Attēlā - Paula Bankovska vectēvs
 
Redzējumi
08.11.2013

Piezīmes par to, kas nebiju

Komentē
4
Saglabā

Uzvārds man ir no vecvectēva. Viņš bija polis, piedalījās poļu muižnieku dumpī, tika izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam Lietuvā satika manu vecvecmammu latvieti. Manu vectēvu 1906. gadā Viļņā notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju. Pirmā pasaules kara beigās viņš tika iesaukts armijā un Rīgā kopā ar citiem latviešu strēlniekiem iebrauca jau pēc Latvijas valsts nodibināšanas 20. gadu sākumā. Te viņš apprecēja manu vecmāmiņu. Viņa bija vāciete. Un arī vectēvs, kad iedzēris, mēdzis itin labprāt runāt vāciski.

Vecvecmamma no mammas puses bija krieviete, muižas dārznieka meita. Viņu mans vecvectēvs latvietis satika Krievijā. Kad bija nomirusi dārznieka sieva, meiteni savā ģimenē bija uzņēmis un uzaudzinājis muižas īpašnieks – cara armijas ģenerālis. Tā nu vecvecmamma bija arī ģenerāļa audžumeita. Mammas papu – manu vectēvu – Otrā pasaules karā vācieši saņēma ciet uz ielas un piespiedu kārtā aizveda strādāt uz Dāniju. Viņš nomira Zviedrijā, Latvijā tā arī vairs neatgriezies.

Esmu dzimis nevis Latvijā, bet Latvijas PSR, un mani vecāki ir latvieši. Neatkarīgā Latvijā dzimuši, bet pēcāk padarīti par Padomju Savienības pilsoņiem. Es esmu latvietis. Mana valoda ir latviešu valoda. Mana valsts ir Latvija. Es ne mirkli par to neesmu šaubījies. Un apzinos, ka neko no tā visa nav bijis manos spēkos kaut kā ietekmēt vai mainīt. Vectēva rakstīto vēstuli, ko viņš pudelē bija iesviedis jūrā brīdī, kad vācu kuģis gāja garām Kolkai, piekrastes ļaudis bija sagadīšanās pēc atraduši un pārsūtījuši omei. Iespējams, tie bija lībieši. Tā tas vienkārši bija. Manis vēl nebija.

#

Šķiet, vēl Augustīns rakstīja, ka bailēm no nāves, ja ar to saprotam laiku, kad cilvēka vairs nebūs, nav nekāda pamata. Un tieši tāpat aplami būtu baidīties no laika, kad cilvēka vēl nav bijis, proti – pirms viņa nākšanas pasaulē. Šī doma gan ir vēl senāka, jo par to, ka nav jēdzīgi raizēties un baidīties par lietām, ko izmainīt vai novērst nekādi nav paša cilvēka spēkos, rakstījis arī Aristotelis un citi.

Etnisko un valstisko piederību, kas pie mums dažādu vēsturisku apstākļu sakritības iespaidā it kā ir un it kā tomēr nav nacionālās identitātes pamatā (par dažādām iespējamajām apzīmējuma "latvietis" izpratnēm pārskatāmi izklāstīts te), allaž esmu uzskatījis par līdzīgu nenovēršamību. Vecākus un dzimteni jau neviens neizvēlas, un to droši vien ir vērts paturēt prātā, ne vien domājot pašiem par sevi, bet arī par saviem bērniem un mazbērniem.

Jo vai gan manai vecaimammai Teofīlei varēja ienākt prātā, ka neviens no viņas mazbērniem, mazmazbērniem un nu jau arī mazmazmazbērniem nebūs vācietis un vairums pat nepratīs ne vārda vācu valodā? Visticamāk, ka ne.

#

Pēc UNESCO datiem ik pēc pāris nedēļām mirst vismaz viena pasaules valoda, ar to saprotot pēdējo kādas valodas "dzimto" runātāju aiziešanu. Vismaz pusi vēl pie dzīvības esošo valodu mūsdienās lieto mazāk nekā 10 000 runātāju, ceturto daļu runā mazāk par 1000. No aptuveni 7000 vēl arvien dzīvajām valodām iznīkšana patlaban apdraud vairāk nekā 40 %.

Jā, es zinu, ciktāl ir runa par valodām, tradīcijām, vēsturi – to visu nākamajām paaudzēm var arī mērķtiecīgi mācīt. Mūsu pašu latviešu trimdas pieredze tam ir pieradījums. Esmu bijis dažādās valstīs ierīkotajos latviešu pulcēšanās namos, redzējis tur savāktās bibliotēkas, uzklausījis stāstus par pašaizliedzīgu darbošanos svētdienas skolās un neatlaidīgu vecāku pūlēm savus bērnus šajās skolās vest.

Taču arī starp aizceļojušajiem latviešiem ir bijuši tādi, kas saviem bērniem svešumā uzskatījuši par vajadzīgu mācīt "latviskumu", un ir bijuši tādi, kas tajā nav samanījuši lielu jēgu. Un man ir aizdomas, ka līdz ar katru nākamo paaudzi šī nepieciešamība dilst vēl vairāk. Bērni un pusaudži bieži nemēdz klausīt vecākus, paaudžu starpā allaž gadās kādas domstarpības. Palasiet, kā mājās kopto latviskumu pusaudža gados uztvēra, piemēram, Svens Birkerts.

#

Palūkojot latviešu valodas mācību līdzekļus skolām vai saskaroties ar valodas prasmēm jau skolu beigušu un darba gaitas sākušu pieaugušo elektroniskā pasta vēstulēs un dokumentos, nebūtu jābrīnās, ka arī mūsu valoda ir starp tiem izmiršanai lemtajiem 40 %. Ja latviešu valodas "darba lapās" vidusskolēniem jāpēta sintakse, morfoloģija un leksika no portāla "Apollo.lv" pārpublicētos žurnāla "Mistērija" cienīgos Dagnijas Dreikas kompilējumos par ezotēriskām tēmām, manuprāt, lielas cerības par valodas izdzīvošanu vairs nevar lolot.

Šovasar mūžībā 103 gadu vecumā aizgāja Grizelda Kristiņa. Viņa bija pēdējais cilvēks uz Zemes, kas lībiešu mēli kā dzimto bija apguvis kopš bērna kājas. Tagad palikuši tikai tādi lībiešu valodas runātāji, kas to apzināti mācījušies "no grāmatām". Latviešu valodā mēs vēl kaut kā boksterējam, putrojamies, stostāmies. "Ka" vietā "kad" jau ir kļuvis par nerakstītu gramatikas likumu, bet tādi valodnieku bubuļi kā "manīm" un "tevīm" veļas pat no Latvijas Radio diktoru mutēm.

#

Kā liecina līdzšinējā cilvēces vēsture, valodu izzušana parasti ir neatgriezenisks vienvirziena process un mēģinājumi kādu valodu mākslīgi "glābt" nav pārāk sekmīgi. Laikam pasaulē zināmākais šāds mēģinājums ir vēl 19. gadsimta vidū izsapņotā un 20. gadsimtā čakli ar Īrijas valdības atbalstu notikusī "gēlu valodas renesanse", kas nebija īpaši veiksmīga, jo bērni ārpus skolas turpināja runāt angļu valodā, bet pieaugušajiem bija maza interese lauzīties gēlu valodā, jo viņi nesaskatīja tai pielietojumu – kaut vai šajā valodā patērējamu informācijas un izklaides avotu formā.

Vienīgais līdz šim zināmais sekmīgais valodas atdzīvināšanas un iedzīvināšanas piemērs, turklāt jau par mirušu uzskatīto valodu padarot par vairāku miljonu nācijas dzimto valodu, ir Izraēlas valsts valoda – ivrits. Taču pat to daudzi Izraēlā no dažādām pasaules malām pārbraukušie pamanās nemācīties un nelietot, bet savos kvartālos prot izdzīvot savās dzimtajās valodās.

Salīdzinoši īsajai latviešu rakstu valodai radniecīgāks, iespējams, ir itāļu valodas stāsts. 1861. gadā, kad notika Itālijas apvienošanās un faktiski itāļu nācijas dzimšana, valodā, kas daudzmaz atgādināja mūslaiku itāļu valodu, esot spējuši sazināties vien 2,5 % šīs teritorijas iedzīvotāju. Un pat "ciao" jeb tagad tik latviskais "čau!" bijis saprotams vienīgi ļaudīm no Venēcijas puses – tas cēlies no tur ierastā sveiciena s-ciào vostro vai s-ciào, burtiski – "es esmu tavs vergs".

#

Britu vēsturnieks, grāmatas "Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada" autors Tonijs Džads (1948-2010), rakstot eseju "Robežļaudis", bija pamanījis kādu vārda "identitāte" lietošanas īpatnību. "Studenti mūsdienās var izraudzīties kaut ko no plaša identitātes studiju programmu klāsta: "dzimtes sudijas", "sieviešu studijas", "Āzijas un Klusā okeāna valstu izcelsmes amerikāņu studijas" un dučiem citu. Visu šo paraakadēmisko programmu trūkums ir nevis tas, ka tās nevelta pienācīgu vērību konkrētajai etniskajai vai ģeogrāfiskajai minoritātei, bet gan tas, ka tās mudina šo minoritāšu pārstāvjus pētīt pašiem sevi – tādējādi acumirklī atceļot liberālas izglītības mērķus un stiprinot sektantisku un geto domāšanu, pret kādu šai izglītībai it kā būtu jāvēršas. [..] Pārāk bieži akadēmiskā gaume skrien pakaļ modei. Šīs studiju programmas ir sociālās atbildības solipsisma blaknes: mūsdienās mēs visi esam kaut kas pa pusei – īru izcelsmes amerikāņi,  Amerikas pamatiedzīvotāji, afrikāņu izcelsmes amerikāņi u.tml. Vairums ļaužu vairs nerunā savu senču valodā un neko daudz nezina par savu izcelsmes zemi, īpaši, ja viņu dzimta cēlusies no Eiropas. Taču, plātoties ar savu upura apziņu, šī paaudze pat savu zināšanu mazumiņu sev lepni piesprauž kā savas identitātes nozīmi: tu esi tas, ko pārcieta tavi vecvecāki."

Varbūt jāapdomā turpmāk dēvēties par Krakovas poļu izcelsmes latvieti? Tēvs atceras, ka reiz mums esot bijis pat dzimtas vapenis. Vai varbūt Rīgas vāciešu izcelsmes latvieti? Baigi smalki, bet es tā nejūtos. Es esmu šeit.

#

Esmu pesimists. Pat ja 1918. gadā neatkarīga Latvijas valsts būtu tikusi dibināta ar domu radīt īpašu vietu, kur tieši latviešiem savā valodā "laimē diet" (palūkojot dibināšanas dokumentus, šāda interpretācija gan ir visai apšaubāma), nepilna gadsimta vai pat tikai dažu desmitu gadu laikā mūsu valodai ir nodarīts krietni lielāks posts, nekā to bija spējuši vāci, krievi, poļi un zviedri vēl pirms tam. Pats lielākais kaitējums ir plaši izplatītā nevēlēšanās to mācīties, saprast, prast un cienīt.

Sava tiesa vainas, protams, ir arī dažādu tehnoloģisku jaunievedumu ātrai izplatībai. Ja pirms gadiem 50 domrakstu vai diktātu uzrakstīt nespējīgs grūtgalvītis skolu gan kaut kā pabeidza, bet pēcāk pie rakstīšanas savā mūžā vairs neķērās nekad, tagad raksta visi, vienīgi rakstīt vairs neprot gandrīz neviens. Un visi šādi sarakstīto – vienalga, vai tās būtu elektroniskā pasta vēstules bez pieturzīmēm, mobilā telefona īsziņas, viedokļi pie internetā publicētiem rakstiem, – ir spiesti lasīt.

Valoda ir kā savdabīga slimība, tā mēdz "pielipt". Un tieši tāpat, kā no labām grāmatām var aplipināties ar pilnīgāku vārdu krājumu, spēju veidot ko vairāk par vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem vai atsaukt atmiņā skolā dzirdēto par divdabja teicieniem, pavirši, nemākulīgi un dumji teksti aplipina ar paviršību, vienaldzību un muļķību. Ja stulbā valodā ar mums runā no televizora ekrāna, nemanot vien šīs stulbības iespraucas arī mūsu mājās lietotajā valodā; no draugiem vai paziņām diendienā dzirdēti vārdi vai frāzes ātri vien kļūst par daļu no mūsu izteiksmes.

Var turpināt sargāt valodu ar visu iespējamo likuma bardzību, var ierakstīt to Satversmes preambulā un vēl visur kur, taču jāpatur prātā, ka jau tagad vairums pieaugušo latviešu valodas pratēju vienu vai otru preambulas uzmetumu diktātā (vai, nedod Dievs, atstāstījumā) bez kļūdām diezin vai spētu uzrakstīt. Un tas ir beigu sākums.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!