Foto - Jānis Deinats, Fotocentrs
 
Recenzija
18.02.2013

Piezīmes uz aplausu malām

Komentē
4
Saglabā

Pēc režisora Gata Šmita izrādes "Pirmie aplausi" stāvot garderobes rindā, dzirdēju kādu kundzi sūdzamies par "bezjēdzīgi iztērēto laiku", kas Jaunajā Rīgas teātrī viņai esot gadījies pirmoreiz.

Nespēju tikt gudrs, vai patiešām nupat kā bijām noskatījušies vienu un to pašu izrādi, jo man "Pirmie aplausi" izvērtās par ārkārtīgi koncentrētu, precīzi izstrādātām detaļām bagātu, vienlaikus abstrakti vispārinātu un tāpēc pārdomas raisošu piedzīvojumu, kura laikā uzmanība neatslāba ne mirkli. Ja savas izjūtas pēc izrādes noskatīšanās būtu ar kaut ko jāsalīdzina, varētu teikt, ka tā bija kā hipnotiska ielūkošanās arheoloģijas ekspozīcijā, kurā izliktie mūsu senču kauli uz pusotru stundu kļūst par dzīviem cilvēkiem ar miesu un asinīm un ļauj iztēloties, kā varētu būt bijis pirms 7 – 8 gadsimtiem. Nevis kā bija, bet kā būtu varējis būt, jo, kā vēlāk sarunā teica režisors, nevienam – pat vēsturieniekiem – nav īstas jausmas, kad un kādā valodā šie ļaudis runājuši un kad īsti sācis un kad beidzis sajaukties tas, ko mēs dēvējam par latviešu valodu. 

"Pirmos aplausus" Gatis Šmits kopā ar virkni vēsturnieku, valodu pratēju, mūziķu un citu speciālistu veidojis faktiski tikai pēc vienas Livonijas Indriķa hronikas frāzes par to, ka 1205. gada ziemā Rīgā notikusi "brīnum jauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Izrādes saturu klātesošajiem – kā jaunkristītajiem, tā pagāniem – ļoti rūpīgi izklāstīja tulks [..]".

Iespējams, tā ir personīgākā (ar to saprotot ne vien paša režisora, bet arī savu atbalstītāju, līdzgaitnieku, draugu un laikabiedru personas) Gata Šmita izrāde līdz šim. Tāds ir mans minējums. Jo, lai arī tās darbība rit pagalam nosacītā 13. gada vidē, šis ir stāsts par izdzīvošanas paņēmieniem un teātri.

"Gandrīz trešdaļai mūsdienu latviešu valodas vārdu ir viduslejas vācu valodas izcelsme. Redzamas pēdas tajā atstājušas lībiešu, krievu un baltu valodas. Latvieši izveidojās dažādu valodu un kultūras saplūšanas rezultātā, un 13. gadsimts bija laiks, kad šī saplūšana notika pilnā sparā," rakstīts izrādes programmiņā.

Kādu svešvalodu jūs pratāt, kad pirmoreiz nonācāt ārzemēs?

Izrādē ir aizraujoši klausīties, kā valodas jaucas un putrojas, aktieriem lauzoties gan senlaicīgi skanošā vācu izloksnē, gan lībiešu valodā, gan pirmatnējā latviešu valodas aizmetnī, no kura veidotāji mērķtiecīgi centušies dzēst vēl neesošas sveštautu ietekmes, toties atļaujoties pa angļu valodas vai mūsdienu politikas samaitātai ausij tīkamam jokam.

Izrādē redzamajās nesaprašanās, tulkošanas, lietu nosaukšanas svešās valodās mēs piedalāmies atkal un atkal – gan brīžos, kad pie mums ierodas ārzemju ciemiņi, gan reizēs, kad par šādiem ciemiņiem kļūstam paši.

Taču valoda Šmita iestudējumā ir tikai fons, un nav ne mazākās bēdas, ja skolā neesat gājuši vācu valodas klasē un no viduslejas vācu izloksnē vai līvu mēlē runātā neko nesaprotat.

Šmits scenogrāfa Rudolfa Bekiča saplacinātajā skatuves kastītē aktieriem liek kustēties tik skaidri un pašsaprotami, ka viņi varētu runāt kaut vai izdomātā pupiņvalodā – tāpat būtu skaidras gan viņu attiecības, gan notikumu gaita.

Pretēji iepriekš dzirdētajam, izrādījās, ka "senlatviešu" un "vācu iekarotāju" tēli (viņus horeogrāfiski iemieso Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Andris Keišs un Vilis Daudziņš) netiek pretstatīti kā "mežoņi" un "kultūras nesēji". Viņi visi pa pustumšo, elektrības vēl neapmirdzēto pasauli kostīmu mākslinieces Keitas elastīgajos tērpos pārvietojas kā dažādu māņu pārņemti aklie no Brēgela gleznas.

No pārējiem laiku pa laikam nedaudz atšķiras vienīgi Viļa Daudziņa priesteris, par kura galveno ietekmes un acumirklīgas atšķirības avotu ir kļuvusi vienkārši prasme lasīt samta audumā saudzīgi ietītā grāmatā. Taču jau pēc mirkļa arī viņš iejūk pārējo kultūras nesamanīgo civilizācijas bērnu pūlī.

Vienīgais brīdis, kad latviešu publikai neraksturīgi teātra (bet ne operas) zālē atskanēja aplausi vēl pirms izrādes beigām, bija "1205. gada ziemas" izrādes mēģinājumā, un skatītāji paši tādējādi parūpējās par "pirmajiem aplausiem". Taču mēģinājumam seko "īstā" izrāde, kuras ēnu teātra un stilizēta balagāna ainas acumirklī lika aizmirst, ka pirms tam uz skatuves norisinājušās šķietami abstraktās nosacītībai un skatītāju fantāzijai (vai tās trūkumam) atstātās ainas.

Šajā brīdī vismaz man kļuva skaidrs, ka "tas viss ir par teātri" un, uzdrošinos minēt, par teātri kā vienu no nedaudziem izdzīvošanas paņēmieniem. Vismaz dažiem.

Jau pašā izrādes sākumā man šķita, ka esmu atradis slepenu atslēgu. Cauri visam iestudējumam vijas Mūndoga (Moondog) jeb īstajā vārdā Luisa Tomasa Hardina (1916 – 1999) ierakstīta melodija, ritms un taurīšu solo. Mūndogs bija akls amerikāņu komponists, dzejnieks, mūziķis un dažādu skaņu izgudrotājs, kas vairākus gadu desmitus pavadīja, dzīvodams Ņujorkā kā bezpajumtnieks (patiesībā viņam gan bija dzīvoklis, taču bezpajumtniecība drīzāk bija viņa dzīvesstils) un ģērbdamies dīvainās drānās, kuru izskats it kā bija aizgūts no sendieva Odina. Ar savu ragaino ķiveri viņš iemantoja "6. avēnijas Vikinga" iesauku. 1974. gadā Mūndogs pameta ASV un Ņujorkas 6. avēnijas un 53. ielas stūri un pārvācās uz Vāciju, kur arī aizvadīja lielāko daļu atlikušā mūža.

Kā Gatis Šmits man reiz stāstīja intervijā, pirmoreiz ārzemēs viņš bija nonācis vēl vidusskolnieka vecumā. Un uzreiz Ņujorkā. Tas bija vēl tolaik, kad arī pa Latviju siroja mūnistu sektas vervētāji, kas savai kustībai jaunus cilvēkus centās piesaistīt pat ar organizētām ekskursijām uz ASV. Par mūnistu Gatis nekļuva, bet pēc kāda laika Ņujorā atgriezās studēt režiju.

Izrādes noslēgums (atvainojiet, ja izpaužu saturu) mums nav diez ko glaimojošs. Vajag tikai samesties ar kādu kopā – kā parasti, izdzīvošanas vārdā – un tad pieveikt mūsu vislielākos ienaidniekus. Igauņus un lietuviešus, protams.

Un tad viņi, tāpat kā mēs visi, atgriežas savās blāvi izgaismotajās muzeja vitrīnās vai senkapos.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!