Sesila Roudsa statuja Oriela koledžā Oksfordā
 
Redzējumi
18.02.2016

Pieminekļu karu loma 21. gadsimtā

Komentē
4
Saglabā

2015. gada sākumā akcija, kuru simbolizēja mirkļbirka #RhodesMustFall, panāca, ka Sesila Roudsa (Cecil Rhodes) statuja tika novākta no Keiptaunas Universitātes pagalma. Ideja tika pamatota ar nepieciešamību risināt nepārgājušo balto rases dominanci Keiptaunas Universitātē un uzsvērt pārmaiņu trūkumu Dienvidāfrikas Republikā. "Viņš [Roudss] simbolizē bijušo valsts kolonizācijas politiku: pārākumu, rasismu un sieviešu apspiešanu. Statuja simbolizē šīs sabiedrības problēmas," paziņoja viens no akcijas aktīvistiem. [1] Brīdī, kad, pūlim (kas sevī iekļāva arī universitātes akadēmisko personālu) gavilējot, statuja tika demontēta, grupa studentu to sāka sist ar koka mietiem un Roudsa seju aplēja ar dzeltenu krāsu. Pašlaik Dienvidāfrikā norisinās diskusijas arī par Paula Krīgera u.c. balto kolonizatoru piemiņas zīmju novākšanu.

Tā paša cilvēka statuja atrodas arī pie vienas Oksfordas Universitātes ēkas sienām. Sesils Roudss ir viens no nozīmīgākajiem universitātes filantropiem, kura nodibinātās stipendijas ietvaros pēdējā gadsimta laikā iespēju studēt Oksfordā ir saņēmuši aptuveni 8000 nebritu studenti, to skaitā arī tādas pazīstamas personas kā ASV prezidents Bils Klintons un bijušais Austrālijas premjerministrs Tonijs Abots. Pašlaik Keiptaunas precedenta iespaidā ir aizsākusies akcija, kura aicina Roudsa statuju novākt arī no Oksfordas sienas. Idejas aizstāvji to pamato ar nepieciešamību Lielbritānijai uzņemties atbildību par aiz sevis atstāto koloniālo mantojumu, uzskatot, ka šāda rīcība būtu arī nozīmīgs simbolisks solis uz rasu vienlīdzību universitātē.

Abi gadījumi ir gandrīz vai identiski – tā pati persona, tā pati vide, praktiski vienādi argumenti –, taču tajā pašā laikā atšķirība ir ļoti būtiska un simbolizē citu nozīmīgu mūsdienu problēmu. Dienvidāfrikas gadījumā šis žests ir pat visai saprotams; DĀR vēl joprojām atrodas savas nācijas būvēšanas procesā. "Pieminekļu kari" ir būtisks šī procesa elements, kas jāskata kā savdabīga iniciācijas procesa sastāvdaļa: vecā režīma simboliska nāve kā pamats jaunu sabiedrības konstrukciju veidošanai. Līdzīgā kārtā varētu runāt par PSRS pieminekļu demontāžu Ukrainā vai līdzīgām akcijām Baltijā deviņdesmitajos gados. Tajā pašā laikā ir jāšaubās, vai Rietumu sabiedrības modeli īpaši mainītu, ja ne saasinātu, iepriekšējo gadsimtu pieminekļu novākšana, jo modernajā sabiedrībā tie drīzāk ir kļuvuši par vēsturisku liecību, nevis kādas idejas slavinājumu.

Skandāls par statujas novākšanu Lielbritānijā ir uzsācis lavīnveidīgu attīstību, aicinot pārskatīt arī citu personu, piemēram, Bristoles filantropa un 17. gadsimta Karaliskās Āfrikas kompānijas vadītāja Edvarda Kolstona (Edward Colston), Otrā pasaules kara aviācijas maršala sera Artura Harisa [2], Olivera Kromvela u.c., statuju novākšanu. Diskusija iezīmē nozīmīgu precedentu, ko precīzi rezumē kāds "Daily Telegraph" lasītājs: "Problēma ir tajā, ka tolaik gandrīz katra cilvēka principi konfliktētu ar mūsdienu uzskatiem. [..] Šāda pieeja liktu nojaukt gandrīz katras ievērojamas pagātnes personas pieminekli, ieskaitot Alberta memoriālu un Nelsona kolonnu." [3]

Laikā, kad progress ir ļāvis apstrādāt un saglabāt aizvien vairāk kvantitatīvu un kvalitatīvu vēstures datu, ir mainījies sabiedrības skatījums uz savu pagātni. Ja agrāk vēstures politizācija bija tikai viens no nacionālisma elementiem, mūsdienās uz tās bāzes tiek veidots savdabīgs revanšisms. Sabiedrības šķietamais morālais progress atsevišķos jautājumos ir radikalizējis skatījumu uz pagātni, prasot tiesāt to pēc mūsdienu principiem. Izsakoties alegoriski, mūsdienu pasaulē agrāka sabiedrības amoralitāte (protams, no mūsdienu skatījuma) ir noziegums, kuram nav noilguma.

Problēma slēpjas faktā, ka tas nenozīmē tikai morālu senču grēku nosodījumu (kas būtībā nav nekas slikts), bet arī uzskatu, ka ir nepieciešama savdabīga morāla "pārdale", kas izpaužas vai nu kā regulāra "paššaustīšana", vai pat kā materiāls atbalsts [4]. Šādi skandāli [5] simbolizē ne tik daudz jautājumu par kādas personas vai procesa piemiņas pārskatīšanu, cik diskusiju par tematu, kā sabiedrībai skatīties uz savu vēsturi un cik tālu (ja vispār vajag) var iet ar savas atbildības uzņemšanos. Kā zināms, visu "taisnīgu īpašumtiesību pārdales" teoriju galvenā problēma ir jautājums, vai vispār iespējama "taisnīga pārdale", balstoties uz kādu vēsturisku faktoru.

No vienas puses, ir saprotams, ka Eiropai, kas tā vai citādi ir koloniālo impēriju mantiniece, gluži tāpat kā Krievija ir PSRS mantiniece un Vācija atbild par Trešā Reiha mantojumu, ir viegli pieprasīt izpirkt savas pagātnes darbību sekas. No otras puses, atklāts ir jautājums, vai – pēc tādas pašas loģikas – Turcijai nebūtu jāuzņemas atbildība par Osmaņu impērijas politiku Jaunajos laikos, Irānai – par Persijas impērijas nodarījumiem, sazin kam vēl atbildot par Aleksandra Lielā, Kārļa Lielā un citu ievērojamu personu negatīvo mantojumu, tā atceroties vecos labos laikus, kad pagānisko Romas imperatoru statujas kristieši pārkausēja sadzīves priekšmetos.

Likumam nav atpakaļejoša spēka, un tāpat vajadzētu būt arī ar morāles vērtībām. Jāņem vērā, ka tādi mūsdienu skatījumā negatīvi procesi kā kolonizācija, imperiālisms utt. ir tikpat nozīmīgi cēloņsakarību ķēdei, kas izveidojusi mūsdienu sabiedrību, cik notikumi, ar kuriem lepojamies. Olivers Kromvels, kas pasaules acīs ir viens no sava laika sabiedrības modernizācijas simboliem, īriem ir gluži vai nacionālais ienaidnieks. Kā par Roudsu izteicās Tonijs Abots, "Roudss varbūt nebija cīnītājs pret rasismu, bet daudzi viņa stipendijas saņēmēji tādi bija" [6]. Sevis šaustīšana par senču vērtībām ir bezjēdzīga, it īpaši ņemot vērā, ka mūsdienās pietiek citu vērtību – vienlīdzība, tolerance, cilvēktiesības utt. –, lai nebūtu nepieciešams labus darbus, piemēram, palīdzību Āfrikai, pamatot ar nepareiziem tikumiem senos laikos. Laikā, kad globalizācijas iespaidā pamazām izzūd dažādas robežas starp sabiedrībām, turpmākam progresam ir nepieciešama savdabīga morāla "grēku atlaišana", pēc kuras vairs netiktu uzskatīts, ka par katru nodarījumu kādam ir tiesības pieprasīt gandarījumu nākamajām septiņām paaudzēm.

 

[1] Castle, S. Debate Over Cecil Rhodes Statue at Oxford Gains Steam. The New York Times, 24.12.2015.

[2] Maršals sers Artūrs Hariss, pazīstams arī ar palamām "Bumbotājs" (Bomber) un Miesnieks (Butcher), bija Karalisko Gaisa spēku Bumbvedēju pavēlniecības komandieris, viens no "bumbu kara" pret Vāciju idejas autoriem, līdzatbildīgs par Drēzdenes, Berlīnes, Hamburgas u.c. pilsētu nopostīšanu.

[3] Rohrer, F. When is it right to remove a statue? BBC News, 23.12.2015.

[4] Šajā gadījumā īpaši ir jāakcentē tādi piemēri kā bijušo metropoļu paziņojumi par "atbildības uzņemšanos" jautājumā par finansiālu atbalstu bijušajām kolonijām, Baltijas valstu idejai pieprasīt kompensācijas par PSRS okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem, Vācijas – Izraēlas attiecības utt.

[5] Pēdējās desmitgades laikā it īpaši aktualizējas neatrisinātais jautājums par Otrā pasaules kara atstāto mantojumu dažādos līmeņos, sākot no tik triviāliem jautājumiem kā kritika par Manfrēda fon Rihthofena slavinājumu filmā "Sarkanais Barons" (2006) līdz jautājumam par Vāciju un Japānu pazemojošo klauzulu par tiesībām savus bruņotos spēkus izmantot tikai aizstāvoties. Interesants gadījums ir arī neatrisinātais jautājums, ko darīt tā sauktajiem "Nacistu mežiem", kas ir gan nacisma piemineklis, gan nozīmīgs laikmeta simbols.

[6] Garner, R. Oxford University risks 'damaging its standing' if it pulls down Cecil Rhodes statue, warns Tony Abbott. Independent, 23.12.2015.

Tēmas

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!