Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Raksti
23.01.2014

Piektā Naba

Komentē
0
Saglabā

Raksts veltīts jaunveidojamajam Latvijas Radio "jauniešu kanālam", un tajā es ar mūzikas socioloģijas instrumentu palīdzību analizēšu tā potenciālo auditoriju, mēģinot saprast, kāda mūzika ir vajadzīga Latvijas jaunatnei. No sākuma ieskicēšu radio tapšanas priekšvēsturi un šī brīža Latvijas "jauniešu radio politiku". Otrajā daļā analizēšu Latvijas jauniešu muzikālo gaumi, pieņemot, ka jaunajam radio vajadzētu atbilst jauniešu vēlmēm, nevis jauniešiem būtu jāpakļaujas radio formātam vai t.d. "sabiedriskajam pasūtījumam", kas brīvā mediju tirgus apstākļos, protams, nav īsti iespējams.

Piektās Nabas politika

Priekšvēsture

Jaunā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) izstrādājusi kardināli jaunu sabiedrisko (valsts) mediju koncepciju un modeli. Būtiskākais jaunums ir visu valsts kanālu (radio un TV) apvienošana – organizatoriski, fiziski un virtuāli. Šajā rakstā par vienu Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) rūpju bērnu – jauniešu auditoriju. Viena no piecām jaunā sabiedriskā medija koncepcijā nosauktajām prioritātēm ir būtisks satura pieaugums "bērniem, pusaudžiem un jauniešiem", jo, kā bija izrādījies, viņi valsts radiostacijas praktiski neklausās.

"Radio NABA", kas dažreiz "skaitās", bet dažreiz – nenskaitās sabiedriskā radio piektais kanāls[1], vienmēr ir pozicionējies kā jauniešu kanāls. Tomēr "esošais LR5 "NABA" nav sevi 11. gadu laikā izveidojis par pietiekami spēcīgu un atpazīstamu zīmolu visu jauniešu vidū" (Dagilis, 2013, 35. lpp.), un tā reitingi ir ļoti švaki. Tiesa, daudz labāk tirgū nebija klājies tā tuvākajam "saturiskajam konkurentam" – "Radio 101". Lai lietas mainītu, NEPLP nāca klajā ar ideju par īpaša jauniešu radio kanāla izveidošanu. Saeima šo ideju akceptēja ar vairāk nekā pusmiljona latu piešķiršanu.

Šāds radio (Latvijas Radio 5 jeb LR5) tiek intensīvi veidots: redakcija un dīdžeji (galvenais jau ir – Toms Grēviņš) tiek komplektēti, internetā testa variants skan pusgadu, samērā detalizēts sabiedriskais pasūtījums ir uzrakstīts (Dagilis, 2013). FM viļņos tas sāks skanēt pēc pāris mēnešiem, bet presē izskan viedoklis, ka iesaistītajām pusēm (NEPLP, LR5, "NABA") nav skaidrības vairākos būtiskos jautājumos, sākot galveno – kāds būs radio formāts.

Jaunā kanāla muzikālais saturs ir paredzēts dažāds: "[..] žanru ziņā paredzēts atskaņot samērā eklektisku mūzikas izvēli – procentuāli vienādi piedāvājot popmūziku, alternatīvo mūziku, hip-hopu un elektroniku." (Dagilis, 2013, 42. lpp.) Spriežot pēc šī brīža kanāla interneta versijas (www.pieci.lv) un "apstiprinātajiem" darbiniekiem, kā arī informācijas presē, tas būs ar izteiktu noslieci uz alternative/indie pop un rock, kaut kas ļoti tuvs "NABAs" (un KNZ) iedvesmoto raidstaciju "SWH Rock" un "101" formātiem. Vai ar šādu mūziku var piesaistīt nozīmīgu Latvijas jaunatnes daļu?

NEPLP esot skaidri licis nojaust, ka pētījumu pasūtīšanai vairs neesot naudas. Tomēr ne jau vienmēr ir nepieciešami jauni tūkstošvērti pētījumi. Ir pieejami sekundārie dati un citu valstu pieredze, un arī mūsu valstī ir pietiekami (par daudz?) dažādu jomu sociālo un humanitāro pētnieku, ieskaitot mediju un komunikāciju ekspertus (ar šo jomu nodarbojas vairākas augstākās mācību iestādes). Viena no manām akadēmiskajām interesēm ir mūzikas socioloģija, un, balstoties šīs jomas zināšanās, mēģināšu atbildēt uz galveno jautājumu: kādam būtu jābūt jauniešu radio saturam, lai tas spētu sasniegt NEPLP uzstādītos mērķus un uzdevumus – kļūt par vadošo mediju Latvijā[2]. Jaunveidojamajam jauniešu radio 2014. gadā jāpiesaista "100 000 jauniešu klausītāju FM apraidē un interneta vidē, kā arī kopīgi ar Latvijas Televīziju veidotajos TV raidījumos." (NEPLP, 2013b, 2. lpp.) [3]

Pirmā projekta problēma bija FM radio frekvence – it kā visi Rīgas viļņi ir aizņemti, un valsts varētu vai nu "ziedot" kādu no saviem kanāliem, vai arī nepagarināt līgumu ar kādu citu. Koncepcijā tika minēti divi alternatīvi varianti: viļņus atsavināt vai nu Latvijas Radio 3 (Klasikai), jo "Latvijas Radio 3 (Klasikai) ir ļoti maza klausīšanas laika daļa (AQH daļa ir 0,7 %)" (NEPLP, 2013a, 315. lpp.) vai "NABAi", "pieņemot, ka Latvijas Radio 3 (Klasika) apraide tiek uzskatīta par lietderīgu un netiek pārtraukta, jauniešu programmas apraidei nepieciešamās frekvences tiek piešķirtas apraidei Rīgā, un tās apkārtnē tiek piešķirta 93,1 MGhz frekvence, ko pašlaik izmanto Latvijas Radio 5 ("Radio NABA") apraidei Rīgā un tās apkārtnē." (Turpat.) Īsti neargumentējot, kuluāros uzvarēja otrais variants – "Klasika" paliek, bet "NABAs" vilnis tiek ekspropriēts[4].

Kultūrpolitikas klasika

Ātri atrisinātā "Klasika-vai-NABA" dilemma labi raksturo "augstāko plauktu" kultūrpolitiku. Aplūkojot pētījumus un apsekojumus, var lasīt, ka "Klasikas" auditorija nav būtiski lielāka par "NABAs", bet lielāks ir tās raidīšanas radiuss. "NABA" raida tikai Rīgas apkārtnē, LR3 – praktiski visā Latvijā (Latvijas Radio, 2014). Kāpēc LR3 ir "lietderīgāks" par "Radio NABA", mēs nojaušam: klasiskā (akadēmiskā) mūzika zināmā sabiedrības daļā tiek uzskatīta par labāku (kvalitatīvāku) nekā pop/rokmūzika.

Tomēr mūsdienās šāda balstīšanās uz iepriekšējo gadsimtu aksiomu (par "augstās mākslas" bezierunu pārākumu pār visiem citiem cilvēku darbības veidiem un produktiem) rada pamatotas aizdomas. Lietojot šo pašu estētiski-ētisko pozīciju, varam jautāt: kāpēc vispār jauniešiem (un citiem pilsoņiem) par valsts līdzekļiem būtu jāpiedāvā pop/rokmūzika, ieskaitot zemas raudzes (valsts to dara jau šobrīd – Latvijas populārākā raidstacija Latvijas Radio 2 pamatā spēlē šlāgerus)? Atbilde uz šo jautājumu arī ir skaidra: mums jācenšas piesaistīt jauniešus valsts raidstacijām, un tas ir tas (vispopulārākā populārā mūzika), ko viņi klausās; bet tā nāk no citām politikām – integrācijas, kohēzijas, attīstības, vienlīdzības.

Sabiedriskais piedāvājums jauniešiem

Pirms ķerties pie jauniešu mūzikas, daži komentāri par 2014. gada sabiedriskā pasūtījuma LR5 daļu (NEPLP, 2013b, 31. - 44. lpp.). Vispirms būtu jāsāk ar vecuma robežu precizēšanu. Vairākās citās vietās (koncepcijā, diskusijās, pētījumos) ir dažādi jaunveidojamā radio mērķauditorijas vecumi, bet "gala variants" pagaidām ir 15 – 30 gadi. Es teiktu, ka tā ir visai plaša un atšķirīga auditorija. Tās iekšienē ir vismaz daži lieli gaumes puduri, ja mēs domājam par mūziku, kas būs galvenais radio saturs. Īpaši plaša un sazarojusies tā ir "vecākajā galā".

Cits, ne mazāk svarīgs ir t.d. "nacionālais jautājums". LSM, arī LR5, koncepcijās un sabiedriskajā pasūtījumā vairākkārt minēts, ka valsts radio potenciālā auditorija ir ikkatrs Latvijas iedzīvotājs, ieskaitot diasporu. LSM misija ir "informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju" (NEPLP, 2013a, 14. lpp.), un "LR kā sabiedriskā medija kontinuitātei ir ārkārtīgi svarīgi izveidot spēcīgu, visus jauniešus pārstāvošu mediju." (NEPLP, 2013b, 35. lpp.) Tomēr LR5 sabiedriskajā pasūtījumā ir arī šādi vārdi: ""Pieci.lv" mērķauditorija ir latviešu valodā runājoši cilvēki vecumā no 15 līdz 30 gadiem." (Turpat, 33. lpp.) Tas ir interesants pagrieziens, ņemot vērā to, ka Latvijas krievu jaunieši praktiski nevienam citam LR kanālam nav "piestiprināti", lai gan vairākkārt rakstīts, ka krievvalodīgie ir problēmauditorija. Vai tas attiecas tikai uz LR5 interneta platformu; vai tas jāskaidro ar attiecīgu integrācijas politiku ("latviskā kultūrtelpa kā sabiedrību saliedējošais pamats", "veicināt sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas pamata", latviskās dzīvesziņas un latviskā dzīves rituma koncepcijas), vai tā ir priekšlaicīga kapitulēšana grūti īstenojama uzdevuma priekšā, tas ir cits jautājums.

Piektās Nabas mūzika

Atgriežoties pie Latvijas jauniešiem, vēlos izvirzīt it kā vienkāršu un pašsaprotamu tēzi: viņi grib vispopulārāko mūziku, lai cik tā būtu "lēta", "triviāla", "izklaidējoša", "vulgāra" utt. Mūsdienās mūzika joprojām ir galvenais medijs, kas uzrunā jauniešus, kas viņiem kalpo par identitāšu avotiem un komunikācijas kanāliem. (Pop/rok)mūzika ir viņiem tuvākais mākslas žanrs, un tās klausīšanās ir viena no visbiežākajām brīvā laika nodarbēm.

Bijušie jaunieši, varat paši mēģināt atcerēties, ko klausījāties Latvijas Radio. Mēs, padomju laiku bērni/jaunieši, to darījām; vai to ir darījusi mūsdienu jauniešu/bērnu paaudze (t.i., klausījusies valsts radiokanālus), nezinu. No sākuma (bērnībā un agrīnos tīņa gados) mēs klausījāmies raidījumu "Mikrofons", jo tajā skanēja aktuālā latviešu popmūzika; pēc tam mēs klausījāmies Arvīda Mūrnieka "Būsim pazīstami", jo tajā skanēja aktuālā ārvalstu popmūzika. Mazliet klausījāmies arī vienu-otru jauniešu raidījumu, jo tajos mēdz spēlēt vietējās jauniešu grupas, piemēram, "Auroru", "Neptūnu", "Zig Zag", "Карт-Бланш". [19]90-to vidū un vēlāk gadījās pa raidījumam (piemēram, Pētera Pūrīša vadītais "Laimīgais Zutis"), kuros tika spēlēta indie un kādreiz pat nu jau mūsu pašu (un mūsu paaudzes) radītā mūzika. Vai esmu kādreiz jaunībā radio speciāli un sistemātiski klausījies kaut ko, kas nav saistīts ar popmūziku, ļoti šaubos[5].

Tomēr, apgalvojot, ka 90 % un vairāk jauniešu klausās gandrīz vai tikai vispopulārāko mūziku, nevar teikt, ka šī mūzika ir vienāda un ka auditorija ir viendabīga. Vispopulārākajā mūzikā dominē noteikta stila dziesmas, kaut kāds "aritmētiskais vidējais", t.i., tāda mūzika, kas ir "normāla" un nav pārlieku radikāla (savam laikam un garam). Tie ir dungojami un dejojami hiti, visbiežāk to apzīmē ar pop, easy listening, top40, party music. Protams, vienmēr topos iespraucās arī pa kādai melnai avij, hip-hopa huligāni vai roka narkomāni, bet tie drīzāk ir izņēmumi un nekad nedominē. No savas ikdienas pieredzes mēs zinām vai esam dzirdējuši, ka meitenēm vairāk patīk bojbendi, bet puišiem – smagais roks, lauciniekiem – šlāgeri, smalkākiem cilvēkiem – akadēmiskā mūzika, bet melnajiem – melnā mūzika. Lai saprastu, kādi gaumju segmenti un kāpēc varētu dalīt Latvijas jauniešu gaumes, turpmāk pāris atziņas no mūzikas socioloģijas.

Robežas

"Omnivorisma (visēdāju) tēze" ir viena no pēdējos padsmit gados visvairāk izmantotajām patērniecības socioloģijā. To [19]90-to gadu beigās formulēja ASV kultūras sociologs Ričards Pītersons (Richard A. Peterson), analizējot amerikāņu muzikālās gaumes transformācijas. Viņš secināja, ka gaumes mainās tādējādi, ka tās kļuvušas daudzveidīgākas, zūdot tādiem iepriekš nesavienojamiem gaumju un patēriņa modeļiem kā, piemēram, vienlaicīgam "augstās" un "zemās" mākslas patēriņam. Ja iepriekš indivīdi patērēja vai nu vienu, vai otru un tāpēc dēvējami ar vienēdājiem (univores), tad mūsdienās arvien lielāka daļa kļūst par visēdājiem (omnivores) (Peterson & Kern, 1996). Šī tēze praktiski saskan ar postmodernās kultūras socioloģijas uzstādījumu, kuru vienkāršotā veidā var formulēt šādi: kultūras patēriņa (gaumes, uzvedības) robežas izšķīst, un tās arvien retāk paliek nemainīgas. Savu uzvedību nosaka pats indivīds, un tādi sociālie ierobežojumi kā šķiriskā, dzimtes, etniskā vai profesionālā piederība ietekmē mūsu izvēles un rīcību nebūtiski.

Šāda "plūstošo un nepiesaistīto" vērtību un uzvedības proponēšana satrauc "klasiskos sociologus", kuri pieraduši par sabiedrību un sociālajām grupām domāt struktūru, sistēmu, varas un citu robežu kategorijās. Viņi saka, ka šķiras, statusa, izglītības, rocības, dzimtes un citi kapitāli tomēr joprojām nozīmīgi ietekmē indivīdu un tie nav iegūstami vienā mirklī (izņemot divus gadījumus: laimējot loterijā vai mantojot), tāpēc runāt par mūsdienu sabiedrību kā brīvu no šādu nosacījumu ietekmes ir vēl pāragri.

Analizējot un kritizējot "omnivorisma tēzi", pētnieki secina, ka šādam fenomenam ir vieta un tā ietekme stiprinās, tomēr tā pamatā attiecināma tikai uz tām iedzīvotāju grupām, kurām ir lielākie kapitāli (kultūras, ekonomiskais u.c.), bet "zemākie" slāņi, šķiras, grupas un kopienas kā bija vienēdāji, tā par tādiem paliek.

Mūzika, tāpat kā tās klausītāji, pieder dažādām visai sazarotām "ģimenēm". Mūzikai tie ir n-tie mūzikas stilu, žanru un apakšžanru zari; tās ir arī valodas, kurās tiek dziedātas dziesmas; tās ir valstis, pilsētas un reģioni, kuros tiek producēta mūzika. Klausītāju identitātes ir vēl sazarotākas. Indivīdu veido piederības noteiktām etniskajām vai valodas kopienām; administratīvi-teritoriāliem iedalījumiem (valstīm, pagastiem, novadiem); dzimtēm; dzimtām; vecuma grupām; temperamentiem; izglītības līmeņiem; ienākumiem; izdevumiem; vērtībām utt. Galu galā n faktoru veidotās identitātes var būtiski atšķirties, un tādas ir arī gaumes – gan dažādas, gan mainīgas. Turpmāk pievērsīšos dažiem potenciāli spēcīgākajiem faktoriem, kas var ietekmēt jauniešu muzikālās gaumes – tas ir vecums, dzimte un tautība.

Jauniešu mūzikas

Mūsdienu popkultūra piedāvā n stilus un žanrus, ar kuriem identificēties, un jaunieši tos ar baudu ņem. Lai arī vairums paņem gatavu masu produkciju, t.i., vispopulārākos stilus, piemēram, top 40 vai rnb, daļa jauniešu mēģina veidot kaut kādas savas stilu un žanru variācijas, brikolāžas, miksus, un viņu gaumes dažādu blakusapstākļu ietekmē var mainīties. Jauniešu radio veidošanas kontekstā ir būtiski mēģināt saprast, kādas ir šo stilu un attieksmju aptuvenās proporcijas, jo LSM uzstādījums, lai arī nereāls, ir piesaistīt ikkatru jaunieti. Pildot šo uzdevumu, būtu jābalstās pētījumos un "stingros" datos, citādi mums liksies, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir mums apkārt, t.i., pilna ar hipsteriem, kas klausās "101" vai "Radio NABA", vai "Klasiku", vai vispār neklausās radio un kuriem "nav mājās televizora". Tomēr pētījumi rāda citu ainu: vismaz reizi nedēļā televīziju televizorā skatās 97 % ES iedzīvotāju (vismazāk skatās 15 – 24 gadus vecie jaunieši, t.i., 94 %). Radio vismaz reiz nedēļā klausās 77 % eiropiešu (jauniešu vidū – 74 %). Latvijas iedzīvotāji šajos rādītājos būtiski neatšķiras (European Commission, 2012b, 5. – 7. lpp.; Factum, 2012).

Spriežot par jauniešu muzikālajām gaumēm, izmantošu dažas pēdējo padsmit gadu Latvijas un ES iedzīvotāju un jauniešu aptaujas, lai gan galvenos secinājumus varu pateikt uzreiz: jo jaunāka auditorija, jo tās muzikālā gaume ir homogēnāka (viendabīgāka); līdz ar vecuma, izglītības, dzimumlomu, statusa, ienākumu dažādošanos, mainās un sadalās arī gaumes; dažos rādītājos zēnu un meiteņu gaumes ir atšķirīgas; būtiski atšķiras latviešu un nelatviešu gaumes, tās var būt pat nesavienojamas; vienmēr ir dominējusi un dominēs vispopulārākā populārā mūzika.

Vecums

Lai arī ir cilvēki, kuru muzikālā gaume praktiski nemainās kopš pusaudžu gadiem, tāpat kā ir tādi, kas ir vienaldzīgi pret mūziku, nozīmīgai daļai cilvēku gaume tieši šajā periodā drastiski mainās.

Galvenā tendence, kā mainās jauniešu gaume, lielā mērā atbilst visēšanas pieņēmumam: palielinoties segmenta vecumam, viņu gaumes sadrumstalojas un kļūst daudzveidīgākas, jo lielai jauniešu daļai mainās kapitālu bagāža (zināšanu, atzinības, ekonomiskais u.c.) un dzīvesveids. To apliecina gan mūzikas žanri, ko viņi klausās, gan mīļākie izpildītāji. Piemēram, salīdzinot pusaudžu (15 – 16 g.v.) un "pēdējā posma jauniešu" (25 – 26 g.v.) gaumes, redzams, ka šo grupu vidū pastāv būtiskas atšķirības (tabulas un grafikus ar šiem un citiem rakstā analizētajiem datiem skatīt: te). Jaunākie biežāk pieķeras "radikālākiem" un "dinamiskākiem" žanriem (hip hop/rap, techno), bet vecākie – sabiedrībā akceptētākiem un "mierīgākiem" (klasiskā mūzika, easy listening, tautas un pasaules mūzika). Tomēr kopumā viņus visus vieno nedalīta mīlestība pret vispopulārāko pop/rokmūziku.

Meitenes un zēni

Postmodernisma pieejas pārstāvji apgalvo, ka arī dzimšu atšķirības mazinās un vīriešu/sieviešu, zēnu/meiteņu uzvedība, izskats, patēriņš, vērtības satuvinās. Tā ir tiesa arī mūzikas patēriņā, tomēr dažos muzikālās uzvedības aspektos atšķirības joprojām ir būtiskas.

Pirmkārt, bērnu un jauniešu socializācija joprojām ir diezgan dzimum-šķirta, tas nozīmē, ka meitenes savus identitātes modeļus visbiežāk ņems no sievietēm, bet puiši – no vīriešiem. Tas atklājas arī mūzikas gaumēs – meiteņu patēriņā sievietes-dziedātājas ieņem lielāku telpu nekā puišu. Puišu mīļāko izpildītāju sarakstā praktiski nav atrodamas meiteņu iecienītās Madonna, Shakira, Lady Gaga, Rihanna, Beyonce, Земфира, Pink, Taty u.c. sievietes-izpildītājas, tāpat kā "puišgrupas" un "sapņu vīrieši-izpildītāji" "Tumsa", "Cosmos", Дима Билан, "Tranzīts".

Otrkārt, mūzikas patēriņš atspoguļo arī sabiedrībā dominējošos priekšstatus par femīno un maskulīno uzvedības normu un modeļu saturu, kas būtiski atšķiras. Šis nošķīrums labi redzams žanru patēriņā – puiši vairāk patērēs "maskulīnos" (t.i., agresīvos, enerģiskos, dominējošos, dumpinieciskos) žanrus, piemēram, metālu, hip hop, punk, techno, bet meitenes – "femīnos" (t.i., skaistos, harmoniskos, bezkonflikta, sabiedrībā akceptētos) žanrus, piemēram, klasisko mūziku, top40, easy listening, šlāgeri. Lielu daļu puišu mīļāko izpildītāju ("Rammstein", "Korn", "Limp Bizkit", "Metallica", "Prodigy", "Red Hot Chili Peppers", "AC/DC", "Disturbed", "Slipknot" u.c.) neatrast meiteņu sarakstos. Tomēr, lai arī atšķirības ir būtiskas, abiem dzimumiem ir vienlīdz tuva lielākā daļa megazvaigžņu, tādu kā "Prāta vētra", Eminem, Armin van Buuren vai David Guetta.

Mūzika LV

Latviešu mūzikas popularitāte pati par sevi ir interesants jautājums. Piemēram, "Spotify" Latvijas nedēļas "Top 50" nav nevienas latviešu vai krievu dziesmas (Spotify, 2014). Tomēr, sabiedriskais pasūtījums ir vietējo mūziķu atskaņošana (30 % uzreiz, 40 % – vēlāk), tāpēc bez vietējās mūzikas nevarēs iztikt (Dagilis, 2013, 42. lpp.). Šāds vietējās mūzikas īpatsvars ir normāls, pieņemts valstīs, kuras rūpējas par nacionālo saturu, spītējot brīvajam tirgum un ASV. Arī Latvijā pēdējā laikā ir aktivizējies vietējās mūzikas izpildītāju, autoru un producentu lobijs, pieprasot līdzīgu procentu.

Jautājums par konkrētu Latvijas pop/rokmūzikas izpildītāju popularitāti nav viegls, jo Latvijā joprojām nav īstu popularitātes sarakstu (topu), t.i., tādu, kas tiek sastādīti pēc nopirktās/klausītās mūzikas daudzuma, nevis pēc interneta balsojumiem vai muzikālo redaktoru/menedžeru izvēlēm[6]. Piemēram, ja mēs 27 gadus TV un radio redzam un dzirdam Igo, tas vēl nebūt nenozīmē, ka cilvēkiem viņš patīk tikpat daudz kā "zelta 86-jā"[7].

Mūzikas tautība

Turpinot ar nacionālo mūzikas "tirgu", jājautā: kādas tautības klausītāji klausās kādas "tautības" mūziku?

Pirms ķerties pie datiem, kas daļēji precizē šo sabiedrisko pieprasījumu pēc lokālā produkta, ir jāatgriežas pie Latvijas auditorijas – viena no galvenajām robežām, kas to segmentē, ir tautība, etniskā piederība, valoda. Krievu valodas kopienai pieder vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet atsevišķos reģionos šī ir dominējošā iedzīvotāju grupa. LSM koncepcijā šis segments ir nodēvēts par vienu no problemātiskākajiem.

Pieļauju, ka krievu jauniešu mērķauditorijas piesaistei būtu jāpieliek divkārt lielas pūles. Tam kontrarguments varētu būt tāds, ka Latvijas krievu jaunieši, pateicoties 2002. gada skolu reformai un citiem apstākļiem, ir labi integrējušies Latvijas (un latviešu) sabiedrībā, un latviešu valoda (arī kultūra un mūzika) viņiem ir daudz saprotamāka un tuvāka nekā vecākām paaudzēm. Tomēr ne mazāk spēcīgs faktors ir Krievijas mediji, ieskaitot vietējos klonus (piemēram, dažādas "krievu hitu" raidstacijas), kas ir viņu galvenie (izklaides) informācijas avoti. LSM nekad nevarēs sacensties ar tik lielas valsts un plaša tirgus medijiem, tāpēc, domājot par Latvijas krievu valodas kopienas piesaistīšanu valsts radio, būtu jāizmanto specifiskas priekšrocības. Piemēram, spēcīgi akcentējot Latvijas krievu mūziku. Tā nav tik spēcīga, lai iekļūtu Krievijas medijos, bet vietējiem krieviem noteikti par to ir interese. Līdzvērtīgu produktu izvēles gadījumā ļoti bieži viens no argumentiem ir "lokalitāte" – tuvāks sirdij ir tas, ko taisījis viņš pats, viņa radi vai draugi un kas taisīts tepat, savā pilsētā, savā zemē.

Analizējot datus, kuros ir nolasāma mūzikas "tautība", var izdarīt dažus būtiskus secinājumus. Pirmkārt, jauniešu auditorija Latvijā pamatā un galvenokārt patērē Rietumu jeb globālo popmūziku. Skaitot jauniešu nosauktos mīļākos izpildītājus, sanāk, ka viņu patēriņā globālā popmūzika vidēji veido 50 – 80 %, un jo jaunāks ir jaunietis, jo šis īpatsvars ir lielāks. Otrkārt, latviešu un krievu jauniešiem ir kopīgs tas, ka "savas valodas" mūziku viņi izvēlas krietni biežāk nekā citas (t.i., latviešu vai krievu). Krievu jauniešu patēriņā nav vietas "Tumsai", Gustavo, "Tranzītam", "Gain Fast", "Līviem", bet latviešu sirdis nav pavērtas tādiem Latvijas krievu jaunatnē ekstrapopulāriem Krievijas izpildītājiem kā Дискотека Авария, Каста, Руки Вверх, Ария, Би-2, Дима Билан, Виагра, Звери, Михаил Круг, Любэ, МакSим, Сплин, Centr, Guf (Гуф) u.c.

Kopsavelkot var apgalvot, ka "nacionālais jautājums" mūzikas patēriņā joprojām ir būtisks, lai arī atsevišķos segmentos tā ietekme mazinās. Izskatās, ka būtiskākās transformācijas noris Krievijas un globālās popmūzikas tirgus īpatsvarā: Latvijas krievu jaunieši klausās arvien mazāk Krievijas mūziku, bet vairāk – globālo. Latvijas mūzika tos joprojām nespēj uzrunāt, un šajā tirgus pārdalē ieņem pasīvu lomu. Izņēmums ir atsevišķas latviešu grupas, kas sistemātiski "strādā" uz Krievijas auditoriju, dziedot arī krieviski.

Nacionālajai politikai, ieskaitot radio, tā ir patīkama ziņa – ir labāk, ja jaunieši pievēršas Rietumiem, nevis Austrumiem[8]. Tomēr, domājot par vietējās krievu jaunatnes piesaisti jaunajam radio, ir jāpatur prātā viņu joprojām nozīmīgā interese par krievu mūziku (kurai ne vienmēr ir jābūt no Krievijas). Liela interese par šo mūziku ir arī jaukto ģimeņu bērniem, un tādu ģimeņu Latvijā ir vismaz ceturtdaļa. Mans ieteikums ir īpaši atbalstīt Latvijas mūziku, kas ir krievu valodā vai kuru ir radījušas etniskās minoritātes, ieskaitot krievus. Šī jautājuma risināšana nebūs vienkārša, jo šāds uzstādījums ir tiešā pretrunā ar šī brīža Latvijas kultūrpolitiku, kas ir izteikti latviska.

Minoritātes

Viens no būtiskiem jautājumiem, uz kuru ir jāatbild, domājot par jauniešu radio veidošanu, ir t.d. subkultūru īpatsvars tā programmā. Ja "Radio NABA" var uzskatīt par izteiktu subkultūru žanru radio, punk, regejs, hard core, German electric metal, gotika, indie/alternative, etno, dubstep u.c. ir tās maize, tad arī "101"/Grēviņš ir drīzāk alternative/indie, nevis pamatstraumes (mainstream) pusē.

Skatoties, kādus mūzikas žanrus par saviem iecienītākajiem nosaukuši Rīgas vidusskolēni, izskatās, ka "subkulturālās gaumes" īpatsvars ir visai liels. Piemēram, hip hop/rap, metālu un elektronisko/ tehno mūziku par sev ļoti tuvu nosaukusi vismaz trešdaļa puišu; indie/alternative – ceturtdaļa, bet punk un regejs mīļš aptuveni katram sestajam Rīgas vidusskolniekam. Viduskolniecēm savukārt tuvākie ir hip hop/rap (līdz pat pusei) un indie/alternative (trešdaļai-ceturtdaļai). Es teiktu, ka tas izskatās cerīgi, arī ņemot vērā to, ka šādu žanru popularitāte pēdējos desmit un vairāk gados pieaug. Lielas jauniešu daļas aizraušanos ar hip-hopu, metālu un tehno parāda arī ES valstu aptaujas.

Tomēr, interpretējot šos datus, ir jāņem vērā vismaz divas svarīgas detaļas. Pirmkārt, šo aptauju respondenti bija savas vecumgrupas "labākā daļa" – rīdzinieki un vidusskolēni. Pieļauju, ka vēl "advancētākas" muzikālās gaumes uzrādītu mākslas vai Valdorfskolu audzēkņu aptauja, bet mums vienmēr jācenšas paturēt prātā arī "tie citi" – arodskolu audzēkņi, laucinieki, mazpilsētnieki, no skolām izmestie vai strādājošie jaunieši. Iepriekš minētā "visēšanas" teorijas postmodernitātes pieejas kritika saka, ka šādu indivīdu, t.i., tādu, kas apveltīti ar mazāku kapitālu, gaumes un patēriņš ir viendabīgāks un ne tik "smalks", un to apstiprina gan pētījumi, gan popmūzikas popularitātes tabulas.

Otrkārt, ko nozīmē tādi vārdi kā "alternative", "punk", "indie", "metāls" vai "techno"? Tie ir mūzikas žanri, kas jau sen, sen ir iedzīvojušies popmūzikas pamatstraumē, komercializējušies un komercializēti. Ja viņa vai viņš aptaujas anketā ir apvilcis "punk" vai "regejs", tas nenozīmē, ka viņš klausās vai pat tikai zina tādas šo žanru ikonas kā "Crass" vai I Roy. Skolēnu nosauktie mīļākie izpildītāji liecina par to, ka tās ir tipiskas MTV izaudzinātas subkulturālās gaumes. Tādu īsti "autentisku" subkultūru mūzikas žanru klausītāju vidusskolēnu vidū nav vairāk par dažiem procentiem (Daugavietis & Lāce, 2011).

Kāpēc tomēr ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību subkultūrām, lai arī kādas tās būtu? Es to galvenokārt saistu ar sabiedrisko pasūtījumu, kurš paģēr atbalstīt gan vietējo, gan jauno mūziku. Šie abi principi ir vairuma muzikālo subkultūru uzbūves pamatā: tā joprojām galvenokārt ir "jauno lieta", un subkultūru funkcionēšana joprojām ir stipri piesaistīta noteiktām teritorijām (rajoniem, pilsētām, valstīm, reģioniem). Protams, Rīga un Latvija ir maza, un te nav pietiekami daudz resursu, lai varētu pastāvēt daudz dažādu subkultūru, tomēr ir izņēmumi. Piemēram, pusaudžu vidū populārais latviešu hip-hop. Tādi izpildītāji kā Skutelis, Grafomāns vai Edavārdi praktiski nerotē radiostacijās, ieskaitot "Radio NABA", bet viņi ir ļoti klausīti un zināmi.

Cits arguments par labu dažādu subkultūru atbalstam ir "radošās šķiras" – un vispār radošuma un inovāciju – teorija un pieeja. Ja mēs ticam (tā vismaz ir rakstīts vairākos Latvijas dokumentos un stratēģijās), ka radošums glābs ekonomiku, tad mums būtu jākultivē un jāmēģina Latvijā noturēt t.d. "radošie jaunieši". Mūzika varētu būt viens no iedarbīgiem instrumentiem tāpēc, ka šī jaunatnes daļa savā gaumē ir atšķirīga (nereti pat apzināti) no valdošās gaumes un vērtībām, un, ja radio izdotos izveidot tādas "kabatas", kurās viņi gribētu ielīst, tas būtu veiksmīgs radošuma politikas īstenošanas gadījums.

Kopumā liekas, ka LR5 iecerētais satura dalījums, "procentuāli vienādi piedāvājot popmūziku, alternatīvo mūziku, hip-hopu un elektroniku" (Dagilis, 2013, 42. lpp.), ir par raupju – gan mērvienībās, gan žanros. Es teiktu, ka jādominē ir popam, kamēr pārējie virzieni un žanri drīzāk ir kabatas, nevis lieli skapji, varbūt izņemot hip-hopu, bet arī tā ziedu laiki ir garām.

Rezumējums: pretīgums, nepatika un citi argumenti

Viens no jēdzieniem, ar ko mēdz raksturot gaumi, ir tās "antonīms" distate, ko es šeit vēlos tulkot kā "pretīgums". Franču sociologs Pjērs Burdjē ir rakstījis, ka gaume drīzāk ir (vai visbiežāk izpaužas kā) riebums jeb nepatika (Bourdieu, 1996, 56. lpp.). Par gaumi nestrīdas, par gaumi sit. Piemēram, kad es "NABĀ" dzirdu Deine Lakaien, manī ieslēdzas vēlme izslēgt radio[9]. Citiem šāda vēlme parādās, es pieļauju un zinu, izdzirdot hip-hop vai bardus, krievu vai latviešu mūziku, hārdroku vai dabstepu. Dažu gaumju grupu gadījumā šī distaste ir īpaši spēcīga, ir noteiktas stilu kombinācijas, kas nesader, kuras nevar sadzīvot vienlaikus vienā telpā (vilnī, istabā). [19]90-to sākumā tāds bija repa un metāla pāris. Ja kāda radiostacija toreiz spēlētu šos abus žanrus, tad zaudētu abas auditorijas. Mūsdienās šādi muzikālie antagonismi nav tik sāpīgi un tie "mīkstinās", vismaz postmodernā kultūras patēriņa propagandētāji tā saka.

Domāju, ka atšķirīgas mūzikas atskaņošana jaunajā jauniešu radio kanālā būs nozīmīgs pārbaudījums lielai jaunatnes daļai, un liela daļa nespēs paciest dažādību. Vienīgais iespējamais variants, manuprāt, kā "mīkstināt" šo daudzveidību, vienlaikus to paturot, lai piesaistītu nozīmīgu (un dažādu!) jaunatnes daļu, ir skaidri dalīt raidlaikus, nošķirot vispopulārāko mūziku no mazāk masveidīga un no tās savukārt – vēl mazāk populāru, beidzot ar visādu subkultūru nogrūšanu pamalēs.

Galvenais secinājums ir tāds, ka LR5 pamatā būtu jāspēlē vispopulārākā (un komerciālākā) mūzika, ja tas vēlas piesaistīt nozīmīgu jaunatnes daļu. Tādi formāti, kādi ir "Radio NABA", "SWH Rock" vai "Radio 101", ir pārlieku margināli, pat kopā ņemti. Tiesa, LR5 nav citas alternatīvas, kā apvienot visus žanrus vienā vilnī, tāpēc tās vislielākais izaicinājums būs nevis saprogrammēt atšķirīgo mūziku tādās proporcijās un izvietot tādos laikos, lai netraumētu atšķirīgas, nereti pat izslēdzošas jauniešu gaumju grupas, bet gan resursi. Vai Latvijas Republika būs gatava ziedot tik daudz naudas un vai Latvijas Radio spēs piesaistīt tik daudz harismātisku dīdžeju, lai izveidotu un uzturētu augstas kvalitātes produktus (raidījumus) vairākās mūzikas straumēs, gan vismasveidīgākajās, gan izteikti marginālās?  

P.S. Pateicos Uldim Gedram, Laurai Sūnai un Ilmāram Šlāpinam par komentāriem un ieteikumiem raksta tapšanas gaitā.

Avoti:

Latvijas jauniešu muzikālās gaumes (tabulas un grafiki)

Astro’n’out. (2014). Astro’n’out (Official). Facebook. Iegūts 2014. gada 19. janvārī

Bourdieu, P. (1996). Distinction: a social critique of the judgement of taste. Cambridge, Mass.: Harvard University Press.

Dagilis, K. (2013). Latvijas Radio 5. No Latvijas Radio sabiedriskais pasūtījums 2014 (lpp. 31–44). Rīga: NEPLP

Daugavietis, J. (2010, 18. maijā). Ievads autortiesību diskusijā: tipiskas situācijas Latvijas neatkarīgajā mūzikā. Iesniegts Autortiesības un blakustiesības Latvijas neatkarīgajā mūzikā 21. gadsimtā, NABAKLAB, Rīga

European Commission. (2012). Media Use In The European Union (Standard Eurobarometer 78; Autumn 2012). Directorate General for Communication (DG COMM "Research and Speechwriting" Unit)

Factum. (2012, decembrī 27). Tendences patērētāju lietošanas paradumos. Mediju industrijas prioritātes. Rīga

Kalniņš, I. (2014, 7. janvārī). Mēs esam iebraukuši svešā sētā. nra.lv. Iegūts 2014. gada 19. janvārī

Latvijas Radio. (2014). Frekvences (Klasika). Rīga: LR3 (Klasika). Iegūts no http://klasika.latvijasradio.lv/lv/lr3/frekvences/

NEPLP. Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija (Koncepcijas "Koncepcija par jauna Latvijas  Sabiedriskā elektroniskā medija izveidi" pielikums) (2013)

nme.com. (2013, 5. novembrī). Geri Halliwell’s comeback single sells just 393 copies. NME.COM. Iegūts 2014. gada 19. janvārī

Spotify. (2014, 11. janvārī). Charts. Spotify for Artists. Iegūts 2014. gada 14. janvārī

Točs, S. (2012, 14. janvārī). Imants Kalniņš: Man tagad ir jālieto sveša nauda. Diena.lv, 3. lpp. Rīga

Zemsvītras piezīmes:

[1] Naudu tiešā veidā no valsts nesaņem, atšķirībā no pārējiem četriem Latvijas Radio kanāliem.

[2] Latvijas Sabiedriskajam medijam (LSM) ir jākļūst par vadošo mediju Latvijā. Radio ir jāpalielina "sasniegtā unikālā auditorija (reach daily, kopējā)" no 25 uz 40 % līdz 2018. gadam (NEPLP, 2013a, 14. lpp.).

[3] Ja 100 000 būtu tikai FM viļņu auditorija, tad Radio 5 būtu jāpiesaista aptuveni katrs otrais uztveres zonā esošais jaunietis: no 400 000 Latvijas jauniešiem (15 – 30 g.v.) nometam 30 %, kas paliek ārpus zonas, kā arī kādu 1/3 no krievu valodas kopienai piederošo jauniešu, no kuriem absolūtais vairākums mīt tieši Rīgas, Daugavpils un Rēzeknes pilsētās un apkārtnēs, kuras tiks pakļautas jaunajam radiovilnim (Dagilis, 2013, attēls Nr. 9, 41. lpp.). Labā ziņa – radio būs dzirdams Krievijā un Baltkrievijā.

[4] Šī ņemšanās ar FM radioviļniem man atgādināja 11 – 12 gadus senus notikumus, kad toreizējā radio KNZ ("Radio NABA" iepriekšējā inkarnācija) vilnis tika izkrāpts no LU, LU Studentu padomes un KNZ jauniešiem un veiksmīgi nopārdots kādam "krievu komercradio". Šajā afērā galvenās personas bija tā laika NRTP loceklis Ojārs Rubenis un bijusī locekle Gunta Līdaka. Tādas ir manas atmiņas un versija par to, kāpēc KNZ tika likvidēts.

[5] Izņēmums varētu būt perestroikas un Atmodas laiks, kad mani uzrunāja arī sociāli-politiskas tēmas, un radio, kopā ar TV un avīzēm, bija vienlīdz nozīmīgs avots.

[6] LR2 apgalvo, ka "Muzikālā banka" ir "vienīgā līdz šim reāli funkcionējošā Latvijas populārās mūzikas dziesmu aptauja". (NEPLP, 2013a, 17. lpp.) Starp citu, šī kanāla ambīcijas ir reprezentēt un eksponēt visu žanru latviešu mūziku. "LR2 ir latviešu populārās mūzikas radiostacija. LR2 mērķis ir veicināt nacionālās identitātes apzināšanos un uzturēt latviskajā dzīvesziņā un gadskārtu ritējumos balstītu mediju, kurš saglabā un kultivē latviešu valodā radītu un dziedātu visu žanru populārās un sadzīves mūzikas vidi, atgādinot gan par dažādu žanru latviešu populārās mūzikas vēsturi, gan šībrīža muzikālajām aktualitātēm." (Turpat, 16. lpp.)

[7] Piemēram, kādas "Spice Girls" meitenes jauno singlu praktiski nepērk, un, loģiski, masu medijos viņas vairs nav. "Spice Girl Geri Halliwell's comeback single sold just 393 copies in its first week of release." (nme.com, 2013)

[8] Imants Kalniņš gan mūsdienās domā citādi (Kalniņš, 2014; Točs, 2012).

[9] Īpaši spēcīgi tas darbojas tad, kad es, labu nodomu vadīts, ieslēdzu radio, bet tajā pašā mirklī izdzirdu "to tur džeku".

 

Jānis Daugavietis

Jānis Daugavietis ir sociologs, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!