Par Daces Vīgantes stāstu krājumu "Tad redzēs", 2018, apgāds "Zvaigzne ABC"
Ja vēl pirms kāda mēneša rudens sezona latviešu literatūrā iesākās ar visnotaļ piesātinātu dzejas ainu, tad nupat, gluži kā sazvērējušies, uz literāro ražu piedāvā palūkoties arī vairāki prozas autori. Šoreiz uzmanības centrā jaunais Daces Vīgantes stāstu krājums, kura tituls ikvienam lasītājam un kritiķim šķitīs nepārprotami aicinošs.
Kopš 2016. gada, kad tika publicēts autores debijas krājums "Ledus apelsīns", nekas daudz nav mainījies – Vīganti joprojām interesē vienkāršais cilvēks visā tā sarežģītībā. Īpašu uzmanību autore pievērš cilvēka viļņveidīgajai un reizumis grūti nošķiramajai esībai starp iedomāto un reālo, ieraduma spēkam un no tā izrietošajām dažādām "smalkajām kaitēm", arī ģimenes jēdzienam, kas ir klātesošs teju vai visos stāstos. Tādēļ krājumā vienkopus darbojas gan vīrietis, kurš cenšas rūpēties par savu 70 gadus veco māti-atraitni un tikai tagad atklāj viņas intereses par kultūras procesiem un neparasto ieradumu rašanās cēloņus, gan patērētāju kultūrā un materiālisma dzīlēs grimstošs, šķietami stereotipisks donžuāns, kas izrādās parasts cilvēks un, par spīti dzīves straujumam, mēdz reflektēt par netveramo, aizejošo un mainīgo, gan vienkāršs pāris, kurš kārtējā konflikta laikā pārvērtē savas attiecības un iztēlojas, kāda varētu būt šķiršanās – strauja, teatrāla, klusa, nodevīga vai arī gļēva, gan mazs bērns, kura bailes no nezināmā un attiecīgi teiksmainā projicējas uz padomju laika drūmās realitātes fona.
Krājumā aptvertais intonāciju spektrs ir iespaidīgs – lai arī stāstus vieno noteikti vadmotīvi, šeit līdztekus sastopama gan apmātība Džona Faulza vai latviešu mērķauditorijai galvenokārt nezināmās Kerolīnas Kepnes beigbederiskā vai pat velbekiskā manierē tvertā "vīrišķīgā" materiālā pasaule, gan kādas jaunas sievietes ceļojumu un bohēmas piezīmes – katrs no tiem izstrādāts pārliecinoši unikāls. Atšķirībā no debijas krājuma "Tad redzēs" piedāvāto raksturu galerija ir vēl dažādāka un psiholoģiski vairāk iebiezināta.
Stāstā "Bezmiegs" Marsels Prusts – ja vien viņam būtu tāds gods – spētu atzinīgi novērtēt kādas sievietes atmiņas par ceļojumiem un tajos tverto elementu cauraušanu kultūrvēsturiskā režģī – piemēram, autobusa sēdekļa tīkliņā atrastā kartīte lasītājam paver kolosālu panorāmu. Stāsta izskaņā intonācija ievērojami mainās, attālinoties no intelektuāla poētisma un tam pretstatot mūsdienu cilvēka dzīves tempu, ceļotāja rutīnas banalitāti, sadzīvisku sīkumu vulgaritāti un ciklisko paredzamību ("Drīz jau pirmās tualetes." (78)). Krājuma mākslinieciski spēcīgākajā stāstā "Oda putekļiem" atrodams viens no pārliecinošākajiem un detalizētākajiem, traģikomiskas un siltas ironijas apdvestiem veca cilvēka raksturojumiem pēdējo gadu īsprozā, stādāms vai turpat līdzās Paula Bankovska "Trakajiem večiem". "Vecā kaluma" kundze, kura visu mūžu cītīgi apmeklējusi teātri, krājusi un numurējusi teātra programmiņas un rūpējusies par savu svinīgo, taču nežēlīgajam laika ritumam pakļauto garderobi, operas laikā nespēj pieņemt "noskrandušās" Karmenas vizuālo tēlu un mūziku bauda aizvērtām acīm. Un vēl – veikalu un kafejnīcu vitrīnu uzrakstus viņa skaļi izrunā, un nebūt ne bez iemesla. Stāstā "Tumsa" lasītāji sastapsies ar apzinātu vai neapzinātu korelāciju ar Noras Ikstenas romāna "Mātes piens" motīviem – padomju laika traumatiskā pieredze, nelaimīgas un šķeltas ģimenes modelis sapludināts traģiskā un īpatnējā pasaules skatījumā. Savukārt stāstā "Sūtījums" itin viss, ap ko stāsts ir sākotnēji centrēts, izrādās mazsvarīgs – būtiskākās ir skrupulozi tvertās detaļas, pusaudzes atmiņas par dažādām bērnības epizodēm, ikdienas ieradumiem, māti un ģimenes rituāliem. Vārdu sakot – katram no "Tad redzēs" tēliem ir kāds savs noslēpums, un autore to elegantos veidos atklāj lasītājam.
Vīgantes proza iemieso gan klasisko un pamatīgo, gan moderno. Nenoliedzami klātesoši ir žanra fundamentālie paņēmieni – prasme īsā stāstā atklāt veselu pasauli, kategoriski atsakoties no visa liekā. Ar minimālismu autore panāk īpaši pietuvinātu skatījumu uz stāstā tēloto cilvēku emociju un gara pasauli, iekšējiem un ārējiem konfliktiem, tostarp arī dažādām atskaņām no pagātnes. Rūpīgi pārdomātā un pieticīgi izmantotā viela izrādās autores lielākais ieguvums un bagātība.
Dažviet disonansi rada izteiksmes prastums jeb drīzāk neapzinātas stilistiskas neveiklības – vai tiešām pusaudzei, kura pirms gulētiešanas nespēj izlemt par labu Edgaram Po vai Fransuāzai Sagānai, iekšējā monologā (turklāt nemotivēti) būtu jāatskan "fak", vai vecās paaudzes cilvēkam, dodoties cauri modernajam galvaspilsētas centram, būtu plakātiski jāizdveš retoriska frāze – "it kā Rīga būtu nemirstīga sieviete, kurai laiku pa laikam pārtaisa vaibstus..."(33)? Tā jau nepārprotami ir autores balss, un tamlīdzīgas epizodes grauj ticamības momentu un izjauc citādi brīnišķīgi veidoto stāstu konstrukciju. Aizstāvībai iepretī minami spoži un stilistiski noslīpēti mirkļi: glāzē saskalināts vīns "notek gar tās sienām slaidās līnijās kā gotiski baznīcas logi" (20). Taču Vīgantes rakstības jauda tā īsti atklājas tieši mazo detaļu radīšanā – gluži kā "Ledus apelsīnā" pēc aizvākta zupas šķīvja uz vaska drānas paliek silts nospiedums, pludmalē dvieļa vietā izklātais galdauts smaržo pēc gliemežvākiem vai jūraszālēm, drēbju skapī paslēptās konfekšu kastes pūram jeb "katram gadījumam", mīļākā diennakts stunda novakarē ar govs zvaniņa šķindu, sienāžu sisināšanu un zāles šalkšanu, pēc kolhozā uzrīkotās ballītes pārplēsta baranku lentīte, arī "Tā redzēs" ir pārblīvēts ar baudāmām detaļām: "Ar atslēgu aizdarāmā sekreterā, stūrī pie sienas aiz tēta armijas vēstulēm, analīžu izdrukām, izbalojušām kartītēm, (..) bulgāru rožu eļļas flakoniņa, tiek glabāta vesela kartotēka. Grāmatvediskā precizitātē cita pie citas, pa gadiem sašķirotas, kārtojas teātra un koncertu programmiņas, sanumurētas pēc datumiem, ar klāt piespraustām lapiņām – īsu satura pārstāstu, pārdomām par redzēto, no žurnāliem rūpīgi izgrieztām aktieru fotogrāfijām. Plauktu virinot, allaž uzvēdī savecējuša parfīma un putekļainas teātra garderobes svinīgums." (30.-31.)
Diemžēl krājums kopumā rada neviendabīgu iespaidu – tādi stāsti kā "Oda putekļiem", "Tumsa", "Sūtījums" vai "Bezmiegs" ir stabili ierindojami starp labākajiem īsajiem stāstiem jaunākajā latviešu īsprozā, savukārt tādi darbi kā "Starp diviem krastiem" ne tikai nepārliecina, bet rada iespaidu, ka ir tapuši vien tālab, lai aizpildītu noteiktu lokšņu skaitu. Dažos gadījumos uzkrītoši spraucas ārā stāstu satura pakļaušana kompozīcijai, proti, programmatiskā un straujā tiecība uz likumsakarīgo atrisinājumu liek apšaubīt nepieciešamību ieskicēt vēl kādas liekas nianses vai raksturu rīcību skaidrojošu fonu.
Ja atsevišķus autores debijas krājuma stāstus apvienotu ar vairākiem "Tad redzēs" stāstiem, tiktu iegūta savdabīga atlase – teju nevainojams īsprozas krājums, kurš līdzās izcilajiem Ingas Žoludes "Stāstiem", Dainas Tabūnas krājumam "Pirmā reize" un Janas Egles "Gaismā" uzrādītu desmitgades spēcīgāko īsprozu un turklāt norādītu uz žanra likumsakarību – izteikto interesi par cilvēku savstarpējām attiecībām, ģimenes un dažādo paaudžu jēdzienu un pagātnes noslēpumiem. Ja Dace Vīgante turpinās mērķtiecīgi strādāt jau atrastajā virzienā, nav šaubu par autores spējām arī turpmāk patīkami pārsteigt ar darbu oriģinalitāti un pamatīgumu.
Tad jau redzēs...
0