Redzējumi
27.08.2015

Pilsoniskā sabiedrība pagaidām nodarbojas ar monologiem

Komentē
6
Saglabā

ASV iznākošā žurnāla "Prospect" šā gada augusta numurā publikācijā, kas veltīta politiķim Danielam Patrikam Moinihenam (1927–2003), autors norāda, ka politiskās partijas ir nogurušas un jaunas idejas ģenerēt nespējīgas, tomēr, kā mēdz teikt, daba necieš tukšumu. Iniciatīvu esot pārņēmušas dažādas pilsoniskās sabiedrības grupas, sākot ar "Occupy Wall Street" un beidzot ar "Tea Party".

Ja pieņemam šādu tēzi par atskaites punktu, vai ko līdzīgu varam teikt par Latviju – piemēram, patvēruma meklētāju uzņemšanas jautājumā?

Tēzes pirmā daļa (par ideju trūkumu) ir acīmredzama. Te pat nav runa par politisko partiju retoriku – "oficiālajam" viedoklim apzināti vai neviļus pieskaņojas varas struktūras kopumā, cenšoties publiskajā telpā izlīdzēties ar frāzēm "mēs šo problēmu apzināmies un nopietni ar to strādājam", "šobrīd pastāvošā likumdošana paredz" utt. Vismaz tāds radās iespaids, interneta tiešraidē noskatoties pirmo daļu Arābu kultūras centra šonedēļ rīkotajai diskusijai par NVO lomu bēgļu integrācijas jautājumā. Šajā diskusijā piedalījās virkne ministriju augstākās ierēdniecības līmenī ar mērķi (vismaz diskusijas rīkotāju ieskatā) izklāstīt valsts politiku – esošo un plānoto – dažādos ar patvēruma meklētājiem saistītās tēmas aspektos.

"Paldies par uzaicinājumu", "sabiedrības iesaiste ir ļoti būtiska" un jau pieminētā burbuļošana. Pilnīgi skaidrs, ka varas ieskatā patvēruma meklētāji patiesībā ir kārtējā birokrātiski – veidojot darba grupas, koncepcijas un normatīvu aktu projektus – risināmā problēma. Apmēram kā cūku mēris vai ģībstoši skolēni – koristi. Te pat nav vērts dusmoties. Maza vai liela, bet jebkura birokrātija paredz noteiktus mehānismus un inerci. Cita lieta: ir aizdomas, ka pārvalde neapzinās jautājuma nopietnību un savā tempā atpaliek.

Savukārt par politiķiem pat runāt negribas. Ja īsi – sišana pie krūtīm, ka pēc uzņemamajiem 250 "durvis būs ciet" (ZZS līderis Brigmanis LTV), ka vairāk ne vienu pašu bla bla (iekšlietu ministrs, premjere aizvadītajā nedēļā), ir miglas pūšana acīs, kas devalvē jebkādus citus politiskās elites izteikumus.

Kas notiek ar tēzes otro daļu – pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām? Šonedēļ savu vārdu nolēma teikt "par" nometne (precīzāk, tās daļa) – ar piketu "Par cilvēcīgu attieksmi pret bēgļiem" pie Kultūras ministrijas. Saprotot, ka šī sabiedrības daļa apriori jūtas par saviem oponentiem izglītotāka, mūsdienīgāka, iecietīgāka utt., vēlos tomēr izteikt dažus priekšlikumus.

Visskaidrāk noformulētā un argumentu ziņā spēcīgākā sadaļa vēstījumos ir ksenofobijas un naida runas noraidījums. Kaut vai tāpēc, ka "pret" nometne sagādā bagātīgu materiālu, kas pamato šādu vēstījumu nepieciešamību. Citiem vārdiem sakot, šādi "par" nometne nevis apelē pie humānisma, atbildības u.c. jēdzieniem, kurus arvien var dažādi interpretēt, bet pilnīgi leģitīmi norāda uz naida runas epizodēm un to nepieļaujamību.

Tālāk jau mēs esam uz "slidenāka" pamata. Piemēram, es neieteiktu ekspluatēt argumentu, ka patvēruma meklētāju uzņemšana ir saistīta ar Latvijas līdzdalību Rietumu ārpolitikā Tuvējos Austrumos un Afganistānā (lai gan piekrītu, ka tā bijusi kļūdaina). Pirmkārt, šis arguments ievelk savā būtībā nejēdzīgā diskusijā par to, kas ir mazākais ļaunums (piemēram, Sadams Huseins vai pašreizējā situācija Irākā, talibu režīms vai pašreizējā situācija Afganistānā), un "par" nometne nonāk dīvainā situācijā, ja ir spiesta nostāties kāda "mazākā ļaunuma" pusē. Otrkārt, ievērojama daļa patvēruma meklētāju nāk no reģioniem (piemēram, Āfrikā), kur Rietumi nekādas militāras intervences nav veikuši. Te risks "par" nometnei ir tāds, ka viņus var konfrontēt ar nepieciešamību kaut kā patvēruma meklētājus dalīt – "tajos", kuru liktenī Rietumu vainu var saskatīt, un "tajos", kuru nelaimju pamatā ir citi iemesli. Pieļauju, ka šāda dalīšana "par" nometnei būtu psiholoģiski nekomfortabla, piedevām novietotu viņus deklarēto oponentu – "dalītāju" – nometnē vispār.

"Par" nometnes centieni savas pozīcijas argumentācijai izmantot dainas (piemēram, "Dod dieviņi otram dot, ne no otra mīļi lūgt" plakāti) ir interesants mēģinājums liegt "pret" nometnei šīs "pret" nometnes paškonstruēto, ja tā var teikt, monopolu uz latviskajām vērtībām (lai gan tā arī neesmu sapratis, kas tās tādas...). Asprātīgi. Lai gan taisnības labad jāsaka, ka tēze par latviešiem it kā izsenis raksturīgo līdzcietīgumu un viesmīlību ir tāda pati mīta konstruēšana kā labāk pazīstamie un līdz šim aktīvi ekspluatētie mīti par latviešu nāciju.

Lai kā arī būtu, diskusija par to, kā aizvadīto gadsimtu laikā pašreizējās Latvijas teritorijā mijušās un sijājušās dažādas etniskās grupas (ja atļauts sīks huligānisms, piedāvāju atcerēties par vairākiem simtiem t.s. krieviņu (somugru saimei piederīgo votu), kurus 15. gadsimtā izmitināja Zemgalē, – integrējām taču!), varētu būt ļoti interesanta. Tomēr jāņem vērā, ka tāda tā būtu ļoti nelielai sabiedrības daļai.

Iespējams, lielākais risks, ar ko var saskarties "par" nometne, tomēr ir saistīts ar argumentācijas sistēmu nesavietojamību vispār. Proti, "par" nometne uzsver vērtības, kuras citas sabiedrības daļas (šajā gadījumā nerunāju par strikti "nē" noskaņotajiem) varbūt pat akceptē, bet šai citai daļai primāri ir atšķirīgi jautājumi (slimību izplatības riski, uzņemamo patvēruma meklētāju skaita tālāks pieaugums utt.). "Par" nometne tos, protams, var norakstīt kā fobijas un turpināt akcentēt empātiju, dažādības bagātinošo ietekmi utt., tomēr tad tā būs saruna pašiem ar sevi, savas nostājas paušana – ar diezgan lielu iespēju pārliecināt citus.

Pieļauju, ka šīs nedēļas piketa organizatoru un atbalstītāju primārais mērķis bija vienkārši parādīt, ka Latvijas sabiedrībā patvērumu meklētāju jautājumā ir ne tikai noraidošs viedoklis. Tas ir izdevies. Savukārt, ja mērķis ir reāli ietekmēt vietējo sabiedrisko domu, vēlams būtu argumentāciju dažādot.

Noslēgumā skaidrības labad jānorāda, ka šī teksta ideālais mērķis ir aicināt uz saturīgu diskusiju patvēruma meklētāju jautājumā. Autoram, protams, ir savs viedoklis, tomēr svarīgāk šķiet diskusijas apraksta uzturēšana kā tāda.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!