Liels notikums – Guntara Godiņa pārcēlumā iznākusi izcilā igauņu dzejnieka un dzīves mākslinieka Artura Alliksāra izlase, kuru papildina aizraujošs priekšvārds, fotoattēli un vēstuļu fragmenti, piedāvājot izvērstu ieskatu dzejnieka savdabīgajā, leģendām apvītajā personā. Alliksārs latviešu lasītajam nav svešs – 1998. gadā ar apgāda "Minerva" gādību parādījās izlase "Nebūtība varētu arī nebūt", kas jau toreiz ļāva apjaust igauņu klasiķa iespaidīgo talantu. Tagad Godiņš ir papildinājis savu iepriekšējo veikumu ar jauniem atdzejojumiem, kuri var likt jautāt: kā kaut kas tik spēcīgs šajos platuma grādos bija iespējams? Alliksāra atkārtota ienākšana latviešu valodā būtiski bagātina ne tikai mums pieejamo igauņu dzeju (līdz šim atdzejotie pēckara autori ir Alliksāra apbrīnotāji), bet arī modernās literatūras vispār klāstu.
Spoks
Modernisma zenīta spoks "Werner" kafejnīcā Tartu, neparasts cilvēks, kas lieliski izprata un izjuta ne tikai savas valodas iespējas oriģinālas poētikas radīšanai, bet arī prasmīgi darbināja estētiskās pašreprezentācijas mehānismu, – tāds ir priekšstats, kas rodas par Alliksāra personu un daiļradi, izlasot Godiņa plašos ievadvārdus un pašus ģeniālā igauņu dzejnieka tekstus. Atdzejotājs vienuviet atsaucas uz Margitas Meistlikas spilgtajām atmiņām: "Vīrietis izklaidīgi malko kafiju, pēkšņi pārtrauc, ātri pārlaiž vērīgu un pētošu skatienu, trīs reizes uzsit pa galdiņu, pieceļas un sāk lasīt. Skaļā un tālu sadzirdamā balsī. Lasa dīvainā, monotonā tonī, ar pirkstiem līdzi sizdams ritmu, lai vārdiem piešķirtu lielāku nozīmi. Tantiņas pielec kājās un, papēžiem klaudzot, aizsteidzas uz otru zāli. Fui!" (5. lpp.) Ir 20. gs. 60. gadu sākums, kad cietumu un lēģeru mocītais un paslepus mājās pārnākušais dzejnieks nemitīgi augšāmceļas kafejnīcā – telpā (varbūt pat modernās mākslas institūcijā), kur drīkstēja kultivēt savu tēlu. Alliksāram drīz uzrodas sekotāji, un pilsētā klīst versijas par viņa līdzšinējo dzīvi. Manuprāt, šī izrāde, kalpodama par viņa dzejoļu reklāmu, nav tikai tukša čaula, jo igauņu klasiķa dzejoļus var pieskaitīt pie modernisma literatūras dižajiem sasniegumiem. Varbūt ne pie Artura Rembo un T. S. Eliota, bet noteikti pie Gijoma Apolinēra, Konstantīna Bībla un Vitezslava Nezvala, kuri, tāpat kā Alliksārs, simpatizē sirreālismam. Ja piekrīt Klementa Grīnberga uzskatam, ka modernismā katras mākslas mērķis ir atklāt sava medija spēku un unikalitāti, tad kaut kas līdzvērtīgs Alliksāra iespētajam Latvijā parādās nedaudz vēlāk – Ulža Bērziņa dzejoļos. Klasifikācijā un salīdzinājumā ņemta vērā Baltijas valstu literatūru kavēšanās ne tik daudz ar modernisma aizrautību, cik ar tā iespēju pilnīgu apjēgsmi, kura gan Alliksāram, gan Bērziņam nozīmē valodas paplašināšanu, balstoties, protams, tās skaniskajā specifikā[1]. Tiesa, viņos vienlaikus saskatāma vēlme savu tematiku izvērst "ģeogrāfiski", tendence "apdzīvot" jaunas telpas manierē, kurā liela loma reprezentācijas objekta svešādumam. Šī tendence redzama arī jaunākajā latviešu dzejā (skatīt Ulvja Zirņa interesanto dzejprozu jaunākajā "Latvju Tekstu" numurā).
Paradoksi
Alliksāra dzejoļi ir bezkompromisa literatūra, kurā nereti risināti sabiedrības gara veselībai būtiski jautājumi. "Kādu grāmatvedi kronē par karali./ Viņš izrēķina, cik maksā karaļa kronis./ Vēlāk kronis tiek peldināts šampanietī." (68. lpp.) Ar šīm rindām dzejnieks, šķiet, kritizē necaurskatāmo un absurdo birokrātijas mašīnu, kas jebkurā vardarbīgā režīmā ir būtiska status quo noturēšanai. Dumpiniecisko Alliksāru pastāvošā kārtība, bez šaubām, neapmierina. Tāpēc viņš to izgriež ar oderi uz āru. Kafejnīca "Werner" – ja vien viņš šīs rindas tur nolasīja – tobrīd pārtapa pagrīdē, kurā, kā es iztēlojos, dzejnieka vārdi bija tuvu cildenā (sublime), tātad arī šausmu, mirdzumam, jo tie pēkšņi un precīzi izgaismoja struktūru, par kuru "labāk nerunāt". Citētās rindas ir performatīvas (lai gan varbūt es vērtēju tās pārāk augstu) un izsaka trīs lietas: 1) pastāvošā kārtība ir amorāla, 2) dzejnieks stāv vienlaikus sabiedrības vidū un ārpus tās kā iebaidīto kopienas, 3) teksta izskanēšanas telpa ir patiesības telpa. Vai kritiska darba parādīšanās sabiedrībā bija (un ir) spējīga veicināt ētisku pozīciju? Taču tas, kā uz šīm nozīmēm reaģē, atkarīgs no cilvēka spējas spriest par savu stāvokli. Alliksārs rosina domāt arī līmeni augstāk – vai cilvēks (padomju?) nesāk līdzināties bezpersoniskai detaļai? "Izvarotā izveicīgi pieceļas no zemiski zobgalīgās gultas un atzīst, ka nebija ne vainas. Pēcāk tiek paziņots – tas bijis joks." (68. lpp.) Ironija ir viens no veidiem, kā Alliksārs atsedz "pieredzes destrukcijas" zobratus.
"Tie ir tik plaši, ka nekas tiem nav pārāk niecīgs," par sapņiem raksta Alliksārs (26. lpp.). Igauņa garajos, muzikālajos un jēdzieniski plašajos dzejoļos gandrīz vienmēr atrodams kāds paradokss, kas palīdz viņam attālināties no bīstamās straightforward domāšanas. Daudzas rindas līdz ar izskanēšanu aicina atgriezties to sākumā un rūpīgi pārlasīt. Tādējādi tiek paildzināta Alliksāra dzejas pieredze, radīta cita temporalitāte, kuru "izpleš" paradokss: "Pasaules organismā sākas harmonijas disharmonija." (80. lpp.) Iespējams, var apgalvot – šādai pieejai piemīt arī smalkas politiskās implikācijas. Galu galā paradoxa ir pretēja doxa, populāram viedoklim, kopizjūtai, pieradinātam uzskatam. Ja doxa ir amorāla, tad tā – gluži kā mašīna – rada cilvēkus ar sagrozītu skatu uz realitāti, un tāpēc nākas atgādināt, teksta adresātam kā pa pieri iesist: "Viena zaudējums ir visu zaudējums. Visu uzvara nav neviena uzvara." (85. lpp.) Uz Alliksāra tekstiem var attiecināt Rolāna Barta domu: "Doxa [..] ir postulēta, neizturama; lai sevi no tās atbrīvotu, es postulēju paradoksu."[2] No kroplīga populārā viedokļa kā antitēze rodas Alliksāra asprātīgā un sirreālā rakstība, kas sevī satur gan modernisma krāšņumu, gan vielu filozofiskām, poētiskām un kritiskām pārdomām.
[1] Godiņš priekšvārdā norāda, ka Alliksāra valodas paplašināšanas programma paredzēja salikteņu radīšanu, pastāvošo valodas formu pārveidošanu un neatkārtojamas muzikalitātes radīšanu. Tāpat jāatzīmē, ka viņa "dzejas instrumentācijas pamatā ir senās igauņu tautasdziesmas uzbūves princips apvienojumā ar aforistisku, filozofisku, modernu, reizēm pat sirreālu domāšanu". (13. lpp.) Šāda valodas intensitāte izvirza grūtu uzdevumu ne tikai atdzejotājam, bet arī kritiķim, tāpēc es šoreiz atturos aplūkot Alliksāra aliterācijas, asonanses un dažādos zilbju atskaņošanas veidus. Ņemot vērā filoloģijas gana spēcīgo ietekmi uz latviešu literatūrkritiku, ticu, ka tam pievērsīsies citi, varbūt apejot dzejas kritisko aspektu. Vislabāk būtu, ja Alliksāra bagātīgajā valodā iedziļinātos igauņu valodas pazinēji.
[2] Barthes R. Roland Barthes by Roland Barthes. Transl. by R. Howard. Berkeley and Los Angeles: University of California Press, 1977, p. 71.
1