Photo by Hadis Safari on Unsplash
 
Proza
29.11.2018

Pīle

Komentē
1
Saglabā

Viņš ir izskatīgs, domā Laine, neuzkrītoši vērojot pie Alīnas galda sēdošo klientu, tad atkal pievēršas monitoram un turpina sastādīt krāsu paleti pasūtījumam. Alīna flirtē, koķeti piešķiebjot galvu un ik pa laikam lēni nolaižot plakstiņus līdz pusacij, taču pati to nemaz neapzinās. Kā vienmēr. Un katru reizi pēc tam pīpētavā sārtiem vaigu galiem sodās par stulbajiem vīriešiem, kuri nevar savākties, pat darījumus kārtojot. "Pretīgais jāklis. Iedomājies, viņš palūdz manu rakstāmo un gandrīz vai atrauj to no manis ar visiem maniem pirkstiem. Bet pašam žaketes kabatā pildspalvas gals rēgojas." Un viņa kaislīgi ievelk dūmu un atkal valšķīgi nolaiž plakstiņus. "Bet tak klients. Un iepūt viņam! Smaidi un iepūt!"

Laine pati pie sevis nosmejas un pieceļas no datora, lai ietu uzliet vienu grēcīgi stipru kafiju. Viņai tā nekad negadās, viņa nav tik pievilcīga kā Alīna un sen jau arī ne tik jauna. Varbūt tā ir labāk, viņai sarunas lietišķākas un konkrētākas, tik vien kā klienti, ienākot salonā, vienmēr griežas pie Alīnas, Laini vispār nepamanot.

Laine ir ne tikai neizskatīga, bet arī līdz riebumam neveikla. Ejot garām vīrietim, viņa ar pilnīgo gurnu atsitas pret viņa krēsla atzveltni. "Atvainojos," Laine nomurmina un, galvu noliekusi, iesteidzas virtuvītē. "Kā tāda pīle," viņa pie sevis noburkšķ. Ieslēdz ūdens kannu un ieber lielajā krūzē piecas tējkarotes maltās kafijas.

"Viņš interesējās par tevi," pēc brīža ienākusī Alīna pārsteigumā uzrautām uzacīm saka Lainei, kura tai brīdī lej verdošo ūdeni krūzē. "Kāds viņš?" Laine nesaprot. "Nu tas jocīgais klients, Severīns Kānuturbijatas uzvārds." Alīna noliek arī savu krūzīti un ar šķindošu troksni iesviež tajā karotīti. "Ha, ha, izskatās, ka tev tas kremt, ko?" Laine nespēj noturēties nesmējusies. "Tev taču tie jākļi apnikuši. Kas tad nu, tomēr gribējās?" viņa draudzīgi paķer kolēģi. "Kā tad izpaudās tā interesēšanās?" "Nu, viņš jautāja, kā tevi sauc un varbūt viņam ar savu pasūtījumu labāk pie tevis griezties. Īsti pat neizrunājām visu. Kaut kāds ērms."

Laine pie sevis nosmaida. Ja neuzmācas Alīnai, tad ērms, ja uzmācas, – jāklis. Skuķis galīgi vīriešu izlutināts. Laine paver skapīša durvis un atrod jau pusēstu piena šokolādi. Derēs. Katram savi prieciņi. Viņa nolauž trīs gabaliņus, sastumj visus uzreiz mutē un skaļi iestrebj karsto kafiju.

Pēc pāris dienām Severīns atkal ir klāt. Un uzreiz dodas pie Laines. "Labdien, Laine!" viņš sniedz roku, lai sasveicinātos. Laine nav pieradusi pie tādām familiaritātēm, viņai nāk smiekli, vēl jo vairāk, redzot Alīnas glīto, bet pārgriezto sejiņu klientam aiz muguras.

Severīns meklē lētāko variantu sava uzņēmuma vizuālajam noformējumam. Lētāko variantu lētākajā kantorī, bez mazākās lojalitātes pret darba vietu, sevī secina Laine. Taču viņi spēj vienoties, Laine ir lietišķa un lieki netērē laiku ar skropstu plikšķināšanu un valšķīgiem smaidiem. Viņa arī nav tik izskatīga, lai tāda vaikstīšanās viņai piestāvētu.

Bet Severīns Lainei arī tuvumā šķiet pievilcīgs. Slaids tumšmatis brūnām acīm, koptām rokām, precīzi izbuktētām biksēm un izcili sasietu kaklasaites mezglu. Mazliet mulsina, ka viņš nemaz nesmaida. Reizēm lūpu kaktiņi pavelkas sānis, taču ar smaidu šai grimasei ir ļoti attāla līdzība.

"Mēs varētu kaut kur kopā iedzert tēju," viņš saka pēdējā tikšanās reizē, kad pasūtījums ir gatavs. Laine gluži vai apstulbst no negaidītā piedāvājuma. "Labi. Tūlīt?" tas ir viss, ko viņa attopas bilst.

"Nu jā, kāpēc ne?"

Laine, izgājusi darbinieku telpā, noskata sevi spogulī. Ar rokām izbužina cirtainos, nekad nesavācamos matus. Nospriež, ka varbūt jāatsāk lietot acu zīmuli, skatiens kļuvis blāvs un neizteiksmīgs. Tad uzvelk mēteli un ir gatava doties.

Uz stūra tepat blakus ir beķereja – tur var nopirkt tikko ceptas smalkmaizītes, padzert kafiju, tēju vai sulu. Laine jau paspēj sadomāties par kraukšķīgo krēma pīnīti, taču Severīns neko nejautā, paņem abiem piparmētru tēju, un tā nu viņi abi sēž, gaidot, kad verdošais dzēriens mazliet atdzisīs.

"Tu esi viena, vai ne?" viņš bez aplinkiem jautā. Laine pat saraujas no pēkšņuma. "Nu, jā... Bērni izauguši, jau prom no mājas. Bet man ir kaķis," viņa nosmejas. Severīns nesmejas līdzi. "Man arī ir tā, ka šobrīd esmu brīvs. Varbūt varam satikties vēl kādu reizi?" viņš saka. Laine skatās uz simpātisko vīrieti sev pretī un nevar saprast: šis tiešums viņai patīk vai nepatīk. Taču viņa jau tik ilgi ir viena, ka varbūt tiešām ir vērts pamēģināt. Vīrs aizgāja pirms desmit gadiem, un pēc tam īsti nekas nav sanācis... Ja nesanāks arī šoreiz, tad dzīvos tālāk kā līdz šim, bet ja nu izdodas? Severīns ievēro Laines ilgo skatienu, un viņa lūpas atkal izstiepjas sānis. Tas laikam tiešām ir smaids. Lainei labāk patīk, kad viņš nesmaida.

Kafejnīcās viņi vairs neiet. Severīns piedāvā pastaigāties, un nākamajās tikšanās reizēs viņi, mierīgi pļāpādami, klīst pa Ķengaraga promenādi, tas ir pie pašām Laines mājām. Severīns runā daudz, taču ne par sevi, Laine vēlāk pat īsti nevar atcerēties, ko īsti viņš stāstīja. Kaut kādas runas par datoru pasauli, par vēsturi, par korumpēto politiku un pastulbo sabiedrību... Garlaicība, bet Laine pieklājīgi smaida un laiku pa laikam kaut ko pārjautā. Celiņš piebiris dzeltenām lapām, Laine ar baudu dziļi nāsīs velk rudens smaržu. Pretī acīmredzamā jūtu reibumā nāk pāris viņu vecumā, tādi – mazliet zem piecdesmit. Vīrietis cieši aplicis roku sievietei ap vidukli, viņai rokās trīs saulrieta krāsas rozes. Sabāzuši degunus kopā, viņi klusi un maigi čalo, gluži kā padsmitnieki. "Tev patīk ziedi?" negaidot jautā Severīns. Laine pasmaida un grib teikt – kurai sievietei gan tie nepatīk... Taču nepaspēj. "Tādi pilnīgi bezjēdzīgi laksti. Ieliks vāzē, pēc trim dienām sāks smirdēt un būs jāizmet," viņš turpina.

"Man patīk," Laine, mazliet sarūgtināta, tomēr drosmīgi iebilst. Severīns izsmējīgi paskatās uz viņu, un mute atkal izstiepjas uz sāniem.

Nu, pie velna! Nūģis. Nevajag man tādu, sevī sacērtas Laine, taču Severīns apķer viņu ap pleciem, pievelk sev tuvāk un neveikli piespiež lūpas viņas deniņiem. Tas ir silti un maigi. Tas Lainei patīk. "Ko tu par tiem lakstiem! Es tevi apprecēšu un nopirkšu tev māju un mašīnu. Vai ko nu tu gribi." Un viņš vēlreiz Laini noskūpsta. Nu jau uz lūpām. Skūpstīties gan viņš prot... "Būsi mana?"

Izrādās, Severīns lieliski gatavo. Jau pirmajā reizē ierodas viņas piektā stāva dzīvoklītī ar zaļajiem salātiem, svaigiem zaļumiem, kazas sieru un vēl nez kādiem produktiem. Kaut kādu pušķi, šķiet, tas ir baziliks, pasniedz Lainei kā buķeti kopā ar buču, pašam atkal mute izstiepjas sānis, bet Laine drusciņ iepīkst. Ja nav puķu, tad nav, ko ākstās! Taču tad viņš izdzen Laini no virtuves, un divdesmit minūtēs ir gatavi svaigi, sulīgi, lieliski smaržojoši un garšīgi salāti. Un savāda, bet ļoti aromātiska tēja, esot 24 zālīšu uzlējums. "Nu, kā?" viņš jautā, acīmredzami gaidīdams uzslavu. "Vienreizēji!" atbild Laine, un viņa nemelo. "Tu laikam pati neko mājās negatavo. Ne ledusskapī, ne skapītī neatradu neko sakarīgu," Severīns painteresējas. "Neciešu ēst taisīšanu, parasti paēdu kaut kur pilsētā vai pasūtu picu," Laine godīgi atzīstas. "Izšķērdība. Sievietei jau gan vajadzētu būt saimnieciskākai," viņš laikam atkal smaida. Un Laine mazliet nokaunas arī par nenotīrīto gāzes plīti (bet viņa tur tikai paretam kaut ko uzsilda) un par kaķa spalvām uz dīvāna un mīkstā krēsla. Mika pats nerādās, dīvaini; parasti, ja kāds atnāk, runcis tūlīt ir klāt, virsū nelien, taču iekārtojas ērtā vietā, no kurienes visu var pārskatīt, un laiski gulšņā, demonstrēdams savu krāšņo smilškrāsas kažoku. Skaistulis. Laines vientuļo vakaru draugs un acuraugs jau vienpadsmito gadu. "Es varu piedāvāt vīnu vai brendiju," viņa piepeši attopas un jau slienas augšā no dīvāna. "Es nedzeru!" Severīns pēkšņi izklausās skarbs. "Nu, labi," viņa mierīgi atbild. "Es gan glāzi vīna sev ieliešu."

"Es tiešām novērtētu, ja manā klātbūtnē tu iztiktu bez alkohola..."

Interesanti, nodomā Laine un apstājas istabas vidū. Kas viņš tāds ir, lai noteiktu, ko man darīt un ko ne? Brīdi svārstījusies, tomēr apsēžas atpakaļ dīvānā. Tas būtu pamuļķīgi, ja viņa viena pati sūktu vīnu. Glāzi rīslinga iedzers, kad Severīns būs prom.

Viņš no zviļņa pārsēžas viņai blakus uz dīvāna. Laine nesaprot, kā uzvesties, viņa jūtas tik liela un neveikla, bet Severīns ar karstu plaukstu pavērš viņas seju pret sevi un skūpsta viņas lūpas, kaklu, ausi. Laine jūt, ka viņas gurni iesilst, taču domā, ka vēl ne, vēl viņa negrib ar šo vīrieti gulēt. Viņa taču neko īsti par viņu nezina, viņi ir pazīstami tikai trīs nedēļas, Laine nav pārliecināta, ka tam vispār ir jānotiek, un, velns parāvis, kāpēc viņa tagad pati sevi mēģina pārliecināt, ka viņai ir iemesli negribēt. Viņa vienkārši negrib!

Severīns, pabāzis plaukstu zem vaļīgās tunikas, jau glāsta Laines vēderu. Viņa stumj nost uzbāzīgo roku. "Nē. Severīn, šoreiz vēl ne. Nevajag." Taču viņš ir stiprāks. "Tu taču to gribi, beidz... Neizliecies!" Un ar otru roku viņš ir atknibinājis Laines krūšturi, lielās, siltās krūtis nogulstas uz plaukstas, kas jau tiecas tām pieskarties, krūšu gali ir izspīlējušies un cieti. Severīns vienu saņem pirkstos un vieglītēm paknaiba. "Tu vari melot, bet šie te nemelo. Tu gribi." Laine negrib. Patiešām negrib un nu jau ar spēku cīnās pret Severīna stiprajām rokām, taču spēka ir par maz. Viņš, cīkstēdamies ar Laines pretestību, pa vienai vien ir novilcis gan viņas drēbes, gan pats savējās, un viņi abi nu jau guļus kaili grūstās pa dīvānu. "Severīn, lūdzu! Nu, nevajag! Es negribu, tu dzirdi?" Viņa tur augšstilbus cieši saspiestus kopā un ar rokām mēģina atvairīt Severīna mēģinājumus tos atplest vaļā. Kailā āda beržas pret dīvāna raupjo audumu, līdz Laine saprot, ka nav jau nekādas nozīmes pretoties. Viņai tik un tā nepietiks spēka. Un tad viņa ļauj Severīnam darīt, ko viņš vēlas. Tas nav ilgi. Un tas nesāp. Pabeidzis viņš noslīgst blakus un skatās uz Laines kailo ķermeni. Tad uzpliķē ar plaukstu viņai pa vēderu. Tas notrīc. "Ja tu nomestu kādus padsmit kilogramus, būtu kā konfekte. Varu tev izstrādāt ēdienkarti, ja vēlies." Laine neko neatbild. Viņa domā, ka ļoti, ļoti vajag nomazgāties, bet kā tagad izskatīsies, kaila ejot uz vannas istabu... Tomēr ceļas un iet. Un ar ādu jūt Severīna skatienu uz savu pilnīgo dibenu un tauku krokām zem abām lāpstiņām.

Vairāk es ar viņu netikšos, pavēsā dušā skalodamās, domā Laine. Vīrietis kā vīrietis, jāklis parastais, kā teiktu Alīna, un es viņu negribu. Laines dzīvei nav nekādas vainas arī bez vīrieša. Un viņa ir nesaimnieciska un pārāk resna.

Noslaucījusies viņa ietinas tajā pašā dvielī un iet atpakaļ uz istabu. Severīns joprojām ir kails un kaut ko steigšus noliek uz galda. Pamanījis, ka Laine redz, viņš mierīgi paskaidro: "Pagrūdu tavu telefonu, gandrīz nokrita uz grīdas. Tikko paspēju noķert." Laine paņem tālruni un paver tā vāciņu. Neatbildēts zvans – Pūks. "Māsa zvanījusi," viņa saka. "Kā tavu māsu sauc?" Severīns grib zināt. "Beāte," saka Laine. "Tiešām, tāpat kā manu sievu? Bijušo, protams." Severīns izklausās neticīgs. Bet šī ir pirmā reize, kad viņš piemin sievu. Lainei doma par to, ka viņš ir šķīries, patīk labāk, nekā, ja izrādītos, ka Severīns ir rūdīts vecpuisis. "Tev ir arī bērni?" viņa pajautā. Severīna seja iegūst jaunu izteiksmi, Laine tādu vēl nav redzējusi. Tas pats smaids vai smīns, taču lūpas ir vaļā, un to kaktiņi ir pavilkti vēl tālāk nekā citām reizēm. Kā atņirgti zobi. "Man ir vienpadsmitgadīgs dēls," Severīns smīnēdams atbild. "Kuru es neesmu redzējis pusotru gadu un nezinu, kur viņš atrodas. Ir bābas, kuras nesaprot, ka zēnam ir vajadzīgs tēvs." Lainei Severīna paliek tā kā mazliet žēl. Viņš skumst pēc puikas un dusmojas par atšķirtību. Varbūt tāpēc tas nīgrums. To var saprast. "Ja es zinātu, kur viņi atrodas, un ja man būtu pistole, es to bābieti vienkārši nošautu." Viņš joprojām smīn. Laine nevar saprast, tas ir joks vai viņš runā nopietni, taču šie vārdi viņai galīgi vairs nepatīk.

Severīns pienāk un atkal viņu apskauj. Joprojām neapģērbies, un, viņam stāvot tik cieši klāt, Laine saož pirms brīža notikušo, – viņu abu ķermeņa izdalījumi joprojām žūst uz vīrieša miesas un izgarojot šķebina. "Iedod man tīru dvieli, gribu nomazgāties," Severīns saka. Laine iet uz otru istabu un sameklē skapī tīru, bet mazliet saņurcītu dvieli. Mika sabozies sēž uz palodzes un skatās ārā pa logu. Laine pasmaida, – greizsirdīgs, vai?

Severīns ieiet dušā. Tiklīdz atskan ūdens šalkoņa, Lainei atkal zvana. Pēc signāla viņa pazīst, ka tas ir viens vai otrs no viņas bērniem, ir mazliet laika, kamēr Severīns nomazgāsies, un Laine paņem telefonu. Meita. Grib parunāties, viņai sarežģījumi ar puisi, taču tādai sarunai Laine tagad nav gatava. "Krista, es tev piezvanīšu pēc kādas stundas, sarunāts?" Bet Krista negrib mammu sadzirdēt, tikai stāsta tālāk, un Laine vēlreiz atkārto, ka viņai šobrīd nav laika. "Es tev nemaz neesmu svarīga?" meita neapmierināta jautā. Bet dušā ir iestājies klusums, un Laine negrib runāt ar bērnu Severīna klātbūtnē. "Piedod, es nevaru tagad runāt. Vēlāk piezvanīšu, labi? Buča."

Viņš iznāk joprojām kails no vannas istabas un klusēdams ģērbjas. Lasa no grīdas pa vienam apģērba gabalam, vispirms kārtīgi nopurina, nobrauca ar plaukstu un tikai tad velk mugurā. Laine sēž joprojām satinusies dvielī. Un gaida, kad viņš beidzot ies prom. Viņa negrib vīrieti savā dzīvē. Viņai nepatīk Severīns. Viņai netraucē netīra plīts, kaķa spalvas un viņas pašas liekie kilogrami. Viņai traucē šis svešais vīrietis.

"Kas tev tagad zvanīja?" Severīns jautā, pogādams ciet kreklu. "Meita. Vai nav vienalga, kas zvanīja?" Viņš kārtīgi aizpogā aproces un pienāk Lainei cieši klāt. Ar plaukstu aptver viņas pakausi zem izspūrušajiem matiem un pievelk viņas galvu pie savām krūtīm. Cieši. Par ciešu. Pirksti ir cieti un sāpīgi spiežas pakausī. Laines deguns ir iespiests Severīna krūts muskulī, krekls tikko manāmi smaržo pēc veļas pulvera, un Lainei ir grūti elpot. "Nekad man nemelo!" viņš čukst, un tas izklausās biedējošāk nekā tad, ja viņš kliegtu. Laine klusē. Viņai ir bail, un viņa gaida brīdi, kad Severīns izies pa durvīm.

Ir pagājušas trīs dienas, kad Severīns atraksta īsziņu. "Sveika. Šovakar pēc darba satiksimies?" Laine sagumst. Viņa bija cerējusi, ka viss ir beidzies, ka viņš vairs nerakstīs, nezvanīs, neaicinās. Viņa taču ir pārāk resna un nesaimnieciska. Atceroties viņa ciemošanos, ir tāda kā netīra sajūta un ne jau plīts vai kaķa spalvu dēļ.

Laine ir darbā un uzreiz neatbild, pēc desmit minūtēm Severīns zvana. Kādu brīdi viņa domā, atbildēt vai ne. Tad iziet virtuvītē un nospiež atbildes pogu.

"Jā, Severīn."

"Čau! Es tev aizrakstīju īsziņu."

"Jā, sveiks, es redzēju."

"Kāpēc neatbildi? Satiekamies šovakar? Es ilgojos atkal paspaidīt tavas diženās krūtis un ienirt tavā kuplumā. Bija taču ideāli, vai ne?"

Lainei krampjaini noraustās rīkles gals. Derētu padzerties ūdeni.

"Ko tu klusē? Cikos tiekamies?"

"Es laikam šovakar nevaru."

"Kā tā?"

"Meita solījās atnākt, viņai vajag parunāties," Laine melo.

"Nepaliks taču pa nakti? Es varu atbraukt vēlāk."

"Nezinu. Man šķiet, ka nevajag."

"Beidz! Pagājušajā reizē arī tev likās, ka nevajag, bet beigās taču bija labi."

Laine atkal skaidri zina, ka negrib.

"Severīn, es negribu. Man šķiet, mums nevajag tikties," viņa saņēmusies izgrūž vienā elpas vilcienā.

"Tu esi jocīga? Tev ir kāds cits? Tev ir Pūks, ar kuru tu bučojies pa telefonu?" Severīna balsī nepārprotami skan ņirdzīgi toņi.

"Pūks ir mana māsa, es viņu tā saucu kopš bērnības." Laine pati nesaprot, kāpēc taisnojas, viņa grib pārtraukt sarunu, taču ir pārāk pieklājīga, lai to patiešām izdarītu. Viņa gaida, ka Severīns sadzirdēs, aptvers un pieņems, ka viņi vairs nesatiksies.

"Kas ir noticis? Viss taču bija perfekti. Ko tad vēl princese uz zirņa vēlas? Gribi, es ar ziediem aiziešu pie tevis! Nopirkšu klēpi sarkanu rožu, tev laikam pietrūka to lakstu." Atkal balsī ir dzirdams, ka viņš ņirgājas.

"Es visu pateicu. Piedod!" Laine nospiež sarunas beigu pogu.

Laine darbā ir palikusi pēdējā, viņi visi te strādā diezgan brīvā režīmā. Galvenais ir nekavēt pasūtījumu izpildi, neviens pakaļ neskatās, cik stundas tu pavadi darbā, cikos nāc un cikos ej. Pārbaudījusi visus logus, vai cieši piegriezti, izslēgusi visas gaismas, Laine automātiski saspaida visus signalizācijas kodus pie izejas durvīm un dodas ārā. Divdesmit sekunžu laikā jādabū ciet visas četras slēdzenes. Šis brīdis viņai nekad nepatīk, viņa stāv apgaismotā laukumiņā pie ārdurvīm, un slēdzot nevar redzēt, kas notiek aiz muguras. Tur, tumsā. Tas nekad nav omulīgi.

Bet viss, kā vienmēr, ir kārtībā. Izņemot to, ka, bāžot atslēgas somā, visa bunte noslīd garām un žvadzēdama nokrīt zemē. Laine pie sevis nopukst: "Kā bez nagiem!" – un pieliecas pacelt atslēgas. Nu viss. Uz tramvaju un mājup.

Iela nav visai labi izgaismota, pēdējās lapas koku zaros vēl piesedz laternu dzeltenīgo spīdumu. Laine ir pieradusi, uz šīs ietves zina katru grambiņu. Kāds nāk no muguras. Ļoti tuvu, bet garām neiet. Laine nebaidās, taču nav patīkami. Viņa mazliet pieliek soli. Cilvēks aiz muguras neatpaliek. Pēc brīža Laine apstājas, it kā kaut ko meklējot somā. Līdzgājējs arī apstājas. Lainei nu jau bail griezties apkārt, viņa nezina, kas svešajam padomā. Viņa iespiež somu padusē un metas rikšos uz tramvaja pieturas pusi. Nav tālu. Bet skrienot vairs nedzird, kas notiek aiz muguras. Priekšā gaišāks laukums un tur sarunādamies pretī nāk divi jauni puiši. Laine aizskrien aiz viņiem, tad apstājas un skatās atpakaļ. Pustumšajā ieliņā grūti saskatīt, bet šķiet, ka tur neviena vairs nav.

Aizelsusies Laine nonāk līdz pieturai, un uzreiz jau arī tramvajs ir klāt. Viņa vēl noskatās, vai kāds neturpina sekot, bet pieturā viņa atnāca pēdējā, un bez viņas vagonā iekāpa vēl tikai pavecāks pāris un jauna meitene ar mugursomu.

Braucot elpa nomierinās. Laine domā, ka varbūt kāds tikai pajokoja. Neko taču viņai nenodarīja, pat nepieskārās. Izkāpusi savā Prūšu ielas pieturā, viņa atkal pusrikšos aizskrien līdz mājām, joprojām ir nelāga sajūta, kaut šoreiz neviens neseko. Ātri pa kāpnēm augšā, dzīvoklī iekšā, un viss. Ir miers, ir labi. Mājās ir silti, un galīgi samiegojies Mika izlien no lielās istabas, Laine noliecas sabužināt savu mīluli.

Notinkšķ signāls, pienāk īsziņa. Laine novelk mēteli, izņem no somas telefonu un lasa: "Sveika, princese! Nevaru aizmirst mūsu pēdējo tikšanos, tu biji tik karsta un nevaldāma. Satiekamies rītvakar? Buča." Laine noskurinās. Severīns nav rakstījis kopš tās telefona sarunas, pagājusi jau pusotra nedēļa. Laine bija pārliecināta, ka viņš ir sapratis un atstājies... Laine nesaprot: atbildēt vai ignorēt. Un viņā mostas aizdomas, vai izsekotājs uz tukšās, tumšās ielas nebija Severīns. Viņa sapurina matus un pagroza galvu, atslābinot pakausi. Kakls vēl atceras Severīna cieto pirkstu tvērienu. Viņa tomēr atbild: "Nē, Severīn. Es Tev jau visu pateicu."

Kaķis glaužas klāt ciešāk nekā parasti. Ik pa brīdim ieņurkstas jautājošā intonācijā. Laine paņem Miku klēpī un sēž un domā. Runcis pieglaužas viņas krūtīm un murrādams berzējas ar vienu ausi gar viņas roku. Severīns vairs neraksta.

Nākamā ir piektdiena. Laine visu dienu ir mazliet saspringusi. Iezvanās telefons, un viņa gandrīz redzami salecas. Pūks. Māsa aicina pēc darba ieskriet uz glāzi vīna, un Laine nopriecājas. Viņas patrieksies, pačalos, laiks paskries nemanot. Ja paveiksies, māsas večuks arī pārvedīs viņu līdz mājām. Večuks, Laine sevī noirgojas, bet tieši tā Pūks sauc savu stalto, sportisko, iznesīgo vīru, kurš kāpj kalnos un laivo pa krāčainām upēm. Pūkam ir paveicies. Visiem jau nepienākas... Laine vēlreiz nosmejas, māsa viņu par I-ā sen jau vairs nesauc.

Vakars ir izglābts, Laine šoreiz neaiziet pēdējā, abas ar Alīnu dodas prom, trešajam dizainerim Uģim vēl turpinot burties pa bukletiem un flaieriem. Ejot kopā ar Alīnu, Laine visu laiku skatās apkārt, iela atkal ir tumša, novembrī satumst jau pirms pieciem, un nevienu nekur neredz. Arī tramvajs šoreiz abām uz vienu pusi, Laine brauks pie māsas, un pieturā šinī stundā cilvēku tik daudz, ka nav iespējams pārredzēt... Bet šoreiz Laine jūtas droši.

Pie māsas ir labi. Viņas iedzer pa divām glāzēm vīna, runā par Laines meitas kreņķiem, par večuka pēdējo braucienu uz Kaukāzu, par veselību, par māsas jauno kleitu. Māsa ir divus gadus vecāka un tikpat miesās padevusies kā Laine, taču večuks ar viņu ir kopā kopš agras jaunības un, neskatoties uz visām vētrām, paisumiem un bēgumiem, šķiršanos viņi ne reizi nav pat apsvēruši. Laine gan priecājas, gan skauž. Visiem jau nepienākas... Laiku pa laikam mēles galā ir Severīns un visas tās bažas, kas pēdējās dienās Laini nomāc, taču Lainei ir mazliet neērti stāstīt māsai, ka viņa ir pārgulējusi ar gandrīz nepazīstamu vīrieti. Māsa Laini uzskata gandrīz vai par mūķeni, un sava taisnība viņai ir. Izstāstīt taisnību, ka viņa negribēja, bet Severīns ar spēku panāca savu, šķiet vēl stulbāk. Laine noklusē. Viņai ir svarīgi, ko māsa padomās.

Večuks, protams, viņu pārved mājās, pieved pie pašām namdurvīm, vēl pajautā, vai nevajag pavadīt līdz augšai. Laine ir iedzērusi divas glāzes vīna, un viņai nav bail. Viņa vispār nav bailīga, tikai pēdējā laikā tā, reizēm... Atvadījusies Laine iet iekšā kāpņu telpā. Gaismas slēdzis nedarbojas. Taustīdamās viņa kāpj līdz otrajam stāvam, arī tur gaismas nav. Viņa kāpj un kāpj, un gaismas nav līdz pašai augšai, līdz piektajam stāvam. Un tomēr ir bail. Pēdējā pusstāva laukumā Laine apstājas un izvelk telefonu, lai izgaismotu sava dzīvokļa durvju priekšu. Tur neviena nav. Pretējā dzīvokļa kaimiņi ir prom, atbrauc divas reizes gadā, tāpēc, ja nu kas nelabs notiktu, pat dauzīties nav vērts... Vēl telefona gaismā viņa sameklē atslēgas, tad bāž mobilo somā un kāpj pēdējo kāpienu. Pirksti satausta atslēgas caurumu, nu jau durvis ir vaļā, kad piepeši kaut kas paliels, spalvains un mikls, no augšas krītot, atsitas pret viņas galvu, noslīd pār seju un nokrīt zemē. Laine nesaprot, kas tas bija, bet, klupdama pār šo nezināmo, sprūk iekšā savā dzīvoklī, ar blīkšķi aizcērt durvis, trīcošām rokām aizslēdz augšējo un apakšējo slēdzeni un aizliek priekšā ķēdi. Tad ieslēdz gaismu un ierauga sevi spogulī. Visa piere ir asinīs...

"Mika, Mika!" viņa kliedz un skraida pa visu dzīvokli, saslēdzot visas lustras un visas lampas. Miku nevar atrast, Laine jau ir panikā, kad ierauga runci sarāvušos tupam stūrī pie radiatora. Viņš izskatās sabijies, bet ir sveiks un vesels, Laine apraudas un grib ņemt kaķi rokā, lai samīļotu, taču zvērēns ar ķepām stumjas nost, un Laine atceras par savu asiņaino seju. Viņa skrien uz vannas istabu un berž pieri, mazgā seju, beigu beigās iekāpj dušā, noskalo visu augumu un izmazgā arī matus. Kas tas bija, kas tas bija, viņa laiku pa laikam pie sevis atkārto, bet nesadūšojas iet un apskatīties – kas tur bija? Varbūt zvanīt Pūkam, lai večuks atbrauc un uzkāpj augšā, viņš varētu būt vēl tikai pusceļā uz mājām. Laine pieiet pie durvīm, piespiež ausi un uzmanīgi klausās. Tur nekā nav. Nevienas skaņas, vien tikko sadzirdama ikvakara murdoņa no apakšējiem dzīvokļiem. Būs jau labi, viņa nodomā. Pēc brīža vēlreiz paklausās, tad ielej sev vēl vienu glāzi vīna, izslēdz visas gaismas un tumsā lēni malko vēso dzērienu. Mika apsēžas blakus un, cieši piespiedies viņas gurnam, iemieg.

Trepēs mētājas beigta pīle. Meža pīle, droši vien tepat no Daugavas... Salauztām kājām, uzšķērstu vēderu un bez galvas, tā izskatās ne nogriezta, bet norauta. Laine paskatās augšup, tomēr nesaprot, kā un no kurienes naktī pīle uzkrita viņai virsū. Un no kurienes tā uzradusies? Severīns? Laine šaubās un mazliet tā kā dusmojas uz sevi, ka pie visa neizprotamā un biedējošā nu vaino Severīnu. Bet agrāk nekad nekas tāds nenotika... Viņa sameklē plastikāta maisu, iebāž roku mazākā maisiņā un, saņēmusi aiz salauztajām kājām, iemet pīli maisā. Iznes miskastē, tad kāpj atpakaļ augšā un ar slapju lupatu kārtīgi noberž asiņu pilienus no stenderes un betona grīdas. Viss ir satīrīts.

Laine pirmdien darbā ir vēl saspringtāka un izklaidīgāka. Saraujas vai no katra negaidīta trokšņa. Alīna viņu paslepšus vēro, līdz beidzot pajautā: "Klau, tev viss ir kārtībā? Kaut kas noticis?" "Nē, nē, viss labi," Laine atbild, brīdi apsvērusi, vai neizstāstīt Alīnai par pīli. Bet tad sekotu jautājumi, un diez vai Laine noturētos bez minējumiem, un tad būtu jāstāsta par romānu ar klientu. Nē, viss labi, Laine saņemas un kārtīgi strādā.

Nekas nenotiek. Neviens Laini uz ielas nevajā, neviens pie viņas dzīvokļa neizliek dzīvnieku līķus, neviens neraksta īsziņas un neaicina satikties.

Ir pagājusi nedēļa, piektdienas vakars. Laine pēc darba nāk mājās, kāpnēs atkal nav gaismas. Viņa izvelk mobilo un tur to rokā. Bet vāciņu neatver. Lēni kāpj augšā, ik pa laikam apstādamās un ieklausīdamās. Klusums. Viņa kāpj līdz pēdējam pusstāvam un atkal apstājas. Klusums. Laine pavērš displeju pret savām durvīm un atver vāciņu. Nekā nav. Neviena nav. Viņa kāpj augšā un ar telefona gaismiņu izgaismo visus kaktus un visas stenderes. Nekā nav. Es kļūstu par stulbu paranoiķi, Laine nodomā, atslēdz durvis, iesprūk iekšā kā bēgdama un atkal rūpīgi noslēdz pilnīgi visu.

Severīns vairs neraksta. Laine pamazām nomierinās, atslābst un domā, ka ir bijusi netaisna, visas tās nelāgās lietas norakstot uz viņu. Kaut kāda muļķīga apstākļu sakritība. Savādie notikumi pamazām izdziest, izbalē, vai tiešām bija, vai tā notika? Laine atkal jau vakaros neliek durvīm priekšā ķēdi un aizslēdz tikai galveno, apakšējo slēdzeni.

Un tad viņa nāk mājās no meitas, ir jau vēls, tuvu pusnaktij, un viņa kāpj augšup. Kāpnēs gaisma deg, un Laine pat nepaceļ acis, tikai kāpj. Un aiz pēdējā pagrieziena paceļ galvu, un pie sava dzīvokļa durvīm ierauga Severīnu. Viņš stāv, atspiedies pret sienu, lūpas izstiepušās uz sāniem tāpat kā tad, kad viņš runāja par savu sievu, un rokās rozes. Desmit vai divpadsmit, vai piecpadsmit. Laine apstājas. "Es tevi jau tik ilgi gaidu, kur tu biji? Tev kāds ir?" viņš jautā. Laine ir nogurusi, apjukusi, viņa gribētu bēgt pa kāpnēm lejā, bet kur gan viņa skries? Saukt palīgā? Sacels kājās kaimiņus, un ko tad viņa teiks: ka pie viņas durvīm stāv vīrietis ar rozēm? Viņa kāpj augšā un saka vīrietim: "Ko tu gribi? Nu, ko tu īsti gribi?" Severīna lūpas joprojām ir izstieptas, un viņš sniedz Lainei rozes un atbild: "Tu esi mana, mēs taču sarunājām." Laine neatceras, ka jelko līdzīgu viņi būtu runājuši. Viņa nesaņem pastieptās rozes, stāv un klusē, un Severīns laikam pārprot. Viņš pienāk tuvāk un apķer viņu ar roku, kurā ir rozes, bet ar otru stumj Laini sienā, smagi, sāpīgi spiež viņas krūtis un bāž plaukstu kājstarpē. Laine atkal cīnās. Cīnās šņākdama un spļaudīdamās, ar rokām un ceļiem grūzdama vīrieti nost, cīkstiņš klusi atbalsojas visā kāpņu telpā. Aiz durvīm sāk ņaudēt Mika. Kaut kur zemāk dzird paveramies iekšdurvis, kāds laikam klausās, viņi abi pierimst. Lainei ir kauns, un viņa neredz glābiņu... "Ejam iekšā!" čukst Severīns. "Nē," saka Laine. "Nē," viņa atkārto. "Tad es tevi paņemšu tepat," viņš čukst, un lūpas atkal izstiepjas. "Tev patiks, tu redzēsi. Tāpat kā toreiz." "Liec mani mierā!" tagad arī Laine kliedz čukstus. "Pamuļķe, tu jau sāc mani reāli kaitināt. Princese atradusies. Pīle tu esi, trekna, stulba pīle, ne princese." Pēdējais teikums jau ir izrunāts balsī.

Laine pārbīstas, asinis atplūst no galvas, un uznāk vēss reibonis, viņa atceras sakropļoto pīles ķermeni bez galvas. Tas gulēja tepat, tieši šinī vietā...

Lejā atkal paveras durvis, šoreiz arī ārējās. Kāpņu telpā neviens neiznāk, taču laikam uzmanīgi klausās. Tad durvis aizveras.

"Ja tu tūlīt neiesi prom, es kliegšu," čukst Laine. "Es kliegšu, lai sauc policiju." Severīns saņem plaukstā viņas delnas locītavu un, cieši sažņaudzot, pagriež to. Laine sāpēs iestenas. Mika aiz durvīm atkal sāk ņaudēt un nu jau arī skrāpēties. Tukšajā, naksnīgajā kāpņu telpā tas izklausās pārāk skaļi. "Labi," viņš atkal pāriet uz čukstu. "Es tagad iešu, taču tu jau saproti, ka es zinu, kur tu strādā, es zinu, kur tu dzīvo. Padomā labi! Un tu man patīc, kaut arī esi pārāk resna un slinka. Pats nesaprotu, kas tevī tā pievelk..." Viņš vēlreiz saspiež Laines roku, iebāž rožu pušķi ar kātiem viņas mēteļa kabatā un klusītēm, uz pirkstu galiem, dodas lejā pa kāpnēm. Apakšējos stāvos vairs nevienas durvis neatveras...

Jauniņais dežurējošais inspektors ir atsaucīgs. Lainei jāpastāsta, kas noticis, kāpēc viņa ir atnākusi, un tad viņi kopā uzrakstīs iesniegumu. Laine stāsta, bet viņai ir kauns, viņa ir ļāvusi svešam vīrietim ielauzties savā dzīvē un mājā un nu pati vairs netiek galā. Taču viņa stāsta, visu, nē, gandrīz visu. Un to, ka viņai ir bail. Policists domā, ka jāraksta pieteikums tiesas lēmumam par aizsardzību pret vardarbību. Laine nesaprot. "Viņš nedrīkstēs jums tuvoties," policists saka. "Es nezinu, vai viņš patiešām apdraud..." apjukusi atbild Laine. "Es baidos pārspīlēt."

Inspektors uzdod jautājumus un pieraksta. Laines datus. Viņa kārtīgi nosauc visu pēc kārtas. Persona, kas rada draudus. Vārds, uzvārds. Personas kods. "Es nezinu," saka Laine. Dzīvesvietas adrese. "Nezinu... Es darbā varētu atrast juridisko adresi." Tālruņa numurs. Kādas ir jūsu attiecības? Inspektors sauc variantus – vīrs, kopīga mājsaimniecība, ir kopīgi bērni, Laine purina galvu. Nē, nē. Citas attiecības. Kādas? Laine nezina, ko teikt. "Vai jums ir bijušas intīmās attiecības ar apdraudētāju?" Laine nosarkst un nočukst: "Jā." "Labprātīgas?" "Nu, es nezinu, varbūt..." "Vai ir apliecinājumi, pierādījumi par apdraudošo rīcību? Sarakste? Fotogrāfijas? Liecinieki? Ārsta slēdziens?" Laine klusē. Nekā nav. Varbūt nemaz nav tā, kā viņa jūtas, kā viņa domā? Bet viss taču bija – viņš ar varu panāca savu gultā, asiņainā pīle bija īsta, un pakausis un rokas locītava ar ādas atmiņu atceras viņa sāpīgos pieskārienus. Un Laine stāsta policistam visu vēlreiz un nu jau visu no vietas, arī to, ko pirmīt noklusēja, – par apkaunojošo cīkstiņu gultā, par izsekotāju tumsā pie darba, par asiņaino pīli pie durvīm. Policists klausās, visu laiku kaut ko pieraksta. Kad viss ir izrunāts, viņš lūdz Lainei izlasīt un parakstīties. Laine kādu brīdi skatās uz aizpildīto veidlapu, taču nespēj koncentrēties un izlasīt tur rakstīto, viņa vienkārši parakstās. Pa to laiku policists klabinās pa datora klaviatūru. "Varbūt nevajadzēja, varbūt..." Laine grib teikt, ka nav pavisam droša, ka tā vajāšana tumsā un pīle ir Severīna darbs, bet policists viņu pārtrauc: "Vajadzēja. Jūs esat ļoti prātīga, ka atnācāt... Ļoti, ļoti prātīga. Šī persona ir datu bāzē, pirms diviem gadiem ir bijis lēmums par tūlītēju nošķiršanu. Jūs būsiet tikusi cauri daudz nesāpīgāk..."

"Jāsagaida tiesas nolēmums, paredzu, ka ar to nebūs problēmu," saka policists. Laine iet mājās un domā, ka varbūt vajadzētu nomainīt dzīvesvietu. Sameklēt dzīvokli kaut kur tuvāk māsai, cenas ziņā gan droši vien Ķengaraga dzīvoklis būs mazāk vērts, bet Lainei jau pietiktu arī ar vienu istabu. Lainei un Mikam.

Laine šodien negāja uz darbu, viņa gāja uz policiju. Ir pats dienas vidus, spīd rēna, slīpa decembra saule, un Laine sajūtas tik ļoti nogurusi un bezcerīga. Viņa kāpj augšā uz savu piekto stāvu, viņai ir bail, un tagad viņa nezina, vai bailes vispār kādreiz rimsies. Laine ieiet dzīvoklī, kārtīgi visu aizslēdz un aizliek priekšā ķēdi. Mika, uz palodzes izgāzies, ķer skopos ziemas saules starus, kas caur logu uz pāris stundām iesilda istabu. Lainei acis krīt ciet, viņa paņem pledu, noliekas dīvānā un acumirklī ir aizmigusi.

Viņa piepeši pamostas pilnīgā tumsā, Mika ir ievācies blakus un klusītēm krākuļo. Laine pastiepj roku, lai ieslēgtu lampu, taču tā neiedegas. Droši vien spuldze izdegusi. Lainei uzmācas bažas, tomēr viņa mēģina sevi nomierināt. Taustīdamās aiziet līdz lustras slēdzim, gaismas nav. Laine ieklausās, arī ledusskapis virtuvē klusē... Cik klusi spēdama, viņa aiziet līdz dzīvokļa ārdurvīm. Stāv. Un klausās. Viņas pašas sirds dauzās tik skaļi, un asinis ausīs šalc tā, ka neko nevar saklausīt. Pēkšņi kājām pieglaužas mīksts kažoks, un Mika murrājoši ieņaudas. Arī ārpusē noskan troksnis, it kā kāds nobrauktu ar plaukstu pa durvīm. Laine neveiksmīgi taustās pēc somas, tur ir telefons. Tikai jāizdomā, kur es ienākusi to noliku, saspringti mēģina atcerēties Laine.

"Tu mani dzirdi, vai ne?" caur durvju spraugu skan Severīna čuksts. "Ielaid mani, es neko nedarīšu, tikai parunāsimies."

Laine klusē un turpina meklēt somu.

"Es taču tev vispār neko neesmu nodarījis. Kāpēc tu mani atgrūd? Viss tik skaisti sākās, kas notika? Lūdzu, ielaid, parunāsim. Es tev neko nedarīšu, tu man esi mīļa." Un Laine dzird, kā augšup lejup grozās durvju rokturis, bet durvis ir aizslēgtas ar abām atslēgām, un ķēde ir priekšā. Un beidzot viņa ir sameklējusi somu, tā stāv virtuvē uz galda, jā, Laine nav pārāk kārtīga un ne vienmēr visu noliek vietā.

Viņa aiziet līdz tālākajai, mazajai istabai, piever durvis un pirmo reizi mūžā zvana policijai. 110. Manā dzīvoklī mēģina ielauzties. Nē, es nezinu, kas tur ir. Tas cilvēks man ir atslēdzis elektrību. Jā, mana adrese, lūdzu, sūtiet kādu ātrāk, es baidos. Tad apsēžas turpat uz grīdas un klausās, kā Severīns kaut ko čukst vēl un vēl, līdz šejienei vārdus nevar saklausīt, tad sāk enerģiskāk lauzt rokturi un, brīdi cīnījies, pārtrauc. Kādu laiku ir klusums, un tad Laine saož dūmus, sākumā pavisam viegli, taču viņa jūt, ka piedūmojums pamazām pastiprinās, sabiezē, viņa grib ieslodzīt Miku dziļajā istabā, taču kaķis ir kaut kur noslēpies un uz klusajiem saucieniem nenāk. Tad Laine telefona gaismā sameklē spaini, pielej ar ūdeni un uzšļāc to durvīm no iekšpuses. Dūmu plūsma uz mirkli samazinās, tad atkal pieņemas spēkā. Kāpņu telpā Severīns slāpēti smejas un ik pa brīdim ieklepojas. Bet Laine jau dzird, ka no lejas nāk cilvēki. Vairāki. Nāk drošā, cietā solī. Viņa saslapina dvieli, aizliek mutei priekšā un gaida.

Stāsts tapis projekta "Māksla pret vardarbību" ietvaros ar Labklājības ministrijas atbalstu.

Katra trešā sieviete savas dzīves laikā ir cietusi no partnera vardarbības.
Ja Tu ciet no dzīvesbiedra vardarbības, atceries - Tu neesi viena. Tev var palīdzēt!
Ja Tu pazīsti kādu, kas cieš no vardarbības, #neklusē, tici un atbalsti!

 

Jana Egle

Jana Egle ir latviešu literāte, Latvijas literatūras gada balvas laureāte par stāstu krājumu "Gaismā", stāstu krājuma "Svešie jeb Miļeņkij ti moj" autore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!