Par Jeļenas Glazovas bilingvālo dzejas krājumu "Алчность/Alkatība" ("Valters Dakša", 2019)
Avangarda izdevēja Valtera Dakšas apgādā nākusi klajā Jeļenas Glazovas trešā dzejas grāmata "Алчность/Alkatība". Tāpat kā pirmajā krājumā "Трансферы/Transfēri" (2013) dzejoļi lasāmi paralēli krievu un latviešu valodā; atdzejojumu autors – Arvis Viguls.
Dabā novērojams, ka rakstnieki bieži neprot ģērbties, savukārt māksliniekiem ir grūti kaut ko gudru pateikt. Jeļena Glazova ir māksliniece un dzejniece, kas vienlīdz gaumīgi veido gan mūziku, gan tekstus, gan vizuālās mākslas darbus un performances, dažkārt izmantojot multimodalitātes iespējas, t.i., piemēram, apvienojot skaņu un dzejas tekstu. Īpašs skaņu celiņš pastāv arī Glazovas otrajai grāmatai "Plasma" (2014, angļu un igauņu valodā).
Jaunākās grāmatas "Алчность/Alkatība" atklāšanas pasākumā klātesošie tika lutināti ar Jeļenas Glazovas un Platona Buravicka dzīvo elektronisko mūziku, tomēr pati grāmata ir veidota kā savrups tekstuāls autordarbs – tai nav īpaša skaņas pavadījuma un arī grāmatas dizaina ideju un ilustrācijas veidojusi nevis Glazova, bet mākslinieks Aleksejs Muraško. Lasot "Alkatību", tomēr brīžiem klausos Glazovas mūziku un atskāršu, cik neiespējami ir vienlaikus dzirdēt mūziku un lasīt tekstu, līdzīgi kā ir tikai nosacīti iespējams reizē stūrēt pa līkumotu ceļu un risināt svarīgu sarunu īsziņās. Klausīšanās un lasīšana šķiet divi savstarpēji nesavietojami uztveres modi, un tieši teksts ir īpaši greizsirdīgs medijs, kas, tiklīdz pārsniegts zināms skaits savstarpēji saistītu vārdu, pieprasa, lai tam tiktu veltīti simts procenti uzmanības.
Krājums "Алчность/Alkatība" mani vispirms pārsteidz kā stilistiski ļoti tīrs un nesamocīts postmodernisma dzejas paraugs. Respektīvi, savā ziņā šis teksts atgādina apbrīnojami labi saglabājušos postmodernisma vintage artefaktu, kura dizains jau kļuvis klasisks un "pārlaicīgs". No otras puses, laikam taču pasaule pēdējo 50 gadu laikā nav tik ļoti mainījusies un aktualitāti nav paspējušas zaudēt tādas postmodernisma tēmas kā realitātes un identitātes sairums, simulakri, patiesības aizstāšana ar reprezentāciju, dzīves vides tehnoloģizācija, mēģinājumi atrast dieva vietu un pielietojumu pasaulē, kurā atcelta vertikāle, un dažnedažādi koncepti un lietas – sakrālais un profānais, mīti un televizora tēli – atrodas uz vienas divdimensiju plaknes.
Raksturojot savu koncepciju personiskajā tīmekļa lapā, Glazova cita starpā norāda, ka savos darbos savieno interesi par postmodernismu ar tā kolāžas estētiku un dekonstrukciju, bet Austrumu filozofiju ar tās nebūtības un mūžīgās attīstības konceptiem. Vairāki "Алчность/Alkatība" dzejoļi nudien ir brīnišķīgi postmodernas kolāžas paraugi; piemēram, lieliskā dzejoļa "белоснежка заболела/sniegbaltīte ir saslimusi" (0,60. lpp.) tekstā tiek savienota arhetipiskā pasaka par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, laikmetīgas reālijas, popkultūras klišejas un roboti (ginoīds). (Pasaku ironiska dekonstrukcija kā tāda – postmodernisma klasika!) Citā dzejolī (0,22. lpp.) galvenais varonis (kurš tiek saukts par "galveno varoni" – vēl viens postmoderns žests) uz istabas sienas vēro kaleidoskopu, kurā acu priekšā aizņirb jēzus, karš, pornogrāfija, mikipele, brodskis, rasisms un citas mūsdienu aktualitātes; dzejoļa nobeigumā varonis secina, ka visos attēlos saskata vienu un to pašu sižetu (iespējams, šeit sazīmējama iepriekš minētā interese par Austrumu metafiziku).
Par postmodernisma estētikas klātbūtni nenoliedzami liecina arī (a) dzejoļi, kuru darbība norisinās distopiskā templī un/vai ellē sarīkotā diskotēkā, (b) dzejoļi, kuru darbība norisinās sapnī un/vai simulētā, virtuālā realitātē, (c) dzejoļi, kuros pasaules radītājs montē realitāti kā filmu, (d) dzejoļi, kuru dalībnieki ir roboti, dubultnieki vai hologrammas u.c. dzejoļi, kuri liek domāt par to, ka autentiska, dabīga un bioloģiska realitāte postmodernajam cilvēkam vai nu neeksistē, vai nav sasniedzama jeb izbirst caur pirkstiem kā smiltis, ja to mēģina satvert, vai gluži vienkārši nav vēlamākais scenārijs – realitātes vietā subjekts izvēlas sapni, simulāciju. Tāpat postmodernisma ideju izstādei varētu pievienot arī minējumu, ka ķermeņu traumēšana laikmetīgajā literatūrā – ķermeņa daļu zaudēšana, nāve un dažādas šausminošas transformācijas (tās sastopam arī Glazovas dzejā) – metaforiski liecina par psihi, kuru apstulbinājusi un paralizējusi, traumējusi, ievainojusi informācijas pārslodze, mediju radītais nerimstošais troksnis. Zīmju, signālu, impulsu ir pārāk daudz, lai tos būtu iespējams pārstrādāt un jēgpilni aptvert kaut niecīgu daļu – tas izraisa ciešanas un katastrofiskas pasaules ainas deformācijas.
Atšķirībā no pirmās grāmatas "Трансферы/Transfēri", kurā daudzi dzejoļi bija rakstīti pirmajā personā vai vēstīja par cilvēciskām un poētiskām "viņām" un "viņiem", "Алчность/Alkatība" ir vēsāks, brutālāks krājums, kurā tikpat kā nemaz neparādās kāds liriskais varonis, kuru mēs varētu viegli identificēt kā autores personisko balsi. Man ļoti patika "Transfēru" meitenes intonācija, piedzīvojumi un pārdzīvojumi, tomēr, jādomā, "Алчность/Alkatība" kā konceptuāli tīrs krājums tikai iegūst no tā, ka biogrāfiska un liriska patība šeit tā arī neiznāk uz skatuves. Vienlaikus nevar noliegt, ka "Alkatībā" īpaši spēcīgi iespaido rindas, kurās nosacītās, abstraktās vides un mākslinieciski mākslīgi konstruēto situāciju ietvarā iemontētas cilvēku uzvedību un reakciju reālistiski attēlojošas mikroepizodes – piemēram, skolnieces, kas nolaiž skatienu un nedaudz pagriežas uz skatītāju pusi dzejolī "невозможность поэзии/dzejas neiespējamība". Šis novērojums šķiet trausls, unikāls un vērtīgs, jo liela daļa citu "Alkatības" varoņu ir nevis reālistiski, bet konceptuāli, viņu rīcība – demonstratīva un simboliska.
Neatkarīgi no visām postmodernisma alūzijām varen intriģējošs neapšaubāmi ir grāmatas nosaukumā pieteiktais temats. Latviešu valodas versijā vienā jēdzienā apvienojot veselus trīs nāves grēkus – negausību, mantkārību un iekāri –, alkatība noteikti ir viens no būtiskākajiem šī laikmeta jautājumiem, kura aktualitāti vidusšķiras cilvēka ikdienā pārspēj varbūt vienīgi slinkuma problēma. Alkatība tiek nosaukta vārdā vienā no intensīvākajiem un interesantākajiem krājuma dzejoļiem – ""королева умерла"/"karaliene ir mirusi"". Lai arī no formas viedokļa to varētu skatīt kā vēl vienu no pseidoarhetipiem būvētu kolāžu, kurai nav dziļuma vai slēptas jēgas dimensijas ("klasisks" postmoderns teksts sastāv vienīgi no virsmām, pat ja šādu slāņu ir daudz), – "karaliene ir mirusi" izklausās pēc īstas alegorijas, kuras nozīme ir daļēji saskatāma, bet nav satverama un satrauc kā priekšmets, kas reiz iekritis šaurā spraugā un būtu atgūstams, tikai demontējot mājas sienu.
Visbeidzot, ņemot vērā, ka atdzejotais teksts aizņem pusi grāmatas apjoma, nebūtu iespējams nepieminēt Arvja Vigula veikumu. Cita starpā jaunākajai Glazovai un pēdējā laika Vigulam kā dzejniekiem kopīgs tas, ka neviens no viņiem neaizraujas ar atklātības un grēksūdzes dzeju, tā vietā izvēloties novietot sarunas priekšmetu ārpus personīgās reālās vai fiktīvas biogrāfijas epicentra. "Alkatības" tekstos nav īpaši lielas nozīmes tādiem formas elementiem kā atskaņām, metram vai ritmam, taču liels svars ir izteiksmes lakoniskumam, ekonomijai un ārkārtīgai precizitātei – pēc visa spriežot, Viguls to centies ievērot un saglabāt. Varētu strīdēties par atsevišķu vārdu izvēli, vai šie atveidojumi uzskatāmi par pamatotiem un precīziem (piemēram, "daļas no viņu sejām" (5,51. lpp.), "sagrieztu sirdi" (5,05. lpp.), "tomēr ir laba" un "glauda ieķemmēto ūdeņraža pārskābi" (0,96. lpp.), "aizšāva" (0,67. lpp.). Tomēr kopumā Viguls nav atkāpies no "Alkatības" noskaņas, idejas un gara. Zināmas korekcijas likumsakarīgi viesusi valoda pati. Lasot tekstu un, vēl jo vairāk, klausoties dzejoļu lasījumus Glazovas un Vigula izpildījumā, nepamet sajūta, ka Glazovas jauktā tehnikā veidotie polietilēna, akrila, celulozes, polivinila, stikla un silikona brīnumi latviešu valodā tiek replicēti, izmantojot bērza saplāksni, skuju putuplastu un dažus niedru kokteiļsalmiņus.
0