Autora un Ingas Surguntes foto
 
Blogs
11.11.2019

Piezīmes no ēkas D. Otrā daļa

Komentē
2
Saglabā

(Pirmā daļa lasāma šeit)

Puškins

Viss ir iekārtots ļoti loģiski un civilizēti. Tos, kas nespēj ierasties paši savām kājām, un visus tos, ko atrod "cilvēka necienīgā stāvoklī", uzreiz nogādā intensīvās aprūpes nodaļā, kur vismaz puse gultu ir ar elektroniski regulējamu augstumu, zemumu, slīpumu, līkumu un uzlokāmām malām. Tas atvieglo satrakoto pacientu piesiešanu ar platām ādas siksnām vai īpaši šim nolūkam sarūpētām marles saitēm. Vietējā tautā šī nodaļa tiek dēvēta par akvāriju, jo vairāki durvīs ierīkoti logi medicīnas personālam ļauj novērot pacientu uzvedību, pat neieejot telpā. Kaut gan klīnikā ierados paša spēkiem un agrā rīta stundā, arī es nonācu "akvārijā". Patīkams atspaids ir vecākais sanitārs S. (atvainojiet, ja jaucu titulus), kas šajā vietā strādājot jau gadus trīsdesmit. Viņš pacietīgi sēž uz trakojošu pacientu gultu malām, pienes man ūdeni un apvaicājas, vai es gadījumā neesmu datorģēnijs. Kad to noliedzu, sāk deklamēt Puškinu.

Kārtība

Viss ir pakļauts stingrai kārtībai. Kolīdz tu vairs netrako, tevi nevajag sasiet, pieslēgt pie pilināmās sistēmas un citādi valdīt, no akvārija tevi pārvieto uz citu – līdzīgu telpu, bet tajā ir krietni mazāk gultasvietu. Arī te ir skaņu necaurlaidīgi stikla logi un elektroniski slēdzamas durvis bez rokturiem, tomēr ir vairāk gaisa un sāk veidoties iespējas nodibināt kādas nebūt attiecības ar turpat netālu guļošajiem kaimiņiem. Notikumi rit strauji, un tās pašas otrās dienas pēcpusdienā tu jau vari attapties trešajā – visbrīvākajā no līmeņiem. Arī tur durvīm, logiem, sieviešu tualetēm un vīriešu dušām nav rokturu, toties sievietes dzīvo vienā gaitenī ar vīriešiem, ietur kopīgas maltītes kopīgā ēdamtelpā, ir pieejams viens vienīgs televizors, galda spēles un iespēja pieņemt gan viesus, gan viesu dāvāto.

Zefīri

Rīts sākas ar ļembastu pa visu nodaļu. Bokserim līdzīgajam Niknajam (skat. piezīmju pirmo daļu) pa nakti no naktsskapīša atvilktnes esot nozagti zefīri šokolādē. Jūtos vainīgs bez vainas, jo vakar ar savu palātas biedru, no heroīna pamatīgi cietušo izbijušo Futbolistu, apspriedām dažādas zefīra šķirnes. Viņam bija atnesti parastie baltie, un viņš ar tiem visus cienāja. Es atteicos un sacīju, ka man garšo vienīgi tie ar šokolādi. Šādos brīžos ārkārtīgi gribas būt prom no šīm telpām, no visiem šiem cilvēkiem, gribas būt savās mājās, satikt Ingu, redzēt Annu, brīvi iet pa ielu, kur deguns rāda.

Cienasti

Pirmdienas vakars. Starp 13 krieviem esmu attapies vienīgais latvietis. Vienā laidā zvana palātas ārdurvju zvans, un kopā ar radiem iekšā ceļo dažādu nokrāsu polietilēna maisiņi – ar svaigu lociņu buntēm, mājas kūpinājumiem, vārītām olām, sieru un vēl visādiem slimnīcā nepieejamiem dārgumiem. Pašas slimnīcas ēdienkartē briesmīgākais bija medicīnas iestādēs tik ierastais dārzeņu sautējums, kas tika pasniegts vienā no manām pirmajām dienām, kad jutos pagalam slikti. Tas atgādināja no šķidruma pilnībā atbrīvotu svaigu kāpostu zupu. "Tu to neēdīsi?" mans galda biedrs nozibsnīja acis (vienā no tām bija brangs asinsizplūdums). "Nē," es sacīju. "Tad es ēdīšu par tevi!" viņš pasmaidīja un pārvilka manu bļodiņu savā pusē. Viņam gan ne vienmēr tā veicās. Nonācis jau trešajā – "brīvajā" līmenī, viņš nebija nocieties un tualetē uzsmēķējis, kaut kā pieķerts un dienu pirms izrakstīšanas bija spiests atgriezties "akvārijā". Bez zupas un pamatēdiena pusdienās parasti bija divas maizes šķēles un sviesta kancītis. Krieviem galda vidū rotājās kilograma cukura paka. Dažs jau tā saldajai tējai mēdza piebērt pat pa sešām karotītēm cukura. Tā bez raksturīgās gaitas un zīmīgiem tetovējumiem bija vēl viena pazīme, pēc kuras varēja spriest par to, kur šis cilvēks pavadījis nozīmīgu daļu dzīves. Trešā pazīme bija it kā noļukušie sejas vaibsti – ieslodzījuma vietās ar D vitamīnu ir pašvaki.

Lai gan no ārienes sanestie labumi galvenokārt krājās uz kāršu spēlmaņu un pīpmaņu galdiem, viņi mēdza dāsni dalīties arī ar mani, lai gan es nenodarbojos ne ar vienu, ne otru laika kavēkli. Var jau būt, ka krievu viesmīlība, par kuru sacerētas neskaitāmas klišejas un banalitātes, nav nemaz tik tālu no realitātes pat šādās slimību un dzīves sistās aprindās. Viena sieviete gan esot pilnībā pazaudējusi atmiņu. Iespējams, viņa bija latviete.

Joki

Citādi nerunīgais istabas kaimiņš lieliski iznesa mani cauri. Modina. Aiz loga tumšs. Esot jau rīts, tūliņ jāsteidz uz brokastīm. Brīnos, ka tik cieši esmu nogulējis visu nakti, bet traušos tik augšā. Un patiesi – ēdamtelpa jau ļaužu pilna. Pulkstenis gaitenī rāda 8:30, tātad ir arī īstais laiks. Taču kaut kas tomēr nav īsti, kā nākas. Ierastās putras vietā smaržo kafija, un Pļāpīgais griež stūrainu medus kūku. Un tad es visu saprotu. Par kūkas ēšanu tika runāts vēl vakar, proti, šodien pa dienu, jo Pļāpīgajam ir 53. dzimšanas diena. Esmu nogulējis tikai dažas pēcpusdienas stundas, un nekāda rītdiena ar brokastīm vēl nemaz nav pienākusi. Pēc kūkas ēšanas un kafijas dzeršanas sākas šaha turnīrs starp vīriešu un sieviešu nodaļām. Gājieni tiek komentēti ar: Бледь, проебал, да хули, мудозвон…

Klusie telefoni

Pirms laišanās miegā ļoti gribas dzirdēt mīļo balsi, bet telefoni jau atņemti un kopā ar lādētājiem ieslēgti seifā. Balss ieslēgta seifā.

Kā jau minēju, tālruņus izsniedz tikai uz vienu stundu dienā. Runāšanai ar mīļotajiem cilvēkiem, radiem vai draugiem daudzi tos neizmanto vispār, bet klausās mūziku vai skatās video "YouTube".

Vectēvs

Atbrauca ciemos mīļā Inga. Notikums uzreiz tika pamanīts. Pats prominentākais no zekiem uzreiz interesējās: "Tā ir tava meita, ja? Vai viņai ir bērni? Tad jau tu esi vectētiņš!"

Uzraudzīt un sodīt

Šķiet, tas bija Mišels Fuko, kas par vienu no modernitātes dzimšanas motīviem minēja deviantu (slimo, trako, noziedznieku) ievietošanu īpaši celtās un pēc pamācošiem ideāliem plānotās celtnēs – slimnīcās, garīgi slimo patversmēs, cietumos. Arī šīs iestādes iekārtojums, kurā iemītniekam ir iespēja no "akvārija" nokļūt līdz vīriešiem un sievietēm kopīgajam kāršu galdam, manuprāt, Fuko būtu gājis pie sirds.

Bēglis

Priekšpēdējās dienas pēcpusdienā no "akvārija" man līdzās ievācas Melnzemes vīrs. Bet tieši pēc vakariņām pēdējās pīppauzes laikā savā vietā vairs neatgriežas no heroīna atkarīgais Futbolists. Viņa gulta paliek tukša. Skaidrs, ka viņš nebūs bēdzis lempīgajā slimnīcas halātā, un labu laiku nespēju aizmigt, domādams par to, kur gan viņš naktī, tumsā un aukstumā, vienā T kreklā bez naudas un mobilā tālruņa varētu doties. To, ka nebūs labi, jau varēja nojaust. Gan iepriekšējo nakti, gan visu dienu viņš nogulēja nekustīgi, sāpēs sarāvies vienā pozā, un neredzošu skatienu vērās vienā punktā. Ap pusnakti esot pārnācis, jau atkal laimīgs, bet kārtība tāda, ka šādus atpakaļ vairs nepieņem, turklāt liek samaksāt pilnu ārstniecības maksu. Pirms tam viņš man stāstīja, ka narkotiku pirkšanai nekad mūžā neesot neko nozadzis, visu nopelnījis paša rokām. Nezinu, kā būs tagad.

Savas lietas

Ārā laišanas rīts. Tiek parakstīti un izsniegti dokumenti, atdots mans mobilais tālrunis un dators. Ir tikai viena ķibele. Nekur nav atrodams maiss ar manām drēbēm.

Paldies visiem ārstiem, medmāsām, sanitāriem un pacientiem!

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!