Recenzija
27.08.2014

Pieradinot asmeņus

Komentē
1

Par Katrīnas Rudzītes dzejoļu krājumu "Saulesizplūdums", apgāds "Literatūras kombains", 2014

Katrīnu Rudzīti (iepriekš Kudumu) jau no pirmajām publikācijām periodikā iepazinām kā dabisku un, jā, tumsas vilinātu talantu. Nonākusi līdz pirmajam krājumam, kura senākie teksti tapuši 2010. gadā, autore šo gadu laikā veikusi attīstības ceļu, kas grāmatas lasītājam daļēji var palikt slēpts, taču to vedina nojaust krājumu caurvijošais divdabīgums, duālisms, it kā dzejoļi tapuši, cīnoties divām konfliktējošām personības šķautnēm. Jau ar pirmo dzejoli, krājuma pirmajiem vārdiem atklājas iekšēja svārstīšanās, vispirms: "mana dzīve atkal ir skaista", bet tūdaļ seko: "asinis iesalušas ledū", "melnas liesmas", "īstenība ir baisa" u. tml. (7. lpp.). Kādā citā dzejolī lasāmais apgalvojums, ka "manas rokas aizvien retāk smaržo pēc izmisuma" (39. lpp.), ir kā moto šim krājumam, kas cenšas salauzt, pieradināt, mīkstināt depresivitāti, introvertumu, kas bija raksturīgs īpaši pirmajiem Rudzītes dzejoļiem. It kā krājums būtu saruna starp kādu, kuram bail no pasaules, un kādu, kurš cenšas šo otru iedrošināt nebaidīties, pastiept roku ārpusē, pat ja pastāv draudi savainoties. Un "Saulesizplūduma" lappusēs neiztrūkst sāpīgu saduršanos ar pasauli, jo, pat samiernieciskāku toņu mīkstināta, tumšā, sāpīgā un nežēlīgā klātbūtne krājumā neizpaliek. Pat grāmatas nosaukuma atšifrējums ved pie nāves tēmas, par "saulesizplūdumu" kādā dzejolī nosaukta "nāve mūžīgā kārdinātāja" (14. lpp.). Kādu tas varētu atgrūst, tomēr patiesība ir tāda, ka tēli, kas saistās ar kaut ko asu, sāpīgu un bīstamu, ir potenciāli iedarbīgāki par klasiski skaisto un harmonisko. Nemākulīgās rokās, protams, gan viens, gan otrs var kļūt smieklīgs. Tomēr, atšķirībā, piemēram, no Andra Ogriņa tumšajām dziesmām, Rudzītes dzejoļi nezin kādēļ mūs neatstāj vienus un "sagruzītus". Atklādami realitātes asās šķautnes, tie necenšas mūs par varītēm pārliecināt par dzīves bezjēdzīgumu, reizēm pat atklādami, ka aiz smagā un ērkšķainā iepakojuma atrodams arī kaut nedaudz siltuma – grāmatās, attiecībās vai urbānas ainavas skaistumā.

Arī formas ziņā krājumā iezīmējas divas viena otru mijošas tendences. No vienas puses, grāmatā lasāmi teksti, kas balstās asociatīvā, pat radikāli asociatīvā poētikā, kas nekad nepaliek uz vietas, bet plūst, paļaudamās valodai un radošā prāta impulsiem. Kā spilgts piemērs tam kalpo dzejolis "Zem pelnu kupola gulošā pilsēta..." (19.–20. lpp.). Nereti ir diezgan neproduktīvi mēģināt šādos dzejoļos atrast kādu skaidri formulējamu domu, te svarīgāka ir autora spēja šādā improvizācijai radniecīgā ietvarā ģenerēt "spēcīgas rindas", kas tad galvenokārt arī ir tas, kas paliek lasītāja atmiņā. Katrīnai Rudzītei šādas atmiņā paliekošas rindas padodas bez piepūles – "atvilktnes / pieradina asmeņus" (12. lpp.) vai "negribēti pieskārieni kā atmiņā iesistas naglas" (37. lpp.) vien ir ko vērts. Tiesa, vēl viena raksturīga iezīme, runājot par šādu (protams, ne tikai) dzeju, ir tas, ka ikvienam te būs savas mīļākās vietas, jo autors lasītāju neved vis aiz rociņas sev līdzi, bet gan iemet to dzejolī kā pelēnu labirintā. Vēl pie tam katrreiz no labirinta iespējams izkļūt pa citu ceļu. Arī tas, ka dzejoļiem krājumā nav nosaukumu un daudzos no tiem bijis iespējams atteikties no lielajiem burtiem un pieturzīmēm, ir dabiska asociatīvas, iekšupvērstas poētikas pazīme. Taču, no otras puses, tādos dzejoļos kā "man patīk vēstuļu smarža..." (23. lpp.) vai "ar maigumu ar kādu domā par kaķiem vai bērniem" (33. lpp.) manāma virzība pretī skaidrākai, vieglāk uztveramai dzejai, kurā svarīgs ir ne tikai māksliniecisko izteiksmes līdzekļu spilgtums, bet arī vēstījums, stāsts (pārnestā nozīmē), kas skaidrāk iezīmē dzejoļa robežas. Tie ir teksti, kuri strukturētā veidā atklāj kādu ideju vai konceptu un pēc kuru izlasīšanas lasītājs var pateikt, "par ko ir" tikko lasītais dzejolis. Domāju, attiecības starp šīm abām poētiskajām ievirzēm – galēji asociatīvo un skaidrāko – lielā mērā noteiks to, kas turpmāk notiks ne tikai Rudzītes daiļradē, bet jaunākās dzejas procesā vispār.

Vēl jāatzīmē Rudzītes dzejas subjektīvisms, dzejoļi nereti sākas ar vārdiem "man patīk", "es ceru", "gribu", lai gan poētiskais azarts var aizvest tekstu diezgan tālu no tēmas pieteikuma pirmajā rindā. Koncentrēšanās uz iekšējo pasauli ir viena no raksturīgākajām iezīmēm, šķiet, vai visu pēdējo gadu debitantu dzejā. Varbūt tajā manifestējas kāda kopēja iPaaudzes īpatnība, lai gan Rudzīte diez vai nosaucama par tipisku šīs paaudzes pārstāvi. Bet tikpat labi tas ved atpakaļ pie koncepta, ko, izmantojot Janīnas Kursītes vārdu krājumu, varētu nodēvēt par "romantiskā tipa dzejnieku", proti, dzejnieku, kurš atkailina lasītāja priekšā savas iekšējās, personiskās norises. Dzejoļa "es" (pirmā persona šāda tipa dzejā ir neizbēgama) ir kā liela lēca, kas kļūst par vienīgo lasītājam pieejamo optisko rīku, un šajā krājumā tas drīzāk ir palielināmais stikls, nevis teleskops.

"Saulesizplūdumu" nevar nosaukt par pretenciozu krājumu, autores pozīcija nenostājas starp lasītāju un tekstu, dodama mājienus ar dzejoļu nosaukumu, nodaļu dalījuma, epigrāfu vai citu palīgrīku palīdzību, šajā ziņā grāmatas protagoniste mūsu priekšā ir kailāka nekā citu jauno dzejnieku radīto pasauļu iemītnieki. Tāpat šo kailumu nesargā ironijas aizsargstikls, lai gan cita autora grāmatā tādas rindas kā "bērnībā māmiņa šūpuļdziesmu vietā man lasīja / depresīvus dzejoļus" (32. lpp.) vainagotos ar kādu pašironisku tirādi. No tā, kas krājumā varbūt palicis lieks, jāmin Nīče vai Tokija, kas drīzāk liecina par poētiskās modes ietekmi, pat Vanšu tilta pieminējums šajā kailumā un godīgumā varētu šķist pārāk tiešs, jo Rudzītes pilsētu, kas ir neaizstājama krājuma dekorācija, vieglāk uztvert kā nenoteiktu, drīzāk iekšējās, nevis reālās pasaules ģeogrāfijai un topogrāfijai piederīgu vidi.

Jau periodikā publicētais un lasījumos dzirdētais neradīja šaubas par Rudzītes īpašo talantu, tomēr pirmā grāmata vienmēr ir tā, kas ļauj autora spējām izpausties pilnībā un sniedz lasītājam vieglāk aptveramu ainu, pat tad, ja liekais palicis ārpus lappusēm. Debija ir izdevusies ne tikai spēcīgo rindu un dzejoļu dēļ, bet arī tādēļ, ka ļāvusi ieraudzīt, ka Rudzītes poētika ir vēl dziļāka un daudzveidīgāka, nekā varētu šķist, bet daudzslāņainā tēlainība nodrošina, ka, atgriežoties pie dzejoļiem, katrreiz varam atklāt iepriekš nepamanītas detaļas, kas var pat mainīt teksta jēgu. Un nākamais jau ir jautājums par to, kā nākotnē sasvērsies līdzsvars starp dažādajām Rudzītes dzejas šķautnēm – asociatīvo un skaidro, drūmo un cerīgi melanholisko, un, ja kāda no tām gūs virsroku, vai no tā nezudīs šīs dzejas spriegums.

 

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!