Grāmatas "Māra" vāks. Māksliniece - Elīna Brasliņa
 
Par grāmatām
10.07.2019

Pilna manis istabiņa

Komentē
2

Par Osvalda Zebra grāmatu "Māra" ("Dienas Grāmata", 2019)

To, cik grūti rakstīt jauniešiem, nesen apdomāju pēc sarunas ar kādu meiteni. Pārlapojot gados patiešām ļoti jaunas pašmāju rakstnieces tikko izdoto debijas romānu, viņa nopūtās un bilda: "Jā, ir jau labi, bet jūtams, ka autore rakstījusi savai paaudzei." Jāpiemin, ka lasītājas un autores paaudzes šķīra aptuveni četri pieci gadi. Rakstīt šādai prasīgai un nemitīgi mainīgai auditorijai – jā, tur nepieciešama apņēmība, var pat teikt, krampis. Rakstnieks Osvalds Zebris šo izaicinājumu ir pieņēmis. Savā jaunākajā grāmatā "Māra" autors pievērsies literatūrai jauniešiem vai varbūt – par jauniešiem. Par labu pirmajam pieņēmumam runā grāmatas nelielais apjoms, no kura vismaz trešo daļu aizņem mākslinieces Elīnas Brasliņas melnbaltās, mūsdienīgās ilustrācijas, bet par labu otrajam – darba saturs. Vēl jāpiebilst, ka iedvesmu radīt šo romānu Zebris guvis agrāk, strādājot pie scenārija Latvijas Televīzijas jauniešu seriālam "16+", kurā skartā tematika – vienmēr aktuālais identitātes saglabāšanas jautājums, neizbēgamā nepieciešamība izdarīt izvēles un būt par tām atbildīgam – ir arī "Māras" centrā.

Pats rakstnieks apgalvo, ka romāna centrālā tēma ir drosme. Ne tā – daudzinātā un visiem redzamā, kas ekstremālās situācijās parādās pat pašos gļēvākajos, bet gan nemanāmā un daudz svarīgākā drosme, kas nepieciešama, lai pārvarētu apkārtējo acīm neredzamos sadzīves un emocionālos pārbaudījumus. Un uzkrāvis savai varonei Mārai autors patiesi ir daudz. Desmitās klases skolniece, kas pati sevi nicinoši dēvē par "botāni" un kuras vienīgais balsts ir trīs tuvu draugu pulciņš, vidusskolēnu iesvētībām sagatavo priekšnesumu, ar kuru vēlas paust, viņasprāt, būtisku domu – par cirku kā nebrīves un nežēlīguma apogeju. Taču ap meiteni savijas notikumu kaskāde, kas liek paraudzīties uz šo ieceri citām acīm – proti, vai šāds nebrīves un nežēlības cirks, kurā līdzgaitnieki tērpjas dzīvnieku un dresētāju maskās, pirmām kārtām nenorisinās jau katra paša dzīvē? Klasiskais jauniešu romāna sižets, kurā ir gan divas galvenās varones antagonistes – glītās klases jaunpienācējas Laura un Amanda –, gan pajukušas romantiskas attiecības, gan problēmas pašas Māras nepilnajā ģimenē, pamazām izvēršas diskusijā par rīcības sekām, atbildību un pieaugšanas nepieciešamību. Romānā izskan gan Māras, gan Lauras pieaugšanas stāsts (grāmata sastāv no atsevišķiem abu meiteņu monologiem). Pieaugšanas procesa ārējās izpausmes bieži ir visai necilas, taču to iekšējā rezonanse, kā jau šajā (un ne tikai šajā) vecumā mēdz būt, ir teju desmitkārt intensīvāka par to patieso mērogu. Šķiet, autors apzināti vēlējies rādīt jaunieša garīgo pasauli kā trauslu ēku ar nežēlīgi spalgu akustiku, kurā ik mazākais ārpasaules solis atbalsojas kā bungādiņas tricinošs pērkona grāviens. Šajā emocionāli nestabilajā realitātē jaunajam cilvēkam jāatrod pašam savs ceļš, būtība un enkurs; pamazām Māra apjauš, ka bērnības uzticamie enkuri pamazām atkabinās no šķietami drošās gultnes, bet jauni to vietā nenāk vai, pareizāk, tos neviens vairs uz paplātes nepienes, tie jārada pašam nereti visai traumatiskā procesā. Aci pret aci ar pasauli te vienaudžu, te vecāku veidolā tiek sperti nedroši soļi pāri tiltam, kas savieno bērna un pieaugušā pasaules redzējumu, un šajā gaitā Māra piedzīvo ne vienu vien sāpīgu atsitienu un kritienu.

Ja runājam par drosmi kā romāna motīvu, jāpiemin, ka drosmi pirmām kārtām izrādījis pats autors, izvēloties savu stāstu vēstīt no divu astoņpadsmitgadīgu meiteņu redzespunkta. Intervijās rakstnieks uzsver, ka rūpīgi vācis informāciju par mūsdienu jauniešu runas veidu un domāšanas specifiku, lai spētu to romānā adekvāti atklāt. Tomēr, lasot tekstu, kurā netrūkst ne "WhatsApp" sarakstes, ne mūsdienīga slenga, nepamet sajūta, ka Māra un Laura domā un analizē stilā, kas nav necik tāls no varoņiem, kas darbojas autora iepriekšējā romānā – vēsturiskās sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" aizsācējā "Gaiļu kalna ēnā". Iespējams, jaunais romāns būtu tikai ieguvis, ja autors būtu licis lietā mazliet vairāk no pieminētā jauniešu seriāla stilistikas, ieviesis tekstā vairāk kaut gara acīm tverama kinematogrāfiskuma. Šobrīd poētiski filozofiskā, krāsainā un piesātinātā leksika, kādā ietērpta tēlu domu gaita, jūtami palēnina teksta tempu un ik pa brīdim diezgan šerpi rezonē ar faktu, ka mūsu priekšā ir parastas vidusskolas jaunietes – tas zināmā mērā laupa "ainai" ticamību. Tomēr iespējams, ka šo kontrastu autors rada apzināti, lai atklātu personāžu iekšējo sašķeltību un svārstīšanos starp ikdienas vienkāršoto uztveres modeli un katra paša dvēselisko komplicētību. Otrs šīs nekonsekvences iespējamais skaidrojums apslēpts dziļāk, un norādi uz to dod romāna nosaukums, kas vienlaikus ir arī galvenās varones vārds. Tekstā jaušama spēcīga folkloras motīvu klātbūtne: senlatviešu dievības Māras simbols – govs – te uzpeld varones atmiņās, te rādās bērza zaru kontūrās, ik pa brīdim gan tieši, gan netieši ieskanas dainu teksti, varones anonīmā vecmāmiņa (kas sižeta gaitā izrādās daļējs ģimenes problēmu ģenerators) uzstājusi uz meitenes vārda izvēli un konsekventi dēvējusi mazmeitu par mīļo Māru, bet naksnīgā parkā, satiekot līksmi iereibušus jaunos dzejniekus, meitene sevi iepazīstina kā "Pilna manis istabiņa". Visas šīs norādes savij asociāciju kamolu, kas liek domāt – Māras tēlā nebūt nav paredzēts saskatīt tikai parastu vidusskolnieci vien, bet, iespējams, arī norādes uz mītisko senbaltu auglības un nāves aizgādni, un tādā gadījumā šis simbolisms izskaidro arī daudzās teksta disonanses. Teikt, ka Māra iemieso dievības dzīvinoši nāvējošo duālismu, protams, būtu pārspīlēti, taču meitenē patiesi jaušama spēcīga iekšēja ambivalence, kas vienlaikus gan liek bezgalīgi tiekties pēc apkārtējo tuvuma un sapratnes, gan spēj nodarīt gluži fiziskas sāpes. Grūti pateikt, vai glītā Laura, kas vēršas pret Māru, ir iecerēta kā tumšās un mazliet draudīgās dievietes gaišais pretpols. Vismaz tekstā par to nekas neliecina. Tomēr, ja atgriežamies pie tēmas par drosmi, tad Māra uz saviem pleciem iznes gandrīz visu šo romāna līniju, jo gan viņu pulciņa "trīs musketieri", gan Māras māte romānā attēloti kā psiholoģiski vāji tipāži, nespējīgi pieņemt lēmumus. Kaut gan, protams, šo versiju balsta tikai pašas Māras subjektīvais redzējums, kurā aizvien vēl fonā vīd bērnišķīgā vēlme, lai kāds visas likteņa cilpas atmudžinātu viņas vietā. Taču romāna sākumā tā arī līdz galam nenospēlētā teatrālā etīde ar jauniešiem cirka dzīvnieku un dresētāju lomās ,tekstam turpinoties,  gūst ļoti piesātinātu izvērsumu. Tieši cirks kā metaforiska vide, kurā dzīvības un nāves robežas ļoti strauji pārplūst cita citā, iespējams, ir atslēga uz romāna iekšējā neviendabīguma izpratni.

Vai "Māra" patiesi palīdzēs nobriedušam lasītājam gūt ieskatu jaunieša domāšanā – par to pāragri spriest, taču romānā analizētā pieaugšanas un atbildības tematika neattiecas tikai uz konkrēta vecuma auditoriju vien. Tilts pāri robežsituācijām katrā vecumā ir savs, un pār to mēs katrs ejam, sāpīgi atsitoties pret nedrošajām margām.

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!