Sierrealiste
pirms 2 gadiem
Viss ir vienkārši un reizē sarežģīti.
Vecākiem jāatceras, ka bērni ir dažādi un nepastāv universālas audzināšanas metodes, zināšanas utt., kas viņiem ir vai nav jāatklāj. Ja bērns grib pavadīt laiku lasot, būtu muļķīgi viņu spiest sportot. Ja viņam padodas valodas, būtu muļķīgi uzstāt, ka jākļūst par fiziķi, ķīmiķi, ja nav ne intereses, ne dotību.
Līdzīgi ar reliģiju - jāiepazīstina, ja intereses ir, tad jādod iespēja interesēties. Vienam bērnam riebsies augt ateistu ģimenē, cits vecāks kļūdams, nevarēs pieņemt reliģiju.
Bērns nav jūsu kopija, kas der vecākiem, var nederēt mazulim.

Rūdolfs
pirms 2 gadiem
Cik es redzu, tad katrs vakarzemes iedzīvotājs neizbēgami ir "iemazgāts" iekšā kristīgajā ētikā. Grib viņš to vai nē. Jautājums gan paliek, vai tas nozīmē to, ka viņš ir kristietis? To visdrīzāk nosaka tas, kas notiek aizskatuvē pirms viņa rīcības. Vai viņš tā rīkojas, jo baidās no termiskas apstrādes aizsaulē? Vai tomēr tāpēc, ka tā rīkoties ir labi/inserto savu ētisko teoriju.

medai
pirms 2 gadiem
Attīstot domu tālāk bērni būtu jāatņem visiem.
Kristieši uzbāžas ar savus kristietību, dzejnieki ar savu dzeju, folkloristi ar folkloru un hokejisti ar savu sportu. Visi šie "nabaga" bērni būtu jāpasargā no savu vecāku personības iezīmēm.
Tiek uzspiests gaļēdājiem, tiek uzspiests veģetāriešiem, tiek uzspiests dzīvēdājiem un šmorētājiem. Visa dzīve kas ap bērnu noris ietekmē viņu attīstību. Tāpat ar savu viedokļa neesamību uzsbāžas hiperlojālie. Bērns varbut negribētu būt tāds. Varbūt viņš gribētu pieņemt dzivi ar attieksmi pret lietām, nevis norobežošanos no tām.
Uzspiež savu viedokli māmiņas kas sataisās kā bārbijas un ne mazāk nomācošas ir otrā gala pārstaves, kurām ir problēmas iedot bērnam vienu kārtīgu bārbiju un kenu. Bērns varbūt izvēlētos iemīlēt plastmasu jau bērnībā nevis niekoties ar veākiem tīkamajām koka rotaļlietām.
Laikam jau nav nejauši, laikā kad tiek daudz runāts par vecāku radītajām bērnības traumām, sadomāties par to milzīgo varu, kas ir vecāku rokās. Vai jūs, tiešām, domājat, ka esat tie kas bērnam iemācīja staigāt? Varbūt viņi nekad to nebūtu iemācījušies, ja daba to būtu atstājusi vecāku ziņā.

marels
pirms 2 gadiem
Pag, pag, Ingmār. Kādēļ Jums nerūp kā savus bērnus audzina hipiji/ panki/ citas sabiedrības grupas ar izteikti atšķirīgu dzīvesveidu un pasaules uztveri, filosofiju? Vai, Jūsuprāt, šiem bērniem netiek uzspiests konkrēts priekšstats par pasauli jau kopš dzimšanas? Vēl vairāk – ja jau rakstā aizskartas tik tendenciozas tēmas kā vienlīdzība, seksuālās minoritātes u.c., tad, lai iet līdz galam! Kā ar to bērnu, kā Jūs sakāt, pašnoteikšanos, kas spiesti izaugt "ģimenē" ar diviem tēviem vai divām mātēm (t.i., mātes un tēva lomu uzņēmies homoseksuāls pāris)? Ir vairāk nekā skaidrs, kāds pasaules/ģimenes modelis šādā vidē augušam bērnam tiktu uzspiests. Vai bērna brīvība tad nebūtu ierobežota, aizskarta utt.? Ne tik vien. Tā būtu deformēta un izkropļota, turklāt ļoti iespējams – neatgriezeniski.
Nav izslēgts, ka bērns, kas audzis savdabīgā vidē, tik un tā spētu atšķirt labo no ļaunā, nudien nē. Tiekšanās uz labo un morālo ir ielikta katrā cilvēkā, pat, ja šī dziņa ir slēpta un cilvēks pats to neapzinās vai negrib atzīt. Ja cilvēks piedzimst cūku stallī, tas viņu nepadara par cūku. Nevajag uzbrukt reliģijai tikai tāpēc, ka tā morāles latiņu paceļ augstāk nekā cilvēkiem labpatiktos. Ir moderni izņemt Dievu no pasaules (vai angliski dēvējot Ziemassvētkus par X-mas tieši tas nav izdarīts izņemot ārā Kristus vārdu?) un locīties līdzi valdošajiem vējiem. Universālā morāle ir un būs nemainīga.
Un vispār, pirms runāt par bērnu tiesībām, ir jāļauj viņiem piedzimt!

PRTG
pirms 2 gadiem
Pirmkārt "tagad saturies" domāts kā draudzīgs joks, uz ko arī piezīme iekavās, otrkārt "pārbaudīt" jau nenozīmē "sodīt", attiecīgi pirksta kratīšanas analoģija ir nevietā.

Veiksmi,

J

PRTG
pirms 2 gadiem
Kā veltījumu tiem kristiešiem, kuriem šis raksts likās aizvainjošs vēlos citēt Pāvilu (kuru kopumā ciest nevaru kā pārāk daudzvārdīgu), kas daļēji sasaucas ar rakstu, jo runā par bērniem:

"Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts."

Tas, ko Pāvils vēlas pateikt, ka bērnos nav filtra un nav arī dalījuma ticīgie un neticīgie. Bērni visi ir ticīgie, Neticēt viņiem vēlāk iemāca pieaugušie vai citi bērni ar savu piemēru: meliem, nodevību, nevēlēšanos saprast, fizisku atgrūšanu, emocionālu šantāžu un citiem ar "tas viss ir tavas paša nākotnes labā" vai līdzīgi "attaisnotiem" paņēmieniem, lai arī rīcības pamatā parasti ir savtīgs, lai arī tuvredzīgs racionālisms. Vēlāk, ja šādi pārveidotam bērnam caur socializēšanās grūtībām top skaidrs, ka šāds modelis tomēr nedarbojas, tas pusaudža gados nereti izraisa konfliktu ar vecākiem vai bijušajiem darugiem un labvēlīgu apstākļu gadījumā atkal aiziet loģiskajā, uz iedziļināšanos, sapratni un sadarbību vērstajā virzienā. Nelabvēlīgu apstākļu gadījumā - ētikas pārkāpumi kļūst saasinātāki un ar augstākām riska un teorētisko labumu likmēm. Tas ir ļoti primitīvs vispārinājums, tāpec man būtu interesanti lasīt kādu nopietnāku pētījumu par šo tēmu.

Jā, var likties netaisni, ka autors šādu bērnu "sabojāšanu" attiecina uz kristīgo mācību, kas, kā redzams no citāta patiesībā atbalsta bērna nevainīgās iedabas saglabāšanu cik vien tas būtu iespējams. Bet pieņemu, ka tas ir tikai no nezināšanas, nevis apzinātas vēlmes degradēt ticības ideju kā tādu, kā arī daudzu Latvijā darbojošos "kristīgo" sektu pārmērīgi primitīvās pieejas mācībai, kurā visa cēlā ideja tiek izsēta vējā un liekvārdības plūdos, nomuļļājot jebkurā sabiedrībā vai ētikas sistēmā sakrālos mīlestības, piedošanas un atvbrīvošanās no pasaulīgā jēdzienus. Šīs izpausmes pārstāvji nebūtu jāsauc par "kristiešiem". Iespējams ir pienācis laiks šai parādībai atrast jaunu, piemērotāku apzīmējumu.

PRTG
pirms 2 gadiem
"Šo reliģiju ietvaros morāla rīcība ir saprotama kā sekošana kādas augstākas būtnes dotiem fiksētiem likumiem. Iemācot bērniem tā dēvēto kristīgo morāli, no viņiem tiek prasīts rīkoties saskaņā ar svētajos tekstos norādītajiem pareizas uzvedības likumiem. Sekojot šādiem fiksētiem likumiem, ir grūti pieņemt adekvātus lēmumus, risinot jaunus vai komplicētus morālus jautājumus."
<br>
<br>Tas ir vienkāršots skatījums jeb veids kā mēģināt izprast kristiešus un racionāli skaidrot viņu nereti kaitinošo iracionālismu. Lai arī ir kristieši, kas atbilst arī šādam aprakstam, nevajag jau uzreiz visus likt zem vienas birkas.
<br>
<br>Jūdaismā, kas daļēji atspoguļots tajā, ko pazīstam kā Veco derību šie likumi tiešām ir, atļaušos teikt, primitīvi un dogmatiski. Taču palūkosimies, kam tie bija domāti: Jūdu tautai, kas uzaugusi ēģiptiešu verdzībā, attiecīgi šādos apstākļos bez iespējām brīvi pašnoteikties un pārbaudīt kā darbojas sadarbībā balstīta evolūcija un tās dabiskā morāle. Šādā situācijā, kas starp citu varētu būt salīdzināma arī ar postkomunisma traumatisma telpu, kurā dzīvojam arī mēs, vienkāršs morāles un pareizas dzīvesziņas likumu krājums manuprāt ir tāds kā nepieciešamais minimums, lai tauta varētu saorganizēties un pacelt galvu cerībā uz kaut nedaudz labāku dzīvi, noticēt, ka kaut kas labāks vispār ir iespējams.
<br>
<br>Ja palūkojamies uz Jauno derību, tad redzam, ka laika gaitā sludinātās morāles interpretēšanu jeb spriešanu par dvēseles tiesu, taisnību un sodu bija uzurpējuši daudz (ne jau visi, protams, bet sērga, iespējams, bija lipīga) tādu baznīcas kalpu, kas paši tos nespēja vai nevarēja ievērot. Vai gan šodien ir citādi? Kā zināms no skandāliem ap katoļu (un ne tikai) baznīcu, tad nereti - nē. Taču tie ir krimināli sodāmi izņēmumi, kuros pēc savas izvēles celibāta nomocīti cilvēki nav tikuši galā ar savu sugas turpināšanas instinktu visļaunākajā iespējamajā veidā. Iespējams, ka līdzīgi precedenti ir pastāvējuši vienmēr. Kristus Jaunajā derībā asi vērsās pret šādu "baznīcas" kalpu rīcību: "Ak jūs, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs saņemsit ļoti smagu sodu, jo jums par apsūdzību būs visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes.” „Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs” Domāju, ka te ir lieki ko piebilst, ja vien atzīstam nodarījuma-soda principu kā vispār pielietojamu kaut kādā noteiktā (ārkārtējā?) situācijā (no raksta tas īsti netop skaidrs).
<br>
<br>Attiecībā uz morāli Jaunās derības centrālā ass, kas to radikāli atšķir no Vecās ir pilnīgi jaunas, spēcīgas un tam laikam un situācijai pārsteidzošas paradigmas, piemēram: "netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti", "mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā", "nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem". Iepretī rakstā minētajam šīs trīs lietas tomēr atšķiras no dzīvnieku un cilvēku evolucionārās sadarbības līmeņa, kas ir labs un pašpietiekams. a) dzīvnieki nav lēnprātīgi pret ienaidniekiem, bet nikni kaujas aizstāvot savas tiesības uz teritoriju, ēdienu un pēcnācējiem; b) nav zināms, vai dzīvniekiem piemīt tāda spēcīga virsempātijas izpausme kā spēja aizlūgt par citiem novēlot vislabāko izdošanos jeb svētību (varbūt putnu dziesmas agrā rītā ir tieši par to?); c) tikai atsevišķās sugās īpatņi ir gatavi mirt, lai varētu izdzīvot otrs, taču tas tipiski ir saistīts ar pārošanās jeb sugas turpināšanas instinktu, nevis apzinātu uzupurēšanos otra labā tādos apstākļos, kas reāli ļauj izdzīvot tikai vienam no īpatņiem.
<br>
<br>Runājot par autora cilātās problemātikas iespējamajiem risinājumiem, manuprāt patreizējo kristīgo kopienu kļūda ir turpināt aktīvi izmantot Veco derību, lai būvētu kaut kādu argumentāciju. No tā pamatā rodas rakstā daudz pieklājīgākā veidā pieminētā homofobiskā sūdu mētāšana tā vietā, lai demonstrētu patiesi kristīgu vai arī pilnīgi dabisku iecietību vai interesi pret atšķirīgo. Par abortiem - lai arī nesen izkūlušies no sava veida verdzības, mēs neesam Sinaja tuksnesī, mums ir moderna medicīna. Aborts ir jāatļauj, ja tā veikšanas izvēles pamatā nav vieglprātība, vai arī nepamatotas bailes nespēt nodrošināt savu negaidīti uz tiesībām dzīvot pieteikušos bērnu ar pietiekamu daudzumu mīlestības, līdzekļu vai citu patreizējā brīdī trūkstošu lietu. [Par to lai meitenes parunājas ar ārstu pirms pieņem savu privāto lēmumu. No pieredzes zinu, ka cilvēkam nav lielāka dabiskas bagātības avota par bērnu – tas darbojas gan kā mīlestības ģenerators, gan personīgās izaugsmes dzinulis un pavei, viss tas nepieciešamais nodrošinājums atnāk pats no sevis.] Tāpat kā maldīgs būtu jāizravē priekšstats, ka „kristietim viss ir saprotams, jo Bībelē ir visa patiesība”. Tas reizēm tiek sludināts, tādējādi liekot uztvert patiesības jēdzienu sašaurināti un burtiski kā izziņas pietiekamības, nevis kā apziņas atklāsmes jeb paplašināšanās apzīmējumu, kā tas pamatā tiek lietots abās derībās un tiek vai netiek piepildīts kristību un Svētā vakarēdiena sakramentos, un pamanāmā veidā tikai uz kādu neilgu brīdi. Tātad vēlreiz: Veco Derību vajag atstāt antropologiem vai entuziastiem, kuri vēlas pētīt bāzi, uz kuras tad ir radusies Jaunā, kā es to darīju, kad izaudzis neticīgā (bet ļoti labā un mīlošā) ģimenē nez no kurienes sajutu spēcīgu vēlmi to darīt. Un protams, jāatmet vēlmi vērtēt un kritizēt no sava „kristīgā” skatu punkta. Sevis paša labā. Viens no karmiskajiem likumiem, kas darbojas nevainojami ir tas, ka pēc kāda (personas, parādības) kritizēšanas pēc kāda laika paši tiekam pārbaudīti līdzīgā situācijā, tikai mainītās lomās („ņetiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti” un „ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu mērīs arī jūs”). Tāpēc, autor, tagad saturies (joks).
<br>
<br>Balstoties uz iepriekšminēto neredzu nekā slikta, ja šādas virs-dzīvnieciskā apziņas stāvokļa vērtības tiek mācītas maniem bērniem. Reizē es arī neiebilstu, ja kādam pret to ir iebildumi, saskatot tajā manu bērnu aizstāvības potenciālu. Jo kļūt par tādu personu, kas rīkosies cilvēcīgi tajos relatīvi nedaudzajos dzīves brīžos kad tas būs patiešām nepieciešams ir asarains un nepateicīgs darbs ar savām vājībām, atzīšanās melos sev un citiem, utt. Vai pareizi saprotu, ka raksta autors it kā jautā, vai mūsu bērni būtu ar to jāapgrūtina, vai drīkstam no viņiem prasīt tik daudz? Varbūt, ka tiešām nevajag. Vienlaikus es pilnīgi piekrītu autoram, ka primārais piemērs savās rīcībās savam bērnam būšu es pats. Apzinos arī, ka man zināmā mērā piemīt arī bailes un no tām izrietošs konsekvences trūkums, savtīgums, neiecietība un pārējās grēka izpausmes (ar grēku saprotot nevis nodarījumu, bet gan apziņas stāvokli, kāds pamazām iestājas tīri karmiski pēc garas pieļauto netaisnību virknes, un kas pamatā sakņojas instinktīvās(?) bailēs no paša veikto nodarījumu sekām, vai ja skatāmies evolucionārās sadarbības modeli - ja indivīda personīgās intereses nav sabalansētas ar sabiedrības interesēm vienādā apmērā). Lūk, no šādu negatīvo izpausmju piemēra manuprāt ir jāsargā bērns. Uņ es ar to netieku galā saviem spēkiem, un man ir vajadzīgs periodiski salīdzināties ar Dievu un gūt iedvesmu un reizē mierinājumu. Ja kādam liekas, ka viņš to spēj pats, lai atceras, kad pēdējo reizi ir izjutis nekontrolētas dusmas, nepamatoti kādu apsūdzējis bez iepriekšējas apstākļu izpētes, etc.
<br>
<br>Bērns pratīs atšķirt lietas. Un bērns sapratīs. Tāpēc izvēle par kādu sevi veidot tomēr pamatā paliks bērna paša ziņā, un jo plašāka būs bērna izpratne par savu vecāku rīcību, un jo labāks būs nospraustais atskaites punkts, jo labāka, lai arī grūtāka būs šī izvēle. Savu kristīga vecāka pienākumu attiecībā uz bērniem es redzu šajos trīs veidos - iezīmēt perspektīvu kā kļūt cilvēcīgam, palīdzēt saprast kā pie tā nonākt un aizlūgt par to un par izdošanos visās lietās.
<br>
<br>Bet tagad nopietni - lūdzu neatņemiet mums ar Agnesi tiesības audzināt mūsu bērnus. Dāvidu, Arianu un to trešo, kuram vēl nav vārda.
<br>
<br>Rezumējot – raksta autors jautā, vai kristīgās vērtības ir uzskatāmas par vērtībām un vai kristiešiem drīkst ļaut tās nodot bērniem. Lai arī vienkāršas atbildes nav, es ceru, ka esmu palīdzējis rast vairāk izpratnes. Atvainojos par lielo burtu izmantošanu tur, kur varbūt tas neliekas neitrālam viedoklim piedienīgi un ceru, ka šis komentārs, lai arī garš un slikti strukturēts, bija kādam noderīgs.

Mioo
pirms 2 gadiem
Iespējams, to sauc par sirdsapziņu. Tikai minu.

Mioo
pirms 2 gadiem
Maza zēna tētim noteikti drīkst būt savs viedoklis, diemžēl domu izklāstam trūkst inteliģentas plastikas, labas argumentācijas. Tik brīvi operēt ar terminiem varētu atļauties kāda tante parkā uz soliņa. Kas, piemēram, ir „reliģiozie cilvēki / vecāki”? Piedod, Ingmār.

LV
pirms 2 gadiem
Ļoti ļoti labs raksts. Sevišķi par to, ka morālei nav nekāda sakara ar kristietību. Ja kristieši tiešām būtu morāli pārāki par ateistiem, man nebūtu iebildumu pret kristietības un morāles korelāciju, bet tā nav.

cyn
pirms 2 gadiem
Neslikts katram saprotamā apkopojums

Dinaer
pirms 2 gadiem
Paldies par rakstu un viedokli.

Laigan kā būtnes, esam visnotaļ sociāli radījumi, man ir grūti piekrist apagalvojumam, ka morālais kompass, pa lielam visiem rādīs vienā virzienā. Ja tā būtu, tad šobrīd diskusijas par sieviešu tiesībām un incidenti, kur kāds tiek neiecietības dēļ "netīšām" nogalināts, pasaulē būtu daudz mazāk. Bet ir skumji, kad vardarbību un naidu cilvēki, skaidro ar Dieva vārdu.

Arī es bērnībā tiku audzināta visnotaļ kristīgā garā, bet tai pat laikā es tiku audzināta arī domāt ar savu galvu un pieņemtajos lēmumos uzņemties pilnu atbildību, un tā, acīmredzot, nav tik ļoti izplatīta spēja.

Šajā ziņā kristīgā dogmatika ir visnotaļ vienkārša un skaidra (darīsi slikti - Dievs tevi sodīs) un arī "sliktais" un "labais" ir gandrīz definēts (taču melns uz balta rakstīts), kamēr ikdienas līklocōs, kur tevi nepavada Dievs, ir jāspēj pašam saprast, vai es daru labi, vai slikti, vai es daru labu sev, vai citiem un cik daudziem būs labi ? Vai man jādara labi sev, vai citiem? Uz šiem jautājumiem jau pieaugušajiem ir grūti atbildēt, attiecīgi būtu gandrīz neiespējami prasīt analītisku atbildi no bērniem. Viņi nav spējīgi izvērtēt savu rīcību tālāk, par to, vai "man sāp". Attiecīg tas ir vecāku/audzinātāju pienākums dot bērnam sociāli pieņemamas uzvedības vadlīnijas, kuras laikam ejot viņš var sākt izvērtēt, pārvērtēt un secināt, vai nav nepieciešamas izmaiņas attiecībā pret sabiedrību, kurai viņš vēlas piederēt. Šai ziņā es neuzskatu, ka kristīgā audzināšana bērnībā būtu uzskatāma par problēmu. Tā pavisam noteikti ir labāka par audzināšanas trūkumu, kā rezultātā bērni vien morāles jautājumos sāk vairāk līdzināties plēsējiem.

Es šobrīd neuzskatu sevi par ticīgu cilvēku un caurmērā esmu pārliecināta, ka cilvēkus vada egoisms un vēlme nebūt vieniem. Un es biju caurmērā sašutusi par ažiotāžu un paziņojumiem, kas izskanēja dāņu bērnu grāmatu sakarā rudenī.

AntonsMozalevskis
pirms 2 gadiem
ideáli! :) sen prasíjás káds sakarígs viedoklis par "so tému" latviesu valodá.

ierosinu sákt vákt parakstus par "religiozitátes propagandas" ierobezosanu bérnu vidú! (tas tá, pa pusi jokojot, katram gadíjumam, ja káds nesaprot)

E.D.
pirms 2 gadiem
Esmu pret dogmām. Taču gribētu šo to piebilst. Vecumā, kad bērniem sāk rasties jautājumi, vecāku autoritāte sāk mazināties, it īpaši pusaudžu vecumā. Bieži vien vecāki uz bērnu jautājumiem atbildēt nespēj vai arī atbildes nešķiet pārāk apmierinošas. Līdz ar to viņiem nav skaidrs - kāpēc tas viss? (iešana baznīcā utt.), iespējams, daži no viņiem, pievēršas dažādām subkultūrām (gotu, vampīrcilvēku utt), kas šķiet piemērotāks sevis izteikšanas veids un protesta forma. Nedomāju, ka gredzentiņi ar lucifera galviņām un citi it kā antikristietiski atribūti viņos radītu bailes no radītāja soda, savās izpausmēs viņi jūtas pilnīgi brīvi. Iespējams, kādām no malas meksikāniete Marija Hosē Kristerna šķitīs nelaimīgs cilvēks ar savām ārišķībām, kuras bērnību sabojājusi pārāk stingrā katoliskā audzināšana, bet citiem atkal - fenomens.

Galu galā arī Nīče tika audzināts kristīgā garā (mācītāja dēls, bet nevarētu teikt, ka viņš nepazītu domas brīvību (galu galā viens no filozofiem, ka liela ietekme uz 20. gs. sākumu, pat ja mūsdienās par viņu vairs tā nejūsmo).

Tāpēc esmu diezgan skeptiski noskaņots pret to, ka bērniem var iebarot kādu mācību.'Galu galā bērni lasa arī pasakas.

monohords
pirms 2 gadiem
Paldies - būs jāizdrukā un jāaiznes mūsu skolas direktorei!

prcp
pirms 2 gadiem
---> PRTG "Tāpēc, autor, tagad saturies (joks)" – bez biedējoši karmiskā rādītājpirksta pakratīšanas tomēr nekādi? Nožēlojami...

Kristaps Vecgrāvis
pirms 2 gadiem
Kristīgās vērtības nereti ir vairogs, aiz kā var paslēpties un strādāt cūcības - jo palūgsies taču Dievam un vienā brīdī sāks likties, ka viņš taču ir piedevis. Es, protams, nerunāju par visiem Latvijas kristiešiem, bet ir zīmīga daļa, kas tieši tā arī dzīvo. Tā nav pareiza ētikas disciplīna pēc būtības.

Var jau šo diskursu par kristietību, tās labumu, pārbaudījumiem un apsolījumiem papildināt ar vēl vienu: kāpēc gan pati kristietība nevarētu izturēt pārbaudījumu, netiekot propogandēta nenobriedušajiem bērna prātiem?

Izbanotais
pirms 2 gadiem
Sākot lasīt, nobrīnījos, cik normāls cilvēks uzrakstījis: visu, kas pats par sevi saprotams katram normālam cilvēkam, saprot. Turpinot lasīt, sapratu, ka rakstītājs laikam ir arī ļoti jauns cilvēks, kurš, pats visu normāli saprazdams, laikam tomēr muļķīgi domā, ka par to ir vērts runāt arī ar tiem, kas nesaprot. Palūkojos - jā, jauneklis. Vārdsakot, šim normālajam cilvēkam vienkārši vēl jāpaaugas, lai saprastu, ka runāt par reliģiju nav vērts ne ar vienu: ne ar tiem, kas tāpat visu saprot, ne ar tiem, kas tik un tā nesapratīs.
Vienu lietu gan es gribētu Tev pamest, Ingmār, ko es esmu sen izdomājis, bet pats ar to nenodarbošos, varbūt noder Tev. Tad lūk, visos brīnišķīgajos pētījumos par dažādām reliģijām piederīgajiem nekad nav definēts, ko tas nozīmē. Piemēram, es. Izlasot enciklopēdijā, cik pasaulē ir dažādu reliģiju pārstāvju, un paskatoties kartē viņu izplatību, uzzinu - es esmu kristietis. Kaut patiesībā, protams, tāpat kā gandrīz visi, kas nav pilnīgi tumsoņas, esmu ateists. Dažādos "zinātniskos" pētījumos par reliģijām piederība reliģijai tiek noteikta - zini, kā? Pats piederīgais pasaka. Un rezultātā Tu visā nopietnībā apgalvo, ka amerikāņu vēlētāji nevēlas prezidenta amatā ateistu. Kaut gan patiesība ir pilnīgi citāda: Amerikā, kur 100% prezidentu vienmēr bijuši ateisti un vismaz šobrīd apmēram tikpat % ir arī vēlētāju, nav pieklājīgi saukties par ateistu, un ir pilnīgi normāli, ka pieklājīgi ateisti grib par prezidentu pieklājīgu ateistu, kas saucas par kristieti, musulmani vai budistu, nevis neaudzinātu izlēcēju.
Lūk:
"statistiski nav vērā ņemamu atšķirību morālajos lēmumos, kurus pieņem cilvēki ar dažādām reliģijām un ateisti"
Tici man, draudziņ, ir gan! Tikai to grūti pārbaudīt: cilvēki ar dažādām reliģijām dabā praktiski nepastāv, visi pētījumam pieejamie ir ateisti. Tomēr apvidos, kur grūti veikt pētījumus, dzīvo arī tādi zvēri, kā piemēram musulmaņi. Viņi apsien sev ap vidu granātas vai brauc ar lidmašīnām dvīņu torņos. Un tici man, būtu grūti atrast ateistus, kas pieņemtu tādus pašus lēmumus.

kuģis
pirms 2 gadiem
īsts kristietis to, vai viņš ir izredzēts vai nē, uzzinās tikai pēc nāves, bet pirms tam - nekada pamata augstprātībām un lepnumam, tikai pazemība

kuģis
pirms 2 gadiem
ak, tad tagad turpināsim liberālfašismu, ne, svēto, reliģisko cilvēktiesību vārdā tagad jau iejauksimies atsevišķu cilvēku ģimenes dzīvē, lai noteiktu, ko bērniem drīkst mācīt, ko nē. piemēram, tavi liberālfašisti, Ingmār, tagad vēlēsies stingri kontrolēt to, ka tik bērns neizaug bez šaubām. es, piemēram, vēlos, lai manam bērnam tiek aiztaupīts tas garais un sarežģītais ceļš līdz ticībai, pa kuru esmu gājis es (tā kā esmu audzis ateistiskā ģimenē, tādā gaisotnē, kuru nekad neesmu varējis ciest) .
godīgi sakot, šis ir no tās pašas sērijas, ka Francijā skolās vēlējās aizliegt vai jau aizliedza hidžābu. jebkādas pārliecības iznīcināšana, jebkādas identitātes, atšķirības, totālā, savdabīgā nonivelēšana, izskaušana, pakļaušana viduvējībai. žēl. ja liberālfašistu komisija nāks pie manis uz māju cenzēt manu reliģisko audzināšanu, tad lai viņi rēķinās, ka nāk uz brīvu cilvēku namu, uz vienu no pēdējām brīvības saliņām. jo ir, nu ir universālas lietas. tev nebūs zagt, piemēram. tur nav, ko grozīties un debatēt, tur nevienam nav jāšaubās, un ir tikai labi, ja to iezīž līdz ar mātes pupu, tas tieši ir tas, ko varētu nosaukt par dabisko morāli, proti, dabiskajai morālei vairs nav vajadzīgi kaut kādi likumi, šāda cilvēka sirds pati sev ir likums un viss, ko viņš darīs būs pareizi. Ingmārs acīmredzot vēlās, lai bērns, piemēram, par "mīli savu tuvako kā sevi pašu" divreiz, vai pat trīsreiz padomātu. bet tā ir vilcināšanās, tas ir galīgi lieki, ja tik vienkāršu un fundmaentālu likumu kā mīlestība var iezīst līdz ar pirmajiem vārdiem un vecāku mācībām par pasauli, turklāt, reliģiskā kontekstā jāatcerās, ka ne jau savas mācības vecāki nodod bērnam, bet gan Dieva vispārējās mācības cilvēkiem. ticīgiem cilvēkiem Dievs nav kaut kas konvencionāls, teorētisks, viņiem Dievs ir īstāks par pašu realitāti, viņiem Dievs ir tas, kas izdomājis cilvēkus, nevis otrādi, tāpēc prasība pēc iejaukšanās viņu dzīves ritmā, prasība iejaukties vecāku mēģinājumos aiztaupīt bērnam grūto ceļu, ko viņi paši gājuši līdz ticībai un tikumīgai dzīvei, manuprāt, ir vairāk kā nekrietni. totalitāri.

Spīdola
pirms 2 gadiem
Par vecāku "vardarbību" pret bērniem man vēl ir tāds stāsts. Savu meitiņu centos ēdināt ļoti veselīgi, bez cukura, bez sāls, bez taukiem. Kamēr vienreiz mamma atbrauca ciemos un paskatījās uz manu bērnu un teica, Tu taču to bērnu esi pusbadā turējusi. Aizgāja uz veikalu, nopirka sviestu, krējumu, cūkas gaļu un to visu mans bērns apēda gardu muti, par ko es biju satriekta. Tad es tomēr pamainīju bērna ēdienkarti. Bet nedaudz.
Pēc kādiem pieciem gadiem biju ciemos pie klasesbiedrenes,kurai bija maza divgadīga meitiņa. Ar šausmām skatījos, kā viņa bērnam dod ēst cīsiņus, majonēzi, kaut kādus importa jogurtus,kuri viņai esot pilns ledusskapis,jo esot ilgs derīguma termiņš.
Tagad mūsu abu meitas ir jaunas veselīgas skaistules,bet es spriežu, ka kaut kādā ziņā mēs abas pret saviem bērniem bijām vardarbīgas.

Spīdola
pirms 2 gadiem
Labrītiņ. Es noteikti ticu dvēseles nemirstībai. Bet nespēju noticēt miesas augšāmcelšanās faktam.
Ticu, ka Dievs ir,bet nesaprotu kas ir Dievs un kāds īsti ir Dievs. Kristietībā saka, ka Dievs ir personība,bet tieši tam es nespēju noticēt.
Kā garīgu būtni es sevi apzinos tad, kad esmu viena zvaigžņainās naktīs. Tad man ir ļoti spilgta izjūta,ka gribās pamest ķermeni un pacelties,aizlaisties prom pie zvaigznēm,apzinoties,ka nav žēl nekā no tā,kas paliek uz Zemes.
Kad Vecajā Derībā izlasu tās vietas,kur pravieši draud vai pat dara to - uzšķērž grūtnieces, tikai par pagāndievu pielūgšanu, tad es uz ilgu laiku nespēju paņemt rokās Bībeli. Un vienlaicīgi,es domāju,ka ja ne monoteiskās reliģijas spēks - vai jūdu tauta šodien vēl būtu?
Šorīt kolēģim saku,ka man sāp vēders, viņš saka, ka varbūt man būs bērns. Es tikai nosmējos, bet - ja man piedzimtu bērns, es atkal darītu tāpat - bērns augtu mīlēts un lolots,bet es neslēgtu laukā TV,ja tur rādītu,kā lauva nokož mazu antilopīti,vai cilvēks nodur cilvēku. Tāpat nepirktu kaudzēm jaunas pasaku grāmatas, bet no plauktiem ņemtu savas vecās.Arī Ansīti un Grietiņu, piemēram. Labākais ko es varētu darīt bērna labā - lūgt par viņu un to es darītu .
Man reiz bija privāta saruna ar luterāņu mācītāju un es viņam teicu,ka mani nomāc tas,ka klausoties sprediķus man gribās runāt pretī,apšaubīt sludināto,bet nekad to nedaru,jo man nav zināšanu,kā tad ir pareizi, patiesi. Mācītājs teica,ka tie kristieši,kas šauboties, esot tie labākie, tie vistuvāk nonākot patiesībai. Pagaidām to patiesību apgūstu dzīvojot dzīvi, bet noteikti gribu arī lasīt vairāk.
Varu no sirds ieteikt mācītāja Modra Plātes sprediķu grāmatas.

Spīdola
pirms 2 gadiem
Par tiem geju pāriem. Es domāju,ka pāri visam ir mīlestība. Ja starp diviem vīriešiem ir mīlestība( ne tikai sekss), tad tur nav ko iebilst,ja viņi audzina bērnus. Un ne tikai nav ko iebilst, bet tas pat jāliek par pienākumu. Žēl,protams,ja viņi ir smuki un seksīgi, bet neiekāro sievietes, bet nu tomēr. Jebkuram bērnam miljons reižu svētīgāka ir mīlestība,nekā narkotiku,alkoholisma,vai ekstrēmi reliģiozi vecāki.

Spīdola
pirms 2 gadiem
Ļoti ļoti interesants raksts. Tiesa gan,neatbild visus tos jautājumus,kas man ir aktuāli,tomēr diez vai tas vispār ir iespējams.
Es centos bērnu audzināt kā kristieti.Kristīju,ņēmu līdzi uz baznīcas talkām,draudzes pasākumiem. Bet kad sākās svētdienas skolas - viņai allaž kaut kas gadījās,ka viņa neaizgāja uz tām nodarbībām. Pirku viņai bērnu ilustrētās bībelītes. Bet ... es izvairījos tās lasīt kopā, jo man vēl šodien nav atbildes par nevainīgo ieņemšanu, par miesas augšāmcelšanos pēc nāves,par Lieldienu - Kristus augšāmcelšanās datuma maiņu ikgadus utt. Mani pašu vienmēr ir kaitinājusi tā situācija,kad nolasa Bībeles pantu un tad sāk to skaidrot,ka tas nav jāsaprot kā tur rakstīts, bet citādi. Un tad vēl tās sprediķu grāmatas,kur par vienu Bībeles pantu dažreiz pat diezgan atšķirīgi skaidrojumi. Vienlaicīgi ir tādas kristīgās ( bet arī vispārcilvēciskās) morāles normas,kas ir kā bākas dzīves okeānā.
Kad es gribēju kristīt bērnu,mācītājs Plāte man lika vispirms pašai kristīties. Es teicu,ka pati īsti vēl neesmu gatava. Viņš man atbildēja,kad pati būsi, tad arī bērnu kristīsim, agrāk nē. Nekristietis nevar uzaudzināt kristieti. Es padevos un kristījos. Nenožēloju,bet kaut kāds nevainības,absolūtas paļaušanās vai absolūtas mīlestības moments manā ticībā pietrūkst.
No otras puses. Manī visu laiku ir tā doma,ka no reliģijas,ka no baznīcas mēs gribam un arī esam atbrīvojušies, vismaz salīdzinoši liela daļa,bet tam ir arī negatīvas sekas. Es apskaužu tos,kuriem ir pārliecinoša ticība - Kristum, dvēseles nemirstībai, vai reinkarnācijai. Jo tādiem - ar pārliecību, dzīvot ir miljons reižu vieglāk. Tiem,kas ne par ko nav īsti droši - ir miljons reižu grūtāk.
Visas tās depresijas,viss tas naids,visas tās kolektīvās dzīšanās pēc baudām,kas nesniedz gandarījumu - lūk bieži domāju,ka tas ir neticības , paļaušanās uz Dievu trūkuma -rezultāts.
Vienlaicīgi jāatzīst, ka var taču nodzīvot kristālskaidru dzīvi neesot kristietim vai ticīgajam.
Vēl - ir taču stāsti par dziļi kristīgiem jauniešiem,kuri nav sagatavoti dzīvei, kurā ir arī neticīgie un citu ticību cilvēki.
Vispār sarežģīti, bet īsti piemērots raksts pārdomām Pelnu dienā.


zināšana
pirms 2 gadiem
Manuprāt raksts ļoti tendenciozs un dogmatisks. Ne visu, ka neatbilst Jūsu vērtībām, var palikt zem kristīgās cepures un nolikt līdz "ar zemi". Tā gan ir ērtāk, vienkāršāk, bet arī lieku reizi apliecina lētticīgo mulķību, ko ražo universitātes....

dute
pirms 2 gadiem
foršs raksts, es par šo arī bieži esmu domājusi. kristietības/reliģijas monopols morālas dabas jautājumos ir nepatīkams, bet saprotams, jo citos kontekstos par dvēseli vai tikumu plašākā sabiedrībā runā maz. līdzko aktualizējas morāles jautājumi, prasa baznīcai, jo pašiem nepietiek gara bagātības, lai izspriestu. daudzi man zināmie kristieši ir pievērsušies šai reliģijai tikai tāpēc, ka cita ceļa pie morāles nezina

dukurs
pirms 2 gadiem
alelūja,alelūja,ale-lū-ja āāmen

dukurs
pirms 2 gadiem
gan fašisti gan kristieši sevi uzskata par izredzētiem
gott mit uns

dukurs
pirms 2 gadiem
es ari esmu izredzētais-nebūdams ne kristietis,ne fašists.

dukurs
pirms 2 gadiem
lāga kristieši ir izdomājuši interesantu apzīmējumu tiem ,kas nesauc sevi par kristiešiem------neticīgie.

dukurs
pirms 2 gadiem
nupat reģistrējos un iedomājos,ka parole man būtu -ateists.jo,
Kas es esmu?
man nav ar kristietību un ateismu saistītu bērnības traumu!
Bet nav man ari tāds grēks,ka es nekam neticu .
Mana svētā trīsvienība ir DievsDabaDarbs,jo kāda velna pēc, man trīsgadīgam bērnam mācīt par Jeruzālemes olīvkokiem,nevis Rūjienas ozoliem?

dukurs
pirms 2 gadiem
starp citu ir kāda laba filma Juris Poškus
,,bet stunda nāk".
iesaku ticīgiem un neticīgiem.
ģeniāla

andra neiburga
pirms 2 gadiem
Es uzaugu pilnīgi ateistiskā ģimenē, lai gan tradīciju vārdā (vai omītes mīļā miera labad) tiku kristīta. Tomēr kā tādu jauku gulētejamo nieku mamma man iemācīja "nu es gribu gulēt iet, tēvs slēdz nu manas acis ciet", bet mammas māsīca, kas lamājās kā fūrmanis, spēlēja zolīti un pīpēja papirosus, iemācīja tēvreizi. Un, lūk, tagad lasot tavu rakstu, es aizdomājos - vai tik patiešām šie divi it kā nevainīgie panti, kas tomēr bērna bailīgam un raizīgam prātam solīja tādu kā aizsardzību un laika gaitā aplipa ar visādām citām fragmentārām zināšanām par tiem pašiem baušļiem, ar populārākajiem bībeles citātiem u.t.t., - nav apzīmogojusi manu pasaules uztveri visam mūžam? Nekad (lai arī kādu brīdi to apzināti vēlējos) neesmu varējusi kļūt patiesi ticīga, bet nekad arī neesmu spējusi atbrīvoties no bailēm no soda. Un tas ir mokoši.

nestandarts
pirms 2 gadiem
Jebkura reliģija atradina tās sekotājus no domāšanas, līdz ar to tāds indivīds ir vienkāršāk manipulējams. Secinājumi, domāju, katram saprātīgam cilvēkam skaidri...

Ieva An
pirms 2 gadiem
Nu ko, manuprāt, autors ir pamatīgi apmaldījies trīs priedēs. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECHR) 8.pants paredz tiesības uz ģimenes dzīvi, bet 9.pants - tiesības uz reliģijas brīvību. Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas 14.pants konkrēti paredz arī bērna tiesības uz reliģijas brīvību, un turpat šajā pantā tālāk: "vecāku [..] tiesības un pienākumus vadīt bērnu un realizēt viņa tiesības ar metodi, kas harmonē ar bērna topošajām spējām." No minētā, kā arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izriet, ka vecākiem IR tiesības audzināt bērnu tajās reliģiskajās tradīcijās, kurām pieslejas paši vecāki, ciktāl, protams, šīs tradīcijas atbilst visām citām bērna tiesībām (uz dzīvību, veselību, pašnoteikšanos, utt). Valsts nedrīkst un tai nevajag iejaukties tajā, ka kristiešu saviem bērniem vēlas lasīt autora kritizētās grāmatas vai Bībeli, tāpat kā valstij nav nekādas daļas, ka ne-kristieši saviem bērniem Ziemassvētkos stāsta nevis par Jēzu, bet par Santa Klausu. Un, manuprāt, arī citiem sabiedrības locekļiem par to nav nekādas daļas, kamēr katrs praktizē savu ticību vai neticību tā, ka tas netraucē citiem un nepārkāpj citu cilvēku (arī savu bērnu) cilvēktiesības. Tādēļ es absolūti nepiekrītu, ka es savu bērnu "reliģiski indoktrinēju", jo esmu viņu kristījusi 3 mēnešu vecumā, lasu viņam bērnu Bībeles stāstus, stāstu, ka Ziemassvētki ir Jēzus dzimšanas diena, utt, jo tā ir manis pašas ticība un reliģiskā pārliecība. Vienlaikus, man nav nekādu problēmu, ka cita ģimene neko no tā nedara un neuzskata, ka būtu jādara. Gan manam bērnam, gan šīs citas ģimenes bērnam būs pilnīgi identiskas tiesības pašam noteikt savu reliģisko pārliecību vecumā, kad cilvēki sāk šos jautājumus analizēt (tipiski, pusaudžu gados). OK, mans bērns zinās kristīgās ticības pamatus, tas otrs bērns nezinās. Bet nedomāju, ka tas vien radīs manā bērnā īpašu "noslieci" uz kristietību, jo mēs paši zinām n-gadījumus, kad cilvēks apzināti nolemj atšķelties no savā ģimenē praktizētās reliģijas un tic pavisam kam citam. Es ticu cilvēka brīvajai gribai izdarīt izvēli, un vienlaikus uzskatu, ka manam bērnam ir tiesības augt ģimenē, kurā vecāki viņam stāsta par pasauli tā, kā paši domā, nevis tā, kā varbūt domā kādi citi cilvēki (vienlaikus nenoliedzot, ka citi cilvēki var domāt citādi).
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!