Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Photo by Thought Catalog on Unsplash
 
Proza
25.01.2019

Piereģistrēties un mirt

Komentē
0
Saglabā

Pirms dažiem mēnešiem mani FB draudzēties uzaicināja dzejnieks Ogriņš. Es uzaicinājumu neapstiprināju, jo dzejnieks Ogriņš man jau ir feisbuka draugos un krietni pasen. Es pats viņu uzaicināju vēl tad, kad, šķiet, ne reizes nebiju redzējis dzīvē – respektīvi, mēs pat vēl nebijām kopā dzēruši. Aplūkojis aicinātāja profilu, secināju, ka šis otrs Ogriņš draudzējas ar cilvēkiem, kuri draugos ir arī īstajam Ogriņam, un pie tam viņam ir Ogriņa bildes, kuru pat pašam Ogriņam nav.

Ļoti sen kāds paziņa, garlaicības mākts, nolēma mani izjokot un nokopēja manu profilu draugos.lv. Pēc dabas pacietīgs būdams, viņš skrupulozi izveidoja identisku tā kopiju – ar visām bildēm, postiem, nosūtīja uzaicinājumus visiem maniem turienes draugiem –, tolaik tas viss vēl bija krietni vienkāršāk. Lielākā daļa no uzaicinātajiem, lieki neaizdomājoties, apstiprināja šos rekvestus, un viņu draugu listē rēgojās divi pilnīgi vienādi Aksela profili.

Tas mani pamatīgi mulsināja, lai neteiktu – biedēja. Saprazdams, ka visdrīzāk tas ir kāda idiotisks joks, es tomēr netiku vaļā no paranoidālām pārdomām. Piemēram, prātoju par to, cik leģitīmi ir iemesli, kuru dēļ mans profils būtu uzskatāms par "īsto", kamēr tas otrs par "neīsto". Vai to nosaka profila saturs vai tikai cilvēks, kurš aiz tā sēž? Jo būtībā jau gandrīz katrs otrais profils sociālajos tīklos liecina par tā īpašnieka "īsto" identitāti ne vairāk kā priekšvēlēšanu kampaņas par gaidāmo izzagšanu apmēriem. Kā viesiem atrādīšanai domātajos sekciju plauktos padomju laikos tajos glīti rindiņā aiz stikla tiek krāti suvenīri no Bulgārijas, Siguldas spieķīši un tml. draza. Fotogrāfijas "es ar zaķi Sāmsalā" un ierāmēti spārnotie. Apsveikumi dzimšanas dienās. Jūtūbes klipi. Nosacīti autentiskus tos padara tikai pavisam reti sestdienas nakts posti, kuri tiek izdzēsti tikpat strauji, cik uzradušies. Ja pieņem, ka tieši šādu šie cilvēki vēlas savu dzīvi, tādu, kādu viņi to pasniedz citiem, tad tas ir bezgala skumji.

Agrāk es aptuveni reizi trijos gados dzēsos laukā no sociālajām saziņas vietnēm. Iemeslu tam bija gana daudz. Kā viens no primārajiem bija tas, ka manu "draugu" listēs, laikam ejot, bija saradies pārāk daudz darba biedru, attālu radinieku un citu cilvēku, kuri ierobežoja mani brīvi izpausties. Man nudien negribējās uz ielas sastaptai savai astotās klases skolotājai skaidrot, ko nozīmē mans pēdējais posts par prozaka uzdzeršanu ar odekolonu, vai dzirdēt darbā jokus no kolēģiem par to, ka viens no maniem draugiem apsveicis mani profilā ar "gejisku" bildi dzimšanas dienā. Protams, to visu varēja kaut kā menedžēt – ne tik vienkārši kā tagad, bet varēja. Tomēr vieglāk bija izdzēsties.

Kad tu izdzēs savu profilu, cilvēki pilnā nopietnībā zvana, lai uzzinātu, vai neesi nomiris. It kā tas kaut kā automātiski būtu saistīts. Tu nomirsti, un tavs profils izdzēšas. Vai otrādi.

Un tad nākamais ir tas jaukākais – reģistrēties atkal, ar izdomātu vārdu, kaut kur nočieptu bildi. Saaicināt draugos vietējās slavenības un vakaros, tempjot alu, postēt pilnīgu vājprātu. Pornogrāfiskus dzejoļus, rasu-reliģisko-nacionālo-kulināro un visu citu iespējamo naidu kurinošus uzsaukumus, fantastiskas baumas un intīmas pārdomas par piemājas veikala pārdevēju. Vismaz es tā vienmēr esmu darījis. Tas ir kā maskuballē, ļoti atbrīvojoši. Tas ir kā mazu bērnu ievest rotaļlietu veikalā un teikt: "Viss tavs, dari, ko gribi!" Tā droši vien jūtas rokzvaigznes beksteidžos.

Tāpēc mani nekādi neizbrīna t.s. feiko profilu daudzums FB. Puse no tiem gan, šķiet, pieder Frīdvaldam, bet tāpat ir milzīgs lērums citu, aiz kuriem var slēpties jebkas – vientuļš, dumjš deputāts, augstskolas lektore, pāragri matus zaudējošs zēns ar izmisīgu vēlmi notikt, dakteris Apinis, īstais JFK slepkava vai īstais dakteris Apinis. Saukt visus šos alter ego profilus par neīstiem, manuprāt, ir tikpat apšaubāmi, kā saukt par īstajiem tos, ar Siguldas spieķīšiem.

Manu pēdējo viltus profilu ļoti ātri un operatīvi nobloķēja. Es biju reģistrējies ar Vladimira Iļjiča Leņina vārdu, draudēju visiem ar drīzām eksekūcijām un mudināju uzsākt rozā teroru. Visai drīz FB administrācija liedza man piekļuvi šim profilam un laipni, bet uzstājīgi pieprasīja, lai apstiprinu savu identitāti. Man ir aizdomas, ka mani denuncēja kāda no n-tajām Krupskajām, kuras vieglprātīgi biju saaicinājis draudzēties.

Kādreiz strādāju lielveikala dzērienu nodaļā kopā ar pavisam jauniņu, trauslu zēnu. Viņš bija nu bezgala kautrīgs un savāds. Viņa māsīca bija pilnīgs pretstats – viņa uzaicināja mani draugos.lv uzreiz pēc tam, kad uzrados draugos šim puisim, un nekavējoties uzsāka vaļīgu saraksti ar mani. Tas mani mulsināja, tomēr centos turēties braši un atbildēt attiecīgi kā pieredzējis kovbojs. "Tava māsīca gan tāda... šerpa, ne?" es darbā it kā starp citu jautāju kolēģim. "Nuuuu, jā... viņa tāda... maucīga, piedod!" viņš atbildēja piesārtis, aiz kauna nezinot, kurp skatīties. To, ka tā māsīca ir viņš pats, sapratu tikai krietni vēlāk, kad kaut kādā nosacītā darba ballītē puisis bija pavairāk izdzēris savus pārsaldinātos sidrus un sāka mēmi staigāt man pakaļ spulgām acīm. Es nezināju, ko darīt – pagalam muļķīgi viss bija sanācis –, tāpēc sagrābu viņu, apskāvu un skaļi smējos. Ne jau par viņu, protams, par sevi. Par visu to, ko biju paspējis viņa "māsīcai" sarakstīt.

Uzrakstīju šodien Ogriņam, un viņš aizliedza man izmantot savu uzvārdu šajā stāstā, tāpēc es nevaru arī atklāt to, ka viņa otrs profils FB uzradās vienkārši tāpēc, ka viņš bija aizmirsis paroli. Man reizēm rodas sajūta, ka ir vesela cilvēku grupa, kura ikreiz, lai ielogotos, reģistrējas no jauna, jo aizmirst visas paroles un e-pastus sekundi pēc tam, kad ir tos norādījuši. Mana māte, piemēram. Reiz, ciemojoties pie viņas, es pat parādīju, kā atjaunot paroli, un ielogojos viņas profilā, par kuru viņa pasen bija aizmirsusi un izveidojusi divus jaunus tā vietā. Uz aizmirsto profilu bija atnākušas vairāk par simts neizlasītām vēstulēm. Es sēdēju viņas grāmatām piekrāmētajā dzīvoklītī, salīcis pār viņas arhaisko laptopu un lasīju tās viņai priekšā. Lielākoties tie bija apsveikumi aizpagājušajā dzimšanas dienā. Arī no cilvēkiem, kuri pa šo laiku jau bija paspējuši nomirt.

Ziemassvētkos sarīkoju vispārējo amnestiju – atbloķēju visus, kurus biju nobloķējis savā FB profilā. Tādu, man pašam par pārsteigumu, izrādījās diezgan daudz. Bez jukušas, neapšaubāmi talantīgas aktrises, čalīša, kurš greizsirdības uzplūdos meklēja mani, lai nogalinātu, un kaut kādiem prastākiem nekauņām tur bija vēl kaudze cilvēku, par kuriem vispār neko nezinu un, saprotams, neatceros, kāpēc un kad tiku viņus nobloķējis. Pārāk daudz visa kā internetā notiek naktīs pēc astotās alus glāzes. Visāda plātīšanās, izrunāšanās, cimdu mētāšana un krusta karu organizēšana. Tādā veidā es jau reiz nonācu Ukrainā, 2014. gada Maidanā. Kādai meitenei nepatika mana bravūrīgā izrunāšanās naktī FB par to, cik gļēvi ir, manuprāt, tēloti līdzjust ukraiņiem internetā tā vietā, lai dotos uz Kijevu. Viņa komentāros pajautāja man, kāpēc tad es pats turp nebraucu. Es atbildēju, ka brauktu, bet man nav biļetes. Pēc nepilnas pusstundas viņa bija to nokārtojusi, citu attaisnojumu man vairs nebija, un es aizbraucu, lai nedēļu nodzīvotu tur visa tā nesaprotamā nomoda sapņa epicentrā.

"Čau! Tu forši raksti, es sekoju tev feisbukā." Tā ir tā frāze, ko man nekad negribas dzirdēt krogos no nepazīstamiem cilvēkiem. Jo līdz ar to viņi automātiski pārvietojas no nepazīstamajiem pazīstamajos un nākamajā diena atsūta man uzaicinājumus draudzēties, un man, saprotams, tie jāapstiprina. Tādā veidā es zaudēju vēl vienu foloveru. Man viņu tāpat ir nožēlojami maz – daudz, daudz mazāk nekā jebkuram no tiem, kuri cītīgi ik dienas pārpublicē smieklīgas bildītes ar kaķiem. Es nezinu, priekš kam man viņi vispār vajadzīgi, bet tas it kā piešķir nosacītu svaru kaut kam. Kā vidusskolas olimpiādes diplomi pie sienas. Protams, es varētu ignorēt šos uzaicinājumus, neapstiprināt tos. Bet, pēc dabas būdams īpaši pielaidīgs, apstiprinu gandrīz visus. Izņēmumi ir reti, pēdējais no tiem – nepiedienīgi jauns puisis, kurš – es vispār nesaprotu, no kurienes uzradies, – jau figurē visur. Žurnālos, pasākumos, man tuvu paziņu kompānijās – nepārtraukti es kaut kur redzu viņa glīto, smaidīgo teicamnieka seju. Man nav nekādas konkrēti definējamas nepatikas pret viņu, bet tad, kad pirmo reizi tikāmies pie kūrortpilsētas kultūras nama pēc kaut kādiem lasījumiem, viņš pienāca man klāt ar neaizdegtu cigareti lūpās un strupi teica: "Iedo' uguni!" Es neiesitu viņam tikai tāpēc, ka iedomājos – teorētiski tas varētu būt mans dēls.

"Tu tagad sāksi kā Bargais?" man raksta Ogriņš. Nē, nesākšu. Bargais mani izmeta no saviem draugiem, neko nepaskaidrojot, jau pasen. Kopš tā laika es nesveicinos ar viņu tieši tāpat – neko nepaskaidrojot. Tāpat kā nesveicinos ar vēl kādiem 400 cilvēkiem, kuri tomēr ir manos draugos. Jo nepazīstu viņus. Arī atlikušos, teiksim, kā ir, pazīstu ne pārāk. Bet, esmu par to gandrīz pilnīgi drošs, tie ir ļoti neslikti cilvēki. Daži no viņiem ir pilnīgi jukuši un regulāri postē kaut ko prātam neaptveramu, bet tāpat vai tieši tāpēc – viņi noteikti ir vismaz klusas apbrīnas vērti. Reizēm es rakstu viņiem naktīs, tādās jau pavisam vēlās pirmsrītausmas stundās, piepumpējies līdz pēdējam, rakstu: "ouuu, čau... tu zini, es... īsāk sakot, es te tā padomāju un... Kā Tev liekas, nu, vispār, ja tā uz to skatās...? Respektīvi, nevarētu būt tā, ka, piemēram, taisni otrādi un tad jau arī pārējais, tā sakot... nu, Tu saprati. Saprati?"

Kad izdzēsīšos atkal, un tas būs drīz, es reinkarnēšos ar Tristana Rivjera vārdu. Postēšu tikai viltus nekrologus un dzīvošu Velsā. Neaicināšu nevienu draudzēties un klusi miršu nost kā Berouzs starp kaķiem un tukšām tablešu paciņām. Spēlēšu kendī krašu un laikošu apmaksātās reklāmas. Manā albumā būs tikai viena bilde – bilde ar evakuāciju no vēstniecības jumta Saigonas aprīļa spalgajā gaismā. Tie būs mani Siguldas spieķīši, viss, kas par mani jāzina. Agri vai vēlu mani draudzēties uzaicinās nepiedienīgi jaunais zēns ar pioniera stāju, un šoreiz es neatteikšu. Mēs pat kopā aizbrauksim uz Maroku un izšķīdīsim tur kā heroīns karotē, bet par to es vairs uzrakstīt nevarēšu vai negribēšu, bet tas manā gadījumā būtībā ir viens un tas pats. Viss, ko atstāšu aiz sevis, būs aplamu baumu līmenī, un tikai dzejnieks Ogriņš pulksten divos naktī, sēžot Bolderājā, domīgi atstāstīs mūsu pēdējo sarunu diviem mulsiem studentiem no Ķīnas, kuri vispār gāja uz pilnīgi citu vietu.

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!