, cilšu, ciemu, karaļnamu) starpā. Savu meitu tēvs sargāja no "sabojāšanas" nevis tādēļ, lai viņai nevajadzētu ciest sāpes vai pazemojumu, bet tādēļ, ka viņa kā apmaiņas prece ir augstu vērtējama un vienmēr kādam piederēs. Vispirms tēvam, pēc tam vīram. Viņu varēs izdevīgi izprecināt, sliktākajā gadījumā – pārdot. Vai nozagt kādam citam tēvam vai vīram, tādējādi veidojot jaunas savienības – ekonomiskas un politiskas, kādas vien vajag. Sievietes ķermenis bija necaurredzamais, necaurskatāmais kaut kas un šis "kaut kas" nepiederēja viņai pašai – tas bija fizisks, laiktelpā tverams punkts, caur kuru viens vīrietis varēja vai nu pazemot, vai pagodināt kādu citu vīrieti.

Braunmillere īpaši pievērsās tieši kara laika izvarošanas taktikām. Viņa salīdzināja skaitļus, faktus un trūcīgās liecības Amerikas neatkarības kara hronikās, Pirmajā un Otrajā pasaules karā, Vjetnamas karā, Bangladešas neatkarības karā. Revolūcijās, pogromos, krusta karos. Grieķu mītos un septiņdesmito gadu amerikāņu asprātībās – viņa mēģināja parādīt, ka izvarošana bijusi klātesoša vienmēr; savukārt sabiedrība, kurā iespējams par to runāt no sievietes, nevis no Freida vai citu spīdošu prātu skatpunkta, ir nesens un trausls veidojums. "Pret mūsu gribu" ir uzrakstīta manas dzīves laikā; arī tādēļ tā šķiet saprotama. Lai arī grāmata ir piedzīvojusi neskaitāmus pārpublicējumus, kopš izdošanas nepametot drukātavas, MeToo ēras notikumos gan grāmata, gan nu jau astoņdesmit gadus sasniegusī autore piedzīvoja zināmu renesansi. Viņa brīnījās, jo par tik veciem cilvēkiem kā viņa vairs neviens neinteresējoties. "The Guardian" sniegtajā intervijā Braunmillere stāstīja, kā, vācot faktus un liecības, viņa organizējusi tikšanās un konferences sievietēm, kas piekrita dalīties savā pieredzē; bija jāatrod veids, kā izvarošanas pieredzi būtu iespējams analizēt vai konceptualizēt tieši sievietēm. Viņa organizēja lekcijas Ņujorkas Taimskvērā, kas septiņdesmitajos gados bija autentiska vietiņa ar striptīza bāriem un dating istabām. Uz kādu konferenci viņa ieradās ar kruķiem, jo izmežģīja potīti, sperot vīrietim, kurš mēģināja viņu atturēt no konferences skrejlapu izdalīšanas. Āda, kas paglāba viņas potīti no atklāta lūzuma, vēl arvien ir ļoti plāna. Tikpat plāna, cik mūsu it kā tik mūsdienīgā un svaigā zināšana, ka "upuris nekad nav vainīgs, vainīgs vienmēr ir varmāka".

Jo šodien "Pret mūsu gribu" lapaspusēm nākas pievienot jaunu, Ukrainas kara ierakstu.

Ko ar to iesākt? Ko iesākt ar informāciju, kas gāžas pār visu galvām, ar informāciju, kas kārtējo reizi pierāda, ka varmāka paliek nesodīts? Ka viņam nav iespējams tikt klāt. Ka viņu sargā neredzams, mūžvecs tīklojums. Ko iesākt ar novērojumu par vienu no visstabilākajiem pamatiem, uz ko politiķi pakāpjas savās nebeidzamajās interneta tiešraidēs, – ar krievu karavīru māšu nolamāšanu? Sieviete ir visdrošākais, jo visātrāk atrodamais mērķis, vienalga, kurā frontes pusē sagadījies stāvēt. Viņa vienmēr kaut kur maisīsies pa kājām, apjukusi, nogurusi, aizstāvot savus bērnus tā, kā vien spēj. Ja jums iet grūti kara laikā, ķerieties klāt sievietēm, mātēm, meitām, vienalga; viņas sniegs garantētu atvieglojumu. Īsu, tiesa gan. Un būs jāmeklē nākamā.

Šo visu kā fonu iespējams nolikt 20. aprīļa asiņainās apakšveļas akcijai pie Krievijas vēstniecības. Tas bija mazs puzles gabaliņš, izņemts no sena zīmējuma un uz brīdi nolikts visu acu priekšā. Jebkurš akciju slavējošs sauklis – "tās ir mūsu meitenes ar smukajiem dibeniem" – vai jebkurš nievājošs sauklis – "tie latviešu dibeni nemaz nav smuki" – iegūst daudz dziļāku, daudz tumšāku jēgu, ja to skata caur Braunmilleres piedāvāto perspektīvu. Jauna sieviete, izmantojot savu ķermeni kā aktīvu, performatīvu aģentu publiskajā telpā, komplimentu vai nopēlumu par savu uzdrīkstēšanos jau atkal nopelna attiecībā pret savu piederības principu. Ja viņu iespējams identificēt kā "mūsu" meiteni – tad viss ir forši. Ja viņa izrādās "ne-mūsu" meitene – tad mierīgi var atļauties viņai uzbrukt. Sievietes vērtību nosaka viņas atrašanās vieta kādu citu cilvēku (un vēl arvien pārsvarā vīriešu) sarežģītajās ietekmes zonās. Tas, ka sievietes cenšas izkļūt ārpus šīm ietekmes zonām, caur mākslas aktu atklāti tās kritizējot vai caur šo pašu mākslas aktu norādot uz savu spēju identificēties ar upuriem, nevienu īpaši neinteresē. Tikai citas sievietes, protams, vai citus performances māksliniekus. Būtiski, ka Braunmillere savas grāmatas ievadā, bezmaz vai pirmajā teikumā, norāda – nē, viņa nav izvarota. Viņai nav šādas pieredzes. Un tas ir stratēģiski precīzs gājiens – jo nereti izteikums "nu, tās jau ir tās jūsu, sieviešu, traumas" vai "skaidrs, kāpēc tu to pēti, tā ir tikai tava pieredze" automātiski ieslēdz sievietes kaut kādā tikai viņām paredzētā un izprotamā sāpju geto. Braunmillere, tāpat kā 20. aprīļa akcija, piedāvā gluži pretējo – izvarošanas kultūra attiecas uz mums visiem, tā skar ikvienu. Tā potenciāli kropļo un ievaino ikvienu. Tā jau ir ievainojusi ikvienu, jo vēl arvien ir viena no visietekmīgākajām, vislētākajām kara tehnikām. Savukārt spēja to skaļi analizēt nozīmē potenciālu iespēju līdzjūtības lauka audzēšanai – un arī tajā ir pelnījis atrasties ikviens.

Būtiski pieminēt, ka šāda veida mākslu sievietēm visvieglāk piedod tieši kara apstākļos. Iedomāsimies, kādus komentārus līdzīga akcija izpelnītos miera laikos. Karā, ja vien esi pareizajā pusē, ja vien esi "mūsu" meitene, lūdzu, smērējies ar asinīm, mākslīgām vai īstām, – visi līdzekļi labi. Savukārt, tikko karš būs beidzies, sievietes viscaur Austrumeiropā tiks sauktas pie kārtības un tas notiks visciniskākajā veidā – ar izsmieklu, ar vieglu vīpsnu, ar aicinājumu strādāt, nevis māžoties ar akcijām, ar aicinājumu atgriezties pie patiesajām vērtībām – un izvarošanas vai aborta, vai visikdienišķāko mēnešreižu asinīm atkal būs jākļūst apslēptām.

Tas sirdsšķīstais vīrs Krievijas vēstniecības pusē, kurš 20. aprīļa akciju filmēja un filmējot klaigāja: "Lai tad viņas velk tās apenes nost!" – viņš vēlreiz apliecina to, ka aktīva sievietes figūra turpina būt vislielākais pārsteigums, vislielākais šoka moments kā mākslā, tā dzīvē. Nevar būt, ka viņa pasāks kaut ko uz savu galvu. Nevar būt, ka viņa izģērbsies nevis kādam par prieku, bet kādu publiski apsūdzot. Un viņš atkal ir pārsteigts, šis vīrs – jo viņa paceļ akmeni no zemes. Viņš atkal ir pārsteigts līdz sirds dziļumiem.

 

[1] Brownmiller, Susan. Against Our Will. Men, Women and Rape. New York: The Random House Publishing Group, 1975, 14. lpp.

Rasa Jansone

Rasa Jansone ir māksliniece, kas raksta par mākslu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!