Piezīmes par dzejas prasmēm

Dažkārt ir tā, ka, jo mazāk stāstām par to, ko darām, jo labāk. Un man pat nav lielas pārliecības, vai iespējams saskatīt veidu, kādā kaut ko daru, un, ja būtu iespējams, vai man atrastos vārdi, lai par to runātu. Man nav nedz noslēpumainu rakstīšanas paņēmienu, nedz arī saraksta ar lietām, ko mēdzu un ko nemēdzu darīt. Katrs dzejolis prasa, lai pret to attiecas citādi nekā pret pārējiem, lai izveidoju tam atsevišķus noteikumus, lai atrodu tieši tam piemērotu sākumu un beigas. Un tomēr es sevi mānītu, teikdams, ka nav nekādas pārmantojamības mijiedarbē, kas norisinās starp mani un maniem dzejoļiem. Šķiet, ka ar vārdu „prasmes” domājam tieši šīs norises ―  tik nepārejošas, ka mēs ne vien saistām sevi ar tām, bet ļaujam tām kļūt par mākslas radīšanas līdzekļiem. Taču, ja šie līdzekļi tik reti tiek saukti vārdos, kā lai mēs par tiem runājam? Darbību un izvēļu kopums, ko esmu nolēmis dēvēt par māku jeb prasmēm, ir katra dzejnieka īpašums, un to nevar nodot vai ļaut pārmantot kādam citam. Viens no iemesliem to nemantojamībai ir tāds, ka dzejnieka prasmes tikpat kā nekad nav pārskatāmas viņa laikā un, ja tās vispār tiek atklātas, tad tas notiek stipri vēlāk.

[..]

Viens no darbiem, kas mani ļoti ietekmēja, kad sāku rakstīt, bija Džordža Orvela eseja „Politika un angļu valoda”. To lasot, es pirmo reizi sastapos ar morālu spriedumu par labu literatūru. Jo nudien ― Orvels neapsprieda valodas pielietojumu literatūrā, bet gan valodu kā domas izteikšanas instrumentu. Viņš norādīja, ka, tāpat kā mūsu angļu valoda var kļūt neglīta un neprecīza tādēļ, ka mums ir muļķīgas domas, tā arī nolaidība pret valodu veicina muļķīgu domu rašanos. Viņš sniedz dažus pieturas punktus vai likumus, kas, kā Orvels paskaidro, var līdzēt, kad rakstnieks šaubās par vārda vai frāzes iederību un kad izjūta viņu pieviļ.

„1. Nekad nelietojiet metaforu, salīdzinājumu vai citu izteiksmes līdzekli, ko esat radis skatīt drukātā veidā.
2. Nelietojiet garu vārdu tur, kur iespējams lietot īsu.
3.  Ja iespējams vārdu no teksta izņemt, tad izņemiet.
4. Nelietojiet ciešamo kārtu tur, kur var lietot darāmo.
5. Nelietojiet svešvalodu frāzi, zinātnisku vai žargona vārdu, ja spējat iedomāties tam atbilstošu parastu vārdu.
6. Labāk lauziet jebkuru no šiem likumiem nekā sakiet kaut ko pilnīgi rupju.”

Tie, protams, ir ļoti elementāri likumi, un var jau, kā Orvels piebilst, pieturēties pie tiem un aizvien rakstīt sliktā angļu valodā, lai arī ne vairs tik sliktā, kādā rakstītu pavisam bez likumiem. Bet ciktāl gan tie var līdzēt dzejoļa rakstīšanā? Un ciktāl tie spēj raksturot tos procesus, ko minēju iepriekš? Ja sekošana vienkāršiem likumiem garantētu, ka dzejolis ir izdevies, dzejoļi nebūtu iemantojuši tādu cieņu, ar kādu pret tiem parasti izturas. Un pārāk daudzi domātu, ka spēj rakstīt, un tādējādi, protams, maldītos. Visvērtīgākie dzejoļi ir tie, kas nenovēršami un neapzināti lauž likumus; dzejoļi, kuru pašu neatceļamība atceļ likumus.

[..]

Domāju, ka visa dzeja ir formāla tādā nozīmē, ka tā pastāv noteiktos ietvaros ― vai nu tādos, ko veido tradīcija, vai tādos, kas pastāv pašā valodā. Šos ietvarus ieskauj vēl arī dzejnieka individuālās koncepcijas rāmis, viņa pieņēmumi par to, kas ir vai kas nav dzeja.  Ja kāds vēlas kļūt par dzejnieku, bet nezina, kas ir dzejolis, viņam trūkst ietvaru, kuros būtu iespējams atpazīt un apzīmēt paša darīto kā dzeju. Jāpatur prātā, ka vārdam „forma” ir vairākas nozīmes, no kurām dažas ir teju pretējas. Forma ir saistīta ar struktūru jeb ar kaut kā ārējo veidolu, bet tai ir sakars arīdzan ar būtību. Diskusijās par dzeju „forma” ir ieteikmīgs vārds tikai šī iemesla dēļ: jo šķiet, ka struktūra un būtība savienojas, gluži kā savienojas vārdu kārtība un to nozīmes.

Šķiet, nav pat īpaši jānorāda uz to praktiķu tuvredzīgumu, kuri tiecas mums iegalvot, ka dzejoļa forma ir galvenokārt tā veidols. Viņi uzskata, ka ir dzeja ar formu un dzeja bez formas ― brīvais pants, citiem vārdiem sakot, ka formālajai dzejai ir ritma, vārsmojuma vai citas dimensijas, kas ir attiecīgi izmērāmas, kamēr brīvais pants ir izkaisīts un tā forma līdz ar to ― nejauša un neizmērāma. Taču, ja mācāmies kaut ko no iepriekšējo divdesmit vai trīsdesmit gadu dzejas, ir redzams, ka brīvais pants ir tikpat formāls kā jebkurš pantmērs. Ir neskaitāmi pierādījumi, ka tas arī izmanto daudzus un dažādus mnemoniskos paņēmienus, kā arī ierastās anaforālās un paralēlistiskās struktūras, kas gan sintaktiski ierobežo, gan ritmiski sasaista tekstu. Negribu teikt, ka pantmēri un brīvais pants ir mnemoniski pretēji. Drīzāk gan tiektos tos uzlūkot vienu otram līdzās kā divus strukturētus un tādējādi formālus jeb vismaz ārēji formālus paņēmienus.

Forma visredzamāk atklājas satura un tēla darbībā jeb, citiem vārdiem sakot, sižetā un runas figūrās. Šis formas aspekts ir grūtāk apspriežams, jo nav tik viennozīmīgs; tā tas ir arī apgabalā, kur dzejoļi sasniedz savu vislielāko individualitāti un kur tie ir daudz personīgāki. Kā šādā gadījumā iespējams piesaukt prasmi? Var jau sacīt, ka virknēt dažādas metaforas ir slikti, ka pretnostatījumi, ja vien tie neveido tīši gribētu paradoksu, ir jāatstāj ārpus dzejoļa, var teikt, ka tas vai cits tēls ir neatbilstošs. Visi šie apgalvojumi ir vai nu pārāk neskaidri vai šauri, vai arī visbiežāk neiekļaujas tēmā ― lai arī sastopams ne viens vien radošās rakstīšanas pasniedzējs, kam visdažādāko un apslēpto formas īpašību raksturošana un vērtēšana nesagādā grūtības. Saku „apslēpto”, jo, pietuvojoties jautājumam, ko nozīmē dzejolis, mēs nonākam ļoti tuvu avotam, kas licis tam rasties. Ja vēlamies uzzināt, ko teikt un ko neteikt dzejolī, neatradīsies nekas tik vienkāršs kā Džordža Orvela minētie noteikumi.

[..]

Runājot par savu dzejoli „Vecā sieviete un skulptūra”, Volless Stīvens sacīja: „Lai arī dzejolī nav nekā automātiska, tomēr tas ir automātisks tādā ziņā, ka tas ir tāds, kādu to vēlējos pirms dzejoļa uzrakstīšanas, nezinot, ko gribu uzrakstīt, taču zinot, ko vēlos darīt.” Šis ir pecīzākais tā saucamā „radošā procesa” apraksts, kādu līdz šim esmu lasījis. Domāju, ka tas izskaidro, kādēļ diskusijas par prasmēm ir vismazākais no iespējamiem ļaunumiem. Tikai izdarījuši mēs uzzinām, kas ir tas, ko esam izdarījuši. Manuprāt, vairums dzejnieku aizvien gremdējas nezināmajā, un rakstīšana viņiem ir veids, kā padarīt nezināmo redzamu. Un, ja kādas tēmas objekts ir apslēpts vai nezināms, kā lai tam pietuvojas iepriekšplānotos veidos? Atzīstos vēlmē aizmirst zināšanu, īpaši, kad apsēžos, lai rakstītu. Prasmju veicinātais darbs notiek tumsā. Jungs to saprata, sakot: „Kamēr vien paši esam sagūstīti radīšanas procesā, mēs nedz redzam, nedz saprotam; patiešām, mums nepieciešams nesaprast, jo nekas vairāk nekaitē tiešai pieredzei kā domāšana.” Un Stīvens, minot šādu piemēru: „Ir kaut kādā veidā jāpazīst skaņa, kāda noteikta skaņa; un jūs tiešām to pazīstat, īsti nezinot, kādā veidā. Jūsu zināšanas ir iracionālas.” Negrasos teikt, ka racionalitāte ir slikta vai nepareiza; gribu norādīt tikai uz to, ka tai ir maz kopīga ar dzejoļu radīšanu (pretstatā, teiksim, dzejoļu saprašanai). Pat tik tradicionāls meistars kā Pols Valerī kļūst aizdomīgi izvairīgs, tiklīdz tiek runāts par dzejoļa radīšanu. Brīnišķajā, taču arī dīvainajā esejā „Dzeja un abstraktā doma” viņš pauž sekojošo: „Esmu.. ievērojis, ka man piemīt daži stāvokļi, ko varu tiklab saukt par poētiskiem, jo daži no tiem arī īstenojas dzejoļos. Tie uzrodas bez redzama iemesla, tos visbiežāk atraisa gadījums; tie veidojas atbilstoši pašu dabai, un es tādēļ lāgiem jūtos kā uz laiku izslēgts no sava ierastā prāta stāvokļa.” Viņš turpina, sakot: „Dzejas stāvoklis ir pilnībā neregulārs, nepastāvīgs un trausls, un, kā esmu atklājis, mēs to arī pazaudējam gadījuma dēļ,” ― un piebilst: „Dzejnieks ir cilvēks, kurš noteikta incidenta rezultātā pārcieš slēptu transformāciju.” Viskomiskākajā izpausmē tā ir Doktora Džekila/mistera Haida situācija. Domāju, ka vistraģiskākajā izpausmē arīdzan. Taču pārsteidzoši, ka par dzejas radīšanas prasmēm negrasās spriest pat tāds dzejnieks kā Valerī. Var just, ka Valerī, ja vien viņam būtu dots vairāk laika, varētu drīzāk sākt līdzināties Bašlāram, kurš citstarp sacīja, ka „dzejas intelektuālā kritika nemūžam neaizvedīs turp, kur top dzejas poētiskie tēli”.

Kas prasmēm būtu kopīgs ar poētisko tēlu rašanos? Kāds tam sakars ar dzejoļa nezināmajiem avotiem? Nekāds. Jo prasmes, kā jau ir sacīts un spriests, pa īstam var likt lietā tikai tad, ja dzejoli jau iepriekš uztver kā komunikācijas formu. Lielos vilcienos ir pierādīts, ka dzeja lieto citas valodas daļas, ne tās, ko ierastā komunikācija, un visbiežāk tā darbojas kā svēta teksta variācija mazākā mērogā. Pat šāds statuss, statuss, kurš pienākas dzejniekam, kamēr viņš raksta, netiek attaisnots, atsaucoties uz pieredzi, bet gan pastāv autonomi jeb precīzāk ―  tik autonomi, cik vēsture ļauj. Esejā „Par analītiskās psiholoģijas sakaru ar dzeju” Jungs nonāk šai tēmai vistuvāk, sakot: „Darbs atklāj mums pabeigtu ainu, un šī aina ir analīzei pieejama tikai tiktāl, ciktāl atpazīstam to kā simbolu. Ja nespējam tajā atklāt nekādu simbolisko vērtību, mums atliek tikai atzīt, ka, ciktāl mums redzams, darbs nenozīmē neko vairāk, kā tas pasaka, citiem vārdiem ― tas nav nekas vairāk, kā tas šķiet.”

Mani pārsteidz šī apgalvojuma plašums, jo tas runā par dzejoļu esamību galēji tautoloģiskā veidā. No otras puses, Freids, kurš rosina saskatīt saistību starp nomoda sapņiem un dzejoļiem ― taču neizvērš šo domu pats ― un kurš atsaucas uz „mazāk pretenciozo romanču, romānu un stāstu rakstnieku” fantāzijām, pārvēršot viņu darbus novilcinātu vēlmju piepildījuma formās, tomēr visnoteiktāk uzsver mentālo stāvokļu pārākumu. Taču dzejas mērķis nav nomoda sapņu izklāsts vai atklāsme, vai izdomāšana; un dzejolis nav arī simptoms. Dzejolis ir pats par sevi, un tas ir akts, kura rezultātā dzejolis piedzimst. Tas atsaucas pats uz sevi un tas neizriet no kādas noteiktas kārtības, ja nu vien no citos dzejoļos esošās.

Ja dzejoļi visbiežāk neatsaucas uz jebkādu zināmu pieredzi, uz  jebko, kas raksturotu to esamību, un tādējādi drīzāk var tik uzņemti sevī nekā saprasti, kā gan lai uz tiem attiecina apsvērumus par prasmēm? Tie taču apskatāmi galvenokārt komunikācijas veicināšanas nozīmē. Varbūt tādēļ vairums diskusiju par prasmēm izrādās nepietiekamas attiecībā uz dzejas būtību. Varbūt, ka dzejolim jākalpo par metaforu nezināmajam un tā izprašana nozīmē atgūt nezināmo. Varbūt, ka ir nepieciešams paturēt atstatus dzejoļa pirmavotu, lai dzejolis turpinātu dzīvot kā neizsmeļams artefakts. (Lai arī vārdi var apzīmēt lietas vai darbības, kopā tie var pārstāvēt pavisam ko citu ― neizteikto, līdz šim nezināmo vienību, kuras piemērs ir dzejolis.) Vēl vairāk ― varam sacīt, ka punkts, līdz kuram dzejolis tiek izskaidrots vai pārfrāzēts, ir tieši tas pats punkts, kurā tas pārstāj būt dzejolis. Ja no dzejoļa nekas nav palicis pāri, tas kļūst par parafrāzi sev pašam un lasītāji tā vietā, lai piedzīvotu dzejoli, sastapsies tikai ar tā parafrāzi. Un tieši šī iemesla dēļ dzejoļiem ir jāpastāv ne tikai valodā, bet arī aiz tās.