Recenzija
22.12.2016

Piezīmes no perifērijas

Komentē
3
Saglabā

Par Leona Brieža dzejas krājumu "Straujtece", apgāds "Zvaigzne ABC", 2016

Dzejas marginālā nozīme – šāda pilnīgi neizsacītā frāze ir impulss pretenzijām un tieksmei to pabeigt tā, lai definētu izteikuma objekta pretošanos pašam pret sevi. Šī teikuma atšķetināšana ir uzskatāma par mērķi šai recenzijai, kuru inspirē Leona Brieža divdesmit ceturtais (!) dzejas krājums pēc kārtas. Līdztekus tam atspēriena punkts ir Gunta Bereļa deviņdesmitajos gluži vai maniakālā dziņa plosīties valodas haosā, no kura dzejnieks, to savā pierakstā sastindzinot, rada ābolu, kas nav ēdams, jeb mākslas darbu. Šo laika posmu raksturo marginālā – tā, ko vēl nesen oficiālā kritika nebūtu atzinusi par pilnvērtīgu mākslu, – brutāla tiekšanās iekarot un aizstāt to, kas tika dēvēts par literatūras centru. Šajās batālijās Berelis iesaistīja arī Briedi, jo viņa spēja klusēt laikā, kad reti kurš no jau agrāk debitējušajiem dzejniekiem to izvēlējās darīt, bija apliecinājums pārlaicīgu ideju nerimtīgai urdzēšanai visos platuma grādos, jebkādos klimatiskajos (lasīt: politiskajos) apstākļos.

Teju divdesmit gadus vēlāk, kad mainījušies faktori, kas nosaka dzejas iedarbību, un smaguma centri ir pārgrozīti vairakkārt, kur latviešu literatūras koordinātu sistēmā būtu atrodams Briedis? No tik ražīga dzejdara varētu sagaidīt grandiozu suverēnas pasaules konstruēšanu ar iekšējām un ārējām likumsakarībām tās struktūrā. Kā precedenta gadījumu varētu minēt Ezras Paunda demiurģiskos "The Cantos", kuri sava plašā atsauču tīklojuma dēļ netika un nemaz nevarēja tikt pabeigti. Tie tiecas pret bezgalību, kas aptvertu visu kultūru un jo īpaši literatūru, taču savā priekšnosacījumā tie kļuva nerealizējami. Brieža mērķis, šķiet, nekad nav bijis tik varens, tas aprobežojas ar apzinātu vēlmi palikt nepilnveidotam. Par to liecina katrs viņa uzrakstītais dzejolis – kā deviņdesmito gadu, tā mūslaiku krājumos –, kas rada pamatu tam, lai aplūkotu Brieža jaunāko krājumu plašākā viņa dzejas kontekstā. Tiem raksturīga mirklīgas iedvesma aura, kuru pēcāk slīpējot tiktu pazaudēta dzejoļa pirmatnējā esence. Par šādas dzejas suģestiju – nedaudz vēlāk.

Berelis, rakstot par Brieža deviņdesmito gadu pirmās puses dzejas priekšmetiskumu, izsakās: "[..] dzeja tomēr ir vārda māksla; tas nozīmē, ka bez priekšmetiem iztikt nevar – un Leons Briedis ļauj ienākt tikai tiem jēdzieniem, kuri, pateicoties kultūras tradīcijai, spēj darboties ne tikai savā ierastajā nozīmē, bet arī kā "metafiziskas kategorijas."" [1] Purvā brišana sākas tad, kad "metafiziskās kategorijas" kļūst par ierastajām nozīmēm un jebkurš vārds ir atrauts no jebkādas priekšmetiskas realitātes. Vārds – kaut bija pirmais – Brieža dzejā zaudē ticamību tieši tādēļ, ka sakņojas vispārpieņemtās patiesībās, kas ir ārpus refleksijas iespējām (vienīgi klajš noliegums vai ironisks smīns būtu patiess): "vienīgi tava dvēsele / neredzamas un stūrgalvīgas / ceļazvaigznes nesta / garajās bezmiega naktīs / turpina augt aizvien nepārskatāmākā / neaptveramākā / neiespējamā plašumā un augstumā / kas tevi padara vientuļu un pilnīgu / nākamajām paaudzēm" (13. lpp.) vai "savējais starp svešiem / svešais starp savējiem / vai tad tā nav svētība / kas dota vienīgi izredzētajiem? / ko pa spēkam panest nevis svētajiem / bet gan retajiem kalnā kāpējiem" (12. lpp.) rakstīts – uzminiet nu kuram – veltītā dzejolī.

Berelis savā Brieža dzejai veltītajā apoloģijā apraksta "viduslaiku efektu". Ar to būtu saprotams dažādu šķietami nebūtisku tēlu, kas var atgādināt tikai dekorāciju, piesātinājums ar dziļi kodētu jēgu, kas parasti atklāj kādu bībeliskās alūzijas interpretāciju vai pienesumu autora individuālajam skatījumam. Brieža dzejā tās ienāk nemanot, bez pompozitātes, kā pašsaprotams pasaules ainas veidelements, piemēram, dzejolis "augšāmcelšanās nezūdamības likums": "golgāta norakta / un tās vietā uzbērta jauna" (77. lpp.) un "drūmais smaids": "mūsu pusē sen nav manīts neviens / maitasputns / laikam pestītāji beigušies uz visiem laikiem" (81. lpp.). Pārlieku uzkrītoša šajos dzejoļos ir to savstarpējā saturiskā pretruna – Briedis ir apmaldījies trijās priedēs. Bagātīgie kultūrcitāti, kurus ir iecienījis dzejnieks un kuri ir eiropeiskās civilizācijas pamatos, nonivelēti līdz ārkārtīgai neizteiksmībai, to izmantojums nevieš jaunu atklāsmi, ko varētu centīgi uzlūkot kā šādas dzejas iedvesmas avotu, bet gan rada truluma un vārguma nojautu: "kopš mirušo pasaule kļuvusi pārapdzīvota / mūsu aizgājēji aizvien biežāk sākuši / mūs apciemot / ne vien mirušo piemiņas dienās / bet arī mūsu ierastajās gaitās / tā vien šķiet ka viņi drīz pārcelsies / pie mums pavisam / viņu klātbūtne mums / jau kļuvusi nepieciešama / tāpēc mēs paši vairs nemaz nesteidzamies / pamest šo pasauli / jo jau sen tajā jūtamies miruši" (86. lpp.). Vai Brieža dzeja ar tās apokaliptisko noskaņu definē pati sevi?

Rafinēts reminiscenču un tēlu lietojums – tas ir viskliedzošākais iztrūkums Brieža dzejā, ja vien pieņemam, ka tai ir svarīgi būt virtuozai (formas aspektiem labāk ļaut palikt nepamanītiem). Ja dzeja vēlas tapt saklausīta, tai jārod pamats suģestijai, kas saglabātos arī ārpus mirklīgā rakstīšanas un lasīšanas brīža. Brieža dzejā šādu precedentu ir gaužām maz. Tas tikai apliecina tās pārmērīgo marginalitāti – straujteci telpā, kurā iemaldās tikai dziļi noklīdušais un kuras straujteces spēks ir visai apšaubāms un neliecina par tās centrtieci.

Dzejolis "ja gaiss prastu runāt" ("ja gaiss prastu runāt: / ko tas man pateiktu? // – elpo, cilvēk, elpo! / kamēr tu elpo / tu esi brīvs // no kā? // un gaiss pasmaidot atteiktu: / – pats no savām izprātotajām rūpēm / sagudrotajām bēdām / un piedomātajiem sirdēstiem // un ko tas man dos? // gaiss brīdi ieslīgtu domās / nopūstos / un dodamies prom pats savās gaitās / attrauktu pār plecu: / – tu pievērsi acis / pamāsi skropstu galiem / un viss tavos sirds dziļumos / kopā ar tevi pašu / uzlidos" (88. lpp.)) liek šīs recenzijas autoram aizdomāties – varbūt beidzot nepieciešams iemācīties elpot, tad, patiesi, dzeja nebūs tikai "sagudrota bēda".

 

[1] Berelis, G. Neko no it nekā nekam tev radīt. No: Klusums un vārds. Rīga: Daugava, 1997, 88. lpp.

Raimonds Ķirķis

Raimonds Kirķis ir dzejnieks. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā un raksta recenzijas par grāmatām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!